Cik es sevi atceros, man vienmēr ir patikuši dzīvības koki (smaržas dēļ), un šitais, viennozīmīgi, nav nekāds izņēmums! Mans vērtējums - Lieliska! Pat ņemot vērā to, ka pirmajā pusstundā gandrīz vai apsvēru iespēju doties prom (un patiešām nobrīnījos, ka neviens cits no auditorijas to neizdarīja!), jo šķita, ka dokumentāls kino (lai arī dikti smuks uz lielā ekrāna) nav gluži tas, uz ko es esmu nopirkusi biļeti. Jau paspēju iekšēji izdusmoties uz "augstās mākslas" taisītājiem un riktīgi nokaitināties par uzmācīgajiem teoloģiska rakstura jautājumiem (joprojām uzskatu, ka daļa no tiem bija lieka! ), kad pēkšņi viss sāka iet uz labo pusi. Viss labais šoreiz sākās ar elli (a'la) zemes virsū, pēc tam parādījās arī dinozauri, un tā nu es paliku sēžot. Un praktiski nepakustoties nosēdēju atlikušās teju 2 h, ja neskaita neuzkrītošu as'ru slaucīšanu šallītē, kuru, ja vien apkārt nebūtu tik daudz liecinieku, uz beigām būtu pieraudājusi slapju.
Atzīšos, man palika vairāki neatbildēti jautājumi, attiecībā uz sižeta uzbūvi, BET - šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad filmas noskaņa un, varētu pat teikt - mērogs, šādas nianses priekš manis padarīja nebūtiskas.
Visiem gan nesteigšos šo filmu ieteikt - tā laikam tomēr ir "на любителя". Katrā gadījumā, Kalašonokam, ar kuru kopā apmeklējām kino, neatradās daudz labu vārdu, ko tai veltīt - neskatoties uz to, ka mūsu gaumes un viedoklis par dažādām filmām uzkrītoši bieži sakrīt. Trīsvārdsakot - labāk pārbaudiet paši!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru