Rāda ziņas ar etiķeti iesaku. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti iesaku. Rādīt visas ziņas

otrdiena, 2012. gada 4. septembris

Eksistenciālais kino

Turpinot eksistenciālā kino tēmu (spied šeit, lai lasītu aprakstu par Signs [2002]), vēlos pieminēt vēl 2 izstrādājumus, ko esmu noskatījusies pēdējā laikā.

Viens no tiem ir "Meklēju draugu pasaules galam" (Seeking a Friend for the End of the World) [2012]. Šo filmu vēlējos redzēt, galvenokārt, Stīva Karela dēļ, kura aktieriskās izpausmes pārsvarā gadījumu ir radušas atsaucību manā sirdī. Un vēl savienojumā ar tik kolorītu tēmu kā pasaules gals! Pie tam, konkrētu, nevis potenciālu. Nedaudz gan mulsināja Keiras Naitlijas dalība šajā izstrādājumā, jo vēl nesaderīgāku ekrāna pāri man bija grūti iztēloties, tomēr nolēmu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus un dot abiem iespēju pierādīt man pretējo. Diemžēl, eksperiments izgāzās. Kerels joprojām bija un ir lielisks aktieris, tomēr pāra ķīmija ir tāds agregātstāvoklis, ko nospēlēt nav iespējams. Tā vai nu ir, vai nu nav. Šoreiz, diemžēl, nav. Tomēr, neskatoties uz ne pārāk veiksmīgo mīlestības līniju, pati filma ir visnotaļ baudāma. Apokaliptisko noskaņu ir izdevies radīt diezgan ticamu un Karela varonis tik tiešām aizkustina un liek dzīvot līdzi viņa it kā bezjēdzīgajai eksistencei, un mēģinājumam atrast kādu sirdij tuvu cilvēku, ar ko kopā sagaidīt nenovēršamo. Manuprāt, ja izņemtu ārā Naitlijas spēlēto tēlu, kurš man personīgi bija diezgan neizprotams, filma tikai iegūtu. 7/10

Ta-dā! Beidzot esmu nonākusi līdz kinofilmai, par kuru patiesībā gribēju rakstīt - "Thirteen Conversations About One Thing" [2001]. Uzreiz brīdināšu, ka šis izstrādājums ir ar prasībām - paģēr atbilstošu noskaņojumu un vēlmi iedziļināties uz ekrāna notiekošajā. Pie tam, kā par spīti, notikumu ir ļoti maz. Galvenās, kā jau kāds attapīgāks lasītājs varētu būt secinājis no filmas nosaukuma, ir sarunas. Trīspadsmit sarunas par veiksmi/neveiksmi, laimi, likteni un to, vai cilvēks ir vientuļa sala, vai varbūt mēs, cilvēki, tomēr pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Pārnestā nozīmē, protams. Vai, drīzāk, - enerģētiskā.

Filmā darbojas 4 galvenie varoņi - apdrošināšanas eksperts, jurists, apkopēja un universitātes profesors, no kuriem katrs ir nonācis tādā savas dzīves punktā, kas liek uzdot eksistenciālus jautājumus, uz kuriem nav viegli saņemt, bet, galvenokārt - pieņemt atbildes. 

Tiem, kuri baidās, ka šī filma būs tikai tāda tukša muldēšana par nepierādāmām lietām, iesaku pārstāt baidīties un paskatīties pašiem - sirds gaišāka kļūs! ;)

Lieliska tēma, dialogi, aktierdarbi un Aleksa Vurmana [Alex Wurman] oriģinālmūzika. Iesaku! 9/10


otrdiena, 2012. gada 28. augusts

Signs [2002]


Par šo filmu biju plānojusi uzrakstīt jau pāris mēnešus atpakaļ, kad tikko to biju noskatījusies, tomēr īsti nezināju, kā lai to vislabāk izdara, neatklājot būtiskus faktus, kas varētu sabojāt skatīšanās prieku pārējiem, un uz brīdi atliku šo nodomu malā.
Sagadījās tā, ka iepriekšējās nedēļas nogalē manā draugu lokā izvērsās diskusija par to, vai cilvēks ir tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ evolucionējis gaļas klucis ar smadzenēm, kuru beigās sagrauž tārps, vai tomēr mūsu eksistence nav nejauša un mēs esam kaut kas vairāk par savu apvalku, un arī viss, kas ar mums notiek, tomēr ir daļa no kāda augstāka plāna, par kura nozīmīgumu mums ir grūti spriest, jo mūsu apziņa nespēj saskatīt visas kopsakarības. Diskusija nebija pārāk auglīga – abu nometņu pārstāvji palika katrs pie savām domām, tomēr manī aktivizējās jautājums – vai viegli ir dzīvot ar apziņu, ka tu esi pilnīgi viens pats uz šīs pasaules? Ka tam, ko tu dari, ir nozīme vien tik, lai sev atvēlētos dzīves gadus pavadītu pēc iespējas komfortabli un tad pazustu nebūtībā uz visiem laikiem? 
Pieļauju, ka vairāki ateistiski noskaņoti lasītāji tagad domā – kāda mārrutka pēc es filmas apskatā iekļauju šādu liriski-eksistenciālu atkāpi, tomēr uzskatu, ka tā ir nepieciešama, lai sagatavotu jūs tam, ko "Signs" var piedāvāt. 
Un uzreiz ķeros pie citas atkāpes. :) „Signs” manā redzes lokā nokļuva pateicoties filmai „Jeff, Who Lives at Home” [2011], kur galvenais varonis savu dzīvi bija pakārtojis dažādu zīmju saskatīšanai un pielietošanai sadzīvē, un kura pasaules uzskats pamatojās tieši uz augstākminētajā filmā izbaudīto pieredzi. Un, lai gan „Džefs, kurš uzturas mājās” manā skatījumā nav nekāds šedevrs (tomēr visnotaļ simpātisks izstrādājums, kuram arī varat uzmest savu kino aci), es tam vienmēr būšu pateicīga par to, ka tas man atklāja vienu no retajām filmām, kuru gribas noskatīties atkārtoti. [Starp citu, noskatoties "Signs" otro reizi, tā šķita vēl labāka kā pirmajā reizē.] 
Un tagad īsi par filmu. Kukurūzas laukā parādās dīvaini apļi, kuru izcelsme nav saistīta ar vietējo huligānu brīvdabas aktivitātēm. Bet, ja tie nav huligāni, KAS tad? Virspusēji skatoties, filma ir lielisks trilleris, kurš ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem rada tādu spriedzi, kādu nav iespējuši simtiem citu lielbudžetnieku, jo spriedzes pamatā ir grodi izstāstīts stāsts, nevis mehāniski atstrādāts šablons. Un arī tie, kam eksistenciāli jautājumi miegu naktīs nelaupa, spēs izbaudīt tās valdzinošo spēku. Tomēr filma savā būtībā ir par ticību (un nevis par citplanētiešiem, kā varētu likties!), lai arī, paldies Dievam, ne par reliģiju, pat, ja tās galvenais varonis ir ticību zaudējis mācītājs, kurš mēģina atrast savu vietu pasaulē, kurā vairs nekas nav tā, kā bijis agrāk. Pirms.
Mācītāja lomā vienkārši lieliski ir iemiesojies Mels Gibsons. Arī pārējie aktieri, Joaquin Phoenix ieskaitot, ir savu uzdevumu augstumos, jo īpaši bērnu lomu izpildītāji, kuri, manuprāt, būtu pelnījuši katrs pa Oskaram. Oskaru dodu arī par scenāriju, režiju, operatora darbu un mūziku. 10/10


trešdiena, 2012. gada 18. aprīlis

Spogulīt, Spogulīt [2012]

   Tādas filmas, ko es īpaši gaidītu jau labu laiku pirms to pirmizrādes, negadās bieži. Es drīzāk esmu no tiem kinomīļiem, kas par jaunu filmu eksistenci uzzina tikai no treileriem iekš sinematorija, tāpēc sarkanu krustu vilkšana kalendārā man ir visnotaļ sveša nodarbe. Jāatzīst, ka šāda pieeja, līdz ar sarkano tinti, ļauj ietaupīt arī grandiozas vilšanās, kad reizumis nākas atklāt, ka tik ilgi gaidītais kaķis maisā nav pie labas veselības. Tomēr Sniegbaltītes ekranizācijas tuvošanos es biju pamanījusi jau pērnā gada novembrī, plašajās YouTube ārēs atrodot tās pasakaino treileri, kas, manuprāt, ir mazizmēra mākslas darbs jau pats par sevi.  Līdz ar to, šo filmu biju nolēmusi noskatīties- vai tur lūst, vai plīst, tāpēc sēdos vien istabā pie loga un 5 mēnešus, vēdinoties ar mutautiņu, skatījos tālē, gaidot, kad būs tā laime. Tā laime bija šodien.
  Pirms uzrakstu visu kā bija, vēlos piebilst, ka vismaz no vienas tradīcijas es neatkāpos - pirms skatīšanās nelasīju recenzentu atsauksmes par filmu, lai varētu izvairīties no priekšlaicīgas viedokļa ietekmes. Pat reitingus neapskatīju. Tomēr īsi pirms filmas notika negaidīta informācijas noplūde un kinozālē jau devos samērā drūmu priekšnojautu vadīta. 
   HA!!! Tieši tāda ir mana atbilde visiem kritiskajiem kritiķiem, viduvēju piecinieku dalītājiem un virtuālo tomātu svaidītājiem. Es no filmas saņēmu tieši to, ko gaidīju - apburošu vizuālo baudījumu, gaumīgu humoru lielās devās un lieliskus aktierdarbus. Attiecībā uz pēdējo, īpašus aplaudismentus vēlos veltīt Džūlijai Robertsai - pārliecinoši un precīzi. BRAVO! Un, manuprāt, pārsteidzoši laba izvēle Sniegbaltītes lomai bija Lilija Kolinsa, kuras jaunavīgi maigais, valdzinošais skaistums, plastika un spriganums ļāva iemiesot visu to, kas kārtīgai, 18 gadus tornī turētai princesei piedienas. Un arī Princis izskatījās gana precējams.
   Jā, ja ļoti gribētu piekasīties, tad es varētu piekrist dažam labam kritiķim, ka varbūt prasījās nedaudz vairāk attiecību spriedzes (Karaliene - Sniegbaltīte), romantikas (Sniegbaltīte - Princis) un dramatisma, tomēr  - kuram gan būtu jāuztraucas par tādiem "sīkumiem", kad ir iespēja novērot tik izsmalcinātas formas triumfu pār saturu?!! Ko? [Akmens, akmens, akmens pārējo recenzentu dārziņos.]
   Diemžēl, kāzu ceremonija un pēdējais indiešu dejamgabals filmas veidotājiem izmaksāja 1/2 zvaigzni mīnusā. Sausais atlikums: 7,5/10



