21 Jump Street [2012]

Šīs filmas vērtējums iekš IMDb (7.8)  un Rotten Tomatoes (85%) kārtējo reizi apstiprina vien to, ka на вкус и цвет товарища нет. Ļoti iespējams, ka šoreiz pie vainas Amerikāņu pīrāga paaudze, kura nu ir paaugusies un masveidā izteikusi atzinību filmai, kurā pajēli joki ir papildināti ar šķipsniņu nobriedušākas asprātības, asiņainu pif-pafu, saimniecībā noderīgu morāli un virspusēju izpratni par karmiskajiem parādiem. Čop čop čop - 21 Jump Street!

Lai nedaudz mīkstinātu bargo ievadu, atzīšu, ka ir pieredzēti arī daudz vājāki izstrādājumi -  vietām tik tiešām varēja pasmieties un feini bija arī novērtēt smukpuisīša Teituma metamorfozi no dancotāja uz visnotaļ meistarīgu aktieri. Pie tam, filma bija sagatavojusi arī pārsteigumu saviem skatītājiem, vienā no lomām parādoties tādam kino smagsvaram, kas lika man 2x izberzēt acis, lai tiešām noticētu, ka tas ir VIŅŠ. Pieļauju, ka pie vainas ir zaudētas derības vai muļķīga iekrišana, izvēloties uzdrīkstēšanās opciju iekš populārās amerikāņu ballīšu spēles - Truth or Dare. Ko netieši apstiprina arī viņam iešķiebtā epizode, kas laikam jau bija paredzēta tāda kā ironiska, tik kaut kas nogāja pavisam greizi.*

Lai kā arī būtu, visvairāk mani mulsināja tas, ka es nekādi nevarēju saprast, kādā kategorijā filmu lai ierindo. It kā jau komēdija, bet kur lai liek to kaudzi ar vardarbības upuriem? Ja asa sižeta filma, tad diezgan mulsinoša ir darbības norises vieta - vidusskola, nemaz nerunājot par jokiem, kas, kā reiz, šādā vietā tik iederas. Tāpēc piedāvāju jaunu žanru - šausmīga komēdija. Tiešā, un dažviet arī pārnestā nozīmē.

5/10

*  Pēcāk nedaudz parakājos internetā un sapratu, kur ir prikols. Jā, tādā gadījumā jāsaka - diezgan asprātīga iecere. Un tagad dubultā žēl, ka sačakarēta. 

Maigās jūtas [2011]

Kārtējo pārsteigumu man sagādāja kārtējā franču filma*, ar  Odriju Totū galvenajā lomā. Noskatoties treileri,  biju nolēmusi šo izstrādājumu izlaist, jo kurš gan romantiskajā komēdijā vēlas skatīties uz neandertālietim līdzīgu zviedru tēvaini iekš smalciņas parīzietes valdzināšanas procesa? Es nē. Un tomēr, likten's bij lēmis, ka draudzības vārdā es filmu noskatījos gan. Un nenožēloju ne mirkli, jo sen nebija nācies redzēt tik smalki līdzsvarotu kino, kur richtīgi smieklīgas ainas mijās ar visnotaļ bēdīgām, to visu papildinot ar ticami uzrakstītu scenāriju (adaptēto) un labiem aktierdarbiem. Feini.




*La délicatesse [2011]

