atpakaļ avangardā

Šodien (nu jau vakar!), Avangarda filmu un mūzikas dienu ietvaros, biju aizgājusi uz Splendid Palace plašināt savus kino vēstures un kultūras apvāršņus, kuru līdzšinējais šaurums, ar kaunu jāatzīst, iedzītu izmisumā pat buti, nemaz nerunājot par pelikānu vai baronu Apelsīnu, un sapratu to, ka vēsturiskajam avangardam esmu pilnīgi nesagatavota. Tas ir tāpat kā, ja cilvēks, kurš ne reizi nav ēdis produktus, kam beidzies derīguma termiņš, un pat uz Rokforas sieru ir skatījies tikai no augšas, pēkšņi sadomātu ķerties klāt pūdētajām siļķēm, jo, redz’, zviedri ēdot tās pilnām mutēm un papildporciju prasot! Vai rezultātā pasaule būtu ieguvusi vēl vienu delikatešu gurmānu? Diez jau nu vai. Drošāk varētu rēķināties ar kādu žultainu bloga ierakstu un pāris desmitu tam uzticamu sekotāju, kuri svēti nosolītos no surströmming turpmāk turēties par vēl lielāku gabalu, nekā līdz šim. Kaut kā līdzīgi sanāca man ar to avangarda kino. Novērtēt nemāku, jo tas paģēr orientēšanos kino vēsturē un zināmu izpratni par kino jomu kopumā un šķērsgriezumā, tāpēc man, lielākoties, atlika vien garlaikotā neizpratnē vērot to, ko daudzus jo daudzus gadus atpakaļ cilvēki dēvēja par eksperimentālu un inovatīvu, jebšu – avangardisku. Un kas savulaik ne vienam vien nopietnam filmu kritiķim sašutumā lika kratīt pirkstu, postulējot, ka pieskaitāmi cilvēki tādus pekstiņus par kino neuzskata un nekad neuzskatīs. Tad viņi vēl nesaprata, ka ir kino-vēsturisku notikumu liecinieki, tāpat, kā man šodien ir grūti saprast, kāpēc šīm filmām joprojām ir savs uzticamu cienītāju loks, kuri pilnīgi noteikti stundām spēj detalizēti analizēt  un apspriest ikvienas ekrānā redzamās nianses ietekmi uz tālāko industrijas attīstību.

 Lai es neizklausītos pavisam aprobežota, piebildīšu, ka (par laimi!) programmā bija arī franču izcelsmes avangardists, kura kinematografiskais veikums - idejas, izpildījums un arī humors, izpelnījās manu nedalītu uzmanību un atzinību. Absolūti pārsteidzoši, ar kādiem tehniskiem risinājumiem šis cilvēks operēja jau 19.gs beigās /20.gs. sākumā! Uz viņa fona dažs labs mūsdienu mazbudžetnieks, salīdzinoši šķiet viduslaikos tēsts, t.i. – filmēts. Šī kinoburvja  vārds ir Georges Méliès, un, ja gadās tāda iespēja paskatīties kādu no viņa ražojumiem, paskatieties! Man īpaši patika A Trip to the Moon [1902] un vēl viena filma, kuras nosaukumu es, diemžēl, neatceros (un arī internetā nerodu) – tajā no neliela kofera tika izvilkta visa dzīvokļa iedzīve, kamīnu, ģimenes locekļus un apteksni ieskaitot. Nebrīnīšos, ja tieši šis brīnumkoferis vēlāk izrādīsies nonācis Mērijas Popinsas gādīgajās guvernantes rokās.

   Atzīšu, ka filmu skatē tiku vien līdz 20.gs. vidusdaļas kino avangarda izpausmēm, tāpēc grūti spriest, kā man klātos ar mūsdienām pietuvinātā eksperimentālā kino vērtēšanu. Pastāv, protams, hipotētiska varbūtība, ka tas man vairāk varētu iet pie sirds, tomēr līdzšinējā prakse liecina, ka mērenie konservatīvisti man laikam tomēr tuvāki. BET - varbūt vienkārši ceļā nav patrāpījies tāds jaunlaiku Georges Méliès, kurš visas manas pārliecības ņemtu un apgrieztu kājām pa diagonāli! Voilà!

