Sniegbaltīte un Mednieks [2012]

Uzmanību! Tūlīt sekos teorētiski spoileri bez praktiskas nozīmes. Jo – kad nav, tad nav!

Sākšu ar to, ka virsraksts ir maldinošs - filma īstenībā ir par Ļauno Karalieni, nevis Sniegbaltīti un Mednieku. Un tā būtu bijusi viena varen laba filma, ja vien nebūtu tērējusi spēkus pilnīgi liekas mīlestības līnijas attīstīšanai starp bālu (jo ilgus gadus sēdējusi cietumā) princesi un mednieku-alkoholiķi, kurš pa pālim pamanās samīlēties visnotaļ izdevīgajā partijā. It kā ar to nebūtu bijis gana, tiek iesaistīts vēl arī piektais ritenis – vispār nevienam nevajadzīgs (vismazāk jau scenārijam) tēls, ko filmas veidotāji izmanto par kateti jau tā krietni samocītās mīlas trijstūrim. Nezinu, es autoru vietā būtu nospļāvusies par Sniegbaltīti un viņas romantiskajiem piedzīvojumiem, un pilnībā pievērsusies krietni kolorītākajam tēlam – Karalienei. Iestrādes bija tik labas - grodi izveidots raksturs, ar kuru ir viegli identificēties, lieliska aktrise, kurai ir pa spēkam šo lomu „iznest”, fascinējoša noskaņa, vizuālās izvirtības... [Skatīt treileri.]

Un tad parādās Bella no Krēslas sāgas (izpildījums 1:1) un izčakarē visu, kas čakarējams, Mednieku ieskaitot. No otras puses – varbūt nav godīgi aktrisei pārmest plaģiātisku tēlojumu, ņemot vērā to, ka filmas autori bija aizmirsuši, ka arī Sniegbaltītes raksturam būtu jāpiešķir vairāk par 2 dimensijām. Tad nu cilvēks ņēma un izspēlēja pārbaudītas vērtības, kā nu mācēja. Un Mednieks (kura rakstura izstrādei bija piegriezta lielāka vērība) atspēries varēja runāt izjustus monologus pie zārka, bet nav iespējams atdzīvināt to, kas nevaid bijis. Es par mīlestību.

Žēl. Tiešām žēl, jo es no šī izstrādājuma biju gaidījusi krietni vairāk. Vēl vairāk žēl ir tāpēc, ka skaidri jūtams, ka būtu varējis sanākt viens drūmīgi burvīgs meistardarbs, ja vien nebūtu gribēts pasēdēt uz pārāk daudziem soliņiem vienlaicīgi. Un varbūt pat soliņu daudzumā nav vaina, bet gan to apstrādes nesamērīgumā. Metaforiski izsakoties - barokāls tronis (Karaliene) bija salikts kopā ar koka kluci konstantīnu (Sniegbaltīte), no kura vēl tika mēģināts izspiest arī bērzu sulu.

Un tagad par labo! Šarlīze Terona bija vairāk kā pārliecinoša, un Kriss Hemsvorts – vairāk, kā pievilcīgs.

Kopumā es lieku 7 balles. Negaidīti daudz? Tomēr rēķinieties, ka tās nav jāskaita no nulles uz augšu, bet gan no 10 uz leju.

Spogulīt, Spogulīt [2012]

   Tādas filmas, ko es īpaši gaidītu jau labu laiku pirms to pirmizrādes, negadās bieži. Es drīzāk esmu no tiem kinomīļiem, kas par jaunu filmu eksistenci uzzina tikai no treileriem iekš sinematorija, tāpēc sarkanu krustu vilkšana kalendārā man ir visnotaļ sveša nodarbe. Jāatzīst, ka šāda pieeja, līdz ar sarkano tinti, ļauj ietaupīt arī grandiozas vilšanās, kad reizumis nākas atklāt, ka tik ilgi gaidītais kaķis maisā nav pie labas veselības. Tomēr Sniegbaltītes ekranizācijas tuvošanos es biju pamanījusi jau pērnā gada novembrī, plašajās YouTube ārēs atrodot tās pasakaino treileri, kas, manuprāt, ir mazizmēra mākslas darbs jau pats par sevi.  Līdz ar to, šo filmu biju nolēmusi noskatīties- vai tur lūst, vai plīst, tāpēc sēdos vien istabā pie loga un 5 mēnešus, vēdinoties ar mutautiņu, skatījos tālē, gaidot, kad būs tā laime. Tā laime bija šodien.

  Pirms uzrakstu visu kā bija, vēlos piebilst, ka vismaz no vienas tradīcijas es neatkāpos - pirms skatīšanās nelasīju recenzentu atsauksmes par filmu, lai varētu izvairīties no priekšlaicīgas viedokļa ietekmes. Pat reitingus neapskatīju. Tomēr īsi pirms filmas notika negaidīta informācijas noplūde un kinozālē jau devos samērā drūmu priekšnojautu vadīta. 

   HA!!! Tieši tāda ir mana atbilde visiem kritiskajiem kritiķiem, viduvēju piecinieku dalītājiem un virtuālo tomātu svaidītājiem. Es no filmas saņēmu tieši to, ko gaidīju - apburošu vizuālo baudījumu, gaumīgu humoru lielās devās un lieliskus aktierdarbus. Attiecībā uz pēdējo, īpašus aplaudismentus vēlos veltīt Džūlijai Robertsai - pārliecinoši un precīzi. BRAVO! Un, manuprāt, pārsteidzoši laba izvēle Sniegbaltītes lomai bija Lilija Kolinsa, kuras jaunavīgi maigais, valdzinošais skaistums, plastika un spriganums ļāva iemiesot visu to, kas kārtīgai, 18 gadus tornī turētai princesei piedienas. Un arī Princis izskatījās gana precējams.

   Jā, ja ļoti gribētu piekasīties, tad es varētu piekrist dažam labam kritiķim, ka varbūt prasījās nedaudz vairāk attiecību spriedzes (Karaliene - Sniegbaltīte), romantikas (Sniegbaltīte - Princis) un dramatisma, tomēr  - kuram gan būtu jāuztraucas par tādiem "sīkumiem", kad ir iespēja novērot tik izsmalcinātas formas triumfu pār saturu?!! Ko? [Akmens, akmens, akmens pārējo recenzentu dārziņos.]

   Diemžēl, kāzu ceremonija un pēdējais indiešu dejamgabals filmas veidotājiem izmaksāja 1/2 zvaigzni mīnusā. Sausais atlikums: 7,5/10

P.S. Tikai vēlāk, lasot R.Ebert recenziju, pievērsu uzmanību tam, ka režisora godā ir videomākslas ģēnijs Tarsems Sings, kura kontā ir viena no manām visu laiku mīļākajām filmām - "The Fall" [2006]. Viņa nacionālā piederība izskaidro arī tituldziesmas izvēli.