Mākoņu atlants / Cloud Atlas [2012]

Sākšu ar to, ka šī filma bija manā MUST SEE listē kopš tiku noskatījusies tās daudzsološo treileri, kas solīja sirdi plosošus dvēseļu radinieku satikšanās stāstus reinkarnācijas un cilvēku vienotības ideju mērcē, ko es parasti ēdu lielām karotēm un prasu vēl. Pie reizes arī vientiesīgi nopriecājos, ka neesmu lasījusi grāmatu, pēc kuras motīviem filma ir uzņemta, kas nozīmē, ka izpaliks neizbēgamā (vismaz personīgi man) salīdzināšana ar teksta oriģinālu, un es varēšu pilnībā izbaudīt uz ekrāna notiekošo. Pie tam – 3 stundu garumā! Vienvārdsakot, daudzsološi, lai neteiktu vairāk. BET, kā jau nereti gadās – daudz tā filma man solīja, maz tomēr deva.

Jāatzīst gan, ka, lai nonāktu pie šīs sūrās atziņas, man bija vajadzīgas aptuveni 2 stundas aizrautīgas skatīšanās, līdz notika pirmssvētku brīnums – es, acīmredzot, pieslēdzos Kosmisko zināšanu krātuvei vai varbūt Nacionālajai bibliotēkai, jo kaut kādā mistiskā veidā man pēkšņi tapa kristālskaidrs, ka grāmata ir kādas 10 reizes labāka par tās ekranizāciju, un tas, ko es pašlaik uz ekrāna vēroju, ir tikai vāja atblāzma no tā, ko Deivids Mičels savā daiļdarbā ir gribējis mums pavēstīt. Šī pēkšņā atklāsme mani pat saniknoja [ļoti iespējams, manī astrāli bija iemiesojies pats rakstnieks!], un es diezgan skaudri sapratu, ko izjūt tie koncerta apmeklētāji, kuri ir iegādājušies biļeti, piemēram, uz Bon Jovi, bet tā vietā uz skatuves ir sagaidījuši surogātgrupu Bon Giovi. Protams, paši vainīgi, ja afišu lasa pa diagonāli, neiedziļinoties burtos un sīkajā drukā, tomēr vilšanās sajūta tamdēļ nav mazāka. 

Pieļauju, ka līdzīgi ir arī ar tiem “Cloud Atlas” skatītājiem (mani ieskaitot), kas nav pat painteresējušies, cik bieza ir grāmata un vai tās sižetu maz ir iespējams iekļaut 3h garā kinoizstrādājumā, saglabājot literāro virsvērtību, pateicoties kurai, ir iegūta vispasaules atzinība un novērtējums prestižu literatūras balvu veidolā. Un, ja mājasdarbs nav izdarīts, tad vainot par neattaisnotajām ekspektācijām var tikai pats sevi! Vai arī, protams, režisoru.

Bet tiem, kuru informācijas līmenis bija nesalīdzināmi augstāks, t.i. - izlasīta grāmata, vai vismaz uzrakstīts referāts, balstoties uz internetā pieejamo viedokļu apkopojumu, jādomā, nekādiem pārsteigumiem nevajadzēja būt. Pat ezim ir skaidrs, ka ielikt tik daudz vienlīdzsvarīgu paralēlu stāstu vienā pilnmetrāžas filmā un vēl katram varonim izveidot raksturu, ir sarežģīts un praktiski neizpildāms uzdevums, tāpēc augstākais uz ko varētu cerēt, ir aizraujošs vizuālais tīzeris tiem, kas meklē kādu labu grāmatu, ko vaļas brīžos palasīties.

Līdz ar to, ņemot vērā visu augstāk rakstīto, uzskatu, ka “Cloud Atlas” ir izdevusies reklāmas kampaņa grāmatai, ar daudzām „A-„ klases zvaigznēm, kas solīdi notur skatītāju interesi jau minēto 3h garumā. Pie tam, futūriskie specefekti, vismaz manā skatījumā, bija lieliski! Tie, protams, prasa ne mazums līdzekļu, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka specefektu meistariem, ACĪMREDZAMI, bija nācies krietni iegrābties grimētāju budžetā. Tik krietni, ka „novecinātā” Hale Berija filmas izskaņā izskatījās kā ar brūnu grīdas krāsu nopūsts putnubiedēklis, kuru operators uzdrīkstējās parādīt tikai no paliela attāluma, lai bērni ar savu raudāšanu neizbojātu aizkustinošo finālu. Un ar aizkustinošo finālu es domāju mehānisku nobeigumu ar smukām frāzēm no grāmatas, tā vietā, lai visas filmas garumā radītu līdzpārdzīvojumu kaut vienam no varoņiem, kas likumsakarīgi skatītāju aizvestu līdz emocionālai katarsei. Šoreiz, diemžēl, nekā!

Grāmatu gan labprāt izlasīšu! [Aizdevējus lūdzu pieteikties brīvprātīgi!]

Ceļā / On the Road [2012]

Kurš gan no mums nav kādreiz jutis kārdinājumu sakrāmēt čumodānu, pamest visu un visus, kas pametami un doties, kur acis rāda un kājas nes, t.i. – pretī piedzīvojumiem, brīvajai mīlestībai un neviena nekontrolētai alkohola un zāles lietošanai? Un, ja vēl šis pasākums tiek pamatots ar iedvesmas meklējumiem savai topošajai grāmatai/gleznai/arhitektūras šedevram, tad pat kaimiņu tantei būtu jāsaprot, ka jaunizceptais ceļotājs nav nekāds klenderis un apšaubāma ceļa gājējs, bet gan brīvais gars, kas noliek savas vieglās dienas, lai sekotu grūti noķeramajai Mūzai, kuru savos tīklos ir mēģinājuši iedabūt visi pasaules dižgari, bez izņēmuma.

Bet ceļā, kā jau ceļā – traka bohēma mijas ar skarbām rūpēm par izdzīvošanu, vienas nakts aizraušanās - ar nepiepildītu mīlestību, iedvesmas mirkļus nomaina trula mazvērtības sāpe, bet - pāri visam – dziedinošā apziņa, ka pat tad, ja neesi papildinājis pasaules kultūras apcirkņus ar savu mantojumu, tomēr esi atļāvies dzīvot savādāk, nekā citi, un izbaudīt to, ko parastiem mietpilsoņiem pieredzēt nav bijis lemts.

BET, ļoti iespējams, ka tu, atrodoties ceļā, esi nomiris no dizentērijas izraisītajām komplikācijām kaut kur ellē ratā Meksikā, vēl nesasniedzis pat 25 gadu vecumu. Un arī neko citu nesasniedzis. Ko darīt - katram savs!

Atvainojos par lirisko apcerējumu visiem tiem, kas bija cerējuši izlasīt šeit filmas „On the Road” apskatu. Nav viegli analizēt filmu, kura ir balstīta uz grāmatu, kura, savukārt, - uz biogrāfiskiem faktiem, kas notikuši ar pavisam reālām personām. Tā nu tas viss ir bijis, un , ja kādam tas nešķiet gana interesanti – pats vainīgs par savu nespēju līdzpārdzīvot, kas, visticamāk, ir saistīta ar paviršām zināšanām 20.gs. vidus literatūras vēsturē un ceļa analoģiju iztrūkumu paša dzīvē.  

Balstoties uz savu bēdīgo pieredzi, visiem pārējiem pirms filmas skatīšanās iesaku šo un to palasīt par tās galvenajiem varoņiem – Džeku Keruaku (filmā – Sals Paradaizs) un Alenu Ginsbergu (filmā – Karls Marks), vai vismaz vienreiz dzīvē saņemties un aizbraukt ar stopiem kaut vai uz Siguldu. Un tad, iespējams, jums nenāksies doties ceļā ar svešiniekiem, par kuriem jums nav nekāda daļa, bet gan izbaudīt beckpekeru piedzīvojumus kopā ar jau iemīļotiem čomiem, vienlaicīgi kļūstot par lieciniekiem ambiciozu ierindas pīlēnu pārveidei par gulbjiem. Un ceļojums būs izdevies!

Bet man līdzīgie sliņķi un nekulturāļi tiks visnotaļ garlaikoti. 7/10

P.S. Kristena Stjuarte bija laba. ;)

Mežoņi* [2012]

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā izgāju ārā no kinozāles, nesagaidot filmas beigas. (Un to jums saka cilvēks, kurš ir izturējis no zvana līdz zvanam „Beastly” un „Sucker Punch”! ) Taisnības labad gan jāatzīst, ka cīnījos kā vīrs – nepilnas 2h ar pārdabiskiem spēkiem noturēju sevi krēslā, lai arī atpestīšanu sāku gaidīt jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Un tikai 20 minūtes mani šķīra no finiša taisnes, kad nolēmu, ka šis ir tas gadījums, kad labāk vēlāk, nekā nekad!

Uzreiz gan atvainošos par netiešo salīdzinājumu ar Beastly un Sucker Punch, jo Mežoņi no abām iepriekšminētajām atšķiras ar krietnu profesionalitātes un ironijas devu, nemaz nerunājot par aktierspēli un spožajiem dialogiem. Kopīgs visām trim ir tikai tas, ka nevienā no tām nebija dvēseles. Nieks, bet nepatīkami.

Īsumā par sižetu – labdabīgajam amīšu marihuānas tirgoņu tandēmam (bērnības draugiem Benam un Čonam) kāds nekrietns meksikāņu kartelis izsaka nepiedienīgu piedāvājumu. Tobiš – parādiet, kā jūs spējat izaudzēt tik labu mantu un, kad mēs būsim to apguvuši, ar prieku pārņemsim jūsu rūpalu, bet jūs paši dabūsiet ar kāju pa pakaļu. Labākajā gadījumā. Visticamāk – vecu zābaku pakaļā līdz aknām. Un, lai padarītu piedāvājumu vēl kārdinošāku, uz gadu savā aizbilstniecībā pārņem abu botāniķu mīļoto sievieti, kas, acīmredzot taupības nolūkā, ir tikai viena uz diviem. Puiši, protams, ir gatavi momentā sevi ziedot uz Mīlestības altāra, tāpēc tie atlikts lielā steigā plānotais aizceļojums uz kādu no Indonēzijas daudzajām salām. Pie tam, domājot loģiski, ko gan viņi uz salas tādu interesantu var sadarīt bez sievišķa?!? Vēl gan pastāv variants ņemt līdzi bezgalvainu čiksu, jo karteļa darbinieki, potenciālo biznesa partneru domu apskaidrošanas nolūkos, ir visnotaļ iecienījuši visādas huņņu un Francijas karaļu pielietotas eksakūcijas metodes, tomēr izmisušie bēdubrāļi nolemj pagaidām turēties pie plāna B. Tas ir - nozagt tam pašam kartelim naudu, un pēc tam to atmazgāt, norēķinoties par mīļoto. Burtiskā nozīmē. Sacīts – darīts! Slaktiņš var turpināties.

Turpināties tāpēc, ka es aizmirsu pieminēt, ka pa vidam jau ir pieredzētas kādas 8 asinīm pārpildītas brutālas slepkavības, bet kurš gan skaita? Un tad seko vēl kādas astoņas, un tad vēl atjautīgi improvizēts auto-da-fé, kā arī tāds amizants nieks kā acs uz kātiņa. Jā, un tad vēl tur uzrodas vēl viens kartelis, kurš arī iesaistās cīņā par ietekmes zonu dalīšanu zālītes tirgū...

Ja es gribētu teiktu, ka man rūpēja, kas notiek ar iesaistītajiem personāžiem, tad man nāktos smagi sameloties. Man bija pilnīgi vienalga, kuram nogriezīs galvu nākamajam, un ne jau tāpēc, ka man patīk pats process, bet gan tāpēc, ka visi varoņi tur bija butaforijas, kuras rokas un kājas kustina, bet emocionālu līdzpārdzīvojumu no sevis izspiest nejaudā. Un tas viss bagātīgi pārliets ar ketčupu (lasi- asinīm), cerot, ka kādam būs vienalga, kas ar to tiek apēsts. Teikšu godīgi, ja man garšotu ketčups, iespējams, mana recenzija būtu pavisam savādāka, jo, kā jau sākumā minēju, filmai ir ļoti daudz plusu, un tā rada par sevi ļoti profesionālu iespaidu. Tik tā dvēsele.... Un tas ketčups. Brrr!

