Seksaholiķi / The Players [2012]

"Seksaholiķi" ir viena no tām filmām uz kurām tu ej, cerēdams, ka pērnā gada Oskaru ieguvušais režisora un aktiera tandēms jau nu zinās, kā no tik banālas tēmas kā neuzticība un apsēstība ar seksu, izvirpināt asprātīgu izklaides gabalu, kur komiskais un traģiskais būs virtuozi izkārtots zelta griezuma ideālajās proporcijās un, iespējams, pat ļaus caur smiekliem nobirdināt kādu aizkustinošu krokodīla asaru. 

Smiekli un asaras šoreiz izpalika, toties žāvāties varēja uz nebēdu. Izņemot, protams, tos brīžus, kad tuvplānā tika rādīts Jean Dujardin plikais dibens, kurš tik tiešām, bikses nost!, ir aplūkošanas vērts. Un, iespējams, ir pavisam nepiedienīgi gribēt, lai par nieka 3 ar 1/2 latiem pie lieliska dibena klāt piemestu arī jēdzīgu filmu, tāpēc ar šo atziņu es savu atskaiti varētu arī beigt.

Ja nu tomēr atgriežamies pie filmas, jāsaka, ka biju patiešām pārsteigta, iekš IMDb uzzinot, ka galvenie varoņi, kā izrādās, ir katrs izpildījuši kādas 5 lomas. Jāatzīst, ka vienubrīd man radās aizdomas, ka uz ekrāna notiek kaut kāda personības dubultošanās, ko norakstīju uz to, ka savā garlaikā būšu palaidusi garām kādu pārvērtības skaidrojošu detaļu, tomēr 5 gab.!!!!!????? Sāku pat aizdomāties, vai nebūs jāmaina iedibinātā tradīcija uz filmu ierasties kā uz baltu lapu, par kuru zināms vien tas, no kura režisora vai aktiera bloknota tā tikusi izplēsta, un arī - ne vienmēr. No otras puses, kinofilma tomēr nav nekāds operas iestudējums, pirms kura būtu ieteicams iepazīties ar libretu, lai aiztaupītu sev daudz mulsinošu mirkļu, sajaucot galveno mīlnieku ar, piemēram, vectēvu, vai informatīvu rečitatīvu noturot par solista neveiklu mēģinājumu slēpt faktu, ka viņš ir aizmirsis melodiju. Tāpēc uzskatu, ka šoreiz atbildība par šo pārpratumu ir jāuzņemas vismaz vienam no 8 (!!!) režisoriem, kuri ir bijuši iesaistīti šajā daudzsološajā projektā, kurš gala rezultātā ir izgāzies kā veca sēta. Uzrakstīju pēdējo teikumu un sapratu, ka stāsti noteikti arī ir bijuši 8 un, lai žēlīgs Dievs nogrābstās, arī to es esmu palaidusi garām....

Rezumē : 6/10 (No kuriem viens punkts par dibenu un vēl viens par finālu.)

Mākoņu atlants / Cloud Atlas [2012]

Sākšu ar to, ka šī filma bija manā MUST SEE listē kopš tiku noskatījusies tās daudzsološo treileri, kas solīja sirdi plosošus dvēseļu radinieku satikšanās stāstus reinkarnācijas un cilvēku vienotības ideju mērcē, ko es parasti ēdu lielām karotēm un prasu vēl. Pie reizes arī vientiesīgi nopriecājos, ka neesmu lasījusi grāmatu, pēc kuras motīviem filma ir uzņemta, kas nozīmē, ka izpaliks neizbēgamā (vismaz personīgi man) salīdzināšana ar teksta oriģinālu, un es varēšu pilnībā izbaudīt uz ekrāna notiekošo. Pie tam – 3 stundu garumā! Vienvārdsakot, daudzsološi, lai neteiktu vairāk. BET, kā jau nereti gadās – daudz tā filma man solīja, maz tomēr deva.

Jāatzīst gan, ka, lai nonāktu pie šīs sūrās atziņas, man bija vajadzīgas aptuveni 2 stundas aizrautīgas skatīšanās, līdz notika pirmssvētku brīnums – es, acīmredzot, pieslēdzos Kosmisko zināšanu krātuvei vai varbūt Nacionālajai bibliotēkai, jo kaut kādā mistiskā veidā man pēkšņi tapa kristālskaidrs, ka grāmata ir kādas 10 reizes labāka par tās ekranizāciju, un tas, ko es pašlaik uz ekrāna vēroju, ir tikai vāja atblāzma no tā, ko Deivids Mičels savā daiļdarbā ir gribējis mums pavēstīt. Šī pēkšņā atklāsme mani pat saniknoja [ļoti iespējams, manī astrāli bija iemiesojies pats rakstnieks!], un es diezgan skaudri sapratu, ko izjūt tie koncerta apmeklētāji, kuri ir iegādājušies biļeti, piemēram, uz Bon Jovi, bet tā vietā uz skatuves ir sagaidījuši surogātgrupu Bon Giovi. Protams, paši vainīgi, ja afišu lasa pa diagonāli, neiedziļinoties burtos un sīkajā drukā, tomēr vilšanās sajūta tamdēļ nav mazāka. 

Pieļauju, ka līdzīgi ir arī ar tiem “Cloud Atlas” skatītājiem (mani ieskaitot), kas nav pat painteresējušies, cik bieza ir grāmata un vai tās sižetu maz ir iespējams iekļaut 3h garā kinoizstrādājumā, saglabājot literāro virsvērtību, pateicoties kurai, ir iegūta vispasaules atzinība un novērtējums prestižu literatūras balvu veidolā. Un, ja mājasdarbs nav izdarīts, tad vainot par neattaisnotajām ekspektācijām var tikai pats sevi! Vai arī, protams, režisoru.

Bet tiem, kuru informācijas līmenis bija nesalīdzināmi augstāks, t.i. - izlasīta grāmata, vai vismaz uzrakstīts referāts, balstoties uz internetā pieejamo viedokļu apkopojumu, jādomā, nekādiem pārsteigumiem nevajadzēja būt. Pat ezim ir skaidrs, ka ielikt tik daudz vienlīdzsvarīgu paralēlu stāstu vienā pilnmetrāžas filmā un vēl katram varonim izveidot raksturu, ir sarežģīts un praktiski neizpildāms uzdevums, tāpēc augstākais uz ko varētu cerēt, ir aizraujošs vizuālais tīzeris tiem, kas meklē kādu labu grāmatu, ko vaļas brīžos palasīties.

Līdz ar to, ņemot vērā visu augstāk rakstīto, uzskatu, ka “Cloud Atlas” ir izdevusies reklāmas kampaņa grāmatai, ar daudzām „A-„ klases zvaigznēm, kas solīdi notur skatītāju interesi jau minēto 3h garumā. Pie tam, futūriskie specefekti, vismaz manā skatījumā, bija lieliski! Tie, protams, prasa ne mazums līdzekļu, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka specefektu meistariem, ACĪMREDZAMI, bija nācies krietni iegrābties grimētāju budžetā. Tik krietni, ka „novecinātā” Hale Berija filmas izskaņā izskatījās kā ar brūnu grīdas krāsu nopūsts putnubiedēklis, kuru operators uzdrīkstējās parādīt tikai no paliela attāluma, lai bērni ar savu raudāšanu neizbojātu aizkustinošo finālu. Un ar aizkustinošo finālu es domāju mehānisku nobeigumu ar smukām frāzēm no grāmatas, tā vietā, lai visas filmas garumā radītu līdzpārdzīvojumu kaut vienam no varoņiem, kas likumsakarīgi skatītāju aizvestu līdz emocionālai katarsei. Šoreiz, diemžēl, nekā!

