Konkurss par filmu "Ceļā" / "On the Road" [2012]

Sveiks, mans mīļais bloga lasītāj un sekotāj!

Ir pienācis tas brīdis, kad Tavu uzticību varu atalgot ne tikai ar izklaidējošu lasāmvielu, bet arī kaut ko pavisam taustāmu. Un vienlaicīgi arī skatāmu un klausāmu. Trīsvārdsakot - pilnu labsajūtas komplektu, kas ietilpināts iekš Louis Armstrong "The Collection" mūzikas DVD. Pie tam, saņemot DVD, Tev būs EKSKLUZĪVA iespēja satikt mani klātienē, paspiest/noskūpstīt roku un pateikt tos pateicības un apbrīnas piepildītos vārdus, kurus esi turējis sevī jau tik ilgu laiku. Pārāk ilgu laiku!

Pilnai laimei varu piedāvāt arī kopistisku pasēdēšanu ar mani kādā kafejnīcā, lai apspriestu jaunākos kino notikumus vai citas Tev aktuālas lietas, jo, kā jau Tu noteikti esi nojautis, esmu lieliska un, šī vārda visplašākajā nozīmē, universāla sarunu biedre. Kafija, protams, uz Tava rēķina! :D

Atklāšu, ka šāds lielisks piedāvājums ir tapis par godu Valtera Sallesa režisētās filmas "Ceļā" / "On the Road" [2012] pirmizrādei Latvijas kinoteātros, kas paredzēta šī gada 26.oktobrī. Filma ir balstīta uz tāda paša nosaukuma Džeka Keruaka romānu, un režisors filmas veidotāju komandā iekļāvis tādas zvaigznes kā Kristenu Stjuarti, Kirstenu Danstu, Semu Railiju u.c. Tāpat kā grāmatā, arī filmā redzams nevis izdomāts stāsts, bet reāli XX gadsimta vidus notikumi. UN, lai palīdzetu Tev pirms filmas iejusties 20.gs 50-to gadu atmosfērā, Louis Armstrong mūzikas DVD vienkārši ir MUST HAVE!

Tagad sekos pati interesantākā daļa - konkursa noteikumi, slavenais jautājums un izlozes kārtība!

 Lai piedalītos izlozē, Tev ir jāizdara 2 vienkāršas lietas:

1) ja vēl neesi (?????????), tad Tev jākļūst par mana bloga sekotāju;

2) jāatbild uz pavisam vienkāršu, lai arī nedaudz āķīgu, jautājumu. Un pareizā atbilde ir jāatsūta uz  manu e-pastu : Ineta.Zena@gmail.com

Visu pareizās atbildes iesūtītāju liktenis - salocītas papīra lapiņas formātā - tālāk tiks nodots dižciltīgā un neuzpērkamā Sfinksu šķirnes pārstāvja Fēniksa (skatīt attēlā) ķepās, kurš no stikla trauka izķeksēs 2 laimīgos DVD ieguvējus.

NB! Un, ja Tu, izlasījis šo dvēseli veldzējošo dāsno piedāvājumu, tomēr nolemsi no dalības tajā atturēties, tad turpmāk silti iesaku gulēt ar vienu aci vaļā, jo Fēniksam ir arī dvīņubrālis Felimurs, kurš vaļasbrīžos labprāt apciemo visādus konkursa ignorētājus viņu visciešākajos sapņos. Lieki teikt, ka tā robeža, kas atdala sapni no murga, ir tieši viens Felimurs.

Un tagad - UZMANĪBU!!!! - JAUTĀJUMS!

"Nosauc slavenāko darbu, kura autors ir filmas "Ceļā" / "On the Road" [2012] varoņa Karla Marksa prototips!"

Pavedienu uz pareizo atbildi vari meklēt šeit.

Atbildi uz konkursa jautājumu sūti uz jau pieminēto e-pastu : Ineta.Zena@gmail.com līdz 25.10.2012., plkst. 21:00.

Izlozes rezultāti tiks paziņoti tās pašas dienas vakarā - gan publiski, gan arī individuāli uz e-pastu. LAI VEICAS! ;)

P.S. Ļoti iespējams, ka pateicoties filmu izplatītāju dāsnajai gādībai, arī turpmāk visnotaļ regulāri tiks izlozētas visādas saimniecībā noderīgas balvas - DVD, krekliņi un arī biļetes uz kino. Citiem vārdiem - sekots nebūs velti! (Šī piebilde, iespējams, izglābs arī kādu šī konkursa ignorētāju -neprāti, kurš ir iedomājies, ka viņam no Felimura nav bail!)

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Konkurss ir noslēdzies un pareizā atbilde ir : Alena Ginsberga dzejolis/poēma "Kauciens" / "Howl" [1956]

Diemžēl, Fēniksam šovakar nebija noskaņojuma krāmēties ar izlozi, tāpēc DVD ieguvējus izķeksēja Felimurs. Un tie ir :

Rūdolfs Balodis un Aija Legzdiņa

Apsveicu uzvarētājus! :)

Paldies visiem, kas piedalījās un novēlu veiksmi nākošajos konkursos!

Ceļā / On the Road [2012]

Kurš gan no mums nav kādreiz jutis kārdinājumu sakrāmēt čumodānu, pamest visu un visus, kas pametami un doties, kur acis rāda un kājas nes, t.i. – pretī piedzīvojumiem, brīvajai mīlestībai un neviena nekontrolētai alkohola un zāles lietošanai? Un, ja vēl šis pasākums tiek pamatots ar iedvesmas meklējumiem savai topošajai grāmatai/gleznai/arhitektūras šedevram, tad pat kaimiņu tantei būtu jāsaprot, ka jaunizceptais ceļotājs nav nekāds klenderis un apšaubāma ceļa gājējs, bet gan brīvais gars, kas noliek savas vieglās dienas, lai sekotu grūti noķeramajai Mūzai, kuru savos tīklos ir mēģinājuši iedabūt visi pasaules dižgari, bez izņēmuma.

Bet ceļā, kā jau ceļā – traka bohēma mijas ar skarbām rūpēm par izdzīvošanu, vienas nakts aizraušanās - ar nepiepildītu mīlestību, iedvesmas mirkļus nomaina trula mazvērtības sāpe, bet - pāri visam – dziedinošā apziņa, ka pat tad, ja neesi papildinājis pasaules kultūras apcirkņus ar savu mantojumu, tomēr esi atļāvies dzīvot savādāk, nekā citi, un izbaudīt to, ko parastiem mietpilsoņiem pieredzēt nav bijis lemts.

BET, ļoti iespējams, ka tu, atrodoties ceļā, esi nomiris no dizentērijas izraisītajām komplikācijām kaut kur ellē ratā Meksikā, vēl nesasniedzis pat 25 gadu vecumu. Un arī neko citu nesasniedzis. Ko darīt - katram savs!

Atvainojos par lirisko apcerējumu visiem tiem, kas bija cerējuši izlasīt šeit filmas „On the Road” apskatu. Nav viegli analizēt filmu, kura ir balstīta uz grāmatu, kura, savukārt, - uz biogrāfiskiem faktiem, kas notikuši ar pavisam reālām personām. Tā nu tas viss ir bijis, un , ja kādam tas nešķiet gana interesanti – pats vainīgs par savu nespēju līdzpārdzīvot, kas, visticamāk, ir saistīta ar paviršām zināšanām 20.gs. vidus literatūras vēsturē un ceļa analoģiju iztrūkumu paša dzīvē.  

Balstoties uz savu bēdīgo pieredzi, visiem pārējiem pirms filmas skatīšanās iesaku šo un to palasīt par tās galvenajiem varoņiem – Džeku Keruaku (filmā – Sals Paradaizs) un Alenu Ginsbergu (filmā – Karls Marks), vai vismaz vienreiz dzīvē saņemties un aizbraukt ar stopiem kaut vai uz Siguldu. Un tad, iespējams, jums nenāksies doties ceļā ar svešiniekiem, par kuriem jums nav nekāda daļa, bet gan izbaudīt beckpekeru piedzīvojumus kopā ar jau iemīļotiem čomiem, vienlaicīgi kļūstot par lieciniekiem ambiciozu ierindas pīlēnu pārveidei par gulbjiem. Un ceļojums būs izdevies!

