trešdiena, 2011. gada 2. novembris

Fracture [2007]


Trilleru cienītājiem silti iesaku ievērtēt Sera Anthony Hopkins un Ryan Gosling kopdarbu: Fracture (2007). 
Viena no pēdējā laika aizraujošākajām filmām (ārpus rom-kom & kom žanra, protams:) ), ko ir sanācis noskatīties. Manu pārliecību par to, ka izstrādājums ir patiešām lielisks, nespēja izbojāt pat IMDb juristu & policistu apvienības kritiskie komentāri, kas bija vērsti pret dažādām detaļām filmā, kuru dēļ tā esot norakstāma kā pilnīga fikcija. Es, savukārt, esmu pārliecināta, ka reālajā izmeklēšanas darbā nebūt viss nenotiek pēc reglamenta un instrukcijas, nemaz nerunājot par visvisādiem tiesvedības pārkāpumiem, kā rezultātā, laiku pa laikam nākas atbrīvot kādu nevainīgi notiesātu 20 gadus atsēdējušu indivīdu, kurš būtu bijis pārlaimīgs, ja viņa lietas izskatīšanā pieļautās kļūdas aprobežotos vien ar tām, par kurām augstākminētā kolēģija ir izsašutusi ne pa jokam. Katrā gadījumā, mana azbesta loģika atspēkoja visas izvirzītās apsūdzības, un, ja nu kādu tas diez ko nepārliecina - sūdziet mani tiesā!:)
Vienīgais, ko es joprojām nesaprotu - kāpēc 20./21.gs., lai kaut ko steidzami atliktu/pārtrauktu, ir jābrauc cauri visai pilsētai, tā vietā, lai veiktu vienu zvanu? Bet, tāda laikam ir žanra specifika - lieka spriedze nekad nav lieka! Pat, ja tās cēlonis ir drudžains mēģinājums atrisināt iepriekš minēto rēbusu.
Lai kā tur arī nebūtu, filma ir noskatāma kaut vai tikai Hopkinsa un Goslinga (ah, ģībstu!) saspēles dēļ. 




You will come to a place where the streets are not marked.
Some windows are lighted. But mostly they’re darked. 
A place you could sprain both your elbow and chin! Do you dare to stay out? Do you dare to go in?
How much can you lose? How much can you win?
And if you go in, should you turn left or right…or right-and-three-quarters? Or, maybe, not quite?
Or go around back and sneak in from behind? Simple it’s not, I’m afraid you will find, for a mind-maker-upper to make up his mind.
You can get so confused that you’ll start in to race down long wiggled roads at a break-necking pace
and grind on for miles across weirdish wild space, headed, I fear, toward a most useless place.
The Waiting Place…for people just waiting.
Waiting for a train to go or a bus to come, or a plane to go or the mail to come,
or the rain to go or the phone to ring, or the snow to snow or waiting around for a Yes or No
or waiting for their hair to grow. Everyone is just waiting.

Šeit var atrast dzejojuma pilno versiju :


Nav komentāru: