Filmu rasols

Ņemot vērā manas d-grāmatas uzticīgāko (-ās) lasītāju (-as) sūdzību par kino apskatu izpalikumu, steidzos laboties un piedāvāju savu subjektīvo vērtējumu nesen noskatītām 4 filmām, no kurām pirmās trīs ir pie vainas tam, ka neko netiku rakstījusi jau kādu ilgāku laika periodu. Jo, kā jau varbūt esat ievērojuši - remdens ūdens bļāvienus neraisa. Alegoriski runājot.

1. Sākšu ar "The Ides of March" [2011] . Ņemot vērā manu nelielo crash' u, attiecībā uz Goslinga j-gu, šī bija filma uz kuru būtu gājusi arī tad, ja Klūnija vietā to būtu režisējis komisārs Reksis. Īsumā - vēl viens labi nostrādāts kino gabals par to, kā politiskās sistēmas vecie buki izrūnī jaunos ideālistus. Vai varbūt par to, ka nevajag ņemt konfektes no svešiem onkuļiem. Lai kā arī būtu, filma ir interesanta, Goslings "'ņemams", un tas arī viss. No otras puses -  a ko vēl? 

2. Uz "Tinker Tailor Soldier Spy" [2011] arī bija jāiet, bez variantiem, jo tur, savukārt, gozējās otrs manu simpātiju objekts - Kolins Fērts. Jāatzīst, ka šī bija viena no tām filmām, kuras veidotāji  tik ļoti uzticas savu skatītāju spējai izsekot līdzi visvisādiem vienreizējiem specdienestu manevriem, ka diez ko netērē savu dārgo laiku, lai pārbaudītu vai šamējie nav stipri  iepalikuši vai varbūt jau aizgājuši mājās. Es, protams, turējos kā vīrs! - līdz pat pašām beigām biju pie pilnas apziņas un sparīgi veicu iekšējo izmeklēšanu, ik pa brīdim turot aizdomās kādu no ekrānā redzamajiem valsts nodevēju kandidātiem, tomēr īsi pirms beigu titriem pienāca brīdis, kad es vairs nesapratu kā mēs (es un Circus) līdz rezultātam esam nonākuši. Kā tādā biku-beku priekšnesumā, kad jau iepriekš zini, ka no cepures tiks izvilkts trusis, tomēr īstas skaidrības par to, kā viņš tur būs uzradies, nav.  Buc! un te nu viņš ir un ir.

Nācās vien atzīt savu intelektuālo sakāvi un vērsties pie Wikipedijas pēc palīdzības. [Kāpēc tieši Tinker, Tailor, Soldier, Poorman and Beggarman man nav skaidrs arī vēl šobaltdien.] Un tomēr, pat neskatoties uz manu lēnprātību, uzskatu, ka filmu ir vērts noskatīties. Mājās.

3. Nākošā ir "We Bought a Zoo" [2011] - uz patiesiem notikumiem balstīta ģimenes filma, vai citiem vārdiem - ne šis, ne tas! Ne īsti komēdija, ne drāma, ne romantika. Tomēr - vismaz joki bija gaumīgi un smieklīgi. Izņemot to vienu pērtiķjoku, kura parādīšanās ikvienā filmā, kas kaut attālināti ir saistīta ar komēdijžanru, laikam jau ir ierakstīta amerikāņu konstitūcijā.

4. Pēc visām augstākminētajām vairāk vai mazāk viduvējībām, ļoti atspirdzinoša šķita 2005.gada filma "Thank You for Smoking". Neordinārs sižets, lielisks humors - MUST SEE!

P.S. kategoriski nepiekrītu uz cigarešu paciņas rakstītajam brīdinājumam, kas liek domāt, ka "The 40 Year Old Virgin" arī ir smieklīga filma. Nē, nav.

American History X & Believer

Labā ziņa, sēžot mājās un slimojot, ir tāda, ka var skatīties filmas par nacistiem no rīta līdz vakaram. Man gan pietika ar 2 gab., lai saprastu, ka laba daudz nevajag, vēl jo vairāk tāpēc, ka viena no tām tik tiešām bija/ ir laba. 