Grāmatu gan labprāt izlasīšu! [Aizdevējus lūdzu pieteikties brīvprātīgi!]

Sapņu komanda 1935 [2012]

Šī mana recenzija būs skaidrs un gaišs apliecinājums tam, ka brīnumi notiek! Lasiet un brīnieties!

Tātad, salasījusies kinoblogeru atsauksmes, ierodos kinoteātrī, bruņojusies ar kafiju pret miegu un potenciālu plānu lietderīgam laika menedžmentam – filmas laikā apaudzēt ar miesu jau prātā sagatavotas recenzijas vadlīnijas, lai pēčāk atliktu tās tikai pierakstīt un vakars brīvs! Jā, atzīstu – aizspriedumaini un neprofesionāli, BET - lai akmeni pirmais met tas, kurš skaidrā prātā ir noskatījies iepriekšējos Ēķa & Graubas tandēma ražojumus un uzskatījis tos par labiem esam! Vai vismaz par ierindojamiem kategorijā „kino”. Nu? Nu?

[Skatos, ka akmeņu nebūs, tāpēc atļaušos turpināt.]

Jāatzīst, pirmā pusstunda nekādus pārsteigumus nesagādā. Galvenais varonis kā olekti norijis deklamē tekstu labākajās teātra tradīcijās, un arī pārējie personāži negrib iepalikt. Jo īpaši Ingas Alsiņas atveidotā Elvīra, kura savu kokaino tēlu gods godam ietur līdz pat beigu titriem. Tomēr, vārds pa vārdam, notikums pēc notikuma un skat! – pieķeru sevi ar sažņaugtām dūrītēm aktīvi dzīvojot uz ekrāna notiekošajam līdzi!

Un brīdī, kad izdzertā kafija liek uz brīdi pamest zāli, ar sprintera cienīgu ātrumu jožu uz labierīcībām, lai tikai ātrāk paspētu atgriezties savā vietā un turpinātu līdzpārdzīvot Sapņu komandai 1935, par kuras aktīvu līdzjutēju es gluži nemanot esmu kļuvusi. Pašās beigās pat nākas slāpēt aizkustinājuma asaras, kuras lauztin laužas uz āru, kā apliecinājums tam, ka patriotisma jūtas un lepnums par savējiem manī nevaid miris. Un par treknu punktu uz „i”, lai jums kalpo atzīšanās, ka, parādoties beigu titriem, pārliecināti pievienoju arī savu artavu kopējā aplausu šķindā, kas manā mūžā gadās tikpat reti kā Ziemassvētki vai varbūt pat 29.februāris.

Un tomēr, lai kā arī šī filma sildīja manu nosalušo latvietes pašapziņu, es uzskatu, ka ārpus valsts robežām to tomēr nevajadzētu laist. Katrā gadījumā – ne uz starptautiskiem filmu festivāliem, jo tā nespēs sacensties ar tādiem kinodarbiem, kuri no saviem skatītājiem nepaģēr piederību pie konkrētas nacionalitātes un tai piederošo cilvēku atpazīšanu. „Sapņu komanda 1935” ir radīta mums – latviešiem, lai mēs beidzot paceltu savas nolaistās astes gaisā un beigtu žēli ņaudēt par to, ka mēs esam niecīgi, mēs esam nevarīgi, tā vietā, lai apzinātos, ka mēs esam diženi un mēs esam vareni!  ;) Tamdēļ 9/10.

P.S. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka jaunlaiku latviešu kinoindustrijā beidzot ir parādījies bērns, kurš māk tēlot! Man domāt, tagad būs uz izķeršanu.

Konkurss par filmu "Ceļā" / "On the Road" [2012]

Sveiks, mans mīļais bloga lasītāj un sekotāj!

Ir pienācis tas brīdis, kad Tavu uzticību varu atalgot ne tikai ar izklaidējošu lasāmvielu, bet arī kaut ko pavisam taustāmu. Un vienlaicīgi arī skatāmu un klausāmu. Trīsvārdsakot - pilnu labsajūtas komplektu, kas ietilpināts iekš Louis Armstrong "The Collection" mūzikas DVD. Pie tam, saņemot DVD, Tev būs EKSKLUZĪVA iespēja satikt mani klātienē, paspiest/noskūpstīt roku un pateikt tos pateicības un apbrīnas piepildītos vārdus, kurus esi turējis sevī jau tik ilgu laiku. Pārāk ilgu laiku!

Pilnai laimei varu piedāvāt arī kopistisku pasēdēšanu ar mani kādā kafejnīcā, lai apspriestu jaunākos kino notikumus vai citas Tev aktuālas lietas, jo, kā jau Tu noteikti esi nojautis, esmu lieliska un, šī vārda visplašākajā nozīmē, universāla sarunu biedre. Kafija, protams, uz Tava rēķina! :D

Atklāšu, ka šāds lielisks piedāvājums ir tapis par godu Valtera Sallesa režisētās filmas "Ceļā" / "On the Road" [2012] pirmizrādei Latvijas kinoteātros, kas paredzēta šī gada 26.oktobrī. Filma ir balstīta uz tāda paša nosaukuma Džeka Keruaka romānu, un režisors filmas veidotāju komandā iekļāvis tādas zvaigznes kā Kristenu Stjuarti, Kirstenu Danstu, Semu Railiju u.c. Tāpat kā grāmatā, arī filmā redzams nevis izdomāts stāsts, bet reāli XX gadsimta vidus notikumi. UN, lai palīdzetu Tev pirms filmas iejusties 20.gs 50-to gadu atmosfērā, Louis Armstrong mūzikas DVD vienkārši ir MUST HAVE!

Tagad sekos pati interesantākā daļa - konkursa noteikumi, slavenais jautājums un izlozes kārtība!

 Lai piedalītos izlozē, Tev ir jāizdara 2 vienkāršas lietas:

1) ja vēl neesi (?????????), tad Tev jākļūst par mana bloga sekotāju;

2) jāatbild uz pavisam vienkāršu, lai arī nedaudz āķīgu, jautājumu. Un pareizā atbilde ir jāatsūta uz  manu e-pastu : Ineta.Zena@gmail.com

Visu pareizās atbildes iesūtītāju liktenis - salocītas papīra lapiņas formātā - tālāk tiks nodots dižciltīgā un neuzpērkamā Sfinksu šķirnes pārstāvja Fēniksa (skatīt attēlā) ķepās, kurš no stikla trauka izķeksēs 2 laimīgos DVD ieguvējus.

NB! Un, ja Tu, izlasījis šo dvēseli veldzējošo dāsno piedāvājumu, tomēr nolemsi no dalības tajā atturēties, tad turpmāk silti iesaku gulēt ar vienu aci vaļā, jo Fēniksam ir arī dvīņubrālis Felimurs, kurš vaļasbrīžos labprāt apciemo visādus konkursa ignorētājus viņu visciešākajos sapņos. Lieki teikt, ka tā robeža, kas atdala sapni no murga, ir tieši viens Felimurs.

Un tagad - UZMANĪBU!!!! - JAUTĀJUMS!

"Nosauc slavenāko darbu, kura autors ir filmas "Ceļā" / "On the Road" [2012] varoņa Karla Marksa prototips!"