P.S. Vēlos vēl tikai izteikt personīgu atzinību Avangarda filmu un mūzikas dienas organizatoriem [es zinu, jūs visi lasāt manu blogu!] par šāda pasākuma rīkošanu, pie tam - piedāvājot to visiem interesentiem pilnīgi par frei! Un atsevišķa pateicība laipnajai un atsaucīgajai Splendid Palace biļešu kasierei par to, ka viņa ir tāda, kāda viņa ir! :)

Spogulīt, Spogulīt [2012]

   Tādas filmas, ko es īpaši gaidītu jau labu laiku pirms to pirmizrādes, negadās bieži. Es drīzāk esmu no tiem kinomīļiem, kas par jaunu filmu eksistenci uzzina tikai no treileriem iekš sinematorija, tāpēc sarkanu krustu vilkšana kalendārā man ir visnotaļ sveša nodarbe. Jāatzīst, ka šāda pieeja, līdz ar sarkano tinti, ļauj ietaupīt arī grandiozas vilšanās, kad reizumis nākas atklāt, ka tik ilgi gaidītais kaķis maisā nav pie labas veselības. Tomēr Sniegbaltītes ekranizācijas tuvošanos es biju pamanījusi jau pērnā gada novembrī, plašajās YouTube ārēs atrodot tās pasakaino treileri, kas, manuprāt, ir mazizmēra mākslas darbs jau pats par sevi.  Līdz ar to, šo filmu biju nolēmusi noskatīties- vai tur lūst, vai plīst, tāpēc sēdos vien istabā pie loga un 5 mēnešus, vēdinoties ar mutautiņu, skatījos tālē, gaidot, kad būs tā laime. Tā laime bija šodien.

  Pirms uzrakstu visu kā bija, vēlos piebilst, ka vismaz no vienas tradīcijas es neatkāpos - pirms skatīšanās nelasīju recenzentu atsauksmes par filmu, lai varētu izvairīties no priekšlaicīgas viedokļa ietekmes. Pat reitingus neapskatīju. Tomēr īsi pirms filmas notika negaidīta informācijas noplūde un kinozālē jau devos samērā drūmu priekšnojautu vadīta. 

   HA!!! Tieši tāda ir mana atbilde visiem kritiskajiem kritiķiem, viduvēju piecinieku dalītājiem un virtuālo tomātu svaidītājiem. Es no filmas saņēmu tieši to, ko gaidīju - apburošu vizuālo baudījumu, gaumīgu humoru lielās devās un lieliskus aktierdarbus. Attiecībā uz pēdējo, īpašus aplaudismentus vēlos veltīt Džūlijai Robertsai - pārliecinoši un precīzi. BRAVO! Un, manuprāt, pārsteidzoši laba izvēle Sniegbaltītes lomai bija Lilija Kolinsa, kuras jaunavīgi maigais, valdzinošais skaistums, plastika un spriganums ļāva iemiesot visu to, kas kārtīgai, 18 gadus tornī turētai princesei piedienas. Un arī Princis izskatījās gana precējams.

   Jā, ja ļoti gribētu piekasīties, tad es varētu piekrist dažam labam kritiķim, ka varbūt prasījās nedaudz vairāk attiecību spriedzes (Karaliene - Sniegbaltīte), romantikas (Sniegbaltīte - Princis) un dramatisma, tomēr  - kuram gan būtu jāuztraucas par tādiem "sīkumiem", kad ir iespēja novērot tik izsmalcinātas formas triumfu pār saturu?!! Ko? [Akmens, akmens, akmens pārējo recenzentu dārziņos.]

   Diemžēl, kāzu ceremonija un pēdējais indiešu dejamgabals filmas veidotājiem izmaksāja 1/2 zvaigzni mīnusā. Sausais atlikums: 7,5/10

P.S. Tikai vēlāk, lasot R.Ebert recenziju, pievērsu uzmanību tam, ka režisora godā ir videomākslas ģēnijs Tarsems Sings, kura kontā ir viena no manām visu laiku mīļākajām filmām - "The Fall" [2006]. Viņa nacionālā piederība izskaidro arī tituldziesmas izvēli. 

The Station Agent [2003]

Nebiju droša, ka vēlos šo filmu redzēt, ņemot vērā to, ka ļoti bieži visādi mazbudžeta a’la indie izstrādājumi neko vairāk par lēkmjveida žāvāšanos nespēj no manis izdabūt. Arī šoreiz pirmās 8 minūtes vedināja mani uz vieglu pēcpusdienas snaudienu, tomēr biju sev nosolījusies noskatīties vismaz 20 minūtes, pirms pieņemt stratēģisko lēmumu izdzēst to uz neatgriešanos. Man prieks, ka šāda vienošanās bija, jo savādāk būtu palaidusi garām vienu lielisku filmu, kuru tagad jau esmu pievienojusi savai DDT** listei. Lieliska tāpēc, ka pusotras stundas laikā man bija ļauts iejusties 4 pilnīgi dažādu cilvēku ādā – es vienlaicīgi biju gan garlaicīgs punduris, gan mazpilsētas bibliotekāra sapnis, gan depresijas nomākta pusmūža māksliniece, gan arī spāņu džeks ar padziļinātu izpratni par kulināriju. Jā, tāda ir labi izstrādātu raksturu maģija – skatītājs tiek ievilkts citā realitātē, no kuras ārā iznāk jau nedaudz dzīvesgudrāks, emocionāli piepildītāks un pieredzes bagātāks. Un, jā – būtu tikai piedienīgi, ja jūs mani turpmāk uzrunātu uz Jūs.