Pieļauju, ka  American History X [1998]  laikam nevienam no jums, izņemot mani,  nebūs bijis nekāds jaunums. 
Atzīšos, ka noskatījos filmu tikai tāpēc, lai varētu salīdzināt ar The Believer [2001], jo vairākās recenzijās tika vilkas paralēles starp šiem abiem izstrādājumiem, un vēl arī tāpēc, ka man dikti tīk Edvards Nortons. Nu, nezinu.... ja viena (TB) man lika domāt par cēloņiem un globāliem problēmas uzstādījumiem, tad otra (AHX) tikai norādīja uz sekām un teica - fui, apskaties, cik neforšā kompānijā tu būsi, ja kļūsi par rasistu/nacistu! Pie tam, filmas nobeigums neviļus liek domāt par to, ka rasu draudzība teorētiski, protams, varbūt arī ir forša štelle n’shit, bet praktiski rada vēlmi ņemt nūju rokās un doties ielās ieviest kārtību.

BET - Nortons kā neonacists tik tiešām bija iespaidīgs, jo īpaši ainā, kad vienās apakšbiksēs tērpies sadeva pēc nopelniem (sarkasms!) automagnetolas zagļiem. Savādāk, Amerikāņu Vēsture X mani diez ko nepārliecināja. To, ka nacismam pievēršas par sevi nepārliecināti, līdz ar to - viegli ietekmējami, un dzīves apbižoti indivīdi, jādomā, tāpat visiem jau ir skaidrs bez visādām kino norādēm. Ja nav, tad mudīgi uz kino!

Es gan nevaru arī apgalvot, ka Ticīgais ir viena perfekta filma. Man, personīgi, nedaudz pietrūka vēl šādu tādu detaļu iekš CV, lai pilnībā saprastu, kāpēc Goslinga atveidotais varonis bija izvēlējies tik radikālu ceļu, tomēr visas filmas nepilnības atsvēra filmas analītiskā (drīzāk gan – filosofiskā, jo nav pierādāma) pieeja problēmas cēloņiem. Šis izstrādājums man palīdzēja noformulēt un sakārtot tās domas, kas man laiku pa laikam šaudījās pa galvu, reizēm prātojot par to, kāpēc ebreji vienmēr ir tie, kas tiek vainoti pie visām pasaules nelaimēm. Un, jā, šajā darbā paustās idejas rezonēja ar manis pašas viedokli par konkrēto jautājumu. (Starp citu, The Believer režisors pats pēc tautības ir ebrejs.) Pie tam, šī filma nav no tām, kuru skatoties tu saproti, ka tā ir laba un varen vērtīga, tikai, nezin kāpēc, gribās, lai tā ātrāk beigtos, un tu varētu ievilkt ķeksīti iekš savas kino bucket listes un būt brīvs. Nē, nē - šī ir richtīgi interesanta, un, manuprāt, vēl kādas papildus 20-30 min būtu nākušas tikai par labu. Divvārdsakot - iesaku noskatīties! 

Recenzijas, kas palīdzēs labāk saprast filmu :

The fine line between love and hate:http://www.imdb.com/title/tt0247199/reviews

Rodžera Īberta recenzija:
http://rogerebert.suntimes.com/apps/pbcs…

P.S. Un, saldajā ēdienā - izklaidējoši sportisks un patiesi iedvesmojošs gabals par rasu integrāciju 70.to gadu sākumā kādā Amerikas vidusskolā, balstīts uz patiesiem notikumiem - Remember the Titans [2000]. Ar Denzelu Vašingtonu galvenajā lomā.

