atpakaļ avangardā

Šodien (nu jau vakar!), Avangarda filmu un mūzikas dienu ietvaros, biju aizgājusi uz Splendid Palace plašināt savus kino vēstures un kultūras apvāršņus, kuru līdzšinējais šaurums, ar kaunu jāatzīst, iedzītu izmisumā pat buti, nemaz nerunājot par pelikānu vai baronu Apelsīnu, un sapratu to, ka vēsturiskajam avangardam esmu pilnīgi nesagatavota. Tas ir tāpat kā, ja cilvēks, kurš ne reizi nav ēdis produktus, kam beidzies derīguma termiņš, un pat uz Rokforas sieru ir skatījies tikai no augšas, pēkšņi sadomātu ķerties klāt pūdētajām siļķēm, jo, redz’, zviedri ēdot tās pilnām mutēm un papildporciju prasot! Vai rezultātā pasaule būtu ieguvusi vēl vienu delikatešu gurmānu? Diez jau nu vai. Drošāk varētu rēķināties ar kādu žultainu bloga ierakstu un pāris desmitu tam uzticamu sekotāju, kuri svēti nosolītos no surströmming turpmāk turēties par vēl lielāku gabalu, nekā līdz šim. Kaut kā līdzīgi sanāca man ar to avangarda kino. Novērtēt nemāku, jo tas paģēr orientēšanos kino vēsturē un zināmu izpratni par kino jomu kopumā un šķērsgriezumā, tāpēc man, lielākoties, atlika vien garlaikotā neizpratnē vērot to, ko daudzus jo daudzus gadus atpakaļ cilvēki dēvēja par eksperimentālu un inovatīvu, jebšu – avangardisku. Un kas savulaik ne vienam vien nopietnam filmu kritiķim sašutumā lika kratīt pirkstu, postulējot, ka pieskaitāmi cilvēki tādus pekstiņus par kino neuzskata un nekad neuzskatīs. Tad viņi vēl nesaprata, ka ir kino-vēsturisku notikumu liecinieki, tāpat, kā man šodien ir grūti saprast, kāpēc šīm filmām joprojām ir savs uzticamu cienītāju loks, kuri pilnīgi noteikti stundām spēj detalizēti analizēt  un apspriest ikvienas ekrānā redzamās nianses ietekmi uz tālāko industrijas attīstību.

 Lai es neizklausītos pavisam aprobežota, piebildīšu, ka (par laimi!) programmā bija arī franču izcelsmes avangardists, kura kinematografiskais veikums - idejas, izpildījums un arī humors, izpelnījās manu nedalītu uzmanību un atzinību. Absolūti pārsteidzoši, ar kādiem tehniskiem risinājumiem šis cilvēks operēja jau 19.gs beigās /20.gs. sākumā! Uz viņa fona dažs labs mūsdienu mazbudžetnieks, salīdzinoši šķiet viduslaikos tēsts, t.i. – filmēts. Šī kinoburvja  vārds ir Georges Méliès, un, ja gadās tāda iespēja paskatīties kādu no viņa ražojumiem, paskatieties! Man īpaši patika A Trip to the Moon [1902] un vēl viena filma, kuras nosaukumu es, diemžēl, neatceros (un arī internetā nerodu) – tajā no neliela kofera tika izvilkta visa dzīvokļa iedzīve, kamīnu, ģimenes locekļus un apteksni ieskaitot. Nebrīnīšos, ja tieši šis brīnumkoferis vēlāk izrādīsies nonācis Mērijas Popinsas gādīgajās guvernantes rokās.

   Atzīšu, ka filmu skatē tiku vien līdz 20.gs. vidusdaļas kino avangarda izpausmēm, tāpēc grūti spriest, kā man klātos ar mūsdienām pietuvinātā eksperimentālā kino vērtēšanu. Pastāv, protams, hipotētiska varbūtība, ka tas man vairāk varētu iet pie sirds, tomēr līdzšinējā prakse liecina, ka mērenie konservatīvisti man laikam tomēr tuvāki. BET - varbūt vienkārši ceļā nav patrāpījies tāds jaunlaiku Georges Méliès, kurš visas manas pārliecības ņemtu un apgrieztu kājām pa diagonāli! Voilà!

P.S. Vēlos vēl tikai izteikt personīgu atzinību Avangarda filmu un mūzikas dienas organizatoriem [es zinu, jūs visi lasāt manu blogu!] par šāda pasākuma rīkošanu, pie tam - piedāvājot to visiem interesentiem pilnīgi par frei! Un atsevišķa pateicība laipnajai un atsaucīgajai Splendid Palace biļešu kasierei par to, ka viņa ir tāda, kāda viņa ir! :)