I Give It a Year / Trakais pirmais gads [2013]

Uz "I Give It a Year" aizgāju tamdēļ vien, ka vienā no lomām bija nofilmējies visu skaisto vīriešu etalons Nr.1 - Saimons Beikers. Tas, protams, ir mans personīgais viedoklis, tāpēc Hjū Džekmena, Rasela Krova un Džeisona Stethema pielūdzējas palūgšu palikt rāmas un visus neapstrīdāmos argumentus paturēt pie sevis, jo es tāpat zinu labāk! 

IMDb par šo filmu, kā jau vairumā gadījumu, var izlasīt ļoti pretrunīgus viedokļus, sākot no "britu komēdijas atdzimšana!" līdz "sūds pēdējais!" Jāatzīst, ka abi šie opozicionārie vērtējumi ir visnotaļ pamatoti, ja vien pirmo attiecina uz komēdijas sadaļu, bet otru - uz mēģinājumu šai filmai piešķirt romantisma dvesmu. 

Un tagad par abiem pēc kārtas.

Komēdija.

Es, protams, labi apzinos, ka mana humora izjūta ir diezgan savdabīga un  reizēm pārsteidz pat mani pašu, jo īpaši, kad pieķeru sevi smejoties par jokiem, kuri ir bīstami pietuvināti tā dēvētā "kaku humora" lauciņam, tomēr es mierinu sevi ar domu, ka noteikti esmu tik daudzšķautnaina personība, ka droši varētu dreifēt pa taisni "из грязи в князи" un atpakaļ, un visur justies kā mājās. Protams, tikai tik ilgi, kamēr notiek kustība un man nav jāizvēlas palikt kādā no pusēm uz laiku laikiem. Diemžēl, vairākums komēdiju, pēc maniem novērojumiem, iestrēgst vienā vai otra galējībā, nespējot izmantot eklektikas potenciālu savās interesēs, līdz ar to spējot gandarīt vien diezgan ierobežotu mērķa auditoriju. Iespējams, tieši tāpēc "IGIaY" nevienlīdzīgā humora pildījums man diezgan labi gāja pie sirds, lai arī laulību konsultantes pārspīlētais iznāciens bīstami izaicināja pat manu liberālo attieksmi un iecietības mēru. Bet, par spīti dažām pārmērībām, es tomēr smējos krietni biežāk, kā daudzās citās komēdijās, un tas priekš manis ir gana labs radītājs. 

Romantika.

Varētu jau domāt, ka pietiek Tasmānijas skaistulim Beikeram "piešaut" klāt fabriku, labu sirdi un precētieskāri, un visas planētas sievietes unisonā dvesīs "ah! un ah!" un mājās dosies  apmierinātas uz kādu nedēļu, vai pat ilgāk. It kā jau jā, bet - nē. Es piedevās gribētu arī ticamu stāstu, kur romantisms sakņojas daudz dziļāk par plikām klišejām, kas balstītas uz Cosmopolitan auditorijas aptauju par ideālo vīrieti, un man nepietiek ar to, ka tikai no runātā teksta var noprast, ka starp varoņiem kūsāt kūsā pacilātas mīlas jūtas, kamēr visas pārējās pazīmes liecina, ka - ne s..da! To es attiecinu  uz visiem 3 pāriem, ne tikai uz nabaga fabrikantu un viņa izvēli. (Par izvēlēm man būtu vēl arī atsevišķs stāsts, kas paredz briesmīgus spoilerus [romantiskajā komēdijā???], tāpēc šoreiz es jums šo prieku aiztaupīšu.)

Vienīgais, ko filmas varoņiem izdevās iemiesot pārliecinoši un patiesi, bija apnikums, aizkaitinājums un vilšanās, kas, savā ziņā, ir diezgan netipiski un pat atsvaidzinoši priekš konkrētā kino žanra.

Rezumē - ejiet pasmieties (siev.& vīr.) un palūrēt uz Beikeru (siev. & gej.). 7/10

"Say Anything..." [1989]

Grūti pateikt, kā man līdz šim bija izdevies izvairīties no šī izstrādājuma, ņemot vērā faktu, ka tas bieži gozējas dažādos (pārsvarā gan romantisko)  filmu topos, kurus es šad un tad mēdzu palasīties. Vēl neizprotamāka šāda vilcināšanās ievērtēt minēto filmu ir arī tāpēc, ka galveno lomu tajā spēlē Džons Kjūsaks [John Cusack], uz kuru man vienmēr ir labpaticies paskatīties. Ne tāpēc, ka viņš būtu smuks, bet tāpēc, ka pārsvarā gadījumu spēlē visādus labdabīgus dīvaiņus, kas, visdažādāko iemeslu dēļ, man šķiet pievilcīgi.

