Izlasīju IMDb un Rotten Tomatoes, ka filma ir super jautra, izklaidējoša un ar lieliskiem aktierdarbiem, pēc kuras noskatīšanās tā vien gribas dziedāt un dejot (ja vien neesi bezcerīgi apdalīts ar muzikālo dzirdi un ritma izjūtu), un saskumu. Saskumu nevis par savu spēju dziedāt un ritmiski kustēties, bet gan par to, ka cilvēkiem laikam ir pilnīgi vienalga ko skatīties, ja kaut ko tik infantilu un virspusēju var nosaukt par lielisku izklaidi un sviest grozā vienu sarkanu tomātu pēc otra. Un es runāju nevis par jauno Glee paaudzi, bet gan nopietniem un bārdainiem kritiķiem, par kuriem gribētos domāt, ka viņiem dzīvē tomēr ir izdevies arī kaut ko labu redzēt. Izņemot " Pirmklasīgās", protams.
Nepārprotiet, dziedāšanas daļa bija ok - harmonijas bija skaistas un pareizajