svētdiena, 2012. gada 21. oktobris

Ceļā / On the Road [2012]



Kurš gan no mums nav kādreiz jutis kārdinājumu sakrāmēt čumodānu, pamest visu un visus, kas pametami un doties, kur acis rāda un kājas nes, t.i. – pretī piedzīvojumiem, brīvajai mīlestībai un neviena nekontrolētai alkohola un zāles lietošanai? Un, ja vēl šis pasākums tiek pamatots ar iedvesmas meklējumiem savai topošajai grāmatai/gleznai/arhitektūras šedevram, tad pat kaimiņu tantei būtu jāsaprot, ka jaunizceptais ceļotājs nav nekāds klenderis un apšaubāma ceļa gājējs, bet gan brīvais gars, kas noliek savas vieglās dienas, lai sekotu grūti noķeramajai Mūzai, kuru savos tīklos ir mēģinājuši iedabūt visi pasaules dižgari, bez izņēmuma.


Bet ceļā, kā jau ceļā – traka bohēma mijas ar skarbām rūpēm par izdzīvošanu, vienas nakts aizraušanās - ar nepiepildītu mīlestību, iedvesmas mirkļus nomaina trula mazvērtības sāpe, bet - pāri visam – dziedinošā apziņa, ka pat tad, ja neesi papildinājis pasaules kultūras apcirkņus ar savu mantojumu, tomēr esi atļāvies dzīvot savādāk, nekā citi, un izbaudīt to, ko parastiem mietpilsoņiem pieredzēt nav bijis lemts.

BET, ļoti iespējams, ka tu, atrodoties ceļā, esi nomiris no dizentērijas izraisītajām komplikācijām kaut kur ellē ratā Meksikā, vēl nesasniedzis pat 25 gadu vecumu. Un arī neko citu nesasniedzis. Ko darīt - katram savs!

Atvainojos par lirisko apcerējumu visiem tiem, kas bija cerējuši izlasīt šeit filmas „On the Road” apskatu. Nav viegli analizēt filmu, kura ir balstīta uz grāmatu, kura, savukārt, - uz biogrāfiskiem faktiem, kas notikuši ar pavisam reālām personām. Tā nu tas viss ir bijis, un , ja kādam tas nešķiet gana interesanti – pats vainīgs par savu nespēju līdzpārdzīvot, kas, visticamāk, ir saistīta ar paviršām zināšanām 20.gs. vidus literatūras vēsturē un ceļa analoģiju iztrūkumu paša dzīvē.  

Balstoties uz savu bēdīgo pieredzi, visiem pārējiem pirms filmas skatīšanās iesaku šo un to palasīt par tās galvenajiem varoņiem – Džeku Keruaku (filmā – Sals Paradaizs) un Alenu Ginsbergu (filmā – Karls Marks), vai vismaz vienreiz dzīvē saņemties un aizbraukt ar stopiem kaut vai uz Siguldu. Un tad, iespējams, jums nenāksies doties ceļā ar svešiniekiem, par kuriem jums nav nekāda daļa, bet gan izbaudīt beckpekeru piedzīvojumus kopā ar jau iemīļotiem čomiem, vienlaicīgi kļūstot par lieciniekiem ambiciozu ierindas pīlēnu pārveidei par gulbjiem. Un ceļojums būs izdevies!

Bet man līdzīgie sliņķi un nekulturāļi tiks visnotaļ garlaikoti. 7/10







P.S. Kristena Stjuarte bija laba. ;)

5 komentāri:

Anonīms teica...

Ak, paldies tev par Brēmenes muzikantu dziesmu! ;)) S.

aiwwa teica...

Faktiski es filmu aizstāvu ne tikai, lai ,,spīdētu" ar savām pabalējušajām zinībām bitņiku literatūrā, bet tāpēc, ka mūslaiku kinoprodukcijā gribas samīļot jebkuru nopietnu stāstu par laiku, kad jauni cilvēki viens otram citēja Prustu. :)

Lestelēla teica...

Piekrītu! Inteliģentiem plenčiem piemīt īpašs valdzinājums. :)

foxfragaria teica...

Pēdējā laikā jau bieži gadās, ka filmas forma skaista, saturs - sūds. Nu lūk, šeit forma bija ļoti skaista (bilde, mūzika - viens vienīgs baudījums), bet saturs - nebūt ne sūds (kaut, iespējams, tiešām specifisks un ne katram interesants). 8/10

Lestelēla teica...

Teorētiski, protams, saturs nav nekāds sūds. Sūdīgi ir tas, ka līdzpārdzīvojums nerodas. :)