Pavedienu uz pareizo atbildi vari meklēt šeit.

Atbildi uz konkursa jautājumu sūti uz jau pieminēto e-pastu : Ineta.Zena@gmail.com līdz 25.10.2012., plkst. 21:00.

Izlozes rezultāti tiks paziņoti tās pašas dienas vakarā - gan publiski, gan arī individuāli uz e-pastu. LAI VEICAS! ;)

P.S. Ļoti iespējams, ka pateicoties filmu izplatītāju dāsnajai gādībai, arī turpmāk visnotaļ regulāri tiks izlozētas visādas saimniecībā noderīgas balvas - DVD, krekliņi un arī biļetes uz kino. Citiem vārdiem - sekots nebūs velti! (Šī piebilde, iespējams, izglābs arī kādu šī konkursa ignorētāju -neprāti, kurš ir iedomājies, ka viņam no Felimura nav bail!)

--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Konkurss ir noslēdzies un pareizā atbilde ir : Alena Ginsberga dzejolis/poēma "Kauciens" / "Howl" [1956]

Diemžēl, Fēniksam šovakar nebija noskaņojuma krāmēties ar izlozi, tāpēc DVD ieguvējus izķeksēja Felimurs. Un tie ir :

Rūdolfs Balodis un Aija Legzdiņa

Apsveicu uzvarētājus! :)

Paldies visiem, kas piedalījās un novēlu veiksmi nākošajos konkursos!

Ceļā / On the Road [2012]

Kurš gan no mums nav kādreiz jutis kārdinājumu sakrāmēt čumodānu, pamest visu un visus, kas pametami un doties, kur acis rāda un kājas nes, t.i. – pretī piedzīvojumiem, brīvajai mīlestībai un neviena nekontrolētai alkohola un zāles lietošanai? Un, ja vēl šis pasākums tiek pamatots ar iedvesmas meklējumiem savai topošajai grāmatai/gleznai/arhitektūras šedevram, tad pat kaimiņu tantei būtu jāsaprot, ka jaunizceptais ceļotājs nav nekāds klenderis un apšaubāma ceļa gājējs, bet gan brīvais gars, kas noliek savas vieglās dienas, lai sekotu grūti noķeramajai Mūzai, kuru savos tīklos ir mēģinājuši iedabūt visi pasaules dižgari, bez izņēmuma.

Bet ceļā, kā jau ceļā – traka bohēma mijas ar skarbām rūpēm par izdzīvošanu, vienas nakts aizraušanās - ar nepiepildītu mīlestību, iedvesmas mirkļus nomaina trula mazvērtības sāpe, bet - pāri visam – dziedinošā apziņa, ka pat tad, ja neesi papildinājis pasaules kultūras apcirkņus ar savu mantojumu, tomēr esi atļāvies dzīvot savādāk, nekā citi, un izbaudīt to, ko parastiem mietpilsoņiem pieredzēt nav bijis lemts.

BET, ļoti iespējams, ka tu, atrodoties ceļā, esi nomiris no dizentērijas izraisītajām komplikācijām kaut kur ellē ratā Meksikā, vēl nesasniedzis pat 25 gadu vecumu. Un arī neko citu nesasniedzis. Ko darīt - katram savs!

Atvainojos par lirisko apcerējumu visiem tiem, kas bija cerējuši izlasīt šeit filmas „On the Road” apskatu. Nav viegli analizēt filmu, kura ir balstīta uz grāmatu, kura, savukārt, - uz biogrāfiskiem faktiem, kas notikuši ar pavisam reālām personām. Tā nu tas viss ir bijis, un , ja kādam tas nešķiet gana interesanti – pats vainīgs par savu nespēju līdzpārdzīvot, kas, visticamāk, ir saistīta ar paviršām zināšanām 20.gs. vidus literatūras vēsturē un ceļa analoģiju iztrūkumu paša dzīvē.  

Balstoties uz savu bēdīgo pieredzi, visiem pārējiem pirms filmas skatīšanās iesaku šo un to palasīt par tās galvenajiem varoņiem – Džeku Keruaku (filmā – Sals Paradaizs) un Alenu Ginsbergu (filmā – Karls Marks), vai vismaz vienreiz dzīvē saņemties un aizbraukt ar stopiem kaut vai uz Siguldu. Un tad, iespējams, jums nenāksies doties ceļā ar svešiniekiem, par kuriem jums nav nekāda daļa, bet gan izbaudīt beckpekeru piedzīvojumus kopā ar jau iemīļotiem čomiem, vienlaicīgi kļūstot par lieciniekiem ambiciozu ierindas pīlēnu pārveidei par gulbjiem. Un ceļojums būs izdevies!

Bet man līdzīgie sliņķi un nekulturāļi tiks visnotaļ garlaikoti. 7/10

P.S. Kristena Stjuarte bija laba. ;)

Romai - ar mīlestību [2012]

Ja es būtu slavens  režisors, kura profesionālā dzīve strauji tuvotos norietam, es NE-PAR-KO nevēlētos, lai "To Rome with Love" būtu mana pēdējā filma. Vēl vairāk - es vēlētos, kaut nekad to nebūtu radījusi, jo man būtu pieticis apņēmības apstāties pie "Match Point" [2005] un palikt ļaužu atmiņā kā lieliskam režisoram un scenāriju autoram, nevis asumu zaudējušam pensionāram, kurš izmisīgi vēl mēģina pagozēties profesionālajās aprindās, lai gan zelta pulkstenis ar gravējumu jau ir uzdāvināts.

Tādas skaudras pārdomas mani pārņēma, skatoties " Romai - ar mīlestību", kur vairāki labi aktieri (Boldvins, Krūza un Benini), par spīti scenārija, maigi izsakoties, gaisīgumam, izmisīgi mēģināja kaut ko no sevis izspiest, lai gan visi jau tāpat labi saprot, ka viņu dalība filmā ir vien cieņpilns reveranss leģendārā režisora piepildītajam darba mūžam, nevis vēlme spodrināt savus CV.

Par ko tad ir filma? VVZ* par ko! Droši vien, ka par Romu, kur notiekas visādi sapņi vasaras naktīs un tāpēc scenārija autoram nav jālauza galva par ne par loģiku, ne jūtām. Visam traļi vaļi pieliek klāt vēl vienkāršos Romas iedzīvotājus, kas, spriežot pēc aktiermeistarības iemaņām, acīmredzot, tikuši savanģoti pie filmēšanas laukuma pa taisno no ielas un viena jestra filma ir gatava!

Objektivitātes labad jāatzīst, ka bija vērojamas arī vairākas asprātīgas ainas, kur varēja smieties gandrīz līdz asarām, tomēr brīdinu, ka tās bija vien pāris medus karotes darvas mucā.
Viss pārējais bija neticami garlaicīgs, ļoti virspusējs un es pat uzdrošinātos izmantot vārdu - amatierisks. Labi apzinos, ka tas izklausās pēc nopietniem zaimiem un es tagad, pie pilna saprāta būdama, uzprasos uz nepatikšanām no Vudija Alena daiļrades cienītāju puses, tomēr, kas uzrakstīts - uzrakstīts! ;)
 5/10

*VVZ - velns viņu zina!