Karstais un aukstais jeb cīņa par Oskaru 2012

Izjaukšu ierasto kārtību un sākumā ķeršos pie aukstā - The Descendants. Es tik tiešām nesaprotu, kāpēc šī filma ir izpelnījusies tik cildinošas atsauksmes. Nesaprotu un viss. Mani šajā filmā spēja kustināt tikai baseina aina, viss pārējais – brrr, auksti! Izejot no kinoteātra, noskaņojums bija nelāgs, un nevis tāpēc, ka filma bija likusi aizdomāties par kaut ko nepatīkamu, bet vienkārši tāpēc, ka bija pietrūcis emociju, kas kompensētu samērā drūmo filmas noskaņu. Es nevarētu teikt, ka skatīties bija garlaicīgi, tomēr aizraujoši ar’ nē. Pie tam, stāsts taču gandrīz katru pukstošu sirdi plosošs, bet līdzpārdzīvojums kā neradās, tā neradās. Es nesapratu nedz Klūnija varoni, nedz arī viņa vecāko meitu, vismaz - ne līdz galam. Zinot, ka kompetenti cilvēki (un šoreiz es nedomāju Oskara balvas izvērtēšanas komisiju) patiešām ir augstās domās par konkrēto (adaptēto) scenāriju, neviļus jāsāk domāt, ka problēma ir manī. Tomēr, diez vai tā varētu būt, tāpēc labāk uzskatīšu, ka visi pārējie līdz manam izpratnes līmenim vienkārši vēl nav izauguši! Par aktierdarbiem gan nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, tomēr priekš manis ar to bija stipri par maz. Lieki teikt, ka es priecājos, ka šī gada Oskars par labāko filmu šamējiem aizgāja gar degunu.

Lai tiktu tam, kas to bija godam nopelnījis – Māksliniekam! Taisni apbrīnojami kādu efektu ir izdevies sasniegt ar tik vienkāršiem un mūslaikiem savdabīgiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem! Smaidīju līdz ausīm, smējos, aizkustinājos, līdzpārdzīvoju, bēdājos un pat notrausu asariņu. Un paņēmu vēl uz mājām līdzi par ko padomāt vaļīgākos brīžos. Lielisks stāsts un izcils aktieris iekš lieliskas filmas ar lielisku mūziku. Karsti.

This Means War [2012]

Devos uz šo filmu nedaudz bažīga.... Man ļoti patika scenārija koncepts, tomēr baidījos, ka treilerī jau būs ielikti visi labākie momenti un pati filma sagādās vilšanos, BET - nē! Tik tiešām asprātīgs izstrādājums ar visnotaļ pārliecinošiem aktierdarbiem, pat par spīti tam, ka neviens no vīriešu lomu aktieriem nebija manā izsmalcinātajā gaumē. Lai gan -  tikko bišku samelojos, jo galvenais ļaundaris epizodiskajā lomā bija diezgan glīšs. Dažviet, jāatzīst, bija pāris neveiklu momentu, tomēr visā visumā - ļoti sakarīga romantiskā komēdija, kura spēja mani gan sasmīdināt, gan izklaidēt, gan arī paraustīt aiz romantiskās stīgas. Ja vērtētu 10-zvaigžņu sistēmā, tad iešķiebtu 7 masīvas, spīdošas plazmas lodes. Bez drebuļa.

Filmu rasols

Ņemot vērā manas d-grāmatas uzticīgāko (-ās) lasītāju (-as) sūdzību par kino apskatu izpalikumu, steidzos laboties un piedāvāju savu subjektīvo vērtējumu nesen noskatītām 4 filmām, no kurām pirmās trīs ir pie vainas tam, ka neko netiku rakstījusi jau kādu ilgāku laika periodu. Jo, kā jau varbūt esat ievērojuši - remdens ūdens bļāvienus neraisa. Alegoriski runājot.

1. Sākšu ar "The Ides of March" [2011] . Ņemot vērā manu nelielo crash' u, attiecībā uz Goslinga j-gu, šī bija filma uz kuru būtu gājusi arī tad, ja Klūnija vietā to būtu režisējis komisārs Reksis. Īsumā - vēl viens labi nostrādāts kino gabals par to, kā politiskās sistēmas vecie buki izrūnī jaunos ideālistus. Vai varbūt par to, ka nevajag ņemt konfektes no svešiem onkuļiem. Lai kā arī būtu, filma ir interesanta, Goslings "'ņemams", un tas arī viss. No otras puses -  a ko vēl? 

2. Uz "Tinker Tailor Soldier Spy" [2011] arī bija jāiet, bez variantiem, jo tur, savukārt, gozējās otrs manu simpātiju objekts - Kolins Fērts. Jāatzīst, ka šī bija viena no tām filmām, kuras veidotāji  tik ļoti uzticas savu skatītāju spējai izsekot līdzi visvisādiem vienreizējiem specdienestu manevriem, ka diez ko netērē savu dārgo laiku, lai pārbaudītu vai šamējie nav stipri  iepalikuši vai varbūt jau aizgājuši mājās. Es, protams, turējos kā vīrs! - līdz pat pašām beigām biju pie pilnas apziņas un sparīgi veicu iekšējo izmeklēšanu, ik pa brīdim turot aizdomās kādu no ekrānā redzamajiem valsts nodevēju kandidātiem, tomēr īsi pirms beigu titriem pienāca brīdis, kad es vairs nesapratu kā mēs (es un Circus) līdz rezultātam esam nonākuši. Kā tādā biku-beku priekšnesumā, kad jau iepriekš zini, ka no cepures tiks izvilkts trusis, tomēr īstas skaidrības par to, kā viņš tur būs uzradies, nav.  Buc! un te nu viņš ir un ir.

Nācās vien atzīt savu intelektuālo sakāvi un vērsties pie Wikipedijas pēc palīdzības. [Kāpēc tieši Tinker, Tailor, Soldier, Poorman and Beggarman man nav skaidrs arī vēl šobaltdien.] Un tomēr, pat neskatoties uz manu lēnprātību, uzskatu, ka filmu ir vērts noskatīties. Mājās.

3. Nākošā ir "We Bought a Zoo" [2011] - uz patiesiem notikumiem balstīta ģimenes filma, vai citiem vārdiem - ne šis, ne tas! Ne īsti komēdija, ne drāma, ne romantika. Tomēr - vismaz joki bija gaumīgi un smieklīgi. Izņemot to vienu pērtiķjoku, kura parādīšanās ikvienā filmā, kas kaut attālināti ir saistīta ar komēdijžanru, laikam jau ir ierakstīta amerikāņu konstitūcijā.

4. Pēc visām augstākminētajām vairāk vai mazāk viduvējībām, ļoti atspirdzinoša šķita 2005.gada filma "Thank You for Smoking". Neordinārs sižets, lielisks humors - MUST SEE!

P.S. kategoriski nepiekrītu uz cigarešu paciņas rakstītajam brīdinājumam, kas liek domāt, ka "The 40 Year Old Virgin" arī ir smieklīga filma. Nē, nav.

Kolka Cool [2011]

Nu, tad beidzot! Beidzot ir viena latviešu jaunlaiku filma, kuru skatoties tu vari atlaisties kinoteātra krēslā un vienkārši baudīt kino, nevis sēdēt un iekšēji lādēties par uz ekrāna redzamo tuftu. Beidzot ir sajūta, ka filmā piedalās īsti kinoaktieri, nevis brīvdabas teātra dalībnieki un, pats galvenais, es tik tiešām sapratu par ko un kurā vietā bija jāsmejas! Un arī garlaicīgi nebija nevienu brīdi. Neticami, ne? Vienīgais, nebiju cerējusi, ka mūsdienu savvaļas jaunieši izsakās tik stilistiski pareizā un visnotaļ literārā latviešu valodā, kas, protams, ļoti priecē, lai arī pavisam neiet kopā ar maniem praktiskajiem novērojumiem Rīgas un arī Liepājas [gan guļam, gan citos] rajonos. Bez vietējās svešvalodas plašā lamuvārdu klāsta gan arī neiztika, tomēr to pielietojums šoreiz lika nevis sašutumā aizspiest ausis, bet gan nodrošināja ticamības momentiem tik ļoti nepieciešamo skābekļa devu. 

Par aktieriem runājot, man nav kur piesieties. Tik tiešām organiski un pārliecinoši – visi kā viens. Nu, varbūt.... Ai, nē! Filma mani tik patīkami pārsteidza, ka pat negribas piesieties tiem pāris sīkumiem, kas prasījās pēc uzlabojumiem, scenāriju ieskaitot.

Rezumējot – manuprāt, dikti feins izstrādājums, par kuru nav jākaunas teikt, ka tas ir ražots Latvijā. Īpaši iesaku to noskatīties visiem tiem, kuri vēlas augšāmcelt savu ticību latviešu pēcatmodas kinematografam, ko krustā bija piesitušas Graubas un Ēķa aktivitātes, kā arī apvienotais Seržanta Rūdolfa Lapiņa Mantojums. 

The Girl with the Dragon Tatoo [2011]

Sākšu ar to, ka neesmu lasījusi nevienu no Stīga Lārsona triloģijas grāmatām (nedz arī grasos to darīt), un neesmu arī redzējusi 2009.gada zviedru veidoto pirmās grāmatas ekranizējumu. Tamdēļ uz filmu gāju skaidra kā kristāla gabaliņš, ja neņem vērā nedaudz sagrābstīto info no dažādām recenzijām, kuras sevī, diemžēl, ietvēra arī lielākus vai mazākus spoilerus  - laikam jau a'priori tiek pieņemts, ka katrs sevi cienošs lasītājs būs izlasījis tā dēvēto vidusslāņa inteliģences bestselleru. [Atklāts paliek jautājums, vai es grāmatas neesmu lasījusi tāpēc, ka es jau ne-esmu tāds kā visi citi, vai tāpēc, ka vīnogas skābas, par inteliģenci runājot? ] Tajās pašās recenzijās uzzināju arī to, ka ir jārēķinās ar skarbiem skatiem, tāpēc, apsēdusies kinozāles krēslā, kažociņu nekur tālu neliku - ar aprēķinu, ka tas noderēs acu piesegšanai brīžos, kad vairs galīgi nevar ciest. Katrā gadījumā, lai arī kristālskaidra, tomēr sagatavojusies biju godam.

Un tad sākās filma. 

Ojojoj, kaut kas foršs tur notiek, man patīk! [Es pašlaik tikai par sākuma titriem.] Tālāk arī viss bija riktīgi forši - intriga, spriedze, action! Mana parasti dreifējošā interese neatslāba ne brīdi visu 2h un 38 min garumā. Tā gadās patiešām reti. Un vēl pa smuko viss uztaisīts! Dabas skatus un dažādas lietiskās detaļas ieskaitot. Ar humoru arī nav pārspīlēts - gaumīgs un vietā. To pašu var teikt par mūziku. Par hardcore runājot, bija vietām skarbi, bet nekas tāds, kas stipri šokētu visādu bojeviku un dramatisku drāmu norūdītu skatītāju. Es par vizuālo, protams, nevis emocionālo daļu. 

Nedaudz gan nācās savā nodabā palauzīt galvu, kāpēc visi runā angliski ar zviedru (cerams!) akcentu, bet ar laiku nonācu pie secinājuma, ka šī nianse, lai cik tas absurdi arī nebūtu, piešķir filmai zināmu autentiskumu, liekot manai zemapziņai noticēt, ka amerikāņi tik naudu ir devuši, viss parējais čista no Zviedrijas. 

Par aktieriem runājot…. Es nezinu, kas tajā Danielā Kreigā tāds ir, kas sievietēm liek viņu uzskatīt par iekārojamu vīrieti. Kā es uz viņu paskatos, tā man prātā nāk viens apzīmējums - dzērājs. Pie tam – rūdīts! Un vēl arī neliela auguma un ar pašķidru matu rotu. BET, atliek viņam nedaudz pagorīties ekrānā, un arī es sāku novērot  nepārprotamus kušanas procesus sava ķermeņa un gara ietvaros.  Vienīgais, pufaikas gan labāk, lai viņš atdod labdarībai un garderobē pieturas pie klasiskām vērtībām – raupjiem adījumiem un melniem pusmēteļiem. Nu, tas tā – vizuālai atkāpei.

Par meiteni. Meitene forša. Un arī ar stilu viss ir kārtībā. Jo, ja kādam kaut kas nepatīk – “F**k you, you f*****g f**k!” Es tikai citēju. 

Trīsvārdsakot – esmu visnotaļ sajūsmināta! Eita un skatieties šo lielisko izstrādājumu visi, kas vēl nav redzējuši! 

9,5 /10

P.S. Vienīgi pabrīdināšu tos, kas nesen ir atmetuši smēķēšanu... Tādā gadījumā, pirms filmas tik tiešām ir jāsagatavojas - ņemiet līdzi visus savus plāksterus, tabletes un inhalatorus, vai vislabāk -  Alana Karra grāmatu ar jau sagatavotām grāmatzīmēm, lai pēc filmas uzreiz var palasīties, jo savādāk - var nākties cilpot uz kiosku pēc smēķiem. Negribētos jau ticēt, ka Marlboro ir pielicis savu nikotīna ķepu pie filmas finansēšanas, tomēr tik kārdinoši uztaisītie smēķēšanas skati mūsdienu pretsmēķēšanas kampaņu laikmetā, manuprāt, vairs nevarētu būt nejaušība. A varbūt varētu?

Sherlock Holmes : A Game of Shadows [2011]

Noskatījos jauno Sherlock Holmes : A Game of Shadows [2011] un tagad pavisam saudzīgā veidā uzrakstīšu savas izjūtas. Nav jau tik traki - diezgan feina filma, tik priekš manis par daudz ņigu-ņegu, t.i. - kautiņu ainas. Jo īpaši filmas pirmajā pusē. Man nav iebildumu pret Gaja Ričija izveidotajiem Holmsa un Vatsona tēliem (manuprāt, tie nav pretrunā ar oriģināliem), tomēr es no Holmsa gaidu vairāk detektīvdarba, nevis nepārtrauktu action, ko 2h garumā ir diezgan nogurdinoši un, neliegšos, garlaicīgi vērot. Vismaz man. Iespējams, tas ir saistīts arī ar to, ka bērnībā biju sera A.K.Doila daiļrades (un arī krievu izveidotā seriāla) cienītāja un man vēl gaišā atmiņā ir baisā noslēpumainības un intrigas aura, kas vēdīja no grāmatām, un kas, diemžēl, pilnībā ir izvēdinājusies no Gaja Ričija veidotās versijas. Viss tiek parādīts ar atpakaļejošu datumu, skatītāju gandrīz pilnībā izslēdzot no izmeklēšanas procesa. Jā, arī grāmatas lasītājam nebūt netika dotas jelkādas iespējas pašam atšķetināt noziegumu, tomēr vismaz tika nodrošināts klātbūtnes efekts un līdzsekošanas prieks. Tā vietā iekš filmas laikam ir paredzēts priecāties par smuko Dauniju Jr., kurš, piekritīšu Ievai, ar gadiem tik tiešām paliek arvien glīšāks.  Un par gaumīgo humoru. [Man vislabāk patika Vatsona kāzas, kas bija patiešām asprātīgi  smieklīgi uztaisītas. Vēl laba bija aina, kur tas pats Vatsons ar savu klibo kāju (vai balstoties uz tās) atsper vaļā aizslēgtas durvis. Vēl jo smieklīgāk tāpēc, ka laikam jau bija iecerēts pavisam nopietni.]

Visā visumā - dedukcijas cienītāji var palikt mājās, bet pārējie, jo īpaši cīņu mākslas (tiešā & pārnestā nozīmē) izbaudītāji, dodas uz kino! 

7/10

The Blind Side [2009]

Ik pa laikam līdz manām ausīm nonāca info, ka ir vērts noskatīties filmu "The Blind Side" [2009], kas bijusi nominēta 2 Oskariem - labākā filma & labākā aktrise (Sandra Buloka), pie tam tas aktrīzes Oskars arī tika novinnēts.  A es tik atliku un atliku - mol, negribu pagaidām labprātīgi nekādu grūtdieņu drāmu skatīties, lai cik laba tā arī nebūtu - man jau pāri galvai pietiek ar dramaturģijas darbnīcas repertuāru. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, pēc maniem novērojumiem spriežot  - jo lielākas ciešanas uz ekrāna tiek attēlotas, jo vairāk iespēju nominēties visvisādām balvām. Pēdējā laika spilgtākais piemērs, manuprāt, ir Biutiful [2010].

Līdz pienāca brīdis, kad jutu, ka tagad gan esmu gatava kādam ārpus kārtas nopietnam gabalam. Tad nu ķēros klāt pie izslavētās, uz patiesiem notikumiem balstītās, Aklās Puses (Neredzamās Daļas?). Nu, ko lai saka - ja es to būtu skatījusies iekš Hallmark Channel ( vai, tad jau drīzāk - Diva TV), man nerastos nekādu jautājumu. Normāla TV filma, ko ģimenes lokā paskatīties pirms gulētiešanas. BET - ja kaut ko tādu nominē Amerikas Kinoakadēmijas balvām, tad gan neviļus gribas apvaicāties - por qué??? Jo tik virspusēju un cukurotu "feel good" izstrādājumu sen nebija nācies redzēt. Vismaz ne kategorijā "drāma". Par Buloku... viņa, protams, ir forša un tā, un sen jau viņa to Oskaru gribēja, tāpēc - lai tiek! Pelnīts gan, manuprāt, nav, un, ja viņa ir vismaz uz 1/2 tik sakarīga, par kādu es viņu uzskatu, tad viņa pati arī to zina.

Neiespējamā misija. Rēgu Protokols [2011]

"Tu neesi krievs, Sergej?!?"


Es, savukārt, neesmu kaislīga Neiespējamo Misiju vai bondiāžu sēriju cienītāja, tomēr Rēgu Protokola [2011]treileris mani uzrunāja un, pirms tam drošības pēc uzmetot aci arī filmas reitingam, nolēmu, ka vēlos šo filmu redzēt.

Noskatījos. Un droši varu arī citiem ieteikt -  ar nosacījumu, ka bezierunu ticība uz ekrāna notiekošajam jums nesagādā pārcilvēciskas pūles. Ar ticību man, atzīšos, bija kā bija, tomēr visādi citādi filma savu misiju izpildīja godam. Bija viss, kā jau kārtīgā Dubajas baļļukā - kaviārs, trifeles un safrāns, t.i., simpātiski vīriešu kārtas aktieri (Džeremijs Renners un arī Toms Krūzs, kurš ar gadiem - kas to būtu domājis! - ir palicis pievilcīgs), efektīgi specefekti, galvu reibinoši skati un teicama datorgrafika.  Saimons Pegs, lai arī pavisam ne smuks, savukārt parūpējās par gaumīgu humoru. Labā Meitene gan galīgi nebija manā gaumē, toties Sliktā bija laba, lai arī beigās ņēma nelabu galu. [Atvainojos par nežēlīgo spoileri tiem, kuri vēl līdz šim nav pamanījuši, ka pasaules glābšanas misiju cēlie ceļi parasti ir bruģēti ar ļauno tēlu līķiem.] Bija jau, protams, arī visāds tur patoss un romantisko klišeju birums, tomēr visā visumā  (savā žanrā) -  pavisam stabils 7,5 

Tas nu īsumā arī viss. Ja nepietiek, lasiet Mārtiņa Otto recenziju iekš TVNETa, kurai šoreiz, kā par brīnumu, varu piebiedroties. Arī punktam par visus tik ļoti kaitinošo/uzjautrinošo krievu aktieru jautājumu. 

 http://www.tvnet.lv/izklaide/kino/403578…

P.S. Ā, jā .. Beigas filmai gan pagalam dīvainas. Bet laikam jau visādus tur aģentus (ar tiesībām nogalināt) labāk vērot no droša attāluma. 

The Fall [2006]

Pirms kāda laika tiku sajūsminājusies par vienu no videoversijām  Massive Attack dziesmai "Paradise Circus", ko es maldīgi biju uzskatījusi par viņu oriģināldarbu, līdz šodien pilnīgi nejauši atklāju, ka tā ir kadru montāža no apbrīnojami skaistas (gan vizuāli, gan arī saturiski) filmas "The Fall" [2006]. Jāatzīst gan, ka mūzika ir līdzvērtīgi lieliska, un saplūst ar vizuālo materiālu kā Iņ ar Jaņ, tāpēc man šķiet, ka video autoram nebija nemaz citas izvēles, kā vien gaidīt gandrīz 4 gadus, līdz konkrētā dziesma tiks radīta.

Bet, atgriežoties pie filmas, šoreiz, izņēmuma kārtā, pat atļaušos ievietot informatīvu citātu no Rodžera Eberta recenzijas :

"Tarsem's "The Fall" is a mad folly, an extravagant visual orgy, a free-fall from reality into uncharted realms. Surely it is one of the wildest indulgences a director has ever granted himself. Tarsem, for two decades a leading director of music videos and TV commercials, spent millions of his own money to finance "The Fall," filmed it for four years in 28 countries and has made a movie that you might want to see for no other reason than because it exists. There will never be another like it."

Lai kā arī būtu, "The Fall" esmu pievienojusi savai visu laiku labāko filmu listei un arī jums, kas to vēl nav redzējuši, iesaku mudīgi noskatīties - vēlams versiju ar pēc iespējas lielāku izšķirtspēju! Un lielais fui tiem, kas filmu bija redzējuši, bet man ne pušplēsta vārda netika teikuši! Speciāli priekš tādiem indivīdiem,  kādreiz, iespējams, tiks sacerēta dziesma "Hell Circus", un es pat negribu iedomāties kādu klipu Massive Attack varētu saveidot priekš šīs versijas. [Skatīt oriģinālo  "Paradise Circus" video.]

Bebrs rožu gaismā

Z-svētku laikā paspēju noskatīties 2 filmas, no kurām viena ir kritiķu, manuprāt, nepelnīti saslavētā - La Vie En Ros [2007] (Dzīve Rožainā Gaismā), un vēl viena, par kuru atsauksmes, savukārt, ir pārāk piezemētas - The Beaver [2011].

Par Edītes Piafas dzīves atainojumu pateikšu vien to, ka filmai piešķirtie 2 Oskari tik tiešam ir godam nopelnīti - titullomas attēlotāja Marion Cotillard un abi grima mākslinieki  ir savu uzdevumu augstumos. Bravo! Viss pārējais - ar mistisku nodomu (man, vismaz, neizprotamu!) samiksētas ainas no slavenās dziedātājas dzīves, bez jebkādas loģiskas secības un jēgas, kas visas kopā kaut kādu priekšstatu par mākslinieces sūro ikdienu jau rada, bet izpratni, diemžēl - nē. Žēl.

Savukārt, Bebrs, lai arī drūms un brīžiem virspusējs, mani uzrunāja. Vecais nemākvairsgalīgiuzvesties Gibsons šajā izstrādājumā spīdēja spoži kā Jēzuliņš un es viņam noticēju pat vairāk, nekā melanholiskajai Kirstenai Danstai. Katrā gadījumā, lai arī filma nav nekāds kinematografijas meistardarbs, tomēr, kaut vai tikai Gibsona dēļ,  noskatīšanās vērta tā ir viennozīmīgi.

Moneyball [2011]

Moneyball [2011] - foršs izstrādājums plašam skatītāju lokam. Patiks gan sporta filmu, gan drāmu, gan, protams, arī Breda Pita cienītājiem /-ām. Uzreiz gan brīdināšu, ka šajā filmā Pita pa pusei dievīgo (es par Ahilleju!) ķermeni biezā slānī sedz sporta kostīms, tāpēc vairāk nāksies novērtēt viņa aktiera talantu, nevis fiziskos parametrus, tomēr gadu gaitā arī tas (talants!) ir uzkačāts visnotaļ konkurētspējīgā līmenī. Vienīgais, niekošanos ar zelējamo tabaku gan iesaku mest pie malas - tā harčošana iekš kafijas krūzēm ir pagalam nepievilcīga padarīšana.

Rezumē - laba filma, lai arī bez īpašas pēcgaršas. Aktierspēle pārliecinoša, notikumi balstīti uz reāliem faktiem, scenārijs - vairākdimensiāls. Četrvārdsakot - nopietna izklaide vienam vakaram. :)