Karstais un aukstais jeb cīņa par Oskaru 2012

Izjaukšu ierasto kārtību un sākumā ķeršos pie aukstā - The Descendants. Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc šī filma ir izpelnījusies tik cildinošas atsauksmes. Nesaprotu un viss. Mani šajā filmā spēja kustināt tikai baseina aina, viss pārējais – brrr, auksti! Izejot no kinoteātra, noskaņojums bija nelāgs, un nevis tāpēc, ka filma bija likusi aizdomāties par kaut ko nepatīkamu, bet vienkārši tāpēc, ka bija pietrūcis emociju, kas kompensētu samērā drūmo filmas noskaņu. Es nevarētu teikt, ka skatīties bija garlaicīgi, tomēr aizraujoši ar’ nē. Pie tam, stāsts taču gandrīz katru pukstošu sirdi plosošs, bet līdzpārdzīvojums kā neradās, tā neradās. Es nesapratu nedz Klūnija varoni, nedz arī viņa vecāko meitu, vismaz - ne līdz galam. Zinot, ka kompetenti cilvēki (un šoreiz es nedomāju Oskara balvas izvērtēšanas komisiju) patiešām ir augstās domās par konkrēto (adaptēto) scenāriju, neviļus jāsāk domāt, ka problēma ir manī. Tomēr, diez vai tā varētu būt, tāpēc labāk uzskatīšu, ka visi pārējie līdz manam izpratnes līmenim vienkārši vēl nav izauguši! Par aktierdarbiem gan nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, tomēr priekš manis ar to bija stipri par maz. Lieki teikt, ka es priecājos, ka šī gada Oskars par labāko filmu šamējiem aizgāja gar degunu.

Lai tiktu tam, kas to bija godam nopelnījis – Māksliniekam! Taisni apbrīnojami kādu efektu ir izdevies sasniegt ar tik vienkāršiem un mūslaikiem savdabīgiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem! Smaidīju līdz ausīm, smējos, aizkustinājos, līdzpārdzīvoju, bēdājos un pat notrausu asariņu. Un paņēmu vēl uz mājām līdzi par ko padomāt vaļīgākos brīžos. Lielisks stāsts un izcils aktieris iekš lieliskas filmas ar lielisku mūziku. Karsti.

The Blind Side [2009]

Ik pa laikam līdz manām ausīm nonāca info, ka ir vērts noskatīties filmu "The Blind Side" [2009], kas bijusi nominēta 2 Oskariem - labākā filma & labākā aktrise (Sandra Buloka), pie tam tas aktrīzes Oskars arī tika novinnēts.  A es tik atliku un atliku - mol, negribu pagaidām labprātīgi nekādu grūtdieņu drāmu skatīties, lai cik laba tā arī nebūtu - man jau pāri galvai pietiek ar dramaturģijas darbnīcas repertuāru. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc maniem novērojumiem spriežot  - jo lielākas ciešanas uz ekrāna tiek attēlotas, jo vairāk iespēju nominēties visvisādām balvām. Pēdējā laika spilgtākais piemērs, manuprāt, ir Biutiful [2010].

Līdz pienāca brīdis, kad jutu, ka tagad gan esmu gatava kādam ārpus kārtas nopietnam gabalam. Tad nu ķēros klāt pie izslavētās, uz patiesiem notikumiem balstītās, Aklās Puses (Neredzamās Daļas?). Nu, ko lai saka - ja es to būtu skatījusies iekš Hallmark Channel ( vai, tad jau drīzāk - Diva TV), man nerastos nekādu jautājumu. Normāla TV filma, ko ģimenes lokā paskatīties pirms gulētiešanas. BET - ja kaut ko tādu nominē Amerikas Kinoakadēmijas balvām, tad gan neviļus gribas apvaicāties - por qué??? Jo tik virspusēju un cukurotu "feel good" izstrādājumu sen nebija nācies redzēt. Vismaz ne kategorijā "drāma". Par Buloku... viņa, protams, ir forša un tā, un sen jau viņa to Oskaru gribēja, tāpēc - lai tiek! Pelnīts gan, manuprāt, nav, un, ja viņa ir vismaz uz 1/2 tik sakarīga, par kādu es viņu uzskatu, tad viņa pati arī to zina.

Bebrs rožu gaismā

Z-svētku laikā paspēju noskatīties 2 filmas, no kurām viena ir kritiķu, manuprāt, nepelnīti saslavētā - La Vie En Ros [2007] (Dzīve Rožainā Gaismā), un vēl viena, par kuru atsauksmes, savukārt, ir pārāk piezemētas - The Beaver [2011].

Par Edītes Piafas dzīves atainojumu pateikšu vien to, ka filmai piešķirtie 2 Oskari tik tiešam ir godam nopelnīti - titullomas attēlotāja Marion Cotillard un abi grima mākslinieki  ir savu uzdevumu augstumos. Bravo! Viss pārējais - ar mistisku nodomu (man, vismaz, neizprotamu!) samiksētas ainas no slavenās dziedātājas dzīves, bez jebkādas loģiskas secības un jēgas, kas visas kopā kaut kādu priekšstatu par mākslinieces sūro ikdienu jau rada, bet izpratni, diemžēl - nē. Žēl.

Savukārt, Bebrs, lai arī drūms un brīžiem virspusējs, mani uzrunāja. Vecais nemākvairsgalīgiuzvesties Gibsons šajā izstrādājumā spīdēja spoži kā Jēzuliņš un es viņam noticēju pat vairāk, nekā melanholiskajai Kirstenai Danstai. Katrā gadījumā, lai arī filma nav nekāds kinematografijas meistardarbs, tomēr, kaut vai tikai Gibsona dēļ,  noskatīšanās vērta tā ir viennozīmīgi.