Mežoņi* [2012]

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā izgāju ārā no kinozāles, nesagaidot filmas beigas. (Un to jums saka cilvēks, kurš ir izturējis no zvana līdz zvanam „Beastly” un „Sucker Punch”! ) Taisnības labad gan jāatzīst, ka cīnījos kā vīrs – nepilnas 2h ar pārdabiskiem spēkiem noturēju sevi krēslā, lai arī atpestīšanu sāku gaidīt jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Un tikai 20 minūtes mani šķīra no finiša taisnes, kad nolēmu, ka šis ir tas gadījums, kad labāk vēlāk, nekā nekad!

Uzreiz gan atvainošos par netiešo salīdzinājumu ar Beastly un Sucker Punch, jo Mežoņi no abām iepriekšminētajām atšķiras ar krietnu profesionalitātes un ironijas devu, nemaz nerunājot par aktierspēli un spožajiem dialogiem. Kopīgs visām trim ir tikai tas, ka nevienā no tām nebija dvēseles. Nieks, bet nepatīkami.

Īsumā par sižetu – labdabīgajam amīšu marihuānas tirgoņu tandēmam (bērnības draugiem Benam un Čonam) kāds nekrietns meksikāņu kartelis izsaka nepiedienīgu piedāvājumu. Tobiš – parādiet, kā jūs spējat izaudzēt tik labu mantu un, kad mēs būsim to apguvuši, ar prieku pārņemsim jūsu rūpalu, bet jūs paši dabūsiet ar kāju pa pakaļu. Labākajā gadījumā. Visticamāk – vecu zābaku pakaļā līdz aknām. Un, lai padarītu piedāvājumu vēl kārdinošāku, uz gadu savā aizbilstniecībā pārņem abu botāniķu mīļoto sievieti, kas, acīmredzot taupības nolūkā, ir tikai viena uz diviem. Puiši, protams, ir gatavi momentā sevi ziedot uz Mīlestības altāra, tāpēc tie atlikts lielā steigā plānotais aizceļojums uz kādu no Indonēzijas daudzajām salām. Pie tam, domājot loģiski, ko gan viņi uz salas tādu interesantu var sadarīt bez sievišķa?!? Vēl gan pastāv variants ņemt līdzi bezgalvainu čiksu, jo karteļa darbinieki, potenciālo biznesa partneru domu apskaidrošanas nolūkos, ir visnotaļ iecienījuši visādas huņņu un Francijas karaļu pielietotas eksakūcijas metodes, tomēr izmisušie bēdubrāļi nolemj pagaidām turēties pie plāna B. Tas ir - nozagt tam pašam kartelim naudu, un pēc tam to atmazgāt, norēķinoties par mīļoto. Burtiskā nozīmē. Sacīts – darīts! Slaktiņš var turpināties.

Turpināties tāpēc, ka es aizmirsu pieminēt, ka pa vidam jau ir pieredzētas kādas 8 asinīm pārpildītas brutālas slepkavības, bet kurš gan skaita? Un tad seko vēl kādas astoņas, un tad vēl atjautīgi improvizēts auto-da-fé, kā arī tāds amizants nieks kā acs uz kātiņa. Jā, un tad vēl tur uzrodas vēl viens kartelis, kurš arī iesaistās cīņā par ietekmes zonu dalīšanu zālītes tirgū...

Ja es gribētu teiktu, ka man rūpēja, kas notiek ar iesaistītajiem personāžiem, tad man nāktos smagi sameloties. Man bija pilnīgi vienalga, kuram nogriezīs galvu nākamajam, un ne jau tāpēc, ka man patīk pats process, bet gan tāpēc, ka visi varoņi tur bija butaforijas, kuras rokas un kājas kustina, bet emocionālu līdzpārdzīvojumu no sevis izspiest nejaudā. Un tas viss bagātīgi pārliets ar ketčupu (lasi- asinīm), cerot, ka kādam būs vienalga, kas ar to tiek apēsts. Teikšu godīgi, ja man garšotu ketčups, iespējams, mana recenzija būtu pavisam savādāka, jo, kā jau sākumā minēju, filmai ir ļoti daudz plusu, un tā rada par sevi ļoti profesionālu iespaidu. Tik tā dvēsele.... Un tas ketčups. Brrr!

*Savages

Seleste un Džesijs. Nešķirami [2012] *

Par komēdiju šo izstrādājumu var nosaukt tikai nosacīti. Skaudra drāma būtu krietni precīzāks apzīmējums. Un nevis pēc formas, bet būtības.
Atzīšos, ka uz šo filmu nebiju plānojusi iet, jo koncepts man nav aktuāls un arī izvēlēto aktieru ansamblis manā skatījumā nav no pievilcīgākajiem. Un tomēr,  tāpat kā Tā Kunga ceļi, arī manējie ir neizdibināmi, un tā nu sanāca, ka vakar attapos ForumCinemas jau ar biļeti rokās.

Runājot par atsauksmēs bieži pieminēto "ķīmiju" starp filmas aktieriem Rašidu Džounsu un Endiju Sambergu, neesmu droša, vai tā tik tiešām ir savstarpējā pievilcība, vai arī filmas veidotājiem ir izdevies izstāstīt stāstu tā, lai ar tā varoņiem spētu identificēties teju katrs skatītājs. Un, ja tā - tad aktieri paliek otrajā plānā, galvenajā lomā tagad esi tu un tava attiecību pieredze, pat ja tā nav identiska tai, kas parādīta uz ekrāna. Jo gandrīz katrs no mums kādreiz ir zaudējis kādu sev svarīgu cilvēku, vai arī bijis situācijā, kad šķiet, ka nekas vairs nav labojams, kad atklāsme vai sapratne ir atnākusi par vēlu un tagad atliek vien noskatīties uz drupām, kuru vietā kādreiz slējās sapņu pils. "Celeste and Jesse Forever" šo sajūtu izdodas izbaudīt "līdz kaulam", kas arī ir galvenā šīs filmas vērtība.

Tomēr blakuslīnijas ir pārāk vāji/pavirši izstrādātas, lai baudījums būtu pilnīgs. Visādas čop-čop attiecības, kurās mēģināts salīmēt kopā pilnīgi atšķirīgus cilvēkus tikai tāpēc, lai varētu parādīt rakstura izaugsmi, un pabāzt to visu zem nosaukuma "neskati sievu/vīru no cepures". Kā arī, komēdijas sadaļā būtu gribējies dzirdēt un redzēt kaut ko asprātīgāku par standarta komplektu vidusmēra skatītājam. Vienīgais nestandarta joks bija stipri īpatnējā rotaļa, ar ko galvenie varoņi bija aizrāvušies divvientulīgajos vaļasbrīžos, bet laikam jau tā seksuālā spriedze kaut kā  ir jāsublimē. 7/10

* Celeste and Jesse Forever

Kā izglābt laulību [2012]

Uzreiz brīdinu, ka šis ir pasūtījuma raksts. Mana māsa ļoti gribēja, lai kaut ko uzrakstu par pasen noskatīto Hope Springs [2012] (Kā izglābt laulību), pat labi zinot, ka es, atšķirībā no viņas pašas, tik lielā sajūsmā par šo izstrādājumu nemaz neesmu. Bet vai ta' man grūti piešaut eļļu ģimenes siltajam pavardam?! Nē.

Par ko tad ir stāsts? Stāsts ir par kādu precētu pāri, kas savu kopdzīvi ir aizlaiduši tādā dibenā, kurā mīlestības gaisma vairs gadu gadiem neiespīd, nemaz nerunājot par kaislības liesmu. Tomēr vienā jaukā dienā sieva nolemj, ka dzert Boržomi nekad nav par vēlu un vienpersoniski piesaka abus ar vīru uz pāru terapiju kaut kur ellē ratā Jaunanglijā. 