Šeit varat apskatīt filmas mini-treileri.

*don’t delete this [angļ.val.]

"Say Anything..." [1989]

Grūti pateikt, kā man līdz šim bija izdevies izvairīties no šī izstrādājuma, ņemot vērā faktu, ka tas bieži gozējas dažādos (pārsvarā gan romantisko)  filmu topos, kurus es šad un tad mēdzu palasīties. Vēl neizprotamāka šāda vilcināšanās ievērtēt minēto filmu ir arī tāpēc, ka galveno lomu tajā spēlē Džons Kjūsaks [John Cusack], uz kuru man vienmēr ir labpaticies paskatīties. Ne tāpēc, ka viņš būtu smuks, bet tāpēc, ka pārsvarā gadījumu spēlē visādus labdabīgus dīvaiņus, kas, visdažādāko iemeslu dēļ, man šķiet pievilcīgi.

Toties tagad filmu esmu redzējusi un ar pilnu pārliecību varu paziņot, ka nevajag vilcināties ne mirkli sekot manam padomam filmu noskatīties pie pirmās izdevības. [Tālāk seko padoms filmu noskatīties pie pirmās izdevības.]  MUST SEE visiem jēdzīga romantiskā kino cienītājiem.

Mīlestība ilgst trīs gadus [2011]

    Vai kāds no jums vēl atceras tos laikus, kad cilvēki masveidā "ģība" no franču komēdijām? [Kā arī, protams, šad un tad no franču smaržām, kuras to laimīgās īpašnieces mēdza pūst sev virsū tik bagātīgi, ka ģībiens nāca gribot negribot.] Rādās, ka priekš manis tie laiki beidzot ir pienākuši. Ir noskatīta kārtējā frančvalodīgo komēdija, kura atbilst manai izpratnei par to, kādam ir jābūt labam humoram, tāpēc turpmāk valodas jautājums būs primārais, lemjot - kura no daudzajām  šī žanra filmām ir pelnījusi manu redzējumu. Vismaz - pirmkārtējo.  Acīmredzami, tajās ceptajās vardēs tomēr ir kaut kāda viela, kas veicina labu joku ģenerācijas procesu, kā arī galarezultātam piedod tādu kā harmoniskas iederības auru, kas rada iespaidu, ka tie joki nāk viegli un paši no sevis... Un nevis vesela humoristu brigāde diennaktīm ir svīdusi ar papīru un zīmuli rokās, kalkulējot, kā vislabāk izdabūt no potenciālās auditorijas smieklus, kā rezultātā tu pilnīgi ar aknām jūti, kurās vietās līdz ar visiem kolektīvi būtu jāsmejas, ja vien nevēlies izkrist no smalki izrēķinātā rāmja, ko veido 2 katetes ar visu hipotenūzu. [Es to par lielu daļu amerikāņu izstrādājumu.]

     Atgriežoties pie L'amour dure trois ans * [2011], tomēr jāatzīst, ka vairāk par smieklīgu komēdiju šī filma, diemžēl, no sevis izspiest nevar. Pat romantiku nē, jo tā tomēr paģēr līdzpārdzīvojumu, ko šoreiz nebija iespējams pagādāt, jo stāstā iesaistītie tēli, manuprāt, bija plakani kā pankūkas. Dramaturģiski runājot.  [Pat jocīgi, ņemot vērā to, ka filmas scenārijs ir balstīts uz romānu, kurš esot daļēji autobiogrāfisks.] Un vēl arī tāpēc, ka galvenais varonis, lai arī šarmants un savdabīgi pievilcīgs, savā būtībā tomēr ir memmītis parastais, kurš, vismaz mani, diemžēl, nespēja pārliecināt par to, ka jaunais mīlas stāsts varētu turpināties ilgāk par tiem pašiem 3 gadiem un varbūt vēl 3 mēnešiem bonusā. 

    BET, ņemot vērā to, ka filma tiek pozicionēta kā komēdija, nevis romantiska drāma, tā savu uzdevumu pilda gods godam. Vienvārdsakot - iesaku! 7,7/10

    Un vēl - cik forši pārmaiņas pēc ir paskatīties uz dabīgiem aktieru zobiem, kuriem klāt nav ticis Holivudas dentists ar savu universālo sakodiena korekcijas šablonu! Mjā, viss vēl kā pie cilvēkiem, nevis stomatoloģizētiem tiranozauriem.

* Mīlestība ilgst trīs gadus