*Savages

Seleste un Džesijs. Nešķirami [2012] *

Par komēdiju šo izstrādājumu var nosaukt tikai nosacīti. Skaudra drāma būtu krietni precīzāks apzīmējums. Un nevis pēc formas, bet būtības.
Atzīšos, ka uz šo filmu nebiju plānojusi iet, jo koncepts man nav aktuāls un arī izvēlēto aktieru ansamblis manā skatījumā nav no pievilcīgākajiem. Un tomēr,  tāpat kā Tā Kunga ceļi, arī manējie ir neizdibināmi, un tā nu sanāca, ka vakar attapos ForumCinemas jau ar biļeti rokās.

Runājot par atsauksmēs bieži pieminēto "ķīmiju" starp filmas aktieriem Rašidu Džounsu un Endiju Sambergu, neesmu droša, vai tā tik tiešām ir savstarpējā pievilcība, vai arī filmas veidotājiem ir izdevies izstāstīt stāstu tā, lai ar tā varoņiem spētu identificēties teju katrs skatītājs. Un, ja tā - tad aktieri paliek otrajā plānā, galvenajā lomā tagad esi tu un tava attiecību pieredze, pat ja tā nav identiska tai, kas parādīta uz ekrāna. Jo gandrīz katrs no mums kādreiz ir zaudējis kādu sev svarīgu cilvēku, vai arī bijis situācijā, kad šķiet, ka nekas vairs nav labojams, kad atklāsme vai sapratne ir atnākusi par vēlu un tagad atliek vien noskatīties uz drupām, kuru vietā kādreiz slējās sapņu pils. "Celeste and Jesse Forever" šo sajūtu izdodas izbaudīt "līdz kaulam", kas arī ir galvenā šīs filmas vērtība.

Tomēr blakuslīnijas ir pārāk vāji/pavirši izstrādātas, lai baudījums būtu pilnīgs. Visādas čop-čop attiecības, kurās mēģināts salīmēt kopā pilnīgi atšķirīgus cilvēkus tikai tāpēc, lai varētu parādīt rakstura izaugsmi, un pabāzt to visu zem nosaukuma "neskati sievu/vīru no cepures". Kā arī, komēdijas sadaļā būtu gribējies dzirdēt un redzēt kaut ko asprātīgāku par standarta komplektu vidusmēra skatītājam. Vienīgais nestandarta joks bija stipri īpatnējā rotaļa, ar ko galvenie varoņi bija aizrāvušies divvientulīgajos vaļasbrīžos, bet laikam jau tā seksuālā spriedze kaut kā  ir jāsublimē. 7/10

* Celeste and Jesse Forever

Eksistenciālais kino

Turpinot eksistenciālā kino tēmu (spied šeit, lai lasītu aprakstu par Signs [2002]), vēlos pieminēt vēl 2 izstrādājumus, ko esmu noskatījusies pēdējā laikā.

Viens no tiem ir "Meklēju draugu pasaules galam" (Seeking a Friend for the End of the World) [2012]. Šo filmu vēlējos redzēt, galvenokārt, Stīva Karela dēļ, kura aktieriskās izpausmes pārsvarā gadījumu ir radušas atsaucību manā sirdī. Un vēl savienojumā ar tik kolorītu tēmu kā pasaules gals! Pie tam, konkrētu, nevis potenciālu. Nedaudz gan mulsināja Keiras Naitlijas dalība šajā izstrādājumā, jo vēl nesaderīgāku ekrāna pāri man bija grūti iztēloties, tomēr nolēmu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus un dot abiem iespēju pierādīt man pretējo. Diemžēl, eksperiments izgāzās. Kerels joprojām bija un ir lielisks aktieris, tomēr pāra ķīmija ir tāds agregātstāvoklis, ko nospēlēt nav iespējams. Tā vai nu ir, vai nu nav. Šoreiz, diemžēl, nav. Tomēr, neskatoties uz ne pārāk veiksmīgo mīlestības līniju, pati filma ir visnotaļ baudāma. Apokaliptisko noskaņu ir izdevies radīt diezgan ticamu un Karela varonis tik tiešām aizkustina un liek dzīvot līdzi viņa it kā bezjēdzīgajai eksistencei, un mēģinājumam atrast kādu sirdij tuvu cilvēku, ar ko kopā sagaidīt nenovēršamo. Manuprāt, ja izņemtu ārā Naitlijas spēlēto tēlu, kurš man personīgi bija diezgan neizprotams, filma tikai iegūtu. 7/10

Ta-dā! Beidzot esmu nonākusi līdz kinofilmai, par kuru patiesībā gribēju rakstīt - "Thirteen Conversations About One Thing" [2001]. Uzreiz brīdināšu, ka šis izstrādājums ir ar prasībām - paģēr atbilstošu noskaņojumu un vēlmi iedziļināties uz ekrāna notiekošajā. Pie tam, kā par spīti, notikumu ir ļoti maz. Galvenās, kā jau kāds attapīgāks lasītājs varētu būt secinājis no filmas nosaukuma, ir sarunas. Trīspadsmit sarunas par veiksmi/neveiksmi, laimi, likteni un to, vai cilvēks ir vientuļa sala, vai varbūt mēs, cilvēki, tomēr pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Pārnestā nozīmē, protams. Vai, drīzāk, - enerģētiskā.

Filmā darbojas 4 galvenie varoņi - apdrošināšanas eksperts, jurists, apkopēja un universitātes profesors, no kuriem katrs ir nonācis tādā savas dzīves punktā, kas liek uzdot eksistenciālus jautājumus, uz kuriem nav viegli saņemt, bet, galvenokārt - pieņemt atbildes. 

Tiem, kuri baidās, ka šī filma būs tikai tāda tukša muldēšana par nepierādāmām lietām, iesaku pārstāt baidīties un paskatīties pašiem - sirds gaišāka kļūs! ;)

Lieliska tēma, dialogi, aktierdarbi un Aleksa Vurmana [Alex Wurman] oriģinālmūzika. Iesaku! 9/10

filmas treileris šeit : http://www.traileraddict.com/trailer/thirteen-conversations/trailer

The Station Agent [2003]

Nebiju droša, ka vēlos šo filmu redzēt, ņemot vērā to, ka ļoti bieži visādi mazbudžeta a’la indie izstrādājumi neko vairāk par lēkmjveida žāvāšanos nespēj no manis izdabūt. Arī šoreiz pirmās 8 minūtes vedināja mani uz vieglu pēcpusdienas snaudienu, tomēr biju sev nosolījusies noskatīties vismaz 20 minūtes, pirms pieņemt stratēģisko lēmumu izdzēst to uz neatgriešanos. Man prieks, ka šāda vienošanās bija, jo savādāk būtu palaidusi garām vienu lielisku filmu, kuru tagad jau esmu pievienojusi savai DDT** listei. Lieliska tāpēc, ka pusotras stundas laikā man bija ļauts iejusties 4 pilnīgi dažādu cilvēku ādā – es vienlaicīgi biju gan garlaicīgs punduris, gan mazpilsētas bibliotekāra sapnis, gan depresijas nomākta pusmūža māksliniece, gan arī spāņu džeks ar padziļinātu izpratni par kulināriju. Jā, tāda ir labi izstrādātu raksturu maģija – skatītājs tiek ievilkts citā realitātē, no kuras ārā iznāk jau nedaudz dzīvesgudrāks, emocionāli piepildītāks un pieredzes bagātāks. Un, jā – būtu tikai piedienīgi, ja jūs mani turpmāk uzrunātu uz Jūs.

Šeit varat apskatīt filmas mini-treileri.

*don’t delete this [angļ.val.]

Karstais un aukstais jeb cīņa par Oskaru 2012

Izjaukšu ierasto kārtību un sākumā ķeršos pie aukstā - The Descendants. Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc šī filma ir izpelnījusies tik cildinošas atsauksmes. Nesaprotu un viss. Mani šajā filmā spēja kustināt tikai baseina aina, viss pārējais – brrr, auksti! Izejot no kinoteātra, noskaņojums bija nelāgs, un nevis tāpēc, ka filma bija likusi aizdomāties par kaut ko nepatīkamu, bet vienkārši tāpēc, ka bija pietrūcis emociju, kas kompensētu samērā drūmo filmas noskaņu. Es nevarētu teikt, ka skatīties bija garlaicīgi, tomēr aizraujoši ar’ nē. Pie tam, stāsts taču gandrīz katru pukstošu sirdi plosošs, bet līdzpārdzīvojums kā neradās, tā neradās. Es nesapratu nedz Klūnija varoni, nedz arī viņa vecāko meitu, vismaz - ne līdz galam. Zinot, ka kompetenti cilvēki (un šoreiz es nedomāju Oskara balvas izvērtēšanas komisiju) patiešām ir augstās domās par konkrēto (adaptēto) scenāriju, neviļus jāsāk domāt, ka problēma ir manī. Tomēr, diez vai tā varētu būt, tāpēc labāk uzskatīšu, ka visi pārējie līdz manam izpratnes līmenim vienkārši vēl nav izauguši! Par aktierdarbiem gan nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, tomēr priekš manis ar to bija stipri par maz. Lieki teikt, ka es priecājos, ka šī gada Oskars par labāko filmu šamējiem aizgāja gar degunu.

Lai tiktu tam, kas to bija godam nopelnījis – Māksliniekam! Taisni apbrīnojami kādu efektu ir izdevies sasniegt ar tik vienkāršiem un mūslaikiem savdabīgiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem! Smaidīju līdz ausīm, smējos, aizkustinājos, līdzpārdzīvoju, bēdājos un pat notrausu asariņu. Un paņēmu vēl uz mājām līdzi par ko padomāt vaļīgākos brīžos. Lielisks stāsts un izcils aktieris iekš lieliskas filmas ar lielisku mūziku. Karsti.

Filmu rasols

Ņemot vērā manas d-grāmatas uzticīgāko (-ās) lasītāju (-as) sūdzību par kino apskatu izpalikumu, steidzos laboties un piedāvāju savu subjektīvo vērtējumu nesen noskatītām 4 filmām, no kurām pirmās trīs ir pie vainas tam, ka neko netiku rakstījusi jau kādu ilgāku laika periodu. Jo, kā jau varbūt esat ievērojuši - remdens ūdens bļāvienus neraisa. Alegoriski runājot.

1. Sākšu ar "The Ides of March" [2011] . Ņemot vērā manu nelielo crash' u, attiecībā uz Goslinga j-gu, šī bija filma uz kuru būtu gājusi arī tad, ja Klūnija vietā to būtu režisējis komisārs Reksis. Īsumā - vēl viens labi nostrādāts kino gabals par to, kā politiskās sistēmas vecie buki izrūnī jaunos ideālistus. Vai varbūt par to, ka nevajag ņemt konfektes no svešiem onkuļiem. Lai kā arī būtu, filma ir interesanta, Goslings "'ņemams", un tas arī viss. No otras puses -  a ko vēl? 

2. Uz "Tinker Tailor Soldier Spy" [2011] arī bija jāiet, bez variantiem, jo tur, savukārt, gozējās otrs manu simpātiju objekts - Kolins Fērts. Jāatzīst, ka šī bija viena no tām filmām, kuras veidotāji  tik ļoti uzticas savu skatītāju spējai izsekot līdzi visvisādiem vienreizējiem specdienestu manevriem, ka diez ko netērē savu dārgo laiku, lai pārbaudītu vai šamējie nav stipri  iepalikuši vai varbūt jau aizgājuši mājās. Es, protams, turējos kā vīrs! - līdz pat pašām beigām biju pie pilnas apziņas un sparīgi veicu iekšējo izmeklēšanu, ik pa brīdim turot aizdomās kādu no ekrānā redzamajiem valsts nodevēju kandidātiem, tomēr īsi pirms beigu titriem pienāca brīdis, kad es vairs nesapratu kā mēs (es un Circus) līdz rezultātam esam nonākuši. Kā tādā biku-beku priekšnesumā, kad jau iepriekš zini, ka no cepures tiks izvilkts trusis, tomēr īstas skaidrības par to, kā viņš tur būs uzradies, nav.  Buc! un te nu viņš ir un ir.

Nācās vien atzīt savu intelektuālo sakāvi un vērsties pie Wikipedijas pēc palīdzības. [Kāpēc tieši Tinker, Tailor, Soldier, Poorman and Beggarman man nav skaidrs arī vēl šobaltdien.] Un tomēr, pat neskatoties uz manu lēnprātību, uzskatu, ka filmu ir vērts noskatīties. Mājās.

3. Nākošā ir "We Bought a Zoo" [2011] - uz patiesiem notikumiem balstīta ģimenes filma, vai citiem vārdiem - ne šis, ne tas! Ne īsti komēdija, ne drāma, ne romantika. Tomēr - vismaz joki bija gaumīgi un smieklīgi. Izņemot to vienu pērtiķjoku, kura parādīšanās ikvienā filmā, kas kaut attālināti ir saistīta ar komēdijžanru, laikam jau ir ierakstīta amerikāņu konstitūcijā.

4. Pēc visām augstākminētajām vairāk vai mazāk viduvējībām, ļoti atspirdzinoša šķita 2005.gada filma "Thank You for Smoking". Neordinārs sižets, lielisks humors - MUST SEE!

P.S. kategoriski nepiekrītu uz cigarešu paciņas rakstītajam brīdinājumam, kas liek domāt, ka "The 40 Year Old Virgin" arī ir smieklīga filma. Nē, nav.

The Girl with the Dragon Tatoo [2011]

Sākšu ar to, ka neesmu lasījusi nevienu no Stīga Lārsona triloģijas grāmatām (nedz arī grasos to darīt), un neesmu arī redzējusi 2009.gada zviedru veidoto pirmās grāmatas ekranizējumu. Tamdēļ uz filmu gāju skaidra kā kristāla gabaliņš, ja neņem vērā nedaudz sagrābstīto info no dažādām recenzijām, kuras sevī, diemžēl, ietvēra arī lielākus vai mazākus spoilerus  - laikam jau a'priori tiek pieņemts, ka katrs sevi cienošs lasītājs būs izlasījis tā dēvēto vidusslāņa inteliģences bestselleru. [Atklāts paliek jautājums, vai es grāmatas neesmu lasījusi tāpēc, ka es jau ne-esmu tāds kā visi citi, vai tāpēc, ka vīnogas skābas, par inteliģenci runājot? ] Tajās pašās recenzijās uzzināju arī to, ka ir jārēķinās ar skarbiem skatiem, tāpēc, apsēdusies kinozāles krēslā, kažociņu nekur tālu neliku - ar aprēķinu, ka tas noderēs acu piesegšanai brīžos, kad vairs galīgi nevar ciest. Katrā gadījumā, lai arī kristālskaidra, tomēr sagatavojusies biju godam.

Un tad sākās filma. 

Ojojoj, kaut kas foršs tur notiek, man patīk! [Es pašlaik tikai par sākuma titriem.] Tālāk arī viss bija riktīgi forši - intriga, spriedze, action! Mana parasti dreifējošā interese neatslāba ne brīdi visu 2h un 38 min garumā. Tā gadās patiešām reti. Un vēl pa smuko viss uztaisīts! Dabas skatus un dažādas lietiskās detaļas ieskaitot. Ar humoru arī nav pārspīlēts - gaumīgs un vietā. To pašu var teikt par mūziku. Par hardcore runājot, bija vietām skarbi, bet nekas tāds, kas stipri šokētu visādu bojeviku un dramatisku drāmu norūdītu skatītāju. Es par vizuālo, protams, nevis emocionālo daļu. 

Nedaudz gan nācās savā nodabā palauzīt galvu, kāpēc visi runā angliski ar zviedru (cerams!) akcentu, bet ar laiku nonācu pie secinājuma, ka šī nianse, lai cik tas absurdi arī nebūtu, piešķir filmai zināmu autentiskumu, liekot manai zemapziņai noticēt, ka amerikāņi tik naudu ir devuši, viss parējais čista no Zviedrijas. 

Par aktieriem runājot…. Es nezinu, kas tajā Danielā Kreigā tāds ir, kas sievietēm liek viņu uzskatīt par iekārojamu vīrieti. Kā es uz viņu paskatos, tā man prātā nāk viens apzīmējums - dzērājs. Pie tam – rūdīts! Un vēl arī neliela auguma un ar pašķidru matu rotu. BET, atliek viņam nedaudz pagorīties ekrānā, un arī es sāku novērot  nepārprotamus kušanas procesus sava ķermeņa un gara ietvaros.  Vienīgais, pufaikas gan labāk, lai viņš atdod labdarībai un garderobē pieturas pie klasiskām vērtībām – raupjiem adījumiem un melniem pusmēteļiem. Nu, tas tā – vizuālai atkāpei.

Par meiteni. Meitene forša. Un arī ar stilu viss ir kārtībā. Jo, ja kādam kaut kas nepatīk – “F**k you, you f*****g f**k!” Es tikai citēju. 

Trīsvārdsakot – esmu visnotaļ sajūsmināta! Eita un skatieties šo lielisko izstrādājumu visi, kas vēl nav redzējuši! 

9,5 /10

P.S. Vienīgi pabrīdināšu tos, kas nesen ir atmetuši smēķēšanu... Tādā gadījumā, pirms filmas tik tiešām ir jāsagatavojas - ņemiet līdzi visus savus plāksterus, tabletes un inhalatorus, vai vislabāk -  Alana Karra grāmatu ar jau sagatavotām grāmatzīmēm, lai pēc filmas uzreiz var palasīties, jo savādāk - var nākties cilpot uz kiosku pēc smēķiem. Negribētos jau ticēt, ka Marlboro ir pielicis savu nikotīna ķepu pie filmas finansēšanas, tomēr tik kārdinoši uztaisītie smēķēšanas skati mūsdienu pretsmēķēšanas kampaņu laikmetā, manuprāt, vairs nevarētu būt nejaušība. A varbūt varētu?

The Blind Side [2009]

Ik pa laikam līdz manām ausīm nonāca info, ka ir vērts noskatīties filmu "The Blind Side" [2009], kas bijusi nominēta 2 Oskariem - labākā filma & labākā aktrise (Sandra Buloka), pie tam tas aktrīzes Oskars arī tika novinnēts.  A es tik atliku un atliku - mol, negribu pagaidām labprātīgi nekādu grūtdieņu drāmu skatīties, lai cik laba tā arī nebūtu - man jau pāri galvai pietiek ar dramaturģijas darbnīcas repertuāru. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc maniem novērojumiem spriežot  - jo lielākas ciešanas uz ekrāna tiek attēlotas, jo vairāk iespēju nominēties visvisādām balvām. Pēdējā laika spilgtākais piemērs, manuprāt, ir Biutiful [2010].

Līdz pienāca brīdis, kad jutu, ka tagad gan esmu gatava kādam ārpus kārtas nopietnam gabalam. Tad nu ķēros klāt pie izslavētās, uz patiesiem notikumiem balstītās, Aklās Puses (Neredzamās Daļas?). Nu, ko lai saka - ja es to būtu skatījusies iekš Hallmark Channel ( vai, tad jau drīzāk - Diva TV), man nerastos nekādu jautājumu. Normāla TV filma, ko ģimenes lokā paskatīties pirms gulētiešanas. BET - ja kaut ko tādu nominē Amerikas Kinoakadēmijas balvām, tad gan neviļus gribas apvaicāties - por qué??? Jo tik virspusēju un cukurotu "feel good" izstrādājumu sen nebija nācies redzēt. Vismaz ne kategorijā "drāma". Par Buloku... viņa, protams, ir forša un tā, un sen jau viņa to Oskaru gribēja, tāpēc - lai tiek! Pelnīts gan, manuprāt, nav, un, ja viņa ir vismaz uz 1/2 tik sakarīga, par kādu es viņu uzskatu, tad viņa pati arī to zina.

Bebrs rožu gaismā

Z-svētku laikā paspēju noskatīties 2 filmas, no kurām viena ir kritiķu, manuprāt, nepelnīti saslavētā - La Vie En Ros [2007] (Dzīve Rožainā Gaismā), un vēl viena, par kuru atsauksmes, savukārt, ir pārāk piezemētas - The Beaver [2011].

Par Edītes Piafas dzīves atainojumu pateikšu vien to, ka filmai piešķirtie 2 Oskari tik tiešam ir godam nopelnīti - titullomas attēlotāja Marion Cotillard un abi grima mākslinieki  ir savu uzdevumu augstumos. Bravo! Viss pārējais - ar mistisku nodomu (man, vismaz, neizprotamu!) samiksētas ainas no slavenās dziedātājas dzīves, bez jebkādas loģiskas secības un jēgas, kas visas kopā kaut kādu priekšstatu par mākslinieces sūro ikdienu jau rada, bet izpratni, diemžēl - nē. Žēl.

Savukārt, Bebrs, lai arī drūms un brīžiem virspusējs, mani uzrunāja. Vecais nemākvairsgalīgiuzvesties Gibsons šajā izstrādājumā spīdēja spoži kā Jēzuliņš un es viņam noticēju pat vairāk, nekā melanholiskajai Kirstenai Danstai. Katrā gadījumā, lai arī filma nav nekāds kinematografijas meistardarbs, tomēr, kaut vai tikai Gibsona dēļ,  noskatīšanās vērta tā ir viennozīmīgi.

Moneyball [2011]

Moneyball [2011] - foršs izstrādājums plašam skatītāju lokam. Patiks gan sporta filmu, gan drāmu, gan, protams, arī Breda Pita cienītājiem /-ām. Uzreiz gan brīdināšu, ka šajā filmā Pita pa pusei dievīgo (es par Ahilleju!) ķermeni biezā slānī sedz sporta kostīms, tāpēc vairāk nāksies novērtēt viņa aktiera talantu, nevis fiziskos parametrus, tomēr gadu gaitā arī tas (talants!) ir uzkačāts visnotaļ konkurētspējīgā līmenī. Vienīgais, niekošanos ar zelējamo tabaku gan iesaku mest pie malas - tā harčošana iekš kafijas krūzēm ir pagalam nepievilcīga padarīšana.

Rezumē - laba filma, lai arī bez īpašas pēcgaršas. Aktierspēle pārliecinoša, notikumi balstīti uz reāliem faktiem, scenārijs - vairākdimensiāls. Četrvārdsakot - nopietna izklaide vienam vakaram. :)

Melanholija

Sākšu ar to, ka man bija ļoti augstas ekspektācijas pret šo izstrādājumu un es ļoti, ļoti gribēju, lai man tas patīk. Un kas no tā visa sanāca? Tātad.

Manuprāt, šī ir viena no tām filmām, ko nav iespējams adekvāti novērtēt uzreiz pēc tās noskatīšanās. Tikko iznākusi no kinoteātra es pilnā pārliecībā atzinu savai draudzenei, ka mēs tikko esam redzējušas kaut ko patiešām labu. Un es tik tiešām tajā brīdī tā arī domāju. Burvīgais sākums, krāsas, noskaņa, mūzika un BEIGAS - iesūc sevī, kā tādā sektā, un viss, ko tev atliek darīt , ir celt rokas uz augšu un bļaut – ALLELUJA!

Un tad tu atgriezies mājās un sāc domāt. Domāt par to, ko, pie velna, es tur redzēju? Un tātad – es tur redzēju depresijas nomāktu sievieti, kura kopā ar māsas ģimeni gaida pasaules galu. Tas apmēram arī viss. Iesaiņots glīšā tumšpelēkā noskaņā. Es būtu gribējusi, lai man pašai ļauj izjust melanholijas sūro garšu, bet tā vietā man atļāva tikai paskatīties no malas. Es gribēju identificēties ar kādu no varoņiem un iedziļināties viņu savstarpējās attiecības, bet man pat netapa skaidrs, kādas šīs attiecības ir. Es izmisīgi vēlējos atrast izskaidrojumu vismaz Džona rīcībai, bet man pietrūka bāzes...

Pēc filmas es izlasīju lērumu atsauksmju, mēģinot atrast ko tādu, kas priekš manis visu saliktu savas vietās un pārliecinātu par to, ka es pati esmu kaut ko palaidusi garam, un īstenība ar filmu viss ir vislabākajā kārtībā. Diemžēl, apskaidrība tā arī neradās. Iespējams, visas atbildes palika filmas atgriezumos (tādu esot bijis ne mazums), un, ja tā, tad kādam ļoti nopietni ir jāattīsta ieradums 7x nomērīt pirms griezt.

Bet varbūt man vienkārši  filma ir jānoskatās vēl vienu reizi? Nezinu.

Zinu tikai to, ka, lai cik reizes es filmu skatītos, neviens nenomainīs mazā Leo lomas izpildītāju, pret kādu, kas patiešām prot tēlot, nevis tikai atrunāt iezubrītu tekstu. Tiklīdz šamējais pavēra muti, Kirstena Dansta ar visu savu meistarību varēja līst kaut no ādas laukā, bet ticamības moments bija vējā, un to atkal bija jāsāk būvēt no jauna. Tik tiešām melanholiski.

Visā visumā - sākums un beigas, un vēl smukais Alexanders Skarsgård, atsvēra tos informācijas trūkuma izraisītos garlaika brīžus, kas man neapzināti lika ilgoties pēc planētu sadursmes jau pēc filmas 2/3daļām. Laikam zināju, ka būs tā vērts! 

The Tree of Life [2011]

Cik es sevi atceros, man vienmēr ir patikuši dzīvības koki (smaržas dēļ),  un šitais, viennozīmīgi,  nav nekāds izņēmums! Mans vērtējums - Lieliska! Pat ņemot vērā to, ka pirmajā pusstundā gandrīz vai apsvēru iespēju doties prom (un patiešām nobrīnījos, ka neviens cits no auditorijas to neizdarīja!), jo šķita, ka dokumentāls kino (lai arī dikti smuks uz lielā ekrāna) nav gluži tas, uz ko  es esmu nopirkusi biļeti. Jau paspēju iekšēji izdusmoties uz "augstās mākslas" taisītājiem un riktīgi nokaitināties par uzmācīgajiem teoloģiska rakstura jautājumiem (joprojām uzskatu, ka daļa no tiem bija lieka! ), kad pēkšņi viss sāka iet uz labo pusi. Viss labais šoreiz sākās ar elli (a'la) zemes virsū, pēc tam parādījās arī dinozauri, un tā nu es paliku sēžot. Un praktiski nepakustoties nosēdēju atlikušās teju 2 h, ja neskaita neuzkrītošu as'ru  slaucīšanu šallītē, kuru, ja vien apkārt nebūtu tik daudz liecinieku, uz beigām būtu pieraudājusi slapju.
Atzīšos, man palika vairāki neatbildēti jautājumi, attiecībā uz sižeta uzbūvi, BET - šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad filmas noskaņa un, varētu pat teikt - mērogs, šādas nianses priekš manis padarīja nebūtiskas. 
Visiem gan nesteigšos šo filmu ieteikt - tā laikam tomēr ir "на любителя". Katrā gadījumā, Kalašonokam, ar kuru kopā apmeklējām kino, neatradās daudz labu vārdu, ko tai veltīt -  neskatoties uz to, ka  mūsu gaumes un viedoklis par dažādām filmām uzkrītoši bieži sakrīt. Trīsvārdsakot - labāk pārbaudiet paši! 

American History X & Believer

Labā ziņa, sēžot mājās un slimojot, ir tāda, ka var skatīties filmas par nacistiem no rīta līdz vakaram. Man gan pietika ar 2 gab., lai saprastu, ka laba daudz nevajag, vēl jo vairāk tāpēc, ka viena no tām tik tiešām bija/ ir laba. 

Pieļauju, ka  American History X [1998]  laikam nevienam no jums, izņemot mani,  nebūs bijis nekāds jaunums. 
Atzīšos, ka noskatījos filmu tikai tāpēc, lai varētu salīdzināt ar The Believer [2001], jo vairākās recenzijās tika vilkas paralēles starp šiem abiem izstrādājumiem, un vēl arī tāpēc, ka man dikti tīk Edvards Nortons. Nu, nezinu.... ja viena (TB) man lika domāt par cēloņiem un globāliem problēmas uzstādījumiem, tad otra (AHX) tikai norādīja uz sekām un teica - fui, apskaties, cik neforšā kompānijā tu būsi, ja kļūsi par rasistu/nacistu! Pie tam, filmas nobeigums neviļus liek domāt par to, ka rasu draudzība teorētiski, protams, varbūt arī ir forša štelle n’shit, bet praktiski rada vēlmi ņemt nūju rokās un doties ielās ieviest kārtību.

BET - Nortons kā neonacists tik tiešām bija iespaidīgs, jo īpaši ainā, kad vienās apakšbiksēs tērpies sadeva pēc nopelniem (sarkasms!) automagnetolas zagļiem. Savādāk, Amerikāņu Vēsture X mani diez ko nepārliecināja. To, ka nacismam pievēršas par sevi nepārliecināti, līdz ar to - viegli ietekmējami, un dzīves apbižoti indivīdi, jādomā, tāpat visiem jau ir skaidrs bez visādām kino norādēm. Ja nav, tad mudīgi uz kino!

Es gan nevaru arī apgalvot, ka Ticīgais ir viena perfekta filma. Man, personīgi, nedaudz pietrūka vēl šādu tādu detaļu iekš CV, lai pilnībā saprastu, kāpēc Goslinga atveidotais varonis bija izvēlējies tik radikālu ceļu, tomēr visas filmas nepilnības atsvēra filmas analītiskā (drīzāk gan – filosofiskā, jo nav pierādāma) pieeja problēmas cēloņiem. Šis izstrādājums man palīdzēja noformulēt un sakārtot tās domas, kas man laiku pa laikam šaudījās pa galvu, reizēm prātojot par to, kāpēc ebreji vienmēr ir tie, kas tiek vainoti pie visām pasaules nelaimēm. Un, jā, šajā darbā paustās idejas rezonēja ar manis pašas viedokli par konkrēto jautājumu. (Starp citu, The Believer režisors pats pēc tautības ir ebrejs.) Pie tam, šī filma nav no tām, kuru skatoties tu saproti, ka tā ir laba un varen vērtīga, tikai, nezin kāpēc, gribās, lai tā ātrāk beigtos, un tu varētu ievilkt ķeksīti iekš savas kino bucket listes un būt brīvs. Nē, nē - šī ir richtīgi interesanta, un, manuprāt, vēl kādas papildus 20-30 min būtu nākušas tikai par labu. Divvārdsakot - iesaku noskatīties! 

Recenzijas, kas palīdzēs labāk saprast filmu :

The fine line between love and hate:http://www.imdb.com/title/tt0247199/reviews

Rodžera Īberta recenzija:
http://rogerebert.suntimes.com/apps/pbcs…

P.S. Un, saldajā ēdienā - izklaidējoši sportisks un patiesi iedvesmojošs gabals par rasu integrāciju 70.to gadu sākumā kādā Amerikas vidusskolā, balstīts uz patiesiem notikumiem - Remember the Titans [2000]. Ar Denzelu Vašingtonu galvenajā lomā.

Goslinga daiļrade

Kā jau iepriekš minēju, esmu nolēmusi daskatīties visas filmas ar Goslinga j-ga piedalīšanos, ko arī pamazām daru. Neskatoties uz to, ka Goslings ir aktierisko uzdevumu augstumos pilnīgi visos izstrādājumos, ko man līdz šim ir nācies redzēt, ne visas filmas liek man ķerties pie rakstu darbiem d-grāmatā. Piemēram - Lars and the Real Girl [2007] , ko tiku noskatījusies jau kādu laiku pirms savas apņemšanās - ļoti laba , tomēr draugiem ieteikt nesteidzos. Porkē nicht?- mārrutks viņu zina!, jo filmas gaitā gan kustinājos, gan nedaudz apraudājos, un pēc noskatīšanās pat veltīju kādu brītiņu ne pārāk auglīgām pārdomām par dzīvi, bet...

Tālāk. All Good Things [2010] - par spīti lieliskajiem aktierdarbiem (Goslings un Kirstena Dansta) un intriģējošajam sākumam, viss pasākums kaut kā tomēr pamanījās aiziet neceļos. Un ar neceļiem es domāju - boring!!!, nemaz nerunājot par filmas ētisko faktoru (konkrētais izstrādājums esot balstīts uz patiesiem notikumiem). Par kuru paturpinot ....(Uzmanību! nosacīts spoiler alarm!) :

Iedomājies, ka kādu dienu no koplietošanas pagraba pazūd tavs ritenis. Un, pateicoties tam, ka viņdien tam pašam velosipēdam pašrocīgi un puspagalmam redzot esi pārdūris riepu, visiem ir skaidrs, ka pats vien jau esi to nofenderējis, lai saņemtu apdrošināšanas prēmiju. Tomēr tiešu pierādījumu nav, un viss pamazām noklust. Pēc kāda laika atrodas liecinieks, kas esot redzējis, kā tu Latgalītē tirgo velosipēda rezerves daļas, neilgu brīdi pēc augstāk aprakstītā nozieguma. Tad nu tiek sasaukta pagalma biedru tiesa, lai noskaidrotu šo jautājumu reizi pa visām reizēm. Tās laikā atklājās, ka galvenais liecinieks jau kādu laiku, gripas komplikāciju rezultātā, diezgan slikti redz ar vienu aci, kas nozīmē, ka šamējā liecība ir vairs tikai 50% uzticama. Līdz ar to, pierādījumu trūkuma dēļ, tu tiec officiāli attaisnots un vari tālāk dzīvot atvieglots un bez bēdu. BET - kaimiņš Varis, kurš studē Kultūras akadēmijas režisoros, nebūt nav mierā ar tiesas lēmumu, un kopā ar domubiedriem uzfilmē gandrīz dokumentālu stāstu par to, kā tās lietas īstenībā ir notikušās. Un tad nu vienu dienu draugos.lv tev tiek atsūtīta saite uz YouTube video, kur tu vari apskatīt pats sevi (galvenajā lomā - Reinis Govslinks) zogam riteni, tirgojamies Latgalītē, kā arī brīvu interpretāciju pa to, kā tu līdz šādai dzīvei esi nonācis.

Nu, apmēram tādas pārdomas man radās, noskatoties “Visas Labās Lietas”. Protams, mana versija ir daudz piezemētāka, jo oriģinālā apsūdzības ir kudiš nopietnākas.

Tomēr, tas, par ko es vēlējos rakstīt ir : 2005.gada izlaiduma filma "Stay".

Pirmās 40 min. mana iekšējā balss bļāva : "Āaaa, cik forši!!!!", līdz sākās aina ar sievieti un suni, kas manī radīja nelabas aizdomas, ka nu jau atkal esam prom no lielceļa. Līdz 01:19:21 tika pateikts viens teikums, kas, vismaz priekš manis, visu atkal salika savās vietās. 

Atzīšos, pilnīga skaidrība par to, ko es tikko  tiku noskatījusies man radās tikai pēc tam , kad izlasīju scenārija vadlīnijas iekš Wikipedia : http://en.wikipedia.org/wiki/Stay_%28fil…  (Iesaku tomēr lasīt pēc, nevis pirms!) Un, jādomā, noskatīšos filmu vēl vienu reizi. Jā, tieši tik laba tā, manuprāt, ir! Lai ko arī gvelztu kritiķi. Izņemot Rodžeru, kā par brīnumu!  

Blue Valentine [2011]

Nav stāsta skumjāka par šo, kā stāsts par Dīnu un viņa mīļoto (Sindiju)...

Šī ir filma, kas man uzdeva jautājumus, nevis sniedza konkrētas un nepārprotamas atbildes. Un tā atbilde, ko es priekš sevis izlobīju, ir -  Mīlestība nav kaut kas tāds, ko atrodot varam ievīstīt kūniņā un saglabāt mūžīgi mūžos. Mīlestība nav statiska, tās būtība ir attīstībā - ja kāpuram neļauj kļūt par taureni, viņš mirst. Attīstot savu pasaules redzējumu un sevi kā personību, mēs Mīlestībai audzējam spārnus, ar kuru palīdzību paši iemācāmies lidot arvien augstāk un augstāk. Varbūt pat līdz septītajām debesīm. Kopā.