New Year's Eve [2011]

Love Actually [2003] - 9

Valentine's Day [2010] - 4

New Year's Eve [2011] - 1,5

Es nezinu, kas tā ir - gaumes, humora izjūtas vai cieņpilnas attieksmes pret skatītāju regresija, bet, ja tā turpināsies, es paredzu, ka nākamajā internacionālo svētku filmā iztiks vispār bez rakstīta scenārija - vienkārši tiks savākta vēl lielāka kaudze ar daudzmaz populāriem kino & seriālu aktieriem, kuri rindas kārtībā katrs izstāstīs pa bārdainam jokam vai rādīs mēli kamerai, vai apskaus kādu filmēšanas paviljonā klīstošu bērneli. Un beigās visiem uz galvas birs konfeti, šokolādes sirsniņas vai āmuļi. Vai vārītas olas.

Tomēr pieļauju, ka  jau šī paša izstrādājuma scenārijs aprobežojās  vien ar strikti norādītu dislokācijas vietu -  “tev nebūs tālu noklīst no Times Square iekš Ņujorkas!”, un aktieriem katram pašam uz vietas bija ļauts izdomāt sev kādu personāžu, ko spēlēt. (Šāda versija gan nebūtu pārāk glaimojoša Džona Bon Džovi iztēlei, bet - ko gan mēs par viņu zinām!?!) Un pēc tam kopistiski tika  spēlēts pokers uz iespēju izvēlēties - ar kuru no dalībniekiem varēs filmā pabučoties. Visticamāk, Džošs Duhamels ar 4 dūžiem būs gājis all in, cerot uz, piemēram, Sofiju Vergaru, nemaz nenojaušot, ka Sārai Džesikai Pārkerei tai pašā partijā ir iedalījies  Straight Flush. 

Katrā gadījumā, ja vēlaties noskatīties kādu vieglu un uzmundrinošu gabalu, kas, nepretendējot uz kinoakadēmiju balvām, radīs svētku noskaņu vai vienkārši liks justies labāk, tad labāk ejiet uz kādu citu filmu. Nopietni. 

Melanholija

Sākšu ar to, ka man bija ļoti augstas ekspektācijas pret šo izstrādājumu un es ļoti, ļoti gribēju, lai man tas patīk. Un kas no tā visa sanāca? Tātad.

Manuprāt, šī ir viena no tām filmām, ko nav iespējams adekvāti novērtēt uzreiz pēc tās noskatīšanās. Tikko iznākusi no kinoteātra es pilnā pārliecībā atzinu savai draudzenei, ka mēs tikko esam redzējušas kaut ko patiešām labu. Un es tik tiešām tajā brīdī tā arī domāju. Burvīgais sākums, krāsas, noskaņa, mūzika un BEIGAS - iesūc sevī, kā tādā sektā, un viss, ko tev atliek darīt , ir celt rokas uz augšu un bļaut – ALLELUJA!

Un tad tu atgriezies mājās un sāc domāt. Domāt par to, ko, pie velna, es tur redzēju? Un tātad – es tur redzēju depresijas nomāktu sievieti, kura kopā ar māsas ģimeni gaida pasaules galu. Tas apmēram arī viss. Iesaiņots glīšā tumšpelēkā noskaņā. Es būtu gribējusi, lai man pašai ļauj izjust melanholijas sūro garšu, bet tā vietā man atļāva tikai paskatīties no malas. Es gribēju identificēties ar kādu no varoņiem un iedziļināties viņu savstarpējās attiecības, bet man pat netapa skaidrs, kādas šīs attiecības ir. Es izmisīgi vēlējos atrast izskaidrojumu vismaz Džona rīcībai, bet man pietrūka bāzes...

Pēc filmas es izlasīju lērumu atsauksmju, mēģinot atrast ko tādu, kas priekš manis visu saliktu savas vietās un pārliecinātu par to, ka es pati esmu kaut ko palaidusi garam, un īstenība ar filmu viss ir vislabākajā kārtībā. Diemžēl, apskaidrība tā arī neradās. Iespējams, visas atbildes palika filmas atgriezumos (tādu esot bijis ne mazums), un, ja tā, tad kādam ļoti nopietni ir jāattīsta ieradums 7x nomērīt pirms griezt.

Bet varbūt man vienkārši  filma ir jānoskatās vēl vienu reizi? Nezinu.

Zinu tikai to, ka, lai cik reizes es filmu skatītos, neviens nenomainīs mazā Leo lomas izpildītāju, pret kādu, kas patiešām prot tēlot, nevis tikai atrunāt iezubrītu tekstu. Tiklīdz šamējais pavēra muti, Kirstena Dansta ar visu savu meistarību varēja līst kaut no ādas laukā, bet ticamības moments bija vējā, un to atkal bija jāsāk būvēt no jauna. Tik tiešām melanholiski.

Visā visumā - sākums un beigas, un vēl smukais Alexanders Skarsgård, atsvēra tos informācijas trūkuma izraisītos garlaika brīžus, kas man neapzināti lika ilgoties pēc planētu sadursmes jau pēc filmas 2/3daļām. Laikam zināju, ka būs tā vērts! 

Laikā / In Time [2011]

Ne tik senos laikos, tāl-tālā aizokeāna valstī, kādā debesis skrāpējošas ēkas foajē ienāca jaunēklis ar mapīti rokās, uz kuras latīņu burtiem stāvēja rakstīts "Lieliska Ideja Filmas Scenārijam". Viņš paskatījās pulkstenī un konstatēja, ka līdz norunātās tikšanās sākumam ir atlikušas vairs tikai 30 sekundes, bet viņam vēl ir jāpaspēj nokļūt 54.stāvā. Viņš nervozi nospieda lifta pogu, bet atsaucības nebija. Lifts nenāca. Atlika tikai kāpnes. Kā par nelaimi, šodien kājās bija uzautas augstpapēžu kurpes (tās sniedza vajadzīgo pārliecības devu), bet izvēles nebija. Jāskrien. Pēc 29 sekundēm, nedaudz iesvīdis, bet ne aizelsies, Kevins (pieņemsim) iesoļoja kabinetā, kurā viņu vēl nebija paspējuši sākt gaidīt.

Tiklīdz puisis bija izklāstījis savu ideju, Andrejs Nikolājevs (režisors) uzreiz saprata, ka te būs filmēšana. Jau rītdien pat! Kevins izmisīgi mēģināja iebilst, ka scenārijs vēl nav līdz galam uzrakstīts, ka viņam ir vajadzīgs vairāk laika, diemžēl - laika vairs nebija. Andrejs jau bija sācis apzvanīt aģentus, lai tie viņam mudīgi sagādā kādus nebūt aktierus, ņemot vērā, ka  laiks ir nauda. Diemžēl, uz ātru roku sanāca atrast tikai dziedātājus, bet 100 000-dolārniekiem jau zobos neskatās.

Kad bija uzfilmēta pirmā trešdaļa, beidzās scenārijs. Kādas 10 minūtes filmēšanas laukumā valdīja saspringts klusums, šķita jau, ka noliktais laiks ir pavisam bīstami pietuvojies…. Un tad Andrejs iebāza roku somā un no turienes izvilka Ļeņina kopoto rakstu vienu no sējumiem. Filma bija glābta. Tālākais jau bija tikai laika jautājums.

Pēcvārds.

Ja jums tuvas ir sociālisma idejas, patīk kāds no abiem dziedātājiem (abus kopā neieteiktu!) un nav iebildumu pret klišejām, banalitātēm & gar-laiku, steidzieties jau laicīgi iegādāt biļeti – lai paspētu.

Tintiņa Piedzīvojumi

Pateicoties manai gados jaunajai draudzenei Žaklīnai, svētdien pēc ilgum ilgiem laikiem tiku aizgājusi uz multfilmu, ar nosaukumu Tintiņa Piedzīvojumi. 3D versiju.

Ņemot vērā manu līdzšinējo bēdīgo pieredzi ar animācijas kino (izņemot Šreka 1.2. un 4.daļu), biju cerējusi, ka vismaz Spīlbergs neliks man vilties, un  - oi, kā nelika vilties viņš man gan! Lai arī sižets, manuprāt, bija gana neinteresants, vizuālie specefekti lika sēdēt ar muti vaļā lielāko daļu no gandrīz 2h ilgā izstrādājuma. Nostrādāts tā, ka gribēdams neatradīsi kur piekasīties. Visas filmas (nevaru to nosaukt par multfilmu!)  garumā varbūt 1.5 vietās varēja manīt nelielu novirzi no realitātes, bet viss pārējais neatpalika no jebkuras pilnmetrāžas action filmas, tikai ar spēcīgākiem un reālistiskākiem specefektiem!

Trīsvārdsakot - ir vērts redzēt! 3D - OBLIGĀTI!

Traffic Light [2011]

Pēdējā laikā nebija sanācis atklāt nevienu ieteikšanas vērtu sit-com seriālu, tāpēc Traffic Light [2011] nāca 
kā ilgi gaidīts sūtījums no starptautiska i-neta veikala. Vēl jo vairāk tāpēc, ka iepakojuma saturs atbilda manai gaumei kā uzliets. Īsi raksturojot - tāda kā asprātīgāka variācija par tēmu - vīriešu Sex and the City, kur 3 džeki (precēts, neprecēts & pa vidam) apspriež un izdzīvo visādas attiecību peripētijas. Ne tikai jautri, bet arī visnotaļ izglītojoši. Abām pusēm. Diemžēl, pēc 1.sezonas seriāls tika atcelts. Ņemot vērā to, ka pagaidām ir sanācis noskatīties tikai 8 sērijas no 13, man nav ne jausmas, kāpēc kaut kas tāds bija jānodara tik perspektīvam seriālam, bet pieļauju, ka šis ir kārtējais pierādījums tam, ka Pareto princips, kas, cita starpā,  nosaka, ka 20 % klientu rada 80 % ienākumu, kino industrijā diemžēl nestrādā. Vai varbūt kaut kas nav kārtībā ar manu gaumi un vērtētspēju. Vairāk info par seriālu iekš IMDb : http://www.imdb.com/title/tt1809194/
P.S. Vēl tāds diezgan jestrs un mīlīgs bija Love Bites [2011] , kurš arī tika kancelēts pēc pirmās sezonas, un 1/2līdz skatāms varētu būt Happy Endings, kura turpmākā eksistence pašlaik atrodas uz jautājuma zīmes. Pēdējā gadījumā gan jāsaka - pelnīti!, jo, neskatoties uz daudzajiem svaigajiem un patiešām asprātīgajiem jokiem, pašu tēlu uzbūve un aktierdarba kvalitāte prasās pēc diezgan pamatīgiem uzlabojumiem.
[Update : aptuveni no 2.sezonas vidus  seriāls (Happy Endings) sāk žilbināt. Man domāt, bija vērts gaidīt!]