P.S. Tikai vēlāk, lasot R.Ebert recenziju, pievērsu uzmanību tam, ka režisora godā ir videomākslas ģēnijs Tarsems Sings, kura kontā ir viena no manām visu laiku mīļākajām filmām - "The Fall" [2006]. Viņa nacionālā piederība izskaidro arī tituldziesmas izvēli. 




sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis

The Station Agent [2003]


Nebiju droša, ka vēlos šo filmu redzēt, ņemot vērā to, ka ļoti bieži visādi mazbudžeta a’la indie izstrādājumi neko vairāk par lēkmjveida žāvāšanos nespēj no manis izdabūt. Arī šoreiz pirmās 8 minūtes vedināja mani uz vieglu pēcpusdienas snaudienu, tomēr biju sev nosolījusies noskatīties vismaz 20 minūtes, pirms pieņemt stratēģisko lēmumu izdzēst to uz neatgriešanos. Man prieks, ka šāda vienošanās bija, jo savādāk būtu palaidusi garām vienu lielisku filmu, kuru tagad jau esmu pievienojusi savai DDT** listei. Lieliska tāpēc, ka pusotras stundas laikā man bija ļauts iejusties 4 pilnīgi dažādu cilvēku ādā – es vienlaicīgi biju gan garlaicīgs punduris, gan mazpilsētas bibliotekāra sapnis, gan depresijas nomākta pusmūža māksliniece, gan arī spāņu džeks ar padziļinātu izpratni par kulināriju. Jā, tāda ir labi izstrādātu raksturu maģija – skatītājs tiek ievilkts citā realitātē, no kuras ārā iznāk jau nedaudz dzīvesgudrāks, emocionāli piepildītāks un pieredzes bagātāks. Un, jā – būtu tikai piedienīgi, ja jūs mani turpmāk uzrunātu uz Jūs.
Šeit varat apskatīt filmas mini-treileri.

*don’t delete this [angļ.val.]

"Say Anything..." [1989]



Grūti pateikt, kā man līdz šim bija izdevies izvairīties no šī izstrādājuma, ņemot vērā faktu, ka tas bieži gozējas dažādos (pārsvarā gan romantisko)  filmu topos, kurus es šad un tad mēdzu palasīties. Vēl neizprotamāka šāda vilcināšanās ievērtēt minēto filmu ir arī tāpēc, ka galveno lomu tajā spēlē Džons Kjūsaks [John Cusack], uz kuru man vienmēr ir labpaticies paskatīties. Ne tāpēc, ka viņš būtu smuks, bet tāpēc, ka pārsvarā gadījumu spēlē visādus labdabīgus dīvaiņus, kas, visdažādāko iemeslu dēļ, man šķiet pievilcīgi.
Toties tagad filmu esmu redzējusi un ar pilnu pārliecību varu paziņot, ka nevajag vilcināties ne mirkli sekot manam padomam filmu noskatīties pie pirmās izdevības. [Tālāk seko padoms filmu noskatīties pie pirmās izdevības.]  MUST SEE visiem jēdzīga romantiskā kino cienītājiem.


ceturtdiena, 2012. gada 5. aprīlis

Mīlestība ilgst trīs gadus [2011]

    Vai kāds no jums vēl atceras tos laikus, kad cilvēki masveidā "ģība" no franču komēdijām? [Kā arī, protams, šad un tad no franču smaržām, kuras to laimīgās īpašnieces mēdza pūst sev virsū tik bagātīgi, ka ģībiens nāca gribot negribot.] Rādās, ka priekš manis tie laiki beidzot ir pienākuši. Ir noskatīta kārtējā frančvalodīgo komēdija, kura atbilst manai izpratnei par to, kādam ir jābūt labam humoram, tāpēc turpmāk valodas jautājums būs primārais, lemjot - kura no daudzajām  šī žanra filmām ir pelnījusi manu redzējumu. Vismaz - pirmkārtējo.  Acīmredzami, tajās ceptajās vardēs tomēr ir kaut kāda viela, kas veicina labu joku ģenerācijas procesu, kā arī galarezultātam piedod tādu kā harmoniskas iederības auru, kas rada iespaidu, ka tie joki nāk viegli un paši no sevis... Un nevis vesela humoristu brigāde diennaktīm ir svīdusi ar papīru un zīmuli rokās, kalkulējot, kā vislabāk izdabūt no potenciālās auditorijas smieklus, kā rezultātā tu pilnīgi ar aknām jūti, kurās vietās līdz ar visiem kolektīvi būtu jāsmejas, ja vien nevēlies izkrist no smalki izrēķinātā rāmja, ko veido 2 katetes ar visu hipotenūzu. [Es to par lielu daļu amerikāņu izstrādājumu.]
     Atgriežoties pie L'amour dure trois ans * [2011], tomēr jāatzīst, ka vairāk par smieklīgu komēdiju šī filma, diemžēl, no sevis izspiest nevar. Pat romantiku nē, jo tā tomēr paģēr līdzpārdzīvojumu, ko šoreiz nebija iespējams pagādāt, jo stāstā iesaistītie tēli, manuprāt, bija plakani kā pankūkas. Dramaturģiski runājot.  [Pat jocīgi, ņemot vērā to, ka filmas scenārijs ir balstīts uz romānu, kurš esot daļēji autobiogrāfisks.] Un vēl arī tāpēc, ka galvenais varonis, lai arī šarmants un savdabīgi pievilcīgs, savā būtībā tomēr ir memmītis parastais, kurš, vismaz mani, diemžēl, nespēja pārliecināt par to, ka jaunais mīlas stāsts varētu turpināties ilgāk par tiem pašiem 3 gadiem un varbūt vēl 3 mēnešiem bonusā. 
    BET, ņemot vērā to, ka filma tiek pozicionēta kā komēdija, nevis romantiska drāma, tā savu uzdevumu pilda gods godam. Vienvārdsakot - iesaku! 7,7/10
    Un vēl - cik forši pārmaiņas pēc ir paskatīties uz dabīgiem aktieru zobiem, kuriem klāt nav ticis Holivudas dentists ar savu universālo sakodiena korekcijas šablonu! Mjā, viss vēl kā pie cilvēkiem, nevis stomatoloģizētiem tiranozauriem.


* Mīlestība ilgst trīs gadus 

ceturtdiena, 2012. gada 29. marts

Maigās jūtas [2011]

Kārtējo pārsteigumu man sagādāja kārtējā franču filma*, ar  Odriju Totū galvenajā lomā. Noskatoties treileri,  biju nolēmusi šo izstrādājumu izlaist, jo kurš gan romantiskajā komēdijā vēlas skatīties uz neandertālietim līdzīgu zviedru tēvaini iekš smalciņas parīzietes valdzināšanas procesa? Es nē. Un tomēr, likten's bij lēmis, ka draudzības vārdā es filmu noskatījos gan. Un nenožēloju ne mirkli, jo sen nebija nācies redzēt tik smalki līdzsvarotu kino, kur richtīgi smieklīgas ainas mijās ar visnotaļ bēdīgām, to visu papildinot ar ticami uzrakstītu scenāriju (adaptēto) un labiem aktierdarbiem. Feini.




*La délicatesse [2011]

Karstais un aukstais jeb cīņa par Oskaru 2012

Izjaukšu ierasto kārtību un sākumā ķeršos pie aukstā - The Descendants. Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc šī filma ir izpelnījusies tik cildinošas atsauksmes. Nesaprotu un viss. Mani šajā filmā spēja kustināt tikai baseina aina, viss pārējais – brrr, auksti! Izejot no kinoteātra, noskaņojums bija nelāgs, un nevis tāpēc, ka filma bija likusi aizdomāties par kaut ko nepatīkamu, bet vienkārši tāpēc, ka bija pietrūcis emociju, kas kompensētu samērā drūmo filmas noskaņu. Es nevarētu teikt, ka skatīties bija garlaicīgi, tomēr aizraujoši ar’ nē. Pie tam, stāsts taču gandrīz katru pukstošu sirdi plosošs, bet līdzpārdzīvojums kā neradās, tā neradās. Es nesapratu nedz Klūnija varoni, nedz arī viņa vecāko meitu, vismaz - ne līdz galam. Zinot, ka kompetenti cilvēki (un šoreiz es nedomāju Oskara balvas izvērtēšanas komisiju) patiešām ir augstās domās par konkrēto (adaptēto) scenāriju, neviļus jāsāk domāt, ka problēma ir manī. Tomēr, diez vai tā varētu būt, tāpēc labāk uzskatīšu, ka visi pārējie līdz manam izpratnes līmenim vienkārši vēl nav izauguši!;) Par aktierdarbiem gan nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, tomēr priekš manis ar to bija stipri par maz. Lieki teikt, ka es priecājos, ka šī gada Oskars par labāko filmu šamējiem aizgāja gar degunu.
Lai tiktu tam, kas to bija godam nopelnījis – Māksliniekam! Taisni apbrīnojami kādu efektu ir izdevies sasniegt ar tik vienkāršiem un mūslaikiem savdabīgiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem! Smaidīju līdz ausīm, smējos, aizkustinājos, līdzpārdzīvoju, bēdājos un pat notrausu asariņu. Un paņēmu vēl uz mājām līdzi par ko padomāt vaļīgākos brīžos. Lielisks stāsts un izcils aktieris iekš lieliskas filmas ar lielisku mūziku. Karsti.


This Means War [2012]

Devos uz šo filmu nedaudz bažīga.... Man ļoti patika scenārija koncepts, tomēr baidījos, ka treilerī jau būs ielikti visi labākie momenti un pati filma sagādās vilšanos, BET - nē! Tik tiešām asprātīgs izstrādājums ar visnotaļ pārliecinošiem aktierdarbiem, pat par spīti tam, ka neviens no vīriešu lomu aktieriem nebija manā izsmalcinātajā gaumē. Lai gan -  tikko bišku samelojos, jo galvenais ļaundaris epizodiskajā lomā bija diezgan glīšs.:) Dažviet, jāatzīst, bija pāris neveiklu momentu, tomēr visā visumā - ļoti sakarīga romantiskā komēdija, kura spēja mani gan sasmīdināt, gan izklaidēt, gan arī paraustīt aiz romantiskās stīgas. Ja vērtētu 10-zvaigžņu sistēmā, tad iešķiebtu 7 masīvas, spīdošas plazmas lodes. Bez drebuļa.

