Viendien biju sataisījusies pavadīt kulturālu vakaru, apmeklējot izrādi iekš tā Jaunā Rīgas teātra. Tik pēkšņi izrādījās, ka, pretēji manai dziļākajai pārliecībai, plānotās biļetes nevienam no līdzgājējiem tā arī nav izdevies nopirkt, tāpēc nācās uz ātru roku štukot variantu „Bē”. Kino. Diemžēl, izrādījās, ka todien iekš Foruma ir iegadījusies „Ze” diena, kas, lai arī jauki rīmējas ar „Bē”, praksē nozīmē vien to, ka biļetes uz, piemēram, Tolstoja meistardarba ekranizāciju ir pieejamas vairs tikai pirmajās divās rindās, kurās, manuprāt, sēž vien tie, kuriem tīk, ja raibs gar acīm metas, vai arī 3-metrīgu kāju laimīgie īpašnieki. Tad nu, atmetusi visas cerības uz kultūru, nolēmu vismaz nomedīt kādu glīšu gangsteri Goslinga j-ga veidolā, bet - kas tev deva! - visi arbaleti (lasi - biļetes) izķerti!
Kā jau tas nereti gadās ar izmisušiem bezvariantu ļaudīm, nācās vien pievērsties scientaloģijas sekotājiem, iegādājoties biļeti uz Džeku Rīčeru. Jāatzīst, ka izmisumu es te nedaudz pietēloju, jo pārītis iepriekšējo Toma Krūza filmu man diezgan labi patika, tāpēc nospriedu, ka peripētijas ar izbēgušām sievām un pārdēvētiem bērniem švaki vai būs Krūzam laupījušas spēju uzņemt kādu uzmundrinošu spriedzes izstrādājumu, ar kuru aktivizēt manu relaksēto ikdienu. Nolemts - darīts!
Tā nu es, savlaicīgi un ērti iekārtojusies kinozāles krēslā, īsinot laiku, sāku ieklausīties ForumCinemas pirms-seansa dziesmu repertuārā. O-pā! Stībeļa "Summer city" uz ziemu ir nomainījusi dziesma, kuras piedziedājumā uzstājīgi tiek vilināts mirt jaunam tūlīt ["die young now"], kas, komplektā ar OKartes reklāmu- "Reāla bomba!", rada visnotaļ fatālistisku noskaņu. Acīmredzot, šīs kombinācijas mērķis ir kļūt par psiholoģisku aperatīvu gaidāmajai filmai, lai publika paspētu nedaudz iesildīties un uz ekrāna redzamie līķu kalni to nepārsteigu nesagatavotu. Un tomēr, lai arī cik labi būtu bijuši tās nodomi, es kinoteātra administrācijai ieteiktu nedaudz atbildīgāk pievērsties auditorijās atskaņoto dziesmu izvēlei, lai tādiem trausliem asniņiem kā man, nenāktos izbolīt acis, mest krustus un spļaudīties pār kreiso plecu.
Tik garš ievads ir uzrakstīts tāpēc, ka par pašu filmu man īsti nav ko teikt. Sākums ir visnotaļ iepaidīgs, bet turpinājums sanācis tāds pliekans. Krūzs, protams, atveido supervaroni, par kuru vīri bijīgi sačukstas, bet sievietes krīt ģībonī (īsi pirms iemīlēšanās), tomēr, ņemot vērā to, ka šitā zupa jau ir 10x sildīta, ticības moments ir visnotaļ nosacīts. Piedevām, arī pats sižets ir ļoti iepriekšparedzams, ko vērst par labu varētu vien spēcīga mīlas līnija starp abiem galvenajiem varoņiem, bet arī tā ir baltiem diegiem šūta. Bez ķīmijas. Un beigu monologs tik salkans, ka uz tualeti sagribējās.
Rezumē - ja filmu palaidīsiet garām, pirkstos kost nenāksies! 6/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru