Mākoņu atlants / Cloud Atlas [2012]

Sākšu ar to, ka šī filma bija manā MUST SEE listē kopš tiku noskatījusies tās daudzsološo treileri, kas solīja sirdi plosošus dvēseļu radinieku satikšanās stāstus reinkarnācijas un cilvēku vienotības ideju mērcē, ko es parasti ēdu lielām karotēm un prasu vēl. Pie reizes arī vientiesīgi nopriecājos, ka neesmu lasījusi grāmatu, pēc kuras motīviem filma ir uzņemta, kas nozīmē, ka izpaliks neizbēgamā (vismaz personīgi man) salīdzināšana ar teksta oriģinālu, un es varēšu pilnībā izbaudīt uz ekrāna notiekošo. Pie tam – 3 stundu garumā! Vienvārdsakot, daudzsološi, lai neteiktu vairāk. BET, kā jau nereti gadās – daudz tā filma man solīja, maz tomēr deva.

Jāatzīst gan, ka, lai nonāktu pie šīs sūrās atziņas, man bija vajadzīgas aptuveni 2 stundas aizrautīgas skatīšanās, līdz notika pirmssvētku brīnums – es, acīmredzot, pieslēdzos Kosmisko zināšanu krātuvei vai varbūt Nacionālajai bibliotēkai, jo kaut kādā mistiskā veidā man pēkšņi tapa kristālskaidrs, ka grāmata ir kādas 10 reizes labāka par tās ekranizāciju, un tas, ko es pašlaik uz ekrāna vēroju, ir tikai vāja atblāzma no tā, ko Deivids Mičels savā daiļdarbā ir gribējis mums pavēstīt. Šī pēkšņā atklāsme mani pat saniknoja [ļoti iespējams, manī astrāli bija iemiesojies pats rakstnieks!], un es diezgan skaudri sapratu, ko izjūt tie koncerta apmeklētāji, kuri ir iegādājušies biļeti, piemēram, uz Bon Jovi, bet tā vietā uz skatuves ir sagaidījuši surogātgrupu Bon Giovi. Protams, paši vainīgi, ja afišu lasa pa diagonāli, neiedziļinoties burtos un sīkajā drukā, tomēr vilšanās sajūta tamdēļ nav mazāka. 

Pieļauju, ka līdzīgi ir arī ar tiem “Cloud Atlas” skatītājiem (mani ieskaitot), kas nav pat painteresējušies, cik bieza ir grāmata un vai tās sižetu maz ir iespējams iekļaut 3h garā kinoizstrādājumā, saglabājot literāro virsvērtību, pateicoties kurai, ir iegūta vispasaules atzinība un novērtējums prestižu literatūras balvu veidolā. Un, ja mājasdarbs nav izdarīts, tad vainot par neattaisnotajām ekspektācijām var tikai pats sevi! Vai arī, protams, režisoru.

Bet tiem, kuru informācijas līmenis bija nesalīdzināmi augstāks, t.i. - izlasīta grāmata, vai vismaz uzrakstīts referāts, balstoties uz internetā pieejamo viedokļu apkopojumu, jādomā, nekādiem pārsteigumiem nevajadzēja būt. Pat ezim ir skaidrs, ka ielikt tik daudz vienlīdzsvarīgu paralēlu stāstu vienā pilnmetrāžas filmā un vēl katram varonim izveidot raksturu, ir sarežģīts un praktiski neizpildāms uzdevums, tāpēc augstākais uz ko varētu cerēt, ir aizraujošs vizuālais tīzeris tiem, kas meklē kādu labu grāmatu, ko vaļas brīžos palasīties.

Līdz ar to, ņemot vērā visu augstāk rakstīto, uzskatu, ka “Cloud Atlas” ir izdevusies reklāmas kampaņa grāmatai, ar daudzām „A-„ klases zvaigznēm, kas solīdi notur skatītāju interesi jau minēto 3h garumā. Pie tam, futūriskie specefekti, vismaz manā skatījumā, bija lieliski! Tie, protams, prasa ne mazums līdzekļu, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka specefektu meistariem, ACĪMREDZAMI, bija nācies krietni iegrābties grimētāju budžetā. Tik krietni, ka „novecinātā” Hale Berija filmas izskaņā izskatījās kā ar brūnu grīdas krāsu nopūsts putnubiedēklis, kuru operators uzdrīkstējās parādīt tikai no paliela attāluma, lai bērni ar savu raudāšanu neizbojātu aizkustinošo finālu. Un ar aizkustinošo finālu es domāju mehānisku nobeigumu ar smukām frāzēm no grāmatas, tā vietā, lai visas filmas garumā radītu līdzpārdzīvojumu kaut vienam no varoņiem, kas likumsakarīgi skatītāju aizvestu līdz emocionālai katarsei. Šoreiz, diemžēl, nekā!

Grāmatu gan labprāt izlasīšu! [Aizdevējus lūdzu pieteikties brīvprātīgi!]

Ceļā / On the Road [2012]

Kurš gan no mums nav kādreiz jutis kārdinājumu sakrāmēt čumodānu, pamest visu un visus, kas pametami un doties, kur acis rāda un kājas nes, t.i. – pretī piedzīvojumiem, brīvajai mīlestībai un neviena nekontrolētai alkohola un zāles lietošanai? Un, ja vēl šis pasākums tiek pamatots ar iedvesmas meklējumiem savai topošajai grāmatai/gleznai/arhitektūras šedevram, tad pat kaimiņu tantei būtu jāsaprot, ka jaunizceptais ceļotājs nav nekāds klenderis un apšaubāma ceļa gājējs, bet gan brīvais gars, kas noliek savas vieglās dienas, lai sekotu grūti noķeramajai Mūzai, kuru savos tīklos ir mēģinājuši iedabūt visi pasaules dižgari, bez izņēmuma.

Bet ceļā, kā jau ceļā – traka bohēma mijas ar skarbām rūpēm par izdzīvošanu, vienas nakts aizraušanās - ar nepiepildītu mīlestību, iedvesmas mirkļus nomaina trula mazvērtības sāpe, bet - pāri visam – dziedinošā apziņa, ka pat tad, ja neesi papildinājis pasaules kultūras apcirkņus ar savu mantojumu, tomēr esi atļāvies dzīvot savādāk, nekā citi, un izbaudīt to, ko parastiem mietpilsoņiem pieredzēt nav bijis lemts.

BET, ļoti iespējams, ka tu, atrodoties ceļā, esi nomiris no dizentērijas izraisītajām komplikācijām kaut kur ellē ratā Meksikā, vēl nesasniedzis pat 25 gadu vecumu. Un arī neko citu nesasniedzis. Ko darīt - katram savs!

Atvainojos par lirisko apcerējumu visiem tiem, kas bija cerējuši izlasīt šeit filmas „On the Road” apskatu. Nav viegli analizēt filmu, kura ir balstīta uz grāmatu, kura, savukārt, - uz biogrāfiskiem faktiem, kas notikuši ar pavisam reālām personām. Tā nu tas viss ir bijis, un , ja kādam tas nešķiet gana interesanti – pats vainīgs par savu nespēju līdzpārdzīvot, kas, visticamāk, ir saistīta ar paviršām zināšanām 20.gs. vidus literatūras vēsturē un ceļa analoģiju iztrūkumu paša dzīvē.  

Balstoties uz savu bēdīgo pieredzi, visiem pārējiem pirms filmas skatīšanās iesaku šo un to palasīt par tās galvenajiem varoņiem – Džeku Keruaku (filmā – Sals Paradaizs) un Alenu Ginsbergu (filmā – Karls Marks), vai vismaz vienreiz dzīvē saņemties un aizbraukt ar stopiem kaut vai uz Siguldu. Un tad, iespējams, jums nenāksies doties ceļā ar svešiniekiem, par kuriem jums nav nekāda daļa, bet gan izbaudīt beckpekeru piedzīvojumus kopā ar jau iemīļotiem čomiem, vienlaicīgi kļūstot par lieciniekiem ambiciozu ierindas pīlēnu pārveidei par gulbjiem. Un ceļojums būs izdevies!

Bet man līdzīgie sliņķi un nekulturāļi tiks visnotaļ garlaikoti. 7/10

P.S. Kristena Stjuarte bija laba. ;)

Mežoņi* [2012]

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā izgāju ārā no kinozāles, nesagaidot filmas beigas. (Un to jums saka cilvēks, kurš ir izturējis no zvana līdz zvanam „Beastly” un „Sucker Punch”! ) Taisnības labad gan jāatzīst, ka cīnījos kā vīrs – nepilnas 2h ar pārdabiskiem spēkiem noturēju sevi krēslā, lai arī atpestīšanu sāku gaidīt jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Un tikai 20 minūtes mani šķīra no finiša taisnes, kad nolēmu, ka šis ir tas gadījums, kad labāk vēlāk, nekā nekad!

Uzreiz gan atvainošos par netiešo salīdzinājumu ar Beastly un Sucker Punch, jo Mežoņi no abām iepriekšminētajām atšķiras ar krietnu profesionalitātes un ironijas devu, nemaz nerunājot par aktierspēli un spožajiem dialogiem. Kopīgs visām trim ir tikai tas, ka nevienā no tām nebija dvēseles. Nieks, bet nepatīkami.

Īsumā par sižetu – labdabīgajam amīšu marihuānas tirgoņu tandēmam (bērnības draugiem Benam un Čonam) kāds nekrietns meksikāņu kartelis izsaka nepiedienīgu piedāvājumu. Tobiš – parādiet, kā jūs spējat izaudzēt tik labu mantu un, kad mēs būsim to apguvuši, ar prieku pārņemsim jūsu rūpalu, bet jūs paši dabūsiet ar kāju pa pakaļu. Labākajā gadījumā. Visticamāk – vecu zābaku pakaļā līdz aknām. Un, lai padarītu piedāvājumu vēl kārdinošāku, uz gadu savā aizbilstniecībā pārņem abu botāniķu mīļoto sievieti, kas, acīmredzot taupības nolūkā, ir tikai viena uz diviem. Puiši, protams, ir gatavi momentā sevi ziedot uz Mīlestības altāra, tāpēc tie atlikts lielā steigā plānotais aizceļojums uz kādu no Indonēzijas daudzajām salām. Pie tam, domājot loģiski, ko gan viņi uz salas tādu interesantu var sadarīt bez sievišķa?!? Vēl gan pastāv variants ņemt līdzi bezgalvainu čiksu, jo karteļa darbinieki, potenciālo biznesa partneru domu apskaidrošanas nolūkos, ir visnotaļ iecienījuši visādas huņņu un Francijas karaļu pielietotas eksakūcijas metodes, tomēr izmisušie bēdubrāļi nolemj pagaidām turēties pie plāna B. Tas ir - nozagt tam pašam kartelim naudu, un pēc tam to atmazgāt, norēķinoties par mīļoto. Burtiskā nozīmē. Sacīts – darīts! Slaktiņš var turpināties.

Turpināties tāpēc, ka es aizmirsu pieminēt, ka pa vidam jau ir pieredzētas kādas 8 asinīm pārpildītas brutālas slepkavības, bet kurš gan skaita? Un tad seko vēl kādas astoņas, un tad vēl atjautīgi improvizēts auto-da-fé, kā arī tāds amizants nieks kā acs uz kātiņa. Jā, un tad vēl tur uzrodas vēl viens kartelis, kurš arī iesaistās cīņā par ietekmes zonu dalīšanu zālītes tirgū...

Ja es gribētu teiktu, ka man rūpēja, kas notiek ar iesaistītajiem personāžiem, tad man nāktos smagi sameloties. Man bija pilnīgi vienalga, kuram nogriezīs galvu nākamajam, un ne jau tāpēc, ka man patīk pats process, bet gan tāpēc, ka visi varoņi tur bija butaforijas, kuras rokas un kājas kustina, bet emocionālu līdzpārdzīvojumu no sevis izspiest nejaudā. Un tas viss bagātīgi pārliets ar ketčupu (lasi- asinīm), cerot, ka kādam būs vienalga, kas ar to tiek apēsts. Teikšu godīgi, ja man garšotu ketčups, iespējams, mana recenzija būtu pavisam savādāka, jo, kā jau sākumā minēju, filmai ir ļoti daudz plusu, un tā rada par sevi ļoti profesionālu iespaidu. Tik tā dvēsele.... Un tas ketčups. Brrr!

*Savages

Mīlestība ilgst trīs gadus [2011]

    Vai kāds no jums vēl atceras tos laikus, kad cilvēki masveidā "ģība" no franču komēdijām? [Kā arī, protams, šad un tad no franču smaržām, kuras to laimīgās īpašnieces mēdza pūst sev virsū tik bagātīgi, ka ģībiens nāca gribot negribot.] Rādās, ka priekš manis tie laiki beidzot ir pienākuši. Ir noskatīta kārtējā frančvalodīgo komēdija, kura atbilst manai izpratnei par to, kādam ir jābūt labam humoram, tāpēc turpmāk valodas jautājums būs primārais, lemjot - kura no daudzajām  šī žanra filmām ir pelnījusi manu redzējumu. Vismaz - pirmkārtējo.  Acīmredzami, tajās ceptajās vardēs tomēr ir kaut kāda viela, kas veicina labu joku ģenerācijas procesu, kā arī galarezultātam piedod tādu kā harmoniskas iederības auru, kas rada iespaidu, ka tie joki nāk viegli un paši no sevis... Un nevis vesela humoristu brigāde diennaktīm ir svīdusi ar papīru un zīmuli rokās, kalkulējot, kā vislabāk izdabūt no potenciālās auditorijas smieklus, kā rezultātā tu pilnīgi ar aknām jūti, kurās vietās līdz ar visiem kolektīvi būtu jāsmejas, ja vien nevēlies izkrist no smalki izrēķinātā rāmja, ko veido 2 katetes ar visu hipotenūzu. [Es to par lielu daļu amerikāņu izstrādājumu.]