Vīram tagad ir jāizlemj, vai viņš grib saglabāt laulību un turpināt pa lēto ēst brokastīs sievas ceptās olas ar bekonu, vai tomēr šķirties un turpmāk brokastot kafejnīcā. Katram finansiāli atbildīgam vīrietim momentā kļūst skaidrs, ka brokastošana kafejnīcā iekļauj sevī arī šķiršanās izdevumus un iespējamu pārvākšanos uz dzīvi daudzdzīvokļu namā, tāpēc bezbēdīgas nākotnes vārdā tiek pieņemts lēmums izdabāt sievas kaprīzei un doties emocionāli ārstēties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka terapija tiek apmaksāta no sievas kabatas.

BET - jo tālāk, jo trakāk! Izrādās, ka vietējā Meinas kafejnīca par ēdienu plēš bargu naudu, un it kā ar to vēl nebūtu gana -  nākas piedzīvot arī psiholoģisku vardarbību no terapeita (Stīvs Karels) puses. Iespējams, ka visādi tur "apskauties un sabučoties" der kaut kādiem karstgalvīgiem jaunēkļiem puberitātes vecumā, bet ne jau nu zolīdam pārim, kurš kopā ir pavadījis jau teju 1/2 gadsimtu! Par kroni visam kļūst ierosinājums pastāstīt paša sievai par savam seksuālajām fantāzijām ar kaimiņieni. Šādā momentā katram kļūst skaidrs kā diena, ka terapeits ir nekaunīgs šarlatāns, kuram vispasaules profesionālo psihologu brālības tiesa kā sodu par ļaunprātīgu cilvēku čakarēšanu ir piespriedusi izsūtījumu uz Meinu, kas ģeogrāfiskā novietojuma ziņā ir Amerikas Savienoto valstu ekvivalents Krievijas Sibīrijai.

Un arī tas vēl nav viss, bet tālāk skatieties paši!

Visā visumā - asprātīgs un feins gabals, kuram nav grūti noticēt, pateicoties lieliskajiem aktierdarbiem (jo īpaši Tommy Lee Jones). Man gan personīgi pa vidam palika garlaicīgi, jo radās sajūta, ka visi sākotnēji smieklīgie joki un grimases iet uz riņķi vien, un manas ekstrasensorās spējas paredzēt jokus šajā filma ir ieguvušas vēl vienu danu. Tomēr jāsaprot, ka pāru terapija, protams,  nav nekāda banku aplaupīšana itāļu stilā un, ja gribas saglabāt ticamības momentu, atkārtošanās un paredzamība vienkārši piederas pie lietas. Tāpēc - 7.5/10

Laika cilpa [2012]

Vakardien biju uz Looper (Laika Cilpa) [2012] un tikko nolēmu, ka kaut kas par šo pasākumu tomēr ir jāuzraksta. Kaut vai tāpēc vien, ka sen nekas nav rakstīts un jūs visi noteikti esat noilgojušies pēc mana viedā padoma kino izvēles jautājumā. 

Sākšu ar to, ka filma nav par ceļošanu laikā, bet par jau pieminētajām izvēlēm. Visvienkāršākajām dilemmām, kurām mēs visi ejam cauri dienu no dienas, stundu no stundas, minūti pa minūtei. Sākot ar to, vai tu izvēlējies piecelties tad, kad noskanēja modinātājzvans, vai tomēr nolēmi vēl 5x10 minūtes pavāļāties, kamēr rīta stundai zelts no mutes izkritīs. Uz mani parasti attiecas otrais variants un es nezinu, ko labu vai varbūt sliktu es savā dzīvē palaižu garām, kamēr kārtējo reizi izmisīgi cīnos ar pagājušā vakara vēlās gulētaiziešanas sekām. 

Un tagad iedomājies, ka tev ir iespēja no rīta, prātojot- celties vai vāļāties, fiksiņām pārvietoties uz tuvo nākotni, lai apskatītos, kas no tā visa sanāks. Un tikai tad izlemt, kā labāk rīkoties. Vienīgais, rēķinies, ka, lai būtu pilnīgi drošs par sekām, šo ceļojumu nāksies veikt katru reizi, kad izdarīsi vismazāko izvēli. Tātad - piecēlies esi, tagad atliek izlemt vai iet uz virtuvi padzerties vai labāk paraustīt kaķi aiz astes, pavingrot vai atkal noslinkot, vilkt zilās kurpes vai tomēr melnos zābakus? Jo katram sīkumam IR nozīme. 

Tāpēc, manuprāt, ceļojumi laikā ir diezgan nepraktiska padarīšana, kas nevis atvieglo, bet gan tieši otrādi - pamatīgi apgrūtina sadzīvi. Daudz vienkāršāk ir pieņemt par aksiomu teicienu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un dzīvot tik augšā! T.i. - gulēt līdz pēdējam gailim.

Looper režisors, protams, nav tik sīkumains kā es, un pieiet visai šai ceļošanas laikā padarīšanai ar daudz plašāku vērienu. Un piedāvā saviem varoņiem rīkoties pa Staļina & co modei - "Nav cilvēka, nav problēmas!", neliekot aizdomāties par to, ka katra tāda mēroga korekcija ieviestu KARDINĀLAS izmaiņas pilnīgi visu cilvēku dzīvēs, un sekas nebūtu paredzamas. Atceramies kaut vai par tauriņa spārna vēzienu, kas spēj izraisīt cunami otrā pasaules malā. Tad iedomājieties, ko spētu izraisīt viena cilvēka pazušana no zemes virsmas... [Es ceru, ka tagad tu saproti, cik nozīmīgs TU esi! Ja nebūtu TEVIS, iespējams, mūsdienu populārās mūzikas estrāde būtu pavisam savādāka.... Vai varbūt saldējums būtu ar kaučuka garšu.] 

BET - ja neņem vērā šo nelielo sacilpojumu, filma ir gana interesanta, uzrunā visnotaļ spēcīgi un vispār .... ejiet un paskatieties paši! Iesaku.

Eksistenciālais kino

Turpinot eksistenciālā kino tēmu (spied šeit, lai lasītu aprakstu par Signs [2002]), vēlos pieminēt vēl 2 izstrādājumus, ko esmu noskatījusies pēdējā laikā.

Viens no tiem ir "Meklēju draugu pasaules galam" (Seeking a Friend for the End of the World) [2012]. Šo filmu vēlējos redzēt, galvenokārt, Stīva Karela dēļ, kura aktieriskās izpausmes pārsvarā gadījumu ir radušas atsaucību manā sirdī. Un vēl savienojumā ar tik kolorītu tēmu kā pasaules gals! Pie tam, konkrētu, nevis potenciālu. Nedaudz gan mulsināja Keiras Naitlijas dalība šajā izstrādājumā, jo vēl nesaderīgāku ekrāna pāri man bija grūti iztēloties, tomēr nolēmu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus un dot abiem iespēju pierādīt man pretējo. Diemžēl, eksperiments izgāzās. Kerels joprojām bija un ir lielisks aktieris, tomēr pāra ķīmija ir tāds agregātstāvoklis, ko nospēlēt nav iespējams. Tā vai nu ir, vai nu nav. Šoreiz, diemžēl, nav. Tomēr, neskatoties uz ne pārāk veiksmīgo mīlestības līniju, pati filma ir visnotaļ baudāma. Apokaliptisko noskaņu ir izdevies radīt diezgan ticamu un Karela varonis tik tiešām aizkustina un liek dzīvot līdzi viņa it kā bezjēdzīgajai eksistencei, un mēģinājumam atrast kādu sirdij tuvu cilvēku, ar ko kopā sagaidīt nenovēršamo. Manuprāt, ja izņemtu ārā Naitlijas spēlēto tēlu, kurš man personīgi bija diezgan neizprotams, filma tikai iegūtu. 7/10

Ta-dā! Beidzot esmu nonākusi līdz kinofilmai, par kuru patiesībā gribēju rakstīt - "Thirteen Conversations About One Thing" [2001]. Uzreiz brīdināšu, ka šis izstrādājums ir ar prasībām - paģēr atbilstošu noskaņojumu un vēlmi iedziļināties uz ekrāna notiekošajā. Pie tam, kā par spīti, notikumu ir ļoti maz. Galvenās, kā jau kāds attapīgāks lasītājs varētu būt secinājis no filmas nosaukuma, ir sarunas. Trīspadsmit sarunas par veiksmi/neveiksmi, laimi, likteni un to, vai cilvēks ir vientuļa sala, vai varbūt mēs, cilvēki, tomēr pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Pārnestā nozīmē, protams. Vai, drīzāk, - enerģētiskā.

Filmā darbojas 4 galvenie varoņi - apdrošināšanas eksperts, jurists, apkopēja un universitātes profesors, no kuriem katrs ir nonācis tādā savas dzīves punktā, kas liek uzdot eksistenciālus jautājumus, uz kuriem nav viegli saņemt, bet, galvenokārt - pieņemt atbildes. 

Tiem, kuri baidās, ka šī filma būs tikai tāda tukša muldēšana par nepierādāmām lietām, iesaku pārstāt baidīties un paskatīties pašiem - sirds gaišāka kļūs! ;)

Lieliska tēma, dialogi, aktierdarbi un Aleksa Vurmana [Alex Wurman] oriģinālmūzika. Iesaku! 9/10

filmas treileris šeit : http://www.traileraddict.com/trailer/thirteen-conversations/trailer

Signs [2002]

Par šo filmu biju plānojusi uzrakstīt jau pāris mēnešus atpakaļ, kad tikko to biju noskatījusies, tomēr īsti nezināju, kā lai to vislabāk izdara, neatklājot būtiskus faktus, kas varētu sabojāt skatīšanās prieku pārējiem, un uz brīdi atliku šo nodomu malā.

Sagadījās tā, ka iepriekšējās nedēļas nogalē manā draugu lokā izvērsās diskusija par to, vai cilvēks ir tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ evolucionējis gaļas klucis ar smadzenēm, kuru beigās sagrauž tārps, vai tomēr mūsu eksistence nav nejauša un mēs esam kaut kas vairāk par savu apvalku, un arī viss, kas ar mums notiek, tomēr ir daļa no kāda augstāka plāna, par kura nozīmīgumu mums ir grūti spriest, jo mūsu apziņa nespēj saskatīt visas kopsakarības. Diskusija nebija pārāk auglīga – abu nometņu pārstāvji palika katrs pie savām domām, tomēr manī aktivizējās jautājums – vai viegli ir dzīvot ar apziņu, ka tu esi pilnīgi viens pats uz šīs pasaules? Ka tam, ko tu dari, ir nozīme vien tik, lai sev atvēlētos dzīves gadus pavadītu pēc iespējas komfortabli un tad pazustu nebūtībā uz visiem laikiem? 

Pieļauju, ka vairāki ateistiski noskaņoti lasītāji tagad domā – kāda mārrutka pēc es filmas apskatā iekļauju šādu liriski-eksistenciālu atkāpi, tomēr uzskatu, ka tā ir nepieciešama, lai sagatavotu jūs tam, ko "Signs" var piedāvāt. 

Un uzreiz ķeros pie citas atkāpes. :) „Signs” manā redzes lokā nokļuva pateicoties filmai „Jeff, Who Lives at Home” [2011], kur galvenais varonis savu dzīvi bija pakārtojis dažādu zīmju saskatīšanai un pielietošanai sadzīvē, un kura pasaules uzskats pamatojās tieši uz augstākminētajā filmā izbaudīto pieredzi. Un, lai gan „Džefs, kurš uzturas mājās” manā skatījumā nav nekāds šedevrs (tomēr visnotaļ simpātisks izstrādājums, kuram arī varat uzmest savu kino aci), es tam vienmēr būšu pateicīga par to, ka tas man atklāja vienu no retajām filmām, kuru gribas noskatīties atkārtoti. [Starp citu, noskatoties "Signs" otro reizi, tā šķita vēl labāka kā pirmajā reizē.] 

Un tagad īsi par filmu. Kukurūzas laukā parādās dīvaini apļi, kuru izcelsme nav saistīta ar vietējo huligānu brīvdabas aktivitātēm. Bet, ja tie nav huligāni, KAS tad? Virspusēji skatoties, filma ir lielisks trilleris, kurš ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem rada tādu spriedzi, kādu nav iespējuši simtiem citu lielbudžetnieku, jo spriedzes pamatā ir grodi izstāstīts stāsts, nevis mehāniski atstrādāts šablons. Un arī tie, kam eksistenciāli jautājumi miegu naktīs nelaupa, spēs izbaudīt tās valdzinošo spēku. Tomēr filma savā būtībā ir par ticību (un nevis par citplanētiešiem, kā varētu likties!), lai arī, paldies Dievam, ne par reliģiju, pat, ja tās galvenais varonis ir ticību zaudējis mācītājs, kurš mēģina atrast savu vietu pasaulē, kurā vairs nekas nav tā, kā bijis agrāk. Pirms.

Mācītāja lomā vienkārši lieliski ir iemiesojies Mels Gibsons. Arī pārējie aktieri, Joaquin Phoenix ieskaitot, ir savu uzdevumu augstumos, jo īpaši bērnu lomu izpildītāji, kuri, manuprāt, būtu pelnījuši katrs pa Oskaram. Oskaru dodu arī par scenāriju, režiju, operatora darbu un mūziku. 10/10

Divas dienas Ņujorkā [2012]

Pēc ilgāka atelpas brīža, kas tika pavadīts visādos brīvdabas festivālos, tiku aizgājusi uz kino. Uz  „Divas dienas Ņujorkā”. Ja mana izvēle būtu atkarīga tikai no treilera, droši vien nebūtu gājusi. BET – ņemot vērā to, ka man joprojām ļoti siltā atmiņā ir „Divas dienas Parīzē”, vienkārši nespēju noticēt, ka Žilī Delpī būtu varējusi uztaisīt kaut kādu sū..u, tāpēc saņēmos [kafiju un kausētos sieriņus] un devos skatīt.

Skaidrs ir viens, tu vari vīrietim teikt, ka slapini bikšelēs, jo ir atrofējušies visi zemjostasvietas muskuļi [jā, tā arī vari tiešā tekstā teikt un pat vārdiski ilustrēt savus bezcerīgos pūliņus to mainīt uz labu!], un atzīt, ka neviens tevi negrib, jo esi veca kā pasaule (38 gadi!!!!), bet, ja kaut kur starp žēlabām iepīsi apgalvojumu, ka esi orālā seksa dieviete, tad vari būt 100% droša, ka tas būs vienīgais, ko viņš no visa tevis teiktā paturēs atmiņā un turpmāk sitīsies kā naktstauriņš pret lampu, lai tik varētu to pārbaudīt praksē. Vienīgais, jārēķinās, ka, iespējams, šī viltība darbojas tikai uz nūģiem, kurus uzbudina [vismaz mentāli] arī Obamas ķermeņa kontūras atveidojums kartonā.

Bet, paldies dievam, šo baiso urīnnesaturīgās sievietes un nūģa savienību nedaudz atsvaidzina radinieki no Francijas, kuru izpratne par pilnasinīgu dzīvošanu neaprobežojas vien ar čubināšanos tumsā zem segas un ģenētiski modificēta steika grillēšanu istabā. Jāatzīst, ka viņu vilšanās par to, ka Ņujorkas radiniece ir pamanījusies piejaucēt iespējams vienīgo melnādaino pasaulē, kurš nepīpē zāli, ir pilnībā saprotama.

Labi, pārējo, ja vien ir vēlēšanās, skataties paši! Nesaku ne melns, ne balts. Uz jēlāku joku fona bija arī pāris labu joku (piemēram, par ievainoto zaķīti), un kopumā manas bažas par pilnīgu filmas izgāšanos neapstiprinājās. Un, jā – filmas daļa par dvēseli bija lieliska, pie kam Vinsents Gallo tur iederējās kā 2karātu briljants saderināšanās gredzenā. Es pat teiktu, ka tamdēļ vien šo izstrādājumu ir vērts noskatīties. 6,5/10

Seriāls par seriāliem. 2.sērija.

Pirmo sēriju par Arrested Development, Modern Family, Community un 30Rock varat atrast šeit: Seriāls par seriāliem. 1.sērija.

Šajā sērijā turpināšu aprakstīt tos situāciju komēdiju seriālus, kurus gadu gaitā esmu noskatījusi un atzinusi par labiem esam. Kā arī, nobeiguma daļā apskatīšu tā saucamos proletariāta izstrādājumus, kuri, manuprāt, ir izpelnījušies nepelnītu, bet visnotaļ paredzamu popularitāti skatītāju vidū. Tas, protams, būs ļoti subjektīvs un arī varen snobisks skatījums, bet kāds nu būs, tādu ņemiet par labu! Katrā gadījumā, klusēt par to es vairs nejaudāju. 

Un, jā - secībai arī šoreiz IR nozīme.

5. Tātad, 5.vietā esmu ierindojusi daudziem labi zināmo seriālu “Cougar Town” [2009 - ...] http://www.imdb.com/title/tt1441109/ , kura kaislīgs cienītājs ir jau mazākam skaitam cilvēku zināmais Abeds no Community.

Visupirms tiem, kas šo seriālu ir izlaiduši tikai tāpēc, ka pumu (un arī citu dzīvnieku) piedzīvojumi, pat, ja tajos ietilpst kādas pilsētas okupācija, viņus 100 gadus neinteresē, paskaidrošu, ka šis nav National Geographic produkts, kā varētu spriest pēc nosaukuma. Ja ieskatamies amerikāņu slenga vārdnīcā, tad redzam, ka jēdziena “Cougar” nozīme ir – sieviete (parasti pēc 30 gadu vecuma), kas iecienījusi seksuālas attiecības ar jaunākiem vīriešiem. Ja arī tagad tu neesi ieintriģēts, tad turpini vien skatīties savu “The IT Crowd”. Savukārt, pārējie uzmanīgi lasa tālāk.

Šis ir viens no tiem seriāliem, kas tevi gan sasmīdinās, gan, iespējams, padarīs par alkoholiķi. Tev tagad pašam ir rūpīgi jāizvēlas, kas tu gribi būt - drūms atturībnieks vai jestrs plencis, kas dzīves kukuržņiem pāri streipuļo smejot. Jā, iespējams, ir arī citas alternatīvas, kā, piemēram, turpināt būt dzīvespriecīgam nedzērājam, izlaižot šo izstrādājumu un turpinot skatīties citus sit-com seriālus, tomēr – cik ilgi? Tagad, kad tu zini, ka Cougar Town skatīšanās ir skaidrajam saprātam bīstama, vai tiešām varēsi noturēties slepus nepalūrot ne bišku? Pat zinot, ka atkarība var iestāties jau no vienas sērijas? Vairāk neko neteikšu – skatieties vai neskatieties paši! Uz savu atbildību.

Atzīmēšu vien to, ka vienīgā šī izstrādājuma vājā vieta ir 3. sezonas sākums, tomēr seriāls ātri vien saņemas un turpina būt pat vēl lieliskāks kā pirmajās 2 sezonās.

6. Tagad par seriālu, kas zaudē vismaz 3/4 no savas auditorijas, tiklīdz tā ir izlasījusi aprakstu par to iekš IMDb datu bāzes : “Uz scenāriju tikai daļēji balstīta komēdija par Fantāzijas futbola līgu.”

BUM! Pirmie atkrīt visi ne-amerikāņi, kuru izpratne par futbolu krasi atšķiras no amerikāņu variācijas par tēmu. Tālāk pazūd amerikāņu sievietes, kurām sports neinterese pēc definīcijas. [Izņemot ņujorkietes un Kalifornijas štata iedzīvotājas.] Tad amerikāņi, kuri atzīst tikai real-deal, jo fantāzijas ir priekš bērniem! Un paši pēdējie izklīst bērneļi, kuriem, kā izrādās, seriāls ne tikai nav domāts, bet cenzūras atzīts pat par kaitīgu esam. Un pamatoti! Kas tad vispār ir palicis? Visticamāk, tie, kuri paši piedalās fantāziju futbola līgās, ziņkārīgie tomi un Zēna, t.i. - es, kurai uz to brīdi nekā cita nav ko skatīties.

Runa ir par “The League” [2009 – 2011] : http://www.imdb.com/title/tt1480684/

Sižets īsumā : stāsts par 6 draugiem, kuri savu dzīvi ir pakārtojuši hobijam - fantāziju futbola komandu veidošanai, un, ņemot vērā to, ka tā ir arī savstarpēja sacensība (visi spēlē vienā līgā), kopīgā draudzība (un arī ģimeniskās saites) bieži vien kļūst par nepatīkamu šķērsli ceļā uz uzvaru.

Lai jums rastos priekšstats, kādai auditorijai seriāls ir piemērots, ieskatam nedaudz par mani. Ar sportu īpaši neaizraujos (ne skatveidā, ne darveidā), par amerikāņu futbolu ir tikai miglains priekšstats un par tādām fantāziju līgām man bija pirmā dzirdēšana. Joprojām. Un, neskatoties uz visu to, jāsaka, ka seriāls ir lielisks! Pat, ja man bija tikai aptuvena nojausma, ar ko seriāla varoņi savā brīvajā laikā tik mērķtiecīgi un apmāti nodarbojas, tas man netraucēja izbaudīt lielisko humoru (ļooti asprātīgs, ātrs un arī rupjš!), un ar interesi sekot līdzi personāžu sadzīves peripētijām. Pirmā ar pusi sezona, salīdzinoši, bija bālāka, bet, sākot no otrās sezonas vidus, līdz pat 3. un noslēdzošās sezonas beigām, seriāls vienkārši žilbināja. Iesaku!

UN, vienā no pirmā plāna lomām izpildās pats Jon Lajoie, kura komēdiju skeči un dziesmas ir iekarojušas plašu ievērību viņa talanta zinātāju aprindās.

7. Šo seriālu - “3^rd Rock From the Sun” [1996-2001] http://www.imdb.com/title/tt0115082/ - par citplanētiešu ieceļotājiem, kuri cilvēku veidolā izbauda dzīvi uz planētas Zeme, šķiet -90.to gadu beigās, demonstrēja arī pašmāju televīzijas, un es tolaik biju ļoti uzcītīga tā skatītāja. 
Pēc padsmit gadiem, intereses pēc, nolēmu uzmest tam savu šodienas aci, lai saprastu, vai tas, par ko es smējos savos 18, man liksies smieklīgs arī tagad. Un, jā – izrādās, ka mana humora izjūta nav progresējusi! Labā ziņa ir tāda, ka nav arī regresējusi, tāpēc varēju atkārtoti izbaudīt visas 6 sezonas, kā sendienās. Un arī jums rekomendēju.

8. Un kā pēdējo šoreiz apskatīšu "Happy Endings" [2011 - ...] http://www.imdb.com/title/tt1587678/

Ja vien jūs varēsiet tikt pāri aktiermākslas un raksturu izstrādes ziņā diezgan vājajai (tomēr ļoti asprātīgajai!) pirmajai sezonai, garantēju, ka otrā sezona jums kompensēs ziedoto laiku ar uzviju!

Īss sižeta izklāsts : līgava atstāj savu topošo vīru pie altāra un aizmūk no ceremonijas ar zelli skrituļslidās. Viss jau būtu forši (līgavainis bišķu paraudātu un pēc 20 gadu psihoanalīzes terapijas ar savu likteni samierinātos), ja vien gadu gaitā  nebūtu sadzīvoti kopīgi draugi, kuri nu tagad būtu kaut kā jāsadala. Un seriāls ir par to, kā nu visiem tagad būt.

Lai jūs ieintriģētu vēl vairāk, atklāšu, ka humors šeit ir ātrs, daudzslāņains un ļoti pozitīvā nozīmē savdabīgs. Manuprāt, kombinācija, kura, diemžēl, nav pārāk bieži sastopama situāciju komēdijās, tāpat kā vīrišķīga geja personāžs, kurš ir pilnīgs pretstats masu medijos (tai skaitā - kino) kultivētajam priekšstatam par homoseksuāla vīrieša izskatu un tā ārējām izpausmēm. Skatieties!

Nākošajā sērijā par Bored to Death, How I Met Your Mother, The Big Bang Theory un Better Off Ted.

Iron Sky [2012] jeb blogeru seanss Nr.4

Lai arī es kā romantiska būtne labprātāk Mēnesi asociēju ar Mēnesnīcas sonāti* un laumiņu naksnīgo rotaļu pavadoni, nevis rosīgiem nacistiem 4.-tā Reiha gaidās, tomēr no Acmefilm piedāvājuma noskatīties B kategorijas filmu bez maksas, pie kam – ļoti labā kompānijā, es nespēju atteikties. [Jā, ļoti iespējams, ka manos rados tomēr var atrast kādu Bergu vai Šteinu, par kura eksistenci mani neviens nav informējis.]

Tad nu lieliskā noskaņojumā, jau paspējusi noandelēt savu 6.rindas ielūgumu pret 10.rindas biļeti, sēžu un gaidu, kad sāksies solītais cirks ar zirgiem jeb gandrīz-jau-kulta sci-fi nazisploitation parodija “IRON SKY”.

Ak, jā - pirms seansa vēl tiek demonstrēts sveiciens no filmas veidotājiem, kas drīzāk atgādina sveicienu no porno industrijas pārstāvjiem, pārliecinoši apstiprinot manas aizdomas, ka turpmākās 2h nāksies brutāli atsēdēt ietaupītos 4LVL, lai pēc tam varētu uzrakstīt ironisku recenziju par pieredzēto un uz laiku laikiem pielikt treknu punktu 2.šķiras izstrādājumu baudīšanai.

Un tomēr nē! Man nācās domās jau iezīmēto recenzijas trafaretu mest ārā un sākt visu no jauna. Un tas nebūt nebija viegls uzdevums, jo es pat 3 dienu laikā neesmu spējusi lāgā noformulēt, ko īsti es esmu noskatījusies.

Filmas sižets īsumā ir tāds, ka pēc zaudējuma 2.pasaules karā, nacisti pārceļas uz Mēness tumšo pusi, kur savā nodabā turpina attīstīt Sci-fi tehnoloģijas, savstarpēji vairojās un gaida brīdi, kad varēs atgriezties uz Zemes, lai realizētu plānu valdīt pār visu pasauli. Tāds brīdis pienāk 2018.gadā, kad rodas izdevība satikt ASV prezidenti, kurai arī ir Fīrera cienīgas ambīcijas, un nacistu uzbrukums to realizācijai tagad vairāk kā lieti noderētu.

Lai arī filmas vēstījums ir visnotaļ skaudrs, tā pasniegšanas veids ir, maigi izsakoties, savdabīgs. Sākot jau ar to, ka nacistu labā darbojas kāds zinātnieks, kas vizuāli ir ļoti līdzīgs slavenajam Manhetenas projekta iedvesmotājam, visslavenākās teorijas un formulas atklājējam, kosmoloģijas tēvam un, cita starpā, cīnītājam par rasu vienlīdzību, par kura notveršanu nacisti savulaik bija izsludinājuši lielu atlīdzību. Jo šamējais, sagadīšanās pēc, vēl arī ebrejs/žīds pēc tautības. Kamēr šajā izstrādājumā viņa līdzinieks Richtera k-gs [tāds ir viņa uzvārds] ir ierakumu otrajā - nacistu pusē, kur vaļas brīžos niekojas ar albinizatora izstrādi un gūstekņu secēšanu, zinātnes vārdā.

Iespējams, dziļā doma ir tāda, ka nav vēl zināms, kura no abām iesaistītajām pusēm (ASV vai nacistu impērija) ir lielāks ļaunums cilvēcei, ja vien skatāmies pēc darbiem, nevis tikai formastērpa un sveicināšanās paradumiem. Un, iespējams, mēs būtu pārsteigti uzzināt, kurš tad īstenībā dzīvo tajā Mēness tumšajā pusē.

Lai kā arī būtu, jāatzīst, ka garlaicīgi nebija, un es patiešām biju pārsteigta, ka par spīti visiem labvēlīgajiem nosacījumiem (B-kategorija, nacisti, ASV ārpolitika, gīku (IBMP**!) auditorija), kas a’priori paredz kariķēt līdz bezgalībai visu, kas kustas vai nekustas, filma tomēr spēja noturēties gaumes (vismaz manējās!) robežās. Katrā gadījumā, es smējos ne vienu reizi vien un skaļi, kas nenotiek nemaz tik bieži, pie reizes apstiprinot savus novērojumus, ka eiropiešu kino piemīt daudz labāka humora izjūta, nekā aizokeānijas izstrādājumiem. Un nobeigums, kopā ar lielisko Laibach muzikālo variāciju par ASV himnu, bija episks. Jā. Es lieku 8/10.

*sveiciens lieliskās prezentācijas autoram Sergejam, kuram šis pats Bēthovena sacerējums noteikti asociējas ar kādu viņam mīļu filmu!

**IBMP – I beg my pardon! 

P.S. Paldies KinoKultam, Kinocast.lv un pārējiem kino blogeriem par laipno uzņemšanu savā lokā. :)

P.P.S. Interesanti, vai man vienīgajai galvenais nacistu varonis vizuāli ļoti atgādināja Patriku Sveiziju, bet Dizainere, savukārt, – Ketrinu Zetu Džounsu?