Bet man līdzīgie sliņķi un nekulturāļi tiks visnotaļ garlaikoti. 7/10

P.S. Kristena Stjuarte bija laba. ;)

Romai - ar mīlestību [2012]

Ja es būtu slavens  režisors, kura profesionālā dzīve strauji tuvotos norietam, es NE-PAR-KO nevēlētos, lai "To Rome with Love" būtu mana pēdējā filma. Vēl vairāk - es vēlētos, kaut nekad to nebūtu radījusi, jo man būtu pieticis apņēmības apstāties pie "Match Point" [2005] un palikt ļaužu atmiņā kā lieliskam režisoram un scenāriju autoram, nevis asumu zaudējušam pensionāram, kurš izmisīgi vēl mēģina pagozēties profesionālajās aprindās, lai gan zelta pulkstenis ar gravējumu jau ir uzdāvināts.

Tādas skaudras pārdomas mani pārņēma, skatoties " Romai - ar mīlestību", kur vairāki labi aktieri (Boldvins, Krūza un Benini), par spīti scenārija, maigi izsakoties, gaisīgumam, izmisīgi mēģināja kaut ko no sevis izspiest, lai gan visi jau tāpat labi saprot, ka viņu dalība filmā ir vien cieņpilns reveranss leģendārā režisora piepildītajam darba mūžam, nevis vēlme spodrināt savus CV.

Par ko tad ir filma? VVZ* par ko! Droši vien, ka par Romu, kur notiekas visādi sapņi vasaras naktīs un tāpēc scenārija autoram nav jālauza galva par ne par loģiku, ne jūtām. Visam traļi vaļi pieliek klāt vēl vienkāršos Romas iedzīvotājus, kas, spriežot pēc aktiermeistarības iemaņām, acīmredzot, tikuši savanģoti pie filmēšanas laukuma pa taisno no ielas un viena jestra filma ir gatava!

Objektivitātes labad jāatzīst, ka bija vērojamas arī vairākas asprātīgas ainas, kur varēja smieties gandrīz līdz asarām, tomēr brīdinu, ka tās bija vien pāris medus karotes darvas mucā.
Viss pārējais bija neticami garlaicīgs, ļoti virspusējs un es pat uzdrošinātos izmantot vārdu - amatierisks. Labi apzinos, ka tas izklausās pēc nopietniem zaimiem un es tagad, pie pilna saprāta būdama, uzprasos uz nepatikšanām no Vudija Alena daiļrades cienītāju puses, tomēr, kas uzrakstīts - uzrakstīts! ;)
 5/10

*VVZ - velns viņu zina!

Mežoņi* [2012]

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā izgāju ārā no kinozāles, nesagaidot filmas beigas. (Un to jums saka cilvēks, kurš ir izturējis no zvana līdz zvanam „Beastly” un „Sucker Punch”! ) Taisnības labad gan jāatzīst, ka cīnījos kā vīrs – nepilnas 2h ar pārdabiskiem spēkiem noturēju sevi krēslā, lai arī atpestīšanu sāku gaidīt jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Un tikai 20 minūtes mani šķīra no finiša taisnes, kad nolēmu, ka šis ir tas gadījums, kad labāk vēlāk, nekā nekad!

Uzreiz gan atvainošos par netiešo salīdzinājumu ar Beastly un Sucker Punch, jo Mežoņi no abām iepriekšminētajām atšķiras ar krietnu profesionalitātes un ironijas devu, nemaz nerunājot par aktierspēli un spožajiem dialogiem. Kopīgs visām trim ir tikai tas, ka nevienā no tām nebija dvēseles. Nieks, bet nepatīkami.