The Tree of Life [2011]

Cik es sevi atceros, man vienmēr ir patikuši dzīvības koki (smaržas dēļ),  un šitais, viennozīmīgi,  nav nekāds izņēmums! Mans vērtējums - Lieliska! Pat ņemot vērā to, ka pirmajā pusstundā gandrīz vai apsvēru iespēju doties prom (un patiešām nobrīnījos, ka neviens cits no auditorijas to neizdarīja!), jo šķita, ka dokumentāls kino (lai arī dikti smuks uz lielā ekrāna) nav gluži tas, uz ko  es esmu nopirkusi biļeti. Jau paspēju iekšēji izdusmoties uz "augstās mākslas" taisītājiem un riktīgi nokaitināties par uzmācīgajiem teoloģiska rakstura jautājumiem (joprojām uzskatu, ka daļa no tiem bija lieka! ), kad pēkšņi viss sāka iet uz labo pusi. Viss labais šoreiz sākās ar elli (a'la) zemes virsū, pēc tam parādījās arī dinozauri, un tā nu es paliku sēžot. Un praktiski nepakustoties nosēdēju atlikušās teju 2 h, ja neskaita neuzkrītošu as'ru  slaucīšanu šallītē, kuru, ja vien apkārt nebūtu tik daudz liecinieku, uz beigām būtu pieraudājusi slapju.
Atzīšos, man palika vairāki neatbildēti jautājumi, attiecībā uz sižeta uzbūvi, BET - šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad filmas noskaņa un, varētu pat teikt - mērogs, šādas nianses priekš manis padarīja nebūtiskas. 
Visiem gan nesteigšos šo filmu ieteikt - tā laikam tomēr ir "на любителя". Katrā gadījumā, Kalašonokam, ar kuru kopā apmeklējām kino, neatradās daudz labu vārdu, ko tai veltīt -  neskatoties uz to, ka  mūsu gaumes un viedoklis par dažādām filmām uzkrītoši bieži sakrīt. Trīsvārdsakot - labāk pārbaudiet paši! 

American History X & Believer

Labā ziņa, sēžot mājās un slimojot, ir tāda, ka var skatīties filmas par nacistiem no rīta līdz vakaram. Man gan pietika ar 2 gab., lai saprastu, ka laba daudz nevajag, vēl jo vairāk tāpēc, ka viena no tām tik tiešām bija/ ir laba. 

Pieļauju, ka  American History X [1998]  laikam nevienam no jums, izņemot mani,  nebūs bijis nekāds jaunums. 
Atzīšos, ka noskatījos filmu tikai tāpēc, lai varētu salīdzināt ar The Believer [2001], jo vairākās recenzijās tika vilkas paralēles starp šiem abiem izstrādājumiem, un vēl arī tāpēc, ka man dikti tīk Edvards Nortons. Nu, nezinu.... ja viena (TB) man lika domāt par cēloņiem un globāliem problēmas uzstādījumiem, tad otra (AHX) tikai norādīja uz sekām un teica - fui, apskaties, cik neforšā kompānijā tu būsi, ja kļūsi par rasistu/nacistu! Pie tam, filmas nobeigums neviļus liek domāt par to, ka rasu draudzība teorētiski, protams, varbūt arī ir forša štelle n’shit, bet praktiski rada vēlmi ņemt nūju rokās un doties ielās ieviest kārtību.

BET - Nortons kā neonacists tik tiešām bija iespaidīgs, jo īpaši ainā, kad vienās apakšbiksēs tērpies sadeva pēc nopelniem (sarkasms!) automagnetolas zagļiem. Savādāk, Amerikāņu Vēsture X mani diez ko nepārliecināja. To, ka nacismam pievēršas par sevi nepārliecināti, līdz ar to - viegli ietekmējami, un dzīves apbižoti indivīdi, jādomā, tāpat visiem jau ir skaidrs bez visādām kino norādēm. Ja nav, tad mudīgi uz kino!

Es gan nevaru arī apgalvot, ka Ticīgais ir viena perfekta filma. Man, personīgi, nedaudz pietrūka vēl šādu tādu detaļu iekš CV, lai pilnībā saprastu, kāpēc Goslinga atveidotais varonis bija izvēlējies tik radikālu ceļu, tomēr visas filmas nepilnības atsvēra filmas analītiskā (drīzāk gan – filosofiskā, jo nav pierādāma) pieeja problēmas cēloņiem. Šis izstrādājums man palīdzēja noformulēt un sakārtot tās domas, kas man laiku pa laikam šaudījās pa galvu, reizēm prātojot par to, kāpēc ebreji vienmēr ir tie, kas tiek vainoti pie visām pasaules nelaimēm. Un, jā, šajā darbā paustās idejas rezonēja ar manis pašas viedokli par konkrēto jautājumu. (Starp citu, The Believer režisors pats pēc tautības ir ebrejs.) Pie tam, šī filma nav no tām, kuru skatoties tu saproti, ka tā ir laba un varen vērtīga, tikai, nezin kāpēc, gribās, lai tā ātrāk beigtos, un tu varētu ievilkt ķeksīti iekš savas kino bucket listes un būt brīvs. Nē, nē - šī ir richtīgi interesanta, un, manuprāt, vēl kādas papildus 20-30 min būtu nākušas tikai par labu. Divvārdsakot - iesaku noskatīties! 

Recenzijas, kas palīdzēs labāk saprast filmu :

The fine line between love and hate:http://www.imdb.com/title/tt0247199/reviews

Rodžera Īberta recenzija:
http://rogerebert.suntimes.com/apps/pbcs…

P.S. Un, saldajā ēdienā - izklaidējoši sportisks un patiesi iedvesmojošs gabals par rasu integrāciju 70.to gadu sākumā kādā Amerikas vidusskolā, balstīts uz patiesiem notikumiem - Remember the Titans [2000]. Ar Denzelu Vašingtonu galvenajā lomā.

Goslinga daiļrade

Kā jau iepriekš minēju, esmu nolēmusi daskatīties visas filmas ar Goslinga j-ga piedalīšanos, ko arī pamazām daru. Neskatoties uz to, ka Goslings ir aktierisko uzdevumu augstumos pilnīgi visos izstrādājumos, ko man līdz šim ir nācies redzēt, ne visas filmas liek man ķerties pie rakstu darbiem d-grāmatā. Piemēram - Lars and the Real Girl [2007] , ko tiku noskatījusies jau kādu laiku pirms savas apņemšanās - ļoti laba , tomēr draugiem ieteikt nesteidzos. Porkē nicht?- mārrutks viņu zina!, jo filmas gaitā gan kustinājos, gan nedaudz apraudājos, un pēc noskatīšanās pat veltīju kādu brītiņu ne pārāk auglīgām pārdomām par dzīvi, bet...

Tālāk. All Good Things [2010] - par spīti lieliskajiem aktierdarbiem (Goslings un Kirstena Dansta) un intriģējošajam sākumam, viss pasākums kaut kā tomēr pamanījās aiziet neceļos. Un ar neceļiem es domāju - boring!!!, nemaz nerunājot par filmas ētisko faktoru (konkrētais izstrādājums esot balstīts uz patiesiem notikumiem). Par kuru paturpinot ....(Uzmanību! nosacīts spoiler alarm!) :

Iedomājies, ka kādu dienu no koplietošanas pagraba pazūd tavs ritenis. Un, pateicoties tam, ka viņdien tam pašam velosipēdam pašrocīgi un puspagalmam redzot esi pārdūris riepu, visiem ir skaidrs, ka pats vien jau esi to nofenderējis, lai saņemtu apdrošināšanas prēmiju. Tomēr tiešu pierādījumu nav, un viss pamazām noklust. Pēc kāda laika atrodas liecinieks, kas esot redzējis, kā tu Latgalītē tirgo velosipēda rezerves daļas, neilgu brīdi pēc augstāk aprakstītā nozieguma. Tad nu tiek sasaukta pagalma biedru tiesa, lai noskaidrotu šo jautājumu reizi pa visām reizēm. Tās laikā atklājās, ka galvenais liecinieks jau kādu laiku, gripas komplikāciju rezultātā, diezgan slikti redz ar vienu aci, kas nozīmē, ka šamējā liecība ir vairs tikai 50% uzticama. Līdz ar to, pierādījumu trūkuma dēļ, tu tiec officiāli attaisnots un vari tālāk dzīvot atvieglots un bez bēdu. BET - kaimiņš Varis, kurš studē Kultūras akadēmijas režisoros, nebūt nav mierā ar tiesas lēmumu, un kopā ar domubiedriem uzfilmē gandrīz dokumentālu stāstu par to, kā tās lietas īstenībā ir notikušās. Un tad nu vienu dienu draugos.lv tev tiek atsūtīta saite uz YouTube video, kur tu vari apskatīt pats sevi (galvenajā lomā - Reinis Govslinks) zogam riteni, tirgojamies Latgalītē, kā arī brīvu interpretāciju pa to, kā tu līdz šādai dzīvei esi nonācis.

Nu, apmēram tādas pārdomas man radās, noskatoties “Visas Labās Lietas”. Protams, mana versija ir daudz piezemētāka, jo oriģinālā apsūdzības ir kudiš nopietnākas.

Tomēr, tas, par ko es vēlējos rakstīt ir : 2005.gada izlaiduma filma "Stay".

Pirmās 40 min. mana iekšējā balss bļāva : "Āaaa, cik forši!!!!", līdz sākās aina ar sievieti un suni, kas manī radīja nelabas aizdomas, ka nu jau atkal esam prom no lielceļa. Līdz 01:19:21 tika pateikts viens teikums, kas, vismaz priekš manis, visu atkal salika savās vietās. 

Atzīšos, pilnīga skaidrība par to, ko es tikko  tiku noskatījusies man radās tikai pēc tam , kad izlasīju scenārija vadlīnijas iekš Wikipedia : http://en.wikipedia.org/wiki/Stay_%28fil…  (Iesaku tomēr lasīt pēc, nevis pirms!) Un, jādomā, noskatīšos filmu vēl vienu reizi. Jā, tieši tik laba tā, manuprāt, ir! Lai ko arī gvelztu kritiķi. Izņemot Rodžeru, kā par brīnumu!  

Fracture [2007]

Trilleru cienītājiem silti iesaku ievērtēt Sera Anthony Hopkins un Ryan Gosling kopdarbu: Fracture (2007). 

Viena no pēdējā laika aizraujošākajām filmām (ārpus rom-kom & kom žanra, protams ), ko ir sanācis noskatīties. Manu pārliecību par to, ka izstrādājums ir patiešām lielisks, nespēja izbojāt pat IMDb juristu & policistu apvienības kritiskie komentāri, kas bija vērsti pret dažādām detaļām filmā, kuru dēļ tā esot norakstāma kā pilnīga fikcija. Es, savukārt, esmu pārliecināta, ka reālajā izmeklēšanas darbā nebūt viss nenotiek pēc reglamenta un instrukcijas, nemaz nerunājot par visvisādiem tiesvedības pārkāpumiem, kā rezultātā, laiku pa laikam nākas atbrīvot kādu nevainīgi notiesātu 20 gadus atsēdējušu indivīdu, kurš būtu bijis pārlaimīgs, ja viņa lietas izskatīšanā pieļautās kļūdas aprobežotos vien ar tām, par kurām augstākminētā kolēģija ir izsašutusi ne pa jokam. Katrā gadījumā, mana azbesta loģika atspēkoja visas izvirzītās apsūdzības, un, ja nu kādu tas diez ko nepārliecina - sūdziet mani tiesā!

Vienīgais, ko es joprojām nesaprotu - kāpēc 20./21.gs., lai kaut ko steidzami atliktu/pārtrauktu, ir jābrauc cauri visai pilsētai, tā vietā, lai veiktu vienu zvanu? Bet, tāda laikam ir žanra specifika - lieka spriedze nekad nav lieka! Pat, ja tās cēlonis ir drudžains mēģinājums atrisināt iepriekš minēto rēbusu.

Lai kā tur arī nebūtu, filma ir noskatāma kaut vai tikai Hopkinsa un Goslinga (ah, ģībstu!) saspēles dēļ. 

You will come to a place where the streets are not marked.

Some windows are lighted. But mostly they’re darked. 

A place you could sprain both your elbow and chin! Do you dare to stay out? Do you dare to go in?

How much can you lose? How much can you win?

And if you go in, should you turn left or right…or right-and-three-quarters? Or, maybe, not quite?

Or go around back and sneak in from behind? Simple it’s not, I’m afraid you will find, for a mind-maker-upper to make up his mind.

You can get so confused that you’ll start in to race down long wiggled roads at a break-necking pace

and grind on for miles across weirdish wild space, headed, I fear, toward a most useless place.

The Waiting Place…for people just waiting.

Waiting for a train to go or a bus to come, or a plane to go or the mail to come,

or the rain to go or the phone to ring, or the snow to snow or waiting around for a Yes or No

or waiting for their hair to grow. Everyone is just waiting.

Šeit var atrast dzejojuma pilno versiju :

http://www.teamhope.com/seuss.htm

Blue Valentine [2011]

Nav stāsta skumjāka par šo, kā stāsts par Dīnu un viņa mīļoto (Sindiju)...

Šī ir filma, kas man uzdeva jautājumus, nevis sniedza konkrētas un nepārprotamas atbildes. Un tā atbilde, ko es priekš sevis izlobīju, ir -  Mīlestība nav kaut kas tāds, ko atrodot varam ievīstīt kūniņā un saglabāt mūžīgi mūžos. Mīlestība nav statiska, tās būtība ir attīstībā - ja kāpuram neļauj kļūt par taureni, viņš mirst. Attīstot savu pasaules redzējumu un sevi kā personību, mēs Mīlestībai audzējam spārnus, ar kuru palīdzību paši iemācāmies lidot arvien augstāk un augstāk. Varbūt pat līdz septītajām debesīm. Kopā.

Kapteinis Amerika [2011]

Ja tev ir ļoti zems pašvērtējums, tieksme upurēties citu labā un mūždien noraizējies ģīmis, tad  tev ir diezgan lielas izredzes kļūt par varoni! Visi apbrīnos tavas suicīdās izpausmes un būs priecīgi izbrīvēt vietu krustuguņu pirmajās rindās, lai glābtu savu ādu, kas noteikti ir daudz vērtīgāka par tavējo. Vēl viena labā ziņa (un varoņu padarīšanās ir tikai labas ziņas!) ir tāda, ka, ja vien izvilksi pietiekami ilgi,  ļoti iespējams, par tevi tiks uzņemta filma. Vienīgais, lūdz dievu, lai tā nebūtu līdzīga "Captain America : The First Avenger" [2011], jo kāds skatītājs nejauši var tikt nogarlaikots līdz nāvei, un, švaki vai,  tāds incidents atstās labu iespaidu uz tavu CV un potenciālo nākamo varoņu paaudzi.

Beastly [2011] & co

Mums ar Kalašonoku ir tradīcija - katru pirmdienas vakaru ejam uz kino. Līdz ar to, esam apmeklējušas gana daudz filmu, no kuru treileriem vien izsmalcinātāki kinogājēji krīt  kā mušas. Mēs, lai arī varen izsmalcinātas, tomēr neesam nekādas vārās tibiņas – ja visas karaļu runas ir beigušās, skatamies arī “nekadnekadtevnedabūtoskaru” kino. Jāatzīst, ka uz riktīgām gākas baismām tikām trāpījušas ļoti reti, tāpēc nekādu šerrmuļtopu gribēdamas nebūtu varējušas sastādīt, materiāla iztrūkuma dēļ. Pa abām bijām nolūkojušas 2 cienīgas pretendentes, bet, kā zināms, pieklājīgs tops paģēr vismaz 3 dalībniekus. Vienvārdsakot – strupceļš. Tādā, lūk, nepabeigtības situācijā mēs eksistējām līdz pat vakardienas vakaram.

Un vakar mēs redzējām Šausmoni. (Sagadīšanās pēc, arī filmas nosaukums tulkojas līdzīgi.)

Lai gan, ļoti iespējams, mēs esam sapriecājušās priekšlaicīgi, jo visas pazīmes liecina, ka TAS, ko mēs redzējām, bija kādas amatieru teātra izrādes video, nevis pilnmetrāžas filma ar 17 mlj. budžetu, kā tika pieteikts reklāmas materiālos.

Lai kā tur būtu, es kinoteātrī izdzīvoju visnotaļ plašu emociju gammu, sākot no kauna par aktieru sniegumu, līdz perversai vēlmei redzēt kādus nebūt vēl sižetiskus knifus, kas man burtiskā nozīmē liktu izkrist no krēsla visā pilnībā. (Man piemīt tāds praktiski nekontrolējams paradums pārvietot savu ķermeni arvien horizontālākā stāvoklī, līdz ar katru filmas epizodi, kas man ir sagādājusi morālas ciešanas. Varbūt to varētu saukt par inerto bēgšanu – tā vietā, lai pamestu kinoteātri, es paslīdu zem priekšējās rindas krēsla.)


Vienvārdsakot – lieliski! Vismaz otrā vieta!*


Un tagad, UZMANĪBU!

Šermuļtops:


1. Your Highness (pati, diemžēl neesmu redzējusi, bet Kalašonoks apgalvo, ka esot bijusi katra iztērētā santīma vērta!, un es viņai ticu.);
2. Beastly jeb Šausmonis;
3. mans mīļais Sucker Punch


*būtu varējusi pretendēt arī uz pirmo vietu, bet balto spieķi riteņos (burtiskā nozīmē) iebāza Vila lomas tēlotājs Neil Patrick Harris (arī šeit, diemžēl, visnotaļ awesome & legen -wait for it! –dary!)

nežēlīgais mūzikas bizness

Pieejamās mūzikas daudzums ir padarījis mani cimperlīgu & nežēlīgu - reti kuram mūziķim vai muzikālai apvienībai izdodas mani piedziedāt noklausīties kādu no viņu uzražotajiem albumiem pilnībā un galīgi. Parasti mūsu savstarpējos cīkstiņos, par pagodinošo iespēju papildināt manu fonotēku, tiek izmantots krievu ruletei pietuvināts princips - jo vairāk man tīkamu dziesmu uz labu laimi paspēju (veltītā laika limits ir atkarīgs no zvaigžņu stāvokļa debesīs un, iespējams, mēness fāzes) izvēlēties no YouTube listes, ar vidējo patikšanas attiecību 3/5, 4/6 utt., jo labāk visiem! Ja der/neder proporcionālā attiecība nav māksliniekam labvēlīga, tomēr kāda no kompozīcijām ir pamanījusies aizķerties manā dungojamajā aparātā un nelaiž vaļā ne traka, piedāvāju tādu kā mierinājuma balvu - tikt ieskaitītam one hit wonder listē iekš manas izlases. Jā, varbūt tā nav nekāda glaimojošā iespēja grupai, kura ir iedomājusies no sevis sazin kādus rock stārus, bet, hei! - take it, or leave it! Rinda ir gara, un iespēja atteikties arī pavisam retoriska.

Jāatzīst, ka ar dziesmas atbilstības manai gaumei noteikšanu tieku galā ātri - līdzīgi, kā tas notiek arī ar smaržu un vīriešu izvēli manā dzīvē. Pāris taktis dziesmas sākumā, piedziedājums un verdikts gatavs! Un man reti kad ir nācies savu spriedumu pārskatīt. Un arī - tikai attiecībā uz mūziku!

Tālāk uzskaitīšu tos nedaudzos pēdējā gada laikā uzvarējušos albumus, kurus es tomēr esmu noklausījusies no vāka līdz vākam, un, pats galvenais, ne reizi vien :

Fink - Distance And Time (2007) !

The Airborne Toxic Event - The Airborne Toxic Event (2008)

Brandon Flowers- Flamingo (2010) !!-!!!

Villagers - Becoming A Jackal (2010) !!!

Katie Melua – The House (2010)

The Divine Comedy - Bang Goes The Knighthood (2010)

Yoav - Charmed & Strange (2008) & A Foolproof Escape plan (2010)

No pavisam nesen atklātajiem daudzsološs izskatās Paul Dempsey "Everything Is True" (2009) un jūtu, ka diezgan daudz ko izvilkšu no The Cat Empire 4 izstrādājumiem. Visticamāk - sakompresēšu visu kaķu impēriju iekš viena burvīga albuma.

Interesentiem, kas vēlas apskatīt/novilkt TO dziesmu listi, par kuru tiku rakstījusi augstāk (kas gan ir papildināta arī ar pāris joprojām zosādu uzdzenošām kompozīcijām no 100x atklausītiem albumiem), lūgtum šeit:

http://www.failiem.lv/list.php?i=udobld

P.S. kas, diez', ir Tavos slepenajos folderos? Iesaku padalīties ar labu (tiešā & pārnestā nozīmē) !

Heartbeats* [2010]

Vēl viens (Kanādas) franču izstrādājums, kas ir jāredz!

noskaņa, aktierdarbs, soundtracks, humors & blondi-cirtotais Grēksneiemīlētiestādā

Ja kaut ko tādu spēj uzņemt 22 gadus jauns puisis (režija, scenārijs, vizuālais/audiālais koncepts un lielisks aktierdarbs Francisa lomā), tad bail pat iedomāties, ko vēl no viņa varēs sagaidīt! :)

Man domāt, noskatīšos arī Xavier Dolan debijas darbu : J'ai tué ma mère [2009]

* Les Amours Imaginaires [2010]

Full Treatment [2010]

Pēdējā laikā neesmu bijusi pārāk augstās domās par jaunlaiku franču kinokomēdijām, ņemot vērā to, ka tiku uztrāpījusi uz pāris izstrādājumiem - tādiem, kā Heartbraker (2010) & Potiche (2010), kas no manis spēja izvilināt tikai neveiklus iesmējienus vietām un nevietām, kā arī sentēvu cienīgas pārdomas par to, kā paiet pasaules godība un vecā labā varžēdāju (kontekstam atbilstoša banalitāte!) humora izpratne līdz ar to.

Tamdēļ, neko labu negaidīju arī no Full Treatment (De vrais mensonges (2010) ) jeb Saldajiem Meliem. Un pirmās 10 filmas minūtes šķita apstiprinām manas aizdomas par to, ka ciniski iesmiet sanāks vien par to, ka izkāmējusī Emīlija (Audrey Tautou) ir visnotaļ piemērots slotaskāts tam lupatveidīgajam vīrišķim, kas, pēc visa spriežot, būs romantiskais varonis vēl veselas 110 minūtes no manas dzīves. BET - lika pagaidīt! Nākamās 110 minūtes biju aizņemta ar tik sirsnīgu smiešanos (ne gluži LOL), ka, ja vien var ticēt zinātniskajiem pētījumiem, es ne tikai kompensēju iztērētās pārsimts minūtes, bet savu jau tā potenciāli garo un laimīgo dzīvi paildzināju vēl par krietnu laika sprīdi.

Trīsvārdsakot - gaumīgi, smieklīgi & meistarīgi! Voilà!

* pardon my french!

P.S. nedaudz palasījos atsauksmes i-netā un, nudien, nesaprotu, kāpēc tiek vilktas paralēles ar Amēliju? Man, skatoties filmu, nevienu brīdi neradās de javu sajūta. Tas, ka arī Emīlijai (nu, labi : Amēlija-Emīlija) patīk bāzt degunu citu darīšanās (kuram gan nepatīk, ko? ) , automātiski viņu nepadara par pāraugušu (nobriedušu, he he) Amēliju. Tāpēc, sil vous plait, neejiet uz iepriekšpieminētās filmas turpinājumu, bet labāk sagatavojaties izbaudīt kaut ko jaunu.

Sucker Punch [2011]

Neliela " Sucker Punch" (Aizliegtais Paņēmiens) recenzija iekš IMDb, kura visnotaļ precīzi apraksta arī manas sajūtas, attiecībā uz šo izstrādājumu:

" i just watched the first hour of Sucker Punch before i became suicidal after realizing such garbage was made and not one human being second guessed this horse CRAP before it was produced. if you LOVE very heavy makeup, E grade acting, mediocre looking actresses, slow motion, and horrible animated fight scenes to nu metal, then please watch this film and then kill yourself. lets just say that i am personally offended knowing that this film exists. THIS IS MY WORLD TOO LENNOX HOUSE. honestly i could have delivered lines in a more believable manner while drunk and high. sweet pea- "earth, wind, fire, water.......THIS PLAN IS CRAZY!" the soundtrack in this film gave me second hand embarrassment. i CANNOT WAIT for the still frames of this film to be completely made fun of with word captions. can somebody please do a voice over to this entire film? i guess i am inspired to re-write this script and be sure to use ub-40's "red wine" EVERY SINGLE TIME there is a slow motion sequence happening, so pretty much 95% of the film will be just ub40. in closing, Vanessa H was high. i have NEVER seen somebody's blood shot eyes make it to the big screen. finally, my credibility: okay, i just got back from contemplating what to write to convince you that i have some credibility on here...i got nothing. just know, i am going to do anything and everything in my power to protect the people i love from this PUNISHMENT of a film. "

P.S. tiem cilvēkiem, kuri šajā "mākslas" darbā saskata dziļu jēgu, sieviešu visvarenības triumfu un zili zaļus vizuāli virtuālus brīnumus (kā, piemēram, šeit : http://www.tvnet.lv/izklaide/kino/371175-aizskartas_sievietes_kinoteatros_sit_pa_olam ), vēlos veltīt augstākpieminēto dziesmu :

Red [2010]

Ko gan 1 cilvēks varētu nodomāt, uzzinot, ka vienā filmā ir sapulcējušies tādi dižgari kā Morgan Freeman, Helen Mirren, John Malkovich & Bruce Willis? OMG! OMFG!* - tas ir jāredz!

Un, pat, ja kāds labvēlis mani būtu vēlējies atrunāt no šī kino noskatīšanās, sakot, ka tā ir viena no nejēdzīgākajām filmām, ko šamējam ir nācies redzēt, es pie sevis līdzjūtīgi nodomātu, ka nabaga cilvēku noteikti ir apdalījuši ar labas gaumes sajūtu. Ne jau katram ir lemts saprast izsmalcinātus jokus, novērtēt veselīgu pašironiju un izbaudīt profesionālu aktierspēli. Automātiski ievietojot sevi šajā izredzēto kategorijā, es vēl pie sevis nospriestu, ka Brūss Viliss šajā kompānijā, protams, ir tāds drusku šaubīgs elements, bet Džons Malkovičs, Morgans Frīmens un Helēna Mirrena jau nu gan neļausies sevi ievilināt kādā 2.šķiras izstrādājumā. Pašapmierināti pie sevis nosmaidot, nospiestu pogu "play", un ..... pēc 41 min. ilga iekšēja dialoga :

- "slēdz ārā! tāds s...s!!!!"

- "nu, pagaidi - varbūt vēl iespēlēsies..."

- "es nesaprotu - vai viņiem pašiem nav neērti?!?"

- "mjā...."

Jā, es izturēju 41 minūti. Pat nesagaidīju Helēnītes iznācienu.

Pilnīgā nopietnībā iekš Wikipedijas pārbaudīju, vai režisors nav uz nāves gultas - iespējams, 4 slaveni aktieri nav varējuši atteikties piepildīt nabaga sirdzēja pēdējo vēlēšanos uzņemt vienu riktīgi draņķīgu filmu. Virtuālā izlūkošana šo manu versija neapstiprināja.

Vēl viens variants, ka tas ir "nopludināts" veco buku mājas video, kas ticis uzņemts kāda privātā baļļuka laikā, pirms tam pa visiem uzskricelējot scenāriju uz salvetes. Skaidrā ir bijis tikai operators.

Un, visbeidzot - baisais pieņēmums, kas, iespējams, patiks sazvērestības teoriju piekritējiem un marketinga darboņiem, ka šī filma ir iecerēta kā eksperimentālas lamatas pilnīgi visiem skatītājiem, vecuma posmā no 25 -70 gadiem, ar mērķi pierādīt, ka pat slikta anotācija nevienu neatturēs pārbaudīt šo izstrādājumu pašam uz savas ādas. (Skatīt augstākminēto piemēru : Zēna VS Labvēlis). 2vārdsakot - smalks "razvods"**! Tik tiešām brīnos, ka palaidu garām tās izrādīšanu pašmāju kinoteātrī. Ar manu naudu viņi būtu varējuši droši rēķināties.

P.S. nākošajā dienā tomēr noskatījos filmu līdz galam, lai būtu droša, ka mana recenzija balstās uz pārbaudītiem faktiem. Same same, ar visu Helēnīti.

P.P.S. IMDb vērtējums, starp citu, ir stabils 7-nieks.

P.P.P.S. Interesanti, cik daudzus no maniem draugiem un paziņām šis dienasgrāmatas ieraksts iedvesmos uz "RED" skatīšanos, ar mērķi pierādīt , ka man nav taisnība?

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

* - abreviatūra no angļu valodas vārdiem "Ak, mans Dievs! Ak, mans fantastiskais Dievs!"

** - tiešs pārnesums no krievu valodas vārda "развод" - apkrāpšana.

My Sassy Girl [2001]

Viss sākās ar 2008.gada amerikāņu rīmeiku, ko, kā jau cilvēks, kas pat nenojauš par oriģināla esamību, atzinu par diezgan labu esam. Nolēmu apskatīties, ko IMDb lietotāji par šo izstrādājumu domā, un atklājās, ka amerikāņu versija, labākajā gadījumā, derot tikai kaķim zem astes. Vēloties par sevi atstāt labu iespaidu inteliģentu ļaužu sabiedrībā, ar steigu nolēmu, ka arī man ir jānoskatās visu apjūsmotais korejiešu veidojums. Pirms tam gan, ieraduma pēc, uzmetu aci treilerim. Nebiju izvēlīga, un ņēmu pirmo, kas pagadās - Āzijas tirgum paredzēto. Tikai pēcāk sapratu, ka tā bija milzu kļūda, kas mani no iekļūšanas kino gurmānu sabiedrībā attālināja par aptuveni 1/2 gadu, jo - cik ātri filmu nolādēju, tik vēl 33x ātrāk to izdzēsu no sava datora. Pagāja kāds laiks (skatīt augstāk!), un kādā romantiskās apgaismības brīdī nolēmu mēģināt pa otram lāgam.

Sāku skatīties. Pirmo pusstundu brīnījos, cik gan nepievilcīga var būt korejiešu valoda, kāpēc par galveno varoni nevarēja izvēlēties biku glīšāku puiku, un kā gan, izmantojot tādas sejas grimases, vispār var piedabūt kādu ne-aziātiskas izcelsmes skatītāju romantiski noskaņoties? Visticamāk - tieši ziņkārībai varu pateikties par to, ka turpināju filmu skatīties, līdz....vienā brīdī.... apjautu, ka esmu līdz ausīm iekšā! Kad pēc 2+ h tā bija beigusies, sapratu, ka tikko esmu papildinājusi savu nebūt ne daudzskaitlīgo kino topu ar vienu lielisku vienību!

Un, jā - amerikāņu versija sūkā!

Šo treileri varat skatīties puslīdz droši - lai arī nekādu dižo iespaidu par filmu tas nerada, vismaz drebuli arī neuzdzen.

My Sassy Girl (2001)

Starp citu, filma esot balstīta uz patiesiem notikumiem, kas tikuši aprakstīti kāda cilvēka interneta dienasgrāmatā.

P.S. Tagad manā romantiskā kino topā ir jau 2 divas korejiešu filmas. Otra - I'm a Cyborg But That's OK (2006), ko arī silti jo silti iesaku noskatīties.

Kas tālāk? - 이동한국 (Go, Korea!)

My Best Friend's Girl [2008]

kārtējo reizi noskatījos vienu no savām mīļākajām rom-kom My Best Friend's Girl (2008 ).

Cheesus Crust ! - cik burvīgs raupju joku & skarbas romantikas mikslis.

[if this movie doesn't get you in the mood, I don't know what will ]

Triangle [2009]

šis ir viens no tiem izstrādājumiem, kuru iesāku skatīties bez īpašām ekspektācijām, līdz filmas vidū nolēmu, ka tā nav īsti manā gaumē un ir slēdzama laukā. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc turpināju skatīties, un jāsaka, ka nenožēloju šo izvēli nevienu brīdi - tik daudz pārdomu un secinājumu par manis pašas dzīvi reti kurai filmai līdz šim bija izdevies uzjundīt. Katrā gadījumā - no mistiska trillera es to nebiju gaidījusi.

P.S. man, attiecībā uz Triangle (2009), neatbildēti palika tikai trīs jautājumi :

1. kā tas viss sākās?

2. vai ir kāda nozīme tam, kā tas viss sākās?

Trešais jautājums, visdrīzāk, ir retorisks - to es atklāšu tikai tiem, kas ir redzējuši filmu. :)

"The Fountainhead" [1947] jeb eksistences esence

Oficiāli paziņoju, ka esmu izlasījusi pagaidām vislieliskāko un aizraujošāko grāmatu savā mūžā - Ayn Rand "The Fountainhead" (1947).
Uzreiz brīdināšu, ka šī grāmata sit kā ar āmuru pa pieri  (vismaz man) - tās iespaidā nācās nonākt pie vienas otras skarbas atziņas pašai par sevi, un atpazīt sevi ne tajos varoņos, kuros gribētos. Bija jādomā- vai es dzīvoju tā, kā ES to vēlos, vai arī atļauju citiem izdarīt izvēles manā vietā? Vai es piederu pie Radītājiem, vai "second - handeriem", kas iekārtojušies kolektīvisma siltajā paspārnē, neapzināti vēlas tikt pakļauti un vadīti? Ar ko es patiesībā cīnos, mēģinot apkarot savu EGO? Ko es saprotu ar vārdu Mīlestība, un vai dzīvot ir prieks...?
Grāmata, kas liek domāt. Pamatīgi un dziļi. Es pat to nosauktu par visezoteriskāko garadarbu, ko man ir nācies lasīt (un es esmu izlasījusi diezgan daudzus), un tik pat labi to varētu pozicionēt kā visizteiktāko pretmetu manis iepriekš minētajai literatūrai.
Un - nevienu brīdi nerodas iespaids, ka konkrētais romāns ir uzrakstīts pirms vairāk, kā 60 gadiem (ja neņem vērā valodas attīstību). Tas ir tik mūsdienīgs un aktuāls, ka es pat vairākkārtīgi pārliecinājos, vai neesmu pārskatījusies tā izdošanas gadu. Un tagad man ir skaidrs, kāpēc tāds iespaids rodas, jo - patiesi būtiskais ir nemainīgs, tam nav noilguma, vai lietošanas termiņa.

Pilnīgi noteikti iesaku to izlasīt visiem, kam vien rodas tāda izdevība. Un, ja šāda izdevība nerodas, tad radiet to paši! ;)

http://www.amazon.com/Fountainhead-Ayn-Rand/dp/0451191153