Sākšu ar to, ka neesmu lasījusi nevienu no Stīga Lārsona triloģijas grāmatām (nedz arī grasos to darīt), un neesmu arī redzējusi 2009.gada zviedru veidoto pirmās grāmatas ekranizējumu. Tamdēļ uz filmu gāju skaidra kā kristāla gabaliņš, ja neņem vērā nedaudz sagrābstīto info no dažādām recenzijām, kuras sevī, diemžēl, ietvēra arī lielākus vai mazākus spoilerus - laikam jau a'priori tiek pieņemts, ka katrs sevi cienošs lasītājs būs izlasījis tā dēvēto vidusslāņa inteliģences bestselleru. [Atklāts paliek jautājums, vai es grāmatas neesmu lasījusi tāpēc, ka es jau ne-esmu tāds kā visi citi, vai tāpēc, ka vīnogas skābas, par inteliģenci runājot?
] Tajās pašās recenzijās uzzināju arī to, ka ir jārēķinās ar skarbiem skatiem, tāpēc, apsēdusies kinozāles krēslā, kažociņu nekur tālu neliku - ar aprēķinu, ka tas noderēs acu piesegšanai brīžos, kad vairs galīgi nevar ciest. Katrā gadījumā, lai arī kristālskaidra, tomēr sagatavojusies biju godam.
Un tad sākās filma.
Ojojoj, kaut kas foršs tur notiek, man patīk! [Es pašlaik tikai par sākuma titriem.] Tālāk arī viss bija riktīgi forši - intriga, spriedze, action! Mana parasti dreifējošā interese neatslāba ne brīdi visu 2h un 38 min garumā. Tā gadās patiešām reti. Un vēl pa smuko viss uztaisīts! Dabas skatus un dažādas lietiskās detaļas ieskaitot. Ar humoru arī nav pārspīlēts - gaumīgs un vietā. To pašu var teikt par mūziku. Par hardcore runājot, bija vietām skarbi, bet nekas tāds, kas stipri šokētu visādu bojeviku un dramatisku drāmu norūdītu skatītāju. Es par vizuālo, protams, nevis emocionālo daļu.
Nedaudz gan nācās savā nodabā palauzīt galvu, kāpēc visi runā angliski ar zviedru (cerams!) akcentu, bet ar laiku nonācu pie secinājuma, ka šī nianse, lai cik tas absurdi arī nebūtu, piešķir filmai zināmu autentiskumu, liekot manai zemapziņai noticēt, ka amerikāņi tik naudu ir devuši, viss parējais čista no Zviedrijas.
Par aktieriem runājot…. Es nezinu, kas tajā Danielā Kreigā tāds ir, kas sievietēm liek viņu uzskatīt par iekārojamu vīrieti. Kā es uz viņu paskatos, tā man prātā nāk viens apzīmējums - dzērājs. Pie tam – rūdīts! Un vēl arī neliela auguma un ar pašķidru matu rotu. BET, atliek viņam nedaudz pagorīties ekrānā, un arī es sāku novērot nepārprotamus kušanas procesus sava ķermeņa un gara ietvaros. Vienīgais, pufaikas gan labāk, lai viņš atdod labdarībai un garderobē pieturas pie klasiskām vērtībām – raupjiem adījumiem un melniem pusmēteļiem. Nu, tas tā – vizuālai atkāpei.
Par meiteni. Meitene forša. Un arī ar stilu viss ir kārtībā. Jo, ja kādam kaut kas nepatīk – “F**k you, you f*****g f**k!” Es tikai citēju.
Trīsvārdsakot – esmu visnotaļ sajūsmināta! Eita un skatieties šo lielisko izstrādājumu visi, kas vēl nav redzējuši!
9,5 /10
P.S. Vienīgi pabrīdināšu tos, kas nesen ir atmetuši smēķēšanu... Tādā gadījumā, pirms filmas tik tiešām ir jāsagatavojas - ņemiet līdzi visus savus plāksterus, tabletes un inhalatorus, vai vislabāk - Alana Karra grāmatu ar jau sagatavotām grāmatzīmēm, lai pēc filmas uzreiz var palasīties, jo savādāk - var nākties cilpot uz kiosku pēc smēķiem. Negribētos jau ticēt, ka Marlboro ir pielicis savu nikotīna ķepu pie filmas finansēšanas, tomēr tik kārdinoši uztaisītie smēķēšanas skati mūsdienu pretsmēķēšanas kampaņu laikmetā, manuprāt, vairs nevarētu būt nejaušība. A varbūt varētu?