Toties tagad filmu esmu redzējusi un ar pilnu pārliecību varu paziņot, ka nevajag vilcināties ne mirkli sekot manam padomam filmu noskatīties pie pirmās izdevības. [Tālāk seko padoms filmu noskatīties pie pirmās izdevības.]  MUST SEE visiem jēdzīga romantiskā kino cienītājiem.

Maigās jūtas [2011]

Kārtējo pārsteigumu man sagādāja kārtējā franču filma*, ar  Odriju Totū galvenajā lomā. Noskatoties treileri,  biju nolēmusi šo izstrādājumu izlaist, jo kurš gan romantiskajā komēdijā vēlas skatīties uz neandertālietim līdzīgu zviedru tēvaini iekš smalciņas parīzietes valdzināšanas procesa? Es nē. Un tomēr, likten's bij lēmis, ka draudzības vārdā es filmu noskatījos gan. Un nenožēloju ne mirkli, jo sen nebija nācies redzēt tik smalki līdzsvarotu kino, kur richtīgi smieklīgas ainas mijās ar visnotaļ bēdīgām, to visu papildinot ar ticami uzrakstītu scenāriju (adaptēto) un labiem aktierdarbiem. Feini.




*La délicatesse [2011]

Blue Valentine [2011]

Nav stāsta skumjāka par šo, kā stāsts par Dīnu un viņa mīļoto (Sindiju)...

Šī ir filma, kas man uzdeva jautājumus, nevis sniedza konkrētas un nepārprotamas atbildes. Un tā atbilde, ko es priekš sevis izlobīju, ir -  Mīlestība nav kaut kas tāds, ko atrodot varam ievīstīt kūniņā un saglabāt mūžīgi mūžos. Mīlestība nav statiska, tās būtība ir attīstībā - ja kāpuram neļauj kļūt par taureni, viņš mirst. Attīstot savu pasaules redzējumu un sevi kā personību, mēs Mīlestībai audzējam spārnus, ar kuru palīdzību paši iemācāmies lidot arvien augstāk un augstāk. Varbūt pat līdz septītajām debesīm. Kopā.

Beastly [2011] & co

Mums ar Kalašonoku ir tradīcija - katru pirmdienas vakaru ejam uz kino. Līdz ar to, esam apmeklējušas gana daudz filmu, no kuru treileriem vien izsmalcinātāki kinogājēji krīt  kā mušas. Mēs, lai arī varen izsmalcinātas, tomēr neesam nekādas vārās tibiņas – ja visas karaļu runas ir beigušās, skatamies arī “nekadnekadtevnedabūtoskaru” kino. Jāatzīst, ka uz riktīgām gākas baismām tikām trāpījušas ļoti reti, tāpēc nekādu šerrmuļtopu gribēdamas nebūtu varējušas sastādīt, materiāla iztrūkuma dēļ. Pa abām bijām nolūkojušas 2 cienīgas pretendentes, bet, kā zināms, pieklājīgs tops paģēr vismaz 3 dalībniekus. Vienvārdsakot – strupceļš. Tādā, lūk, nepabeigtības situācijā mēs eksistējām līdz pat vakardienas vakaram.

Un vakar mēs redzējām Šausmoni. (Sagadīšanās pēc, arī filmas nosaukums tulkojas līdzīgi.)

Lai gan, ļoti iespējams, mēs esam sapriecājušās priekšlaicīgi, jo visas pazīmes liecina, ka TAS, ko mēs redzējām, bija kādas amatieru teātra izrādes video, nevis pilnmetrāžas filma ar 17 mlj. budžetu, kā tika pieteikts reklāmas materiālos.

Lai kā tur būtu, es kinoteātrī izdzīvoju visnotaļ plašu emociju gammu, sākot no kauna par aktieru sniegumu, līdz perversai vēlmei redzēt kādus nebūt vēl sižetiskus knifus, kas man burtiskā nozīmē liktu izkrist no krēsla visā pilnībā. (Man piemīt tāds praktiski nekontrolējams paradums pārvietot savu ķermeni arvien horizontālākā stāvoklī, līdz ar katru filmas epizodi, kas man ir sagādājusi morālas ciešanas. Varbūt to varētu saukt par inerto bēgšanu – tā vietā, lai pamestu kinoteātri, es paslīdu zem priekšējās rindas krēsla.)


Vienvārdsakot – lieliski! Vismaz otrā vieta!*


Un tagad, UZMANĪBU!

Šermuļtops:


1. Your Highness (pati, diemžēl neesmu redzējusi, bet Kalašonoks apgalvo, ka esot bijusi katra iztērētā santīma vērta!, un es viņai ticu.);
2. Beastly jeb Šausmonis;
3. mans mīļais Sucker Punch


*būtu varējusi pretendēt arī uz pirmo vietu, bet balto spieķi riteņos (burtiskā nozīmē) iebāza Vila lomas tēlotājs Neil Patrick Harris (arī šeit, diemžēl, visnotaļ awesome & legen -wait for it! –dary!)

My Sassy Girl [2001]

Viss sākās ar 2008.gada amerikāņu rīmeiku, ko, kā jau cilvēks, kas pat nenojauš par oriģināla esamību, atzinu par diezgan labu esam. Nolēmu apskatīties, ko IMDb lietotāji par šo izstrādājumu domā, un atklājās, ka amerikāņu versija, labākajā gadījumā, derot tikai kaķim zem astes. Vēloties par sevi atstāt labu iespaidu inteliģentu ļaužu sabiedrībā, ar steigu nolēmu, ka arī man ir jānoskatās visu apjūsmotais korejiešu veidojums. Pirms tam gan, ieraduma pēc, uzmetu aci treilerim. Nebiju izvēlīga, un ņēmu pirmo, kas pagadās - Āzijas tirgum paredzēto. Tikai pēcāk sapratu, ka tā bija milzu kļūda, kas mani no iekļūšanas kino gurmānu sabiedrībā attālināja par aptuveni 1/2 gadu, jo - cik ātri filmu nolādēju, tik vēl 33x ātrāk to izdzēsu no sava datora. Pagāja kāds laiks (skatīt augstāk!), un kādā romantiskās apgaismības brīdī nolēmu mēģināt pa otram lāgam.

Sāku skatīties. Pirmo pusstundu brīnījos, cik gan nepievilcīga var būt korejiešu valoda, kāpēc par galveno varoni nevarēja izvēlēties biku glīšāku puiku, un kā gan, izmantojot tādas sejas grimases, vispār var piedabūt kādu ne-aziātiskas izcelsmes skatītāju romantiski noskaņoties? Visticamāk - tieši ziņkārībai varu pateikties par to, ka turpināju filmu skatīties, līdz....vienā brīdī.... apjautu, ka esmu līdz ausīm iekšā! Kad pēc 2+ h tā bija beigusies, sapratu, ka tikko esmu papildinājusi savu nebūt ne daudzskaitlīgo kino topu ar vienu lielisku vienību!

Un, jā - amerikāņu versija sūkā!

Šo treileri varat skatīties puslīdz droši - lai arī nekādu dižo iespaidu par filmu tas nerada, vismaz drebuli arī neuzdzen.

My Sassy Girl (2001)

Starp citu, filma esot balstīta uz patiesiem notikumiem, kas tikuši aprakstīti kāda cilvēka interneta dienasgrāmatā.

P.S. Tagad manā romantiskā kino topā ir jau 2 divas korejiešu filmas. Otra - I'm a Cyborg But That's OK (2006), ko arī silti jo silti iesaku noskatīties.

Kas tālāk? - 이동한국 (Go, Korea!)

My Best Friend's Girl [2008]

kārtējo reizi noskatījos vienu no savām mīļākajām rom-kom My Best Friend's Girl (2008 ).

Cheesus Crust ! - cik burvīgs raupju joku & skarbas romantikas mikslis.

[if this movie doesn't get you in the mood, I don't know what will ]

ledaina mīlestība

Vampīrfilmu cienītājiem varu ieteikt noskatīties tādu kā Twilight zviedru stilā - Let the Right One In (Låt den rätte komma in) (2008 ). Romantiska šausmu filma par 12 gadīgu bērnu mīlas peripētijām, vardarbību skolā un vampīru uz balta zirga (tēlaini izsakoties).  Saņēmusi 60 dažādas starptautiskas godalgas un vēl 17 nominācijas.

Es pati neesmu liela asinssūcēju kino cienītāja (man ir aizdomas, ka sirgstu ar hemofobiju vieglā formā), bet Tomasa Alfredsona variācija par tēmu man patika - tāda mīlīga!  Otrreiz gan neskatīšos.

Šī dziesma lieliski iederētos filmas soundtrekā :