Īsumā par sižetu – labdabīgajam amīšu marihuānas tirgoņu tandēmam (bērnības draugiem Benam un Čonam) kāds nekrietns meksikāņu kartelis izsaka nepiedienīgu piedāvājumu. Tobiš – parādiet, kā jūs spējat izaudzēt tik labu mantu un, kad mēs būsim to apguvuši, ar prieku pārņemsim jūsu rūpalu, bet jūs paši dabūsiet ar kāju pa pakaļu. Labākajā gadījumā. Visticamāk – vecu zābaku pakaļā līdz aknām. Un, lai padarītu piedāvājumu vēl kārdinošāku, uz gadu savā aizbilstniecībā pārņem abu botāniķu mīļoto sievieti, kas, acīmredzot taupības nolūkā, ir tikai viena uz diviem. Puiši, protams, ir gatavi momentā sevi ziedot uz Mīlestības altāra, tāpēc tie atlikts lielā steigā plānotais aizceļojums uz kādu no Indonēzijas daudzajām salām. Pie tam, domājot loģiski, ko gan viņi uz salas tādu interesantu var sadarīt bez sievišķa?!? Vēl gan pastāv variants ņemt līdzi bezgalvainu čiksu, jo karteļa darbinieki, potenciālo biznesa partneru domu apskaidrošanas nolūkos, ir visnotaļ iecienījuši visādas huņņu un Francijas karaļu pielietotas eksakūcijas metodes, tomēr izmisušie bēdubrāļi nolemj pagaidām turēties pie plāna B. Tas ir - nozagt tam pašam kartelim naudu, un pēc tam to atmazgāt, norēķinoties par mīļoto. Burtiskā nozīmē. Sacīts – darīts! Slaktiņš var turpināties.

Turpināties tāpēc, ka es aizmirsu pieminēt, ka pa vidam jau ir pieredzētas kādas 8 asinīm pārpildītas brutālas slepkavības, bet kurš gan skaita? Un tad seko vēl kādas astoņas, un tad vēl atjautīgi improvizēts auto-da-fé, kā arī tāds amizants nieks kā acs uz kātiņa. Jā, un tad vēl tur uzrodas vēl viens kartelis, kurš arī iesaistās cīņā par ietekmes zonu dalīšanu zālītes tirgū...

Ja es gribētu teiktu, ka man rūpēja, kas notiek ar iesaistītajiem personāžiem, tad man nāktos smagi sameloties. Man bija pilnīgi vienalga, kuram nogriezīs galvu nākamajam, un ne jau tāpēc, ka man patīk pats process, bet gan tāpēc, ka visi varoņi tur bija butaforijas, kuras rokas un kājas kustina, bet emocionālu līdzpārdzīvojumu no sevis izspiest nejaudā. Un tas viss bagātīgi pārliets ar ketčupu (lasi- asinīm), cerot, ka kādam būs vienalga, kas ar to tiek apēsts. Teikšu godīgi, ja man garšotu ketčups, iespējams, mana recenzija būtu pavisam savādāka, jo, kā jau sākumā minēju, filmai ir ļoti daudz plusu, un tā rada par sevi ļoti profesionālu iespaidu. Tik tā dvēsele.... Un tas ketčups. Brrr!

*Savages

Seleste un Džesijs. Nešķirami [2012] *

Par komēdiju šo izstrādājumu var nosaukt tikai nosacīti. Skaudra drāma būtu krietni precīzāks apzīmējums. Un nevis pēc formas, bet būtības.
Atzīšos, ka uz šo filmu nebiju plānojusi iet, jo koncepts man nav aktuāls un arī izvēlēto aktieru ansamblis manā skatījumā nav no pievilcīgākajiem. Un tomēr,  tāpat kā Tā Kunga ceļi, arī manējie ir neizdibināmi, un tā nu sanāca, ka vakar attapos ForumCinemas jau ar biļeti rokās.

Runājot par atsauksmēs bieži pieminēto "ķīmiju" starp filmas aktieriem Rašidu Džounsu un Endiju Sambergu, neesmu droša, vai tā tik tiešām ir savstarpējā pievilcība, vai arī filmas veidotājiem ir izdevies izstāstīt stāstu tā, lai ar tā varoņiem spētu identificēties teju katrs skatītājs. Un, ja tā - tad aktieri paliek otrajā plānā, galvenajā lomā tagad esi tu un tava attiecību pieredze, pat ja tā nav identiska tai, kas parādīta uz ekrāna. Jo gandrīz katrs no mums kādreiz ir zaudējis kādu sev svarīgu cilvēku, vai arī bijis situācijā, kad šķiet, ka nekas vairs nav labojams, kad atklāsme vai sapratne ir atnākusi par vēlu un tagad atliek vien noskatīties uz drupām, kuru vietā kādreiz slējās sapņu pils. "Celeste and Jesse Forever" šo sajūtu izdodas izbaudīt "līdz kaulam", kas arī ir galvenā šīs filmas vērtība.

Tomēr blakuslīnijas ir pārāk vāji/pavirši izstrādātas, lai baudījums būtu pilnīgs. Visādas čop-čop attiecības, kurās mēģināts salīmēt kopā pilnīgi atšķirīgus cilvēkus tikai tāpēc, lai varētu parādīt rakstura izaugsmi, un pabāzt to visu zem nosaukuma "neskati sievu/vīru no cepures". Kā arī, komēdijas sadaļā būtu gribējies dzirdēt un redzēt kaut ko asprātīgāku par standarta komplektu vidusmēra skatītājam. Vienīgais nestandarta joks bija stipri īpatnējā rotaļa, ar ko galvenie varoņi bija aizrāvušies divvientulīgajos vaļasbrīžos, bet laikam jau tā seksuālā spriedze kaut kā  ir jāsublimē. 7/10

* Celeste and Jesse Forever

Kā izglābt laulību [2012]

Uzreiz brīdinu, ka šis ir pasūtījuma raksts. Mana māsa ļoti gribēja, lai kaut ko uzrakstu par pasen noskatīto Hope Springs [2012] (Kā izglābt laulību), pat labi zinot, ka es, atšķirībā no viņas pašas, tik lielā sajūsmā par šo izstrādājumu nemaz neesmu. Bet vai ta' man grūti piešaut eļļu ģimenes siltajam pavardam?! Nē.

Par ko tad ir stāsts? Stāsts ir par kādu precētu pāri, kas savu kopdzīvi ir aizlaiduši tādā dibenā, kurā mīlestības gaisma vairs gadu gadiem neiespīd, nemaz nerunājot par kaislības liesmu. Tomēr vienā jaukā dienā sieva nolemj, ka dzert Boržomi nekad nav par vēlu un vienpersoniski piesaka abus ar vīru uz pāru terapiju kaut kur ellē ratā Jaunanglijā. 

Vīram tagad ir jāizlemj, vai viņš grib saglabāt laulību un turpināt pa lēto ēst brokastīs sievas ceptās olas ar bekonu, vai tomēr šķirties un turpmāk brokastot kafejnīcā. Katram finansiāli atbildīgam vīrietim momentā kļūst skaidrs, ka brokastošana kafejnīcā iekļauj sevī arī šķiršanās izdevumus un iespējamu pārvākšanos uz dzīvi daudzdzīvokļu namā, tāpēc bezbēdīgas nākotnes vārdā tiek pieņemts lēmums izdabāt sievas kaprīzei un doties emocionāli ārstēties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka terapija tiek apmaksāta no sievas kabatas.

BET - jo tālāk, jo trakāk! Izrādās, ka vietējā Meinas kafejnīca par ēdienu plēš bargu naudu, un it kā ar to vēl nebūtu gana -  nākas piedzīvot arī psiholoģisku vardarbību no terapeita (Stīvs Karels) puses. Iespējams, ka visādi tur "apskauties un sabučoties" der kaut kādiem karstgalvīgiem jaunēkļiem puberitātes vecumā, bet ne jau nu zolīdam pārim, kurš kopā ir pavadījis jau teju 1/2 gadsimtu! Par kroni visam kļūst ierosinājums pastāstīt paša sievai par savam seksuālajām fantāzijām ar kaimiņieni. Šādā momentā katram kļūst skaidrs kā diena, ka terapeits ir nekaunīgs šarlatāns, kuram vispasaules profesionālo psihologu brālības tiesa kā sodu par ļaunprātīgu cilvēku čakarēšanu ir piespriedusi izsūtījumu uz Meinu, kas ģeogrāfiskā novietojuma ziņā ir Amerikas Savienoto valstu ekvivalents Krievijas Sibīrijai.

Un arī tas vēl nav viss, bet tālāk skatieties paši!

Visā visumā - asprātīgs un feins gabals, kuram nav grūti noticēt, pateicoties lieliskajiem aktierdarbiem (jo īpaši Tommy Lee Jones). Man gan personīgi pa vidam palika garlaicīgi, jo radās sajūta, ka visi sākotnēji smieklīgie joki un grimases iet uz riņķi vien, un manas ekstrasensorās spējas paredzēt jokus šajā filma ir ieguvušas vēl vienu danu. Tomēr jāsaprot, ka pāru terapija, protams,  nav nekāda banku aplaupīšana itāļu stilā un, ja gribas saglabāt ticamības momentu, atkārtošanās un paredzamība vienkārši piederas pie lietas. Tāpēc - 7.5/10

Laika cilpa [2012]

Vakardien biju uz Looper (Laika Cilpa) [2012] un tikko nolēmu, ka kaut kas par šo pasākumu tomēr ir jāuzraksta. Kaut vai tāpēc vien, ka sen nekas nav rakstīts un jūs visi noteikti esat noilgojušies pēc mana viedā padoma kino izvēles jautājumā. 

Sākšu ar to, ka filma nav par ceļošanu laikā, bet par jau pieminētajām izvēlēm. Visvienkāršākajām dilemmām, kurām mēs visi ejam cauri dienu no dienas, stundu no stundas, minūti pa minūtei. Sākot ar to, vai tu izvēlējies piecelties tad, kad noskanēja modinātājzvans, vai tomēr nolēmi vēl 5x10 minūtes pavāļāties, kamēr rīta stundai zelts no mutes izkritīs. Uz mani parasti attiecas otrais variants un es nezinu, ko labu vai varbūt sliktu es savā dzīvē palaižu garām, kamēr kārtējo reizi izmisīgi cīnos ar pagājušā vakara vēlās gulētaiziešanas sekām. 

Un tagad iedomājies, ka tev ir iespēja no rīta, prātojot- celties vai vāļāties, fiksiņām pārvietoties uz tuvo nākotni, lai apskatītos, kas no tā visa sanāks. Un tikai tad izlemt, kā labāk rīkoties. Vienīgais, rēķinies, ka, lai būtu pilnīgi drošs par sekām, šo ceļojumu nāksies veikt katru reizi, kad izdarīsi vismazāko izvēli. Tātad - piecēlies esi, tagad atliek izlemt vai iet uz virtuvi padzerties vai labāk paraustīt kaķi aiz astes, pavingrot vai atkal noslinkot, vilkt zilās kurpes vai tomēr melnos zābakus? Jo katram sīkumam IR nozīme. 

Tāpēc, manuprāt, ceļojumi laikā ir diezgan nepraktiska padarīšana, kas nevis atvieglo, bet gan tieši otrādi - pamatīgi apgrūtina sadzīvi. Daudz vienkāršāk ir pieņemt par aksiomu teicienu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un dzīvot tik augšā! T.i. - gulēt līdz pēdējam gailim.

Looper režisors, protams, nav tik sīkumains kā es, un pieiet visai šai ceļošanas laikā padarīšanai ar daudz plašāku vērienu. Un piedāvā saviem varoņiem rīkoties pa Staļina & co modei - "Nav cilvēka, nav problēmas!", neliekot aizdomāties par to, ka katra tāda mēroga korekcija ieviestu KARDINĀLAS izmaiņas pilnīgi visu cilvēku dzīvēs, un sekas nebūtu paredzamas. Atceramies kaut vai par tauriņa spārna vēzienu, kas spēj izraisīt cunami otrā pasaules malā. Tad iedomājieties, ko spētu izraisīt viena cilvēka pazušana no zemes virsmas... [Es ceru, ka tagad tu saproti, cik nozīmīgs TU esi! Ja nebūtu TEVIS, iespējams, mūsdienu populārās mūzikas estrāde būtu pavisam savādāka.... Vai varbūt saldējums būtu ar kaučuka garšu.] 

BET - ja neņem vērā šo nelielo sacilpojumu, filma ir gana interesanta, uzrunā visnotaļ spēcīgi un vispār .... ejiet un paskatieties paši! Iesaku.