     Atgriežoties pie L'amour dure trois ans * [2011], tomēr jāatzīst, ka vairāk par smieklīgu komēdiju šī filma, diemžēl, no sevis izspiest nevar. Pat romantiku nē, jo tā tomēr paģēr līdzpārdzīvojumu, ko šoreiz nebija iespējams pagādāt, jo stāstā iesaistītie tēli, manuprāt, bija plakani kā pankūkas. Dramaturģiski runājot.  [Pat jocīgi, ņemot vērā to, ka filmas scenārijs ir balstīts uz romānu, kurš esot daļēji autobiogrāfisks.] Un vēl arī tāpēc, ka galvenais varonis, lai arī šarmants un savdabīgi pievilcīgs, savā būtībā tomēr ir memmītis parastais, kurš, vismaz mani, diemžēl, nespēja pārliecināt par to, ka jaunais mīlas stāsts varētu turpināties ilgāk par tiem pašiem 3 gadiem un varbūt vēl 3 mēnešiem bonusā. 

    BET, ņemot vērā to, ka filma tiek pozicionēta kā komēdija, nevis romantiska drāma, tā savu uzdevumu pilda gods godam. Vienvārdsakot - iesaku! 7,7/10

    Un vēl - cik forši pārmaiņas pēc ir paskatīties uz dabīgiem aktieru zobiem, kuriem klāt nav ticis Holivudas dentists ar savu universālo sakodiena korekcijas šablonu! Mjā, viss vēl kā pie cilvēkiem, nevis stomatoloģizētiem tiranozauriem.

* Mīlestība ilgst trīs gadus 

The Girl with the Dragon Tatoo [2011]

Sākšu ar to, ka neesmu lasījusi nevienu no Stīga Lārsona triloģijas grāmatām (nedz arī grasos to darīt), un neesmu arī redzējusi 2009.gada zviedru veidoto pirmās grāmatas ekranizējumu. Tamdēļ uz filmu gāju skaidra kā kristāla gabaliņš, ja neņem vērā nedaudz sagrābstīto info no dažādām recenzijām, kuras sevī, diemžēl, ietvēra arī lielākus vai mazākus spoilerus  - laikam jau a'priori tiek pieņemts, ka katrs sevi cienošs lasītājs būs izlasījis tā dēvēto vidusslāņa inteliģences bestselleru. [Atklāts paliek jautājums, vai es grāmatas neesmu lasījusi tāpēc, ka es jau ne-esmu tāds kā visi citi, vai tāpēc, ka vīnogas skābas, par inteliģenci runājot? ] Tajās pašās recenzijās uzzināju arī to, ka ir jārēķinās ar skarbiem skatiem, tāpēc, apsēdusies kinozāles krēslā, kažociņu nekur tālu neliku - ar aprēķinu, ka tas noderēs acu piesegšanai brīžos, kad vairs galīgi nevar ciest. Katrā gadījumā, lai arī kristālskaidra, tomēr sagatavojusies biju godam.

Un tad sākās filma. 

Ojojoj, kaut kas foršs tur notiek, man patīk! [Es pašlaik tikai par sākuma titriem.] Tālāk arī viss bija riktīgi forši - intriga, spriedze, action! Mana parasti dreifējošā interese neatslāba ne brīdi visu 2h un 38 min garumā. Tā gadās patiešām reti. Un vēl pa smuko viss uztaisīts! Dabas skatus un dažādas lietiskās detaļas ieskaitot. Ar humoru arī nav pārspīlēts - gaumīgs un vietā. To pašu var teikt par mūziku. Par hardcore runājot, bija vietām skarbi, bet nekas tāds, kas stipri šokētu visādu bojeviku un dramatisku drāmu norūdītu skatītāju. Es par vizuālo, protams, nevis emocionālo daļu. 

Nedaudz gan nācās savā nodabā palauzīt galvu, kāpēc visi runā angliski ar zviedru (cerams!) akcentu, bet ar laiku nonācu pie secinājuma, ka šī nianse, lai cik tas absurdi arī nebūtu, piešķir filmai zināmu autentiskumu, liekot manai zemapziņai noticēt, ka amerikāņi tik naudu ir devuši, viss parējais čista no Zviedrijas. 

Par aktieriem runājot…. Es nezinu, kas tajā Danielā Kreigā tāds ir, kas sievietēm liek viņu uzskatīt par iekārojamu vīrieti. Kā es uz viņu paskatos, tā man prātā nāk viens apzīmējums - dzērājs. Pie tam – rūdīts! Un vēl arī neliela auguma un ar pašķidru matu rotu. BET, atliek viņam nedaudz pagorīties ekrānā, un arī es sāku novērot  nepārprotamus kušanas procesus sava ķermeņa un gara ietvaros.  Vienīgais, pufaikas gan labāk, lai viņš atdod labdarībai un garderobē pieturas pie klasiskām vērtībām – raupjiem adījumiem un melniem pusmēteļiem. Nu, tas tā – vizuālai atkāpei.

Par meiteni. Meitene forša. Un arī ar stilu viss ir kārtībā. Jo, ja kādam kaut kas nepatīk – “F**k you, you f*****g f**k!” Es tikai citēju. 

Trīsvārdsakot – esmu visnotaļ sajūsmināta! Eita un skatieties šo lielisko izstrādājumu visi, kas vēl nav redzējuši! 

9,5 /10

P.S. Vienīgi pabrīdināšu tos, kas nesen ir atmetuši smēķēšanu... Tādā gadījumā, pirms filmas tik tiešām ir jāsagatavojas - ņemiet līdzi visus savus plāksterus, tabletes un inhalatorus, vai vislabāk -  Alana Karra grāmatu ar jau sagatavotām grāmatzīmēm, lai pēc filmas uzreiz var palasīties, jo savādāk - var nākties cilpot uz kiosku pēc smēķiem. Negribētos jau ticēt, ka Marlboro ir pielicis savu nikotīna ķepu pie filmas finansēšanas, tomēr tik kārdinoši uztaisītie smēķēšanas skati mūsdienu pretsmēķēšanas kampaņu laikmetā, manuprāt, vairs nevarētu būt nejaušība. A varbūt varētu?

"The Fountainhead" [1947] jeb eksistences esence

Oficiāli paziņoju, ka esmu izlasījusi pagaidām vislieliskāko un aizraujošāko grāmatu savā mūžā - Ayn Rand "The Fountainhead" (1947).
Uzreiz brīdināšu, ka šī grāmata sit kā ar āmuru pa pieri  (vismaz man) - tās iespaidā nācās nonākt pie vienas otras skarbas atziņas pašai par sevi, un atpazīt sevi ne tajos varoņos, kuros gribētos. Bija jādomā- vai es dzīvoju tā, kā ES to vēlos, vai arī atļauju citiem izdarīt izvēles manā vietā? Vai es piederu pie Radītājiem, vai "second - handeriem", kas iekārtojušies kolektīvisma siltajā paspārnē, neapzināti vēlas tikt pakļauti un vadīti? Ar ko es patiesībā cīnos, mēģinot apkarot savu EGO? Ko es saprotu ar vārdu Mīlestība, un vai dzīvot ir prieks...?
Grāmata, kas liek domāt. Pamatīgi un dziļi. Es pat to nosauktu par visezoteriskāko garadarbu, ko man ir nācies lasīt (un es esmu izlasījusi diezgan daudzus), un tik pat labi to varētu pozicionēt kā visizteiktāko pretmetu manis iepriekš minētajai literatūrai.
Un - nevienu brīdi nerodas iespaids, ka konkrētais romāns ir uzrakstīts pirms vairāk, kā 60 gadiem (ja neņem vērā valodas attīstību). Tas ir tik mūsdienīgs un aktuāls, ka es pat vairākkārtīgi pārliecinājos, vai neesmu pārskatījusies tā izdošanas gadu. Un tagad man ir skaidrs, kāpēc tāds iespaids rodas, jo - patiesi būtiskais ir nemainīgs, tam nav noilguma, vai lietošanas termiņa.

Pilnīgi noteikti iesaku to izlasīt visiem, kam vien rodas tāda izdevība. Un, ja šāda izdevība nerodas, tad radiet to paši! ;)

http://www.amazon.com/Fountainhead-Ayn-Rand/dp/0451191153