Mežoņi* [2012]

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā izgāju ārā no kinozāles, nesagaidot filmas beigas. (Un to jums saka cilvēks, kurš ir izturējis no zvana līdz zvanam „Beastly” un „Sucker Punch”! ) Taisnības labad gan jāatzīst, ka cīnījos kā vīrs – nepilnas 2h ar pārdabiskiem spēkiem noturēju sevi krēslā, lai arī atpestīšanu sāku gaidīt jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Un tikai 20 minūtes mani šķīra no finiša taisnes, kad nolēmu, ka šis ir tas gadījums, kad labāk vēlāk, nekā nekad!

Uzreiz gan atvainošos par netiešo salīdzinājumu ar Beastly un Sucker Punch, jo Mežoņi no abām iepriekšminētajām atšķiras ar krietnu profesionalitātes un ironijas devu, nemaz nerunājot par aktierspēli un spožajiem dialogiem. Kopīgs visām trim ir tikai tas, ka nevienā no tām nebija dvēseles. Nieks, bet nepatīkami.

Īsumā par sižetu – labdabīgajam amīšu marihuānas tirgoņu tandēmam (bērnības draugiem Benam un Čonam) kāds nekrietns meksikāņu kartelis izsaka nepiedienīgu piedāvājumu. Tobiš – parādiet, kā jūs spējat izaudzēt tik labu mantu un, kad mēs būsim to apguvuši, ar prieku pārņemsim jūsu rūpalu, bet jūs paši dabūsiet ar kāju pa pakaļu. Labākajā gadījumā. Visticamāk – vecu zābaku pakaļā līdz aknām. Un, lai padarītu piedāvājumu vēl kārdinošāku, uz gadu savā aizbilstniecībā pārņem abu botāniķu mīļoto sievieti, kas, acīmredzot taupības nolūkā, ir tikai viena uz diviem. Puiši, protams, ir gatavi momentā sevi ziedot uz Mīlestības altāra, tāpēc tie atlikts lielā steigā plānotais aizceļojums uz kādu no Indonēzijas daudzajām salām. Pie tam, domājot loģiski, ko gan viņi uz salas tādu interesantu var sadarīt bez sievišķa?!? Vēl gan pastāv variants ņemt līdzi bezgalvainu čiksu, jo karteļa darbinieki, potenciālo biznesa partneru domu apskaidrošanas nolūkos, ir visnotaļ iecienījuši visādas huņņu un Francijas karaļu pielietotas eksakūcijas metodes, tomēr izmisušie bēdubrāļi nolemj pagaidām turēties pie plāna B. Tas ir - nozagt tam pašam kartelim naudu, un pēc tam to atmazgāt, norēķinoties par mīļoto. Burtiskā nozīmē. Sacīts – darīts! Slaktiņš var turpināties.

Turpināties tāpēc, ka es aizmirsu pieminēt, ka pa vidam jau ir pieredzētas kādas 8 asinīm pārpildītas brutālas slepkavības, bet kurš gan skaita? Un tad seko vēl kādas astoņas, un tad vēl atjautīgi improvizēts auto-da-fé, kā arī tāds amizants nieks kā acs uz kātiņa. Jā, un tad vēl tur uzrodas vēl viens kartelis, kurš arī iesaistās cīņā par ietekmes zonu dalīšanu zālītes tirgū...

Ja es gribētu teiktu, ka man rūpēja, kas notiek ar iesaistītajiem personāžiem, tad man nāktos smagi sameloties. Man bija pilnīgi vienalga, kuram nogriezīs galvu nākamajam, un ne jau tāpēc, ka man patīk pats process, bet gan tāpēc, ka visi varoņi tur bija butaforijas, kuras rokas un kājas kustina, bet emocionālu līdzpārdzīvojumu no sevis izspiest nejaudā. Un tas viss bagātīgi pārliets ar ketčupu (lasi- asinīm), cerot, ka kādam būs vienalga, kas ar to tiek apēsts. Teikšu godīgi, ja man garšotu ketčups, iespējams, mana recenzija būtu pavisam savādāka, jo, kā jau sākumā minēju, filmai ir ļoti daudz plusu, un tā rada par sevi ļoti profesionālu iespaidu. Tik tā dvēsele.... Un tas ketčups. Brrr!

*Savages