Filmu rasols

Ņemot vērā manas d-grāmatas uzticīgāko (-ās) lasītāju (-as) sūdzību par kino apskatu izpalikumu, steidzos laboties un piedāvāju savu subjektīvo vērtējumu nesen noskatītām 4 filmām, no kurām pirmās trīs ir pie vainas tam, ka neko netiku rakstījusi jau kādu ilgāku laika periodu. Jo, kā jau varbūt esat ievērojuši - remdens ūdens bļāvienus neraisa. Alegoriski runājot.

1. Sākšu ar "The Ides of March" [2011] . Ņemot vērā manu nelielo crash' u, attiecībā uz Goslinga j-gu, šī bija filma uz kuru būtu gājusi arī tad, ja Klūnija vietā to būtu režisējis komisārs Reksis. Īsumā - vēl viens labi nostrādāts kino gabals par to, kā politiskās sistēmas vecie buki izrūnī jaunos ideālistus. Vai varbūt par to, ka nevajag ņemt konfektes no svešiem onkuļiem. Lai kā arī būtu, filma ir interesanta, Goslings "'ņemams", un tas arī viss. No otras puses -  a ko vēl? 

2. Uz "Tinker Tailor Soldier Spy" [2011] arī bija jāiet, bez variantiem, jo tur, savukārt, gozējās otrs manu simpātiju objekts - Kolins Fērts. Jāatzīst, ka šī bija viena no tām filmām, kuras veidotāji  tik ļoti uzticas savu skatītāju spējai izsekot līdzi visvisādiem vienreizējiem specdienestu manevriem, ka diez ko netērē savu dārgo laiku, lai pārbaudītu vai šamējie nav stipri  iepalikuši vai varbūt jau aizgājuši mājās. Es, protams, turējos kā vīrs! - līdz pat pašām beigām biju pie pilnas apziņas un sparīgi veicu iekšējo izmeklēšanu, ik pa brīdim turot aizdomās kādu no ekrānā redzamajiem valsts nodevēju kandidātiem, tomēr īsi pirms beigu titriem pienāca brīdis, kad es vairs nesapratu kā mēs (es un Circus) līdz rezultātam esam nonākuši. Kā tādā biku-beku priekšnesumā, kad jau iepriekš zini, ka no cepures tiks izvilkts trusis, tomēr īstas skaidrības par to, kā viņš tur būs uzradies, nav.  Buc! un te nu viņš ir un ir.
Nācās vien atzīt savu intelektuālo sakāvi un vērsties pie Wikipedijas pēc palīdzības. [Kāpēc tieši Tinker, Tailor, Soldier, Poorman and Beggarman man nav skaidrs arī vēl šobaltdien.] Un tomēr, pat neskatoties uz manu lēnprātību, uzskatu, ka filmu ir vērts noskatīties. Mājās.

3. Nākošā ir "We Bought a Zoo" [2011] - uz patiesiem notikumiem balstīta ģimenes filma, vai citiem vārdiem - ne šis, ne tas! Ne īsti komēdija, ne drāma, ne romantika. Tomēr - vismaz joki bija gaumīgi un smieklīgi. Izņemot to vienu pērtiķjoku, kura parādīšanās ikvienā filmā, kas kaut attālināti ir saistīta ar komēdijžanru, laikam jau ir ierakstīta amerikāņu konstitūcijā.

4. Pēc visām augstākminētajām vairāk vai mazāk viduvējībām, ļoti atspirdzinoša šķita 2005.gada filma "Thank You for Smoking". Neordinārs sižets, lielisks humors - MUST SEE!



P.S. kategoriski nepiekrītu uz cigarešu paciņas rakstītajam brīdinājumam, kas liek domāt, ka "The 40 Year Old Virgin" arī ir smieklīga filma. Nē, nav.

Kolka Cool [2011]


Nu, tad beidzot! Beidzot ir viena latviešu jaunlaiku filma, kuru skatoties tu vari atlaisties kinoteātra krēslā un vienkārši baudīt kino, nevis sēdēt un iekšēji lādēties par uz ekrāna redzamo tuftu. Beidzot ir sajūta, ka filmā piedalās īsti kinoaktieri, nevis brīvdabas teātra dalībnieki un, pats galvenais, es tik tiešām sapratu par ko un kurā vietā bija jāsmejas! Un arī garlaicīgi nebija nevienu brīdi. Neticami, ne? Vienīgais, nebiju cerējusi, ka mūsdienu savvaļas jaunieši izsakās tik stilistiski pareizā un visnotaļ literārā latviešu valodā, kas, protams, ļoti priecē, lai arī pavisam neiet kopā ar maniem praktiskajiem novērojumiem Rīgas un arī Liepājas [gan guļam, gan citos] rajonos. Bez vietējās svešvalodas plašā lamuvārdu klāsta gan arī neiztika, tomēr to pielietojums šoreiz lika nevis sašutumā aizspiest ausis, bet gan nodrošināja ticamības momentiem tik ļoti nepieciešamo skābekļa devu. 
Par aktieriem runājot, man nav kur piesieties. Tik tiešām organiski un pārliecinoši – visi kā viens. Nu, varbūt.... Ai, nē! Filma mani tik patīkami pārsteidza, ka pat negribas piesieties tiem pāris sīkumiem, kas prasījās pēc uzlabojumiem, scenāriju ieskaitot.
Rezumējot – manuprāt, dikti feins izstrādājums, par kuru nav jākaunas teikt, ka tas ir ražots Latvijā. Īpaši iesaku to noskatīties visiem tiem, kuri vēlas augšāmcelt savu ticību latviešu pēcatmodas kinematografam, ko krustā bija piesitušas Graubas un Ēķa aktivitātes, kā arī apvienotais Seržanta Rūdolfa Lapiņa Mantojums. 

