Iron Sky [2012] jeb blogeru seanss Nr.4

Lai arī es kā romantiska būtne labprātāk Mēnesi asociēju ar Mēnesnīcas sonāti* un laumiņu naksnīgo rotaļu pavadoni, nevis rosīgiem nacistiem 4.-tā Reiha gaidās, tomēr no Acmefilm piedāvājuma noskatīties B kategorijas filmu bez maksas, pie kam – ļoti labā kompānijā, es nespēju atteikties. [Jā, ļoti iespējams, ka manos rados tomēr var atrast kādu Bergu vai Šteinu, par kura eksistenci mani neviens nav informējis.]

Tad nu lieliskā noskaņojumā, jau paspējusi noandelēt savu 6.rindas ielūgumu pret 10.rindas biļeti, sēžu un gaidu, kad sāksies solītais cirks ar zirgiem jeb gandrīz-jau-kulta sci-fi nazisploitation parodija “IRON SKY”.

Ak, jā - pirms seansa vēl tiek demonstrēts sveiciens no filmas veidotājiem, kas drīzāk atgādina sveicienu no porno industrijas pārstāvjiem, pārliecinoši apstiprinot manas aizdomas, ka turpmākās 2h nāksies brutāli atsēdēt ietaupītos 4LVL, lai pēc tam varētu uzrakstīt ironisku recenziju par pieredzēto un uz laiku laikiem pielikt treknu punktu 2.šķiras izstrādājumu baudīšanai.

Un tomēr nē! Man nācās domās jau iezīmēto recenzijas trafaretu mest ārā un sākt visu no jauna. Un tas nebūt nebija viegls uzdevums, jo es pat 3 dienu laikā neesmu spējusi lāgā noformulēt, ko īsti es esmu noskatījusies.

Filmas sižets īsumā ir tāds, ka pēc zaudējuma 2.pasaules karā, nacisti pārceļas uz Mēness tumšo pusi, kur savā nodabā turpina attīstīt Sci-fi tehnoloģijas, savstarpēji vairojās un gaida brīdi, kad varēs atgriezties uz Zemes, lai realizētu plānu valdīt pār visu pasauli. Tāds brīdis pienāk 2018.gadā, kad rodas izdevība satikt ASV prezidenti, kurai arī ir Fīrera cienīgas ambīcijas, un nacistu uzbrukums to realizācijai tagad vairāk kā lieti noderētu.

Lai arī filmas vēstījums ir visnotaļ skaudrs, tā pasniegšanas veids ir, maigi izsakoties, savdabīgs. Sākot jau ar to, ka nacistu labā darbojas kāds zinātnieks, kas vizuāli ir ļoti līdzīgs slavenajam Manhetenas projekta iedvesmotājam, visslavenākās teorijas un formulas atklājējam, kosmoloģijas tēvam un, cita starpā, cīnītājam par rasu vienlīdzību, par kura notveršanu nacisti savulaik bija izsludinājuši lielu atlīdzību. Jo šamējais, sagadīšanās pēc, vēl arī ebrejs/žīds pēc tautības. Kamēr šajā izstrādājumā viņa līdzinieks Richtera k-gs [tāds ir viņa uzvārds] ir ierakumu otrajā - nacistu pusē, kur vaļas brīžos niekojas ar albinizatora izstrādi un gūstekņu secēšanu, zinātnes vārdā.

Iespējams, dziļā doma ir tāda, ka nav vēl zināms, kura no abām iesaistītajām pusēm (ASV vai nacistu impērija) ir lielāks ļaunums cilvēcei, ja vien skatāmies pēc darbiem, nevis tikai formastērpa un sveicināšanās paradumiem. Un, iespējams, mēs būtu pārsteigti uzzināt, kurš tad īstenībā dzīvo tajā Mēness tumšajā pusē.

Lai kā arī būtu, jāatzīst, ka garlaicīgi nebija, un es patiešām biju pārsteigta, ka par spīti visiem labvēlīgajiem nosacījumiem (B-kategorija, nacisti, ASV ārpolitika, gīku (IBMP**!) auditorija), kas a’priori paredz kariķēt līdz bezgalībai visu, kas kustas vai nekustas, filma tomēr spēja noturēties gaumes (vismaz manējās!) robežās. Katrā gadījumā, es smējos ne vienu reizi vien un skaļi, kas nenotiek nemaz tik bieži, pie reizes apstiprinot savus novērojumus, ka eiropiešu kino piemīt daudz labāka humora izjūta, nekā aizokeānijas izstrādājumiem. Un nobeigums, kopā ar lielisko Laibach muzikālo variāciju par ASV himnu, bija episks. Jā. Es lieku 8/10.

*sveiciens lieliskās prezentācijas autoram Sergejam, kuram šis pats Bēthovena sacerējums noteikti asociējas ar kādu viņam mīļu filmu!

**IBMP – I beg my pardon! 

P.S. Paldies KinoKultam, Kinocast.lv un pārējiem kino blogeriem par laipno uzņemšanu savā lokā. :)

P.P.S. Interesanti, vai man vienīgajai galvenais nacistu varonis vizuāli ļoti atgādināja Patriku Sveiziju, bet Dizainere, savukārt, – Ketrinu Zetu Džounsu?

American History X & Believer

Labā ziņa, sēžot mājās un slimojot, ir tāda, ka var skatīties filmas par nacistiem no rīta līdz vakaram. Man gan pietika ar 2 gab., lai saprastu, ka laba daudz nevajag, vēl jo vairāk tāpēc, ka viena no tām tik tiešām bija/ ir laba. 

Pieļauju, ka  American History X [1998]  laikam nevienam no jums, izņemot mani,  nebūs bijis nekāds jaunums. 
Atzīšos, ka noskatījos filmu tikai tāpēc, lai varētu salīdzināt ar The Believer [2001], jo vairākās recenzijās tika vilkas paralēles starp šiem abiem izstrādājumiem, un vēl arī tāpēc, ka man dikti tīk Edvards Nortons. Nu, nezinu.... ja viena (TB) man lika domāt par cēloņiem un globāliem problēmas uzstādījumiem, tad otra (AHX) tikai norādīja uz sekām un teica - fui, apskaties, cik neforšā kompānijā tu būsi, ja kļūsi par rasistu/nacistu! Pie tam, filmas nobeigums neviļus liek domāt par to, ka rasu draudzība teorētiski, protams, varbūt arī ir forša štelle n’shit, bet praktiski rada vēlmi ņemt nūju rokās un doties ielās ieviest kārtību.

BET - Nortons kā neonacists tik tiešām bija iespaidīgs, jo īpaši ainā, kad vienās apakšbiksēs tērpies sadeva pēc nopelniem (sarkasms!) automagnetolas zagļiem. Savādāk, Amerikāņu Vēsture X mani diez ko nepārliecināja. To, ka nacismam pievēršas par sevi nepārliecināti, līdz ar to - viegli ietekmējami, un dzīves apbižoti indivīdi, jādomā, tāpat visiem jau ir skaidrs bez visādām kino norādēm. Ja nav, tad mudīgi uz kino!

Es gan nevaru arī apgalvot, ka Ticīgais ir viena perfekta filma. Man, personīgi, nedaudz pietrūka vēl šādu tādu detaļu iekš CV, lai pilnībā saprastu, kāpēc Goslinga atveidotais varonis bija izvēlējies tik radikālu ceļu, tomēr visas filmas nepilnības atsvēra filmas analītiskā (drīzāk gan – filosofiskā, jo nav pierādāma) pieeja problēmas cēloņiem. Šis izstrādājums man palīdzēja noformulēt un sakārtot tās domas, kas man laiku pa laikam šaudījās pa galvu, reizēm prātojot par to, kāpēc ebreji vienmēr ir tie, kas tiek vainoti pie visām pasaules nelaimēm. Un, jā, šajā darbā paustās idejas rezonēja ar manis pašas viedokli par konkrēto jautājumu. (Starp citu, The Believer režisors pats pēc tautības ir ebrejs.) Pie tam, šī filma nav no tām, kuru skatoties tu saproti, ka tā ir laba un varen vērtīga, tikai, nezin kāpēc, gribās, lai tā ātrāk beigtos, un tu varētu ievilkt ķeksīti iekš savas kino bucket listes un būt brīvs. Nē, nē - šī ir richtīgi interesanta, un, manuprāt, vēl kādas papildus 20-30 min būtu nākušas tikai par labu. Divvārdsakot - iesaku noskatīties! 

Recenzijas, kas palīdzēs labāk saprast filmu :

The fine line between love and hate:http://www.imdb.com/title/tt0247199/reviews

Rodžera Īberta recenzija:
http://rogerebert.suntimes.com/apps/pbcs…

P.S. Un, saldajā ēdienā - izklaidējoši sportisks un patiesi iedvesmojošs gabals par rasu integrāciju 70.to gadu sākumā kādā Amerikas vidusskolā, balstīts uz patiesiem notikumiem - Remember the Titans [2000]. Ar Denzelu Vašingtonu galvenajā lomā.