Goslinga daiļrade

Kā jau iepriekš minēju, esmu nolēmusi daskatīties visas filmas ar Goslinga j-ga piedalīšanos, ko arī pamazām daru. Neskatoties uz to, ka Goslings ir aktierisko uzdevumu augstumos pilnīgi visos izstrādājumos, ko man līdz šim ir nācies redzēt, ne visas filmas liek man ķerties pie rakstu darbiem d-grāmatā. Piemēram - Lars and the Real Girl [2007] , ko tiku noskatījusies jau kādu laiku pirms savas apņemšanās - ļoti laba , tomēr draugiem ieteikt nesteidzos. Porkē nicht?- mārrutks viņu zina!, jo filmas gaitā gan kustinājos, gan nedaudz apraudājos, un pēc noskatīšanās pat veltīju kādu brītiņu ne pārāk auglīgām pārdomām par dzīvi, bet...

Tālāk. All Good Things [2010] - par spīti lieliskajiem aktierdarbiem (Goslings un Kirstena Dansta) un intriģējošajam sākumam, viss pasākums kaut kā tomēr pamanījās aiziet neceļos. Un ar neceļiem es domāju - boring!!!, nemaz nerunājot par filmas ētisko faktoru (konkrētais izstrādājums esot balstīts uz patiesiem notikumiem). Par kuru paturpinot ....(Uzmanību! nosacīts spoiler alarm!) :

Iedomājies, ka kādu dienu no koplietošanas pagraba pazūd tavs ritenis. Un, pateicoties tam, ka viņdien tam pašam velosipēdam pašrocīgi un puspagalmam redzot esi pārdūris riepu, visiem ir skaidrs, ka pats vien jau esi to nofenderējis, lai saņemtu apdrošināšanas prēmiju. Tomēr tiešu pierādījumu nav, un viss pamazām noklust. Pēc kāda laika atrodas liecinieks, kas esot redzējis, kā tu Latgalītē tirgo velosipēda rezerves daļas, neilgu brīdi pēc augstāk aprakstītā nozieguma. Tad nu tiek sasaukta pagalma biedru tiesa, lai noskaidrotu šo jautājumu reizi pa visām reizēm. Tās laikā atklājās, ka galvenais liecinieks jau kādu laiku, gripas komplikāciju rezultātā, diezgan slikti redz ar vienu aci, kas nozīmē, ka šamējā liecība ir vairs tikai 50% uzticama. Līdz ar to, pierādījumu trūkuma dēļ, tu tiec officiāli attaisnots un vari tālāk dzīvot atvieglots un bez bēdu. BET - kaimiņš Varis, kurš studē Kultūras akadēmijas režisoros, nebūt nav mierā ar tiesas lēmumu, un kopā ar domubiedriem uzfilmē gandrīz dokumentālu stāstu par to, kā tās lietas īstenībā ir notikušās. Un tad nu vienu dienu draugos.lv tev tiek atsūtīta saite uz YouTube video, kur tu vari apskatīt pats sevi (galvenajā lomā - Reinis Govslinks) zogam riteni, tirgojamies Latgalītē, kā arī brīvu interpretāciju pa to, kā tu līdz šādai dzīvei esi nonācis.

Nu, apmēram tādas pārdomas man radās, noskatoties “Visas Labās Lietas”. Protams, mana versija ir daudz piezemētāka, jo oriģinālā apsūdzības ir kudiš nopietnākas.

Tomēr, tas, par ko es vēlējos rakstīt ir : 2005.gada izlaiduma filma "Stay".

Pirmās 40 min. mana iekšējā balss bļāva : "Āaaa, cik forši!!!!", līdz sākās aina ar sievieti un suni, kas manī radīja nelabas aizdomas, ka nu jau atkal esam prom no lielceļa. Līdz 01:19:21 tika pateikts viens teikums, kas, vismaz priekš manis, visu atkal salika savās vietās. 

Atzīšos, pilnīga skaidrība par to, ko es tikko  tiku noskatījusies man radās tikai pēc tam , kad izlasīju scenārija vadlīnijas iekš Wikipedia : http://en.wikipedia.org/wiki/Stay_%28fil…  (Iesaku tomēr lasīt pēc, nevis pirms!) Un, jādomā, noskatīšos filmu vēl vienu reizi. Jā, tieši tik laba tā, manuprāt, ir! Lai ko arī gvelztu kritiķi. Izņemot Rodžeru, kā par brīnumu!  

Fracture [2007]

Trilleru cienītājiem silti iesaku ievērtēt Sera Anthony Hopkins un Ryan Gosling kopdarbu: Fracture (2007). 

Viena no pēdējā laika aizraujošākajām filmām (ārpus rom-kom & kom žanra, protams ), ko ir sanācis noskatīties. Manu pārliecību par to, ka izstrādājums ir patiešām lielisks, nespēja izbojāt pat IMDb juristu & policistu apvienības kritiskie komentāri, kas bija vērsti pret dažādām detaļām filmā, kuru dēļ tā esot norakstāma kā pilnīga fikcija. Es, savukārt, esmu pārliecināta, ka reālajā izmeklēšanas darbā nebūt viss nenotiek pēc reglamenta un instrukcijas, nemaz nerunājot par visvisādiem tiesvedības pārkāpumiem, kā rezultātā, laiku pa laikam nākas atbrīvot kādu nevainīgi notiesātu 20 gadus atsēdējušu indivīdu, kurš būtu bijis pārlaimīgs, ja viņa lietas izskatīšanā pieļautās kļūdas aprobežotos vien ar tām, par kurām augstākminētā kolēģija ir izsašutusi ne pa jokam. Katrā gadījumā, mana azbesta loģika atspēkoja visas izvirzītās apsūdzības, un, ja nu kādu tas diez ko nepārliecina - sūdziet mani tiesā!

Vienīgais, ko es joprojām nesaprotu - kāpēc 20./21.gs., lai kaut ko steidzami atliktu/pārtrauktu, ir jābrauc cauri visai pilsētai, tā vietā, lai veiktu vienu zvanu? Bet, tāda laikam ir žanra specifika - lieka spriedze nekad nav lieka! Pat, ja tās cēlonis ir drudžains mēģinājums atrisināt iepriekš minēto rēbusu.

Lai kā tur arī nebūtu, filma ir noskatāma kaut vai tikai Hopkinsa un Goslinga (ah, ģībstu!) saspēles dēļ. 

You will come to a place where the streets are not marked.

Some windows are lighted. But mostly they’re darked. 

A place you could sprain both your elbow and chin! Do you dare to stay out? Do you dare to go in?

How much can you lose? How much can you win?

And if you go in, should you turn left or right…or right-and-three-quarters? Or, maybe, not quite?

Or go around back and sneak in from behind? Simple it’s not, I’m afraid you will find, for a mind-maker-upper to make up his mind.

You can get so confused that you’ll start in to race down long wiggled roads at a break-necking pace

and grind on for miles across weirdish wild space, headed, I fear, toward a most useless place.

The Waiting Place…for people just waiting.

Waiting for a train to go or a bus to come, or a plane to go or the mail to come,

or the rain to go or the phone to ring, or the snow to snow or waiting around for a Yes or No

or waiting for their hair to grow. Everyone is just waiting.

Šeit var atrast dzejojuma pilno versiju :

http://www.teamhope.com/seuss.htm

Blue Valentine [2011]

Nav stāsta skumjāka par šo, kā stāsts par Dīnu un viņa mīļoto (Sindiju)...

Šī ir filma, kas man uzdeva jautājumus, nevis sniedza konkrētas un nepārprotamas atbildes. Un tā atbilde, ko es priekš sevis izlobīju, ir -  Mīlestība nav kaut kas tāds, ko atrodot varam ievīstīt kūniņā un saglabāt mūžīgi mūžos. Mīlestība nav statiska, tās būtība ir attīstībā - ja kāpuram neļauj kļūt par taureni, viņš mirst. Attīstot savu pasaules redzējumu un sevi kā personību, mēs Mīlestībai audzējam spārnus, ar kuru palīdzību paši iemācāmies lidot arvien augstāk un augstāk. Varbūt pat līdz septītajām debesīm. Kopā.