The Girl with the Dragon Tatoo [2011]


Sākšu ar to, ka neesmu lasījusi nevienu no Stīga Lārsona triloģijas grāmatām (nedz arī grasos to darīt), un neesmu arī redzējusi 2009.gada zviedru veidoto pirmās grāmatas ekranizējumu. Tamdēļ uz filmu gāju skaidra kā kristāla gabaliņš, ja neņem vērā nedaudz sagrābstīto info no dažādām recenzijām, kuras sevī, diemžēl, ietvēra arī lielākus vai mazākus spoilerus  - laikam jau a'priori tiek pieņemts, ka katrs sevi cienošs lasītājs būs izlasījis tā dēvēto vidusslāņa inteliģences bestselleru. [Atklāts paliek jautājums, vai es grāmatas neesmu lasījusi tāpēc, ka es jau ne-esmu tāds kā visi citi, vai tāpēc, ka vīnogas skābas, par inteliģenci runājot?(giggle) ] Tajās pašās recenzijās uzzināju arī to, ka ir jārēķinās ar skarbiem skatiem, tāpēc, apsēdusies kinozāles krēslā, kažociņu nekur tālu neliku - ar aprēķinu, ka tas noderēs acu piesegšanai brīžos, kad vairs galīgi nevar ciest. Katrā gadījumā, lai arī kristālskaidra, tomēr sagatavojusies biju godam.
Un tad sākās filma. 
Ojojoj, kaut kas foršs tur notiek, man patīk! [Es pašlaik tikai par sākuma titriem.] Tālāk arī viss bija riktīgi forši - intriga, spriedze, action! Mana parasti dreifējošā interese neatslāba ne brīdi visu 2h un 38 min garumā. Tā gadās patiešām reti. Un vēl pa smuko viss uztaisīts! Dabas skatus un dažādas lietiskās detaļas ieskaitot. Ar humoru arī nav pārspīlēts - gaumīgs un vietā. To pašu var teikt par mūziku. Par hardcore runājot, bija vietām skarbi, bet nekas tāds, kas stipri šokētu visādu bojeviku un dramatisku drāmu norūdītu skatītāju. Es par vizuālo, protams, nevis emocionālo daļu. 
Nedaudz gan nācās savā nodabā palauzīt galvu, kāpēc visi runā angliski ar zviedru (cerams!) akcentu, bet ar laiku nonācu pie secinājuma, ka šī nianse, lai cik tas absurdi arī nebūtu, piešķir filmai zināmu autentiskumu, liekot manai zemapziņai noticēt, ka amerikāņi tik naudu ir devuši, viss parējais čista no Zviedrijas. 
Par aktieriem runājot…. Es nezinu, kas tajā Danielā Kreigā tāds ir, kas sievietēm liek viņu uzskatīt par iekārojamu vīrieti. Kā es uz viņu paskatos, tā man prātā nāk viens apzīmējums - dzērājs. Pie tam – rūdīts! Un vēl arī neliela auguma un ar pašķidru matu rotu. BET, atliek viņam nedaudz pagorīties ekrānā, un arī es sāku novērot  nepārprotamus kušanas procesus sava ķermeņa un gara ietvaros.  Vienīgais, pufaikas gan labāk, lai viņš atdod labdarībai un garderobē pieturas pie klasiskām vērtībām – raupjiem adījumiem un melniem pusmēteļiem. Nu, tas tā – vizuālai atkāpei.
Par meiteni. Meitene forša. Un arī ar stilu viss ir kārtībā. Jo, ja kādam kaut kas nepatīk – “F**k you, you f*****g f**k!” Es tikai citēju. 
Trīsvārdsakot – esmu visnotaļ sajūsmināta! Eita un skatieties šo lielisko izstrādājumu visi, kas vēl nav redzējuši! 
9,5 /10
P.S. Vienīgi pabrīdināšu tos, kas nesen ir atmetuši smēķēšanu... Tādā gadījumā, pirms filmas tik tiešām ir jāsagatavojas - ņemiet līdzi visus savus plāksterus, tabletes un inhalatorus, vai vislabāk -  Alana Karra grāmatu ar jau sagatavotām grāmatzīmēm, lai pēc filmas uzreiz var palasīties, jo savādāk - var nākties cilpot uz kiosku pēc smēķiem. Negribētos jau ticēt, ka Marlboro ir pielicis savu nikotīna ķepu pie filmas finansēšanas, tomēr tik kārdinoši uztaisītie smēķēšanas skati mūsdienu pretsmēķēšanas kampaņu laikmetā, manuprāt, vairs nevarētu būt nejaušība. A varbūt varētu?

otrdiena, 2011. gada 23. augusts

Blue Valentine [2011]

Nav stāsta skumjāka par šo, kā stāsts par Dīnu un viņa mīļoto (Sindiju)...





