Nu, tad beidzot! Beidzot ir viena latviešu jaunlaiku filma, kuru skatoties tu vari atlaisties kinoteātra krēslā un vienkārši baudīt kino, nevis sēdēt un iekšēji lādēties par uz ekrāna redzamo tuftu. Beidzot ir sajūta, ka filmā piedalās īsti kinoaktieri, nevis brīvdabas teātra dalībnieki un, pats galvenais, es tik tiešām sapratu par ko un kurā vietā bija jāsmejas! Un arī garlaicīgi nebija nevienu brīdi. Neticami, ne? Vienīgais, nebiju cerējusi, ka mūsdienu savvaļas jaunieši izsakās tik stilistiski pareizā un visnotaļ literārā latviešu valodā, kas, protams, ļoti priecē, lai arī pavisam neiet kopā ar maniem praktiskajiem novērojumiem Rīgas un arī Liepājas [gan guļam, gan citos] rajonos. Bez vietējās svešvalodas plašā lamuvārdu klāsta gan arī neiztika, tomēr to pielietojums šoreiz lika nevis sašutumā aizspiest ausis, bet gan nodrošināja ticamības momentiem tik ļoti nepieciešamo skābekļa devu.
Par aktieriem runājot, man nav kur piesieties. Tik tiešām organiski un pārliecinoši – visi kā viens. Nu, varbūt.... Ai, nē! Filma mani tik patīkami pārsteidza, ka pat negribas piesieties tiem pāris sīkumiem, kas prasījās pēc uzlabojumiem, scenāriju ieskaitot.
Rezumējot – manuprāt, dikti feins izstrādājums, par kuru nav jākaunas teikt, ka tas ir ražots Latvijā. Īpaši iesaku to noskatīties visiem tiem, kuri vēlas augšāmcelt savu ticību latviešu pēcatmodas kinematografam, ko krustā bija piesitušas Graubas un Ēķa aktivitātes, kā arī apvienotais Seržanta Rūdolfa Lapiņa Mantojums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru