Signs [2002]

Par šo filmu biju plānojusi uzrakstīt jau pāris mēnešus atpakaļ, kad tikko to biju noskatījusies, tomēr īsti nezināju, kā lai to vislabāk izdara, neatklājot būtiskus faktus, kas varētu sabojāt skatīšanās prieku pārējiem, un uz brīdi atliku šo nodomu malā.

Sagadījās tā, ka iepriekšējās nedēļas nogalē manā draugu lokā izvērsās diskusija par to, vai cilvēks ir tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ evolucionējis gaļas klucis ar smadzenēm, kuru beigās sagrauž tārps, vai tomēr mūsu eksistence nav nejauša un mēs esam kaut kas vairāk par savu apvalku, un arī viss, kas ar mums notiek, tomēr ir daļa no kāda augstāka plāna, par kura nozīmīgumu mums ir grūti spriest, jo mūsu apziņa nespēj saskatīt visas kopsakarības. Diskusija nebija pārāk auglīga – abu nometņu pārstāvji palika katrs pie savām domām, tomēr manī aktivizējās jautājums – vai viegli ir dzīvot ar apziņu, ka tu esi pilnīgi viens pats uz šīs pasaules? Ka tam, ko tu dari, ir nozīme vien tik, lai sev atvēlētos dzīves gadus pavadītu pēc iespējas komfortabli un tad pazustu nebūtībā uz visiem laikiem? 

Pieļauju, ka vairāki ateistiski noskaņoti lasītāji tagad domā – kāda mārrutka pēc es filmas apskatā iekļauju šādu liriski-eksistenciālu atkāpi, tomēr uzskatu, ka tā ir nepieciešama, lai sagatavotu jūs tam, ko "Signs" var piedāvāt. 

Un uzreiz ķeros pie citas atkāpes. :) „Signs” manā redzes lokā nokļuva pateicoties filmai „Jeff, Who Lives at Home” [2011], kur galvenais varonis savu dzīvi bija pakārtojis dažādu zīmju saskatīšanai un pielietošanai sadzīvē, un kura pasaules uzskats pamatojās tieši uz augstākminētajā filmā izbaudīto pieredzi. Un, lai gan „Džefs, kurš uzturas mājās” manā skatījumā nav nekāds šedevrs (tomēr visnotaļ simpātisks izstrādājums, kuram arī varat uzmest savu kino aci), es tam vienmēr būšu pateicīga par to, ka tas man atklāja vienu no retajām filmām, kuru gribas noskatīties atkārtoti. [Starp citu, noskatoties "Signs" otro reizi, tā šķita vēl labāka kā pirmajā reizē.] 

Un tagad īsi par filmu. Kukurūzas laukā parādās dīvaini apļi, kuru izcelsme nav saistīta ar vietējo huligānu brīvdabas aktivitātēm. Bet, ja tie nav huligāni, KAS tad? Virspusēji skatoties, filma ir lielisks trilleris, kurš ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem rada tādu spriedzi, kādu nav iespējuši simtiem citu lielbudžetnieku, jo spriedzes pamatā ir grodi izstāstīts stāsts, nevis mehāniski atstrādāts šablons. Un arī tie, kam eksistenciāli jautājumi miegu naktīs nelaupa, spēs izbaudīt tās valdzinošo spēku. Tomēr filma savā būtībā ir par ticību (un nevis par citplanētiešiem, kā varētu likties!), lai arī, paldies Dievam, ne par reliģiju, pat, ja tās galvenais varonis ir ticību zaudējis mācītājs, kurš mēģina atrast savu vietu pasaulē, kurā vairs nekas nav tā, kā bijis agrāk. Pirms.

Mācītāja lomā vienkārši lieliski ir iemiesojies Mels Gibsons. Arī pārējie aktieri, Joaquin Phoenix ieskaitot, ir savu uzdevumu augstumos, jo īpaši bērnu lomu izpildītāji, kuri, manuprāt, būtu pelnījuši katrs pa Oskaram. Oskaru dodu arī par scenāriju, režiju, operatora darbu un mūziku. 10/10