Šī ir filma, kas man uzdeva jautājumus, nevis sniedza konkrētas un nepārprotamas atbildes. Un tā atbilde, ko es priekš sevis izlobīju, ir -  Mīlestība nav kaut kas tāds, ko atrodot varam ievīstīt kūniņā un saglabāt mūžīgi mūžos. Mīlestība nav statiska, tās būtība ir attīstībā - ja kāpuram neļauj kļūt par taureni, viņš mirst. Attīstot savu pasaules redzējumu un sevi kā personību, mēs Mīlestībai audzējam spārnus, ar kuru palīdzību paši iemācāmies lidot arvien augstāk un augstāk. Varbūt pat līdz septītajām debesīm. Kopā.




svētdiena, 2011. gada 15. maijs

Heartbeats* [2010]

Vēl viens (Kanādas) franču izstrādājums, kas ir jāredz!





noskaņa, aktierdarbs, soundtracks, humors & blondi-cirtotais Grēksneiemīlētiestādā

Ja kaut ko tādu spēj uzņemt 22 gadus jauns puisis (režija, scenārijs, vizuālais/audiālais koncepts un lielisks aktierdarbs Francisa lomā), tad bail pat iedomāties, ko vēl no viņa varēs sagaidīt! :)

Man domāt, noskatīšos arī Xavier Dolan debijas darbu : J'ai tué ma mère [2009]

* Les Amours Imaginaires [2010]

Full Treatment [2010]

Pēdējā laikā neesmu bijusi pārāk augstās domās par jaunlaiku franču kinokomēdijām, ņemot vērā to, ka tiku uztrāpījusi uz pāris izstrādājumiem - tādiem, kā Heartbraker (2010) & Potiche (2010), kas no manis spēja izvilināt tikai neveiklus iesmējienus vietām un nevietām, kā arī sentēvu cienīgas pārdomas par to, kā paiet pasaules godība un vecā labā varžēdāju (kontekstam atbilstoša banalitāte!) humora izpratne līdz ar to.

Tamdēļ, neko labu negaidīju arī no Full Treatment (De vrais mensonges (2010) ) jeb Saldajiem Meliem. Un pirmās 10 filmas minūtes šķita apstiprinām manas aizdomas par to, ka ciniski iesmiet sanāks vien par to, ka izkāmējusī Emīlija (Audrey Tautou) ir visnotaļ piemērots slotaskāts tam lupatveidīgajam vīrišķim, kas, pēc visa spriežot, būs romantiskais varonis vēl veselas 110 minūtes no manas dzīves. BET - lika pagaidīt! Nākamās 110 minūtes biju aizņemta ar tik sirsnīgu smiešanos (ne gluži LOL), ka, ja vien var ticēt zinātniskajiem pētījumiem, es ne tikai kompensēju iztērētās pārsimts minūtes, bet savu jau tā potenciāli garo un laimīgo dzīvi paildzināju vēl par krietnu laika sprīdi.

Trīsvārdsakot - gaumīgi, smieklīgi & meistarīgi! Voilà!



* pardon my french!

P.S. nedaudz palasījos atsauksmes i-netā un, nudien, nesaprotu, kāpēc tiek vilktas paralēles ar Amēliju? Man, skatoties filmu, nevienu brīdi neradās de javu sajūta. Tas, ka arī Emīlijai (nu, labi : Amēlija-Emīlija) patīk bāzt degunu citu darīšanās (kuram gan nepatīk, ko? ) , automātiski viņu nepadara par pāraugušu (nobriedušu, he he) Amēliju. Tāpēc, sil vous plait, neejiet uz iepriekšpieminētās filmas turpinājumu, bet labāk sagatavojaties izbaudīt kaut ko jaunu.

My Sassy Girl [2001]

Viss sākās ar 2008.gada amerikāņu rīmeiku, ko, kā jau cilvēks, kas pat nenojauš par oriģināla esamību, atzinu par diezgan labu esam. Nolēmu apskatīties, ko IMDb lietotāji par šo izstrādājumu domā, un atklājās, ka amerikāņu versija, labākajā gadījumā, derot tikai kaķim zem astes. Vēloties par sevi atstāt labu iespaidu inteliģentu ļaužu sabiedrībā, ar steigu nolēmu, ka arī man ir jānoskatās visu apjūsmotais korejiešu veidojums. Pirms tam gan, ieraduma pēc, uzmetu aci treilerim. Nebiju izvēlīga, un ņēmu pirmo, kas pagadās - Āzijas tirgum paredzēto. Tikai pēcāk sapratu, ka tā bija milzu kļūda, kas mani no iekļūšanas kino gurmānu sabiedrībā attālināja par aptuveni 1/2 gadu, jo - cik ātri filmu nolādēju, tik vēl 33x ātrāk to izdzēsu no sava datora. Pagāja kāds laiks (skatīt augstāk!), un kādā romantiskās apgaismības brīdī nolēmu mēģināt pa otram lāgam.

Sāku skatīties. Pirmo pusstundu brīnījos, cik gan nepievilcīga var būt korejiešu valoda, kāpēc par galveno varoni nevarēja izvēlēties biku glīšāku puiku, un kā gan, izmantojot tādas sejas grimases, vispār var piedabūt kādu ne-aziātiskas izcelsmes skatītāju romantiski noskaņoties? Visticamāk - tieši ziņkārībai varu pateikties par to, ka turpināju filmu skatīties, līdz....vienā brīdī.... apjautu, ka esmu līdz ausīm iekšā! Kad pēc 2+ h tā bija beigusies, sapratu, ka tikko esmu papildinājusi savu nebūt ne daudzskaitlīgo kino topu ar vienu lielisku vienību!

Un, jā - amerikāņu versija sūkā!

Šo treileri varat skatīties puslīdz droši - lai arī nekādu dižo iespaidu par filmu tas nerada, vismaz drebuli arī neuzdzen.



My Sassy Girl (2001)

Starp citu, filma esot balstīta uz patiesiem notikumiem, kas tikuši aprakstīti kāda cilvēka interneta dienasgrāmatā.

P.S. Tagad manā romantiskā kino topā ir jau 2 divas korejiešu filmas. Otra - I'm a Cyborg But That's OK (2006), ko arī silti jo silti iesaku noskatīties.


Kas tālāk? - 이동한국 (Go, Korea!)

My Best Friend's Girl [2008]

kārtējo reizi noskatījos vienu no savām mīļākajām rom-kom My Best Friend's Girl (2008 ).

Cheesus Crust ! - cik burvīgs raupju joku & skarbas romantikas mikslis.




[if this movie doesn't get you in the mood, I don't know what will ]

trešdiena, 2010. gada 1. decembris

Maģiskās filmas jeb The Illusionist vs The Prestige

Lai arī kino skatos daudz, reti kad ir sanācis vienā vakarā noskatīties 2 patiešām lieliskas filmas, kuras vēlētos ieteikt vērtēšanai arī citiem. Pirmā bija The Brothers Bloom (2009), par kuru rakstīju savā iepriekšējā bloga ierakstā. Otra ir The Prestige (2006). Sākšu ar to, ka šo filmu uzgāju, pateicoties kādam citam izstrādājumam - The Illusionist (2006), kuru noskatījos jau kādu labu laiku atpakaļ.
Abām filmām kopīgs ir ne tikai izlaiduma gads, bet arī tas, ka tās abas paver priekškaru uz to pasauli, kas lielāko daļu cilvēku valdzina jau no pašas bērnības - ilūziju un maģijas valstību. Tai pašā laikā, vēlos jūs brīdināt, ka abas filmas tomēr nevajadzētu bāzt vienā maisā. Pat neskatoties uz to, ka kāds no jums noteikti tās abas uztvers kā pasakas, kurām ar realitāti ir tikai attālināts sakars.
Ja runājam par The Illusionist, tad tā tiešam ir skaisti un gaumīgi izstāstīta pasaka, pēc kuras noskatīšanās es nelauzīju galvu par to, vai redzētie triki ir zinātniski izskaidrojami. Tās mērķis ir skatītāju apburt ar maģijas un mīlestības noskaņu, ar interesi liekot sekot ilūziju meistara gaitām, kuras varbūt reizēm arī liek sev uzdot kādu jautājumu par to, vai tas, ko es redzu, patiešām ir iespējams, tomēr uzmanība netiek koncentrēta tik daudz uz trikiem, cik uz pašu stāstu.

Savukārt, The Prestige jau ir daudz nopietnāks vēstījums par maģijas pasaules aizkulisēm un virtuvi. Lai cik vieglu un gaistošu iespaidu par sevi  tā rada skatītājam zālē, izrādās, ka realitāte ir  skarba un nežēlīga. Ja tu vēlies tajā uzturēties un būt priekšgalā, rēķinies, ka būs jāziedo tik daudz, cik parastam ierindas cilvēkam pat sapņos nerādās.

Pēc filmas noskatīšanās, es palasīju arī atsauksmes, kas par The Prestige  ir pieejamas internetā. Un atklāju, ka cilvēkiem, kuri a'priori nav gatavi pieņemt, ka impossible is nothing, filmas pēdējās 3 minūtes ir sagādājušas vilšanos. Tie, kas nav gatavi paplašināt savu apziņu un atzīt, ka uz pasaules ir tik daudz mums nezināmā un pagaidām neizskaidrojamā, visticamāk, nav šīs filmas mērķauditorija. Par sevi varu teikt tikai to, ka izbaudīju 2h garo stāstu no pašas pirmās, līdz pat pēdējai sekundei. Pat neskatoties uz to, ka sāku to skatīties ap pusnakti, ar domu - nedaudz pavērošu, kāda tā ir,  un iešu gulēt. Noskatījos līdz galam, ne reizi neapstādinot, un vēl ilgi, pirms laišanās miegā, nācās par to piedomāt.  Vēl šodien esmu tās noskaņā, un priekš manis tas ir ļoti labs rādītājs. Piebildīšu vēl tikai to, ka tiem, kas līdz šim par to nav interesējušies, būtu ieteicams pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīt par serbu izcelsmes zinātnieka un izgudrotāja Nikolas Teslas eksperimentiem un zinātnisko darbību.
NB! Silti iesaku - neskatieties abas filmas vienā dienā! Un noteikti - vispirms sāciet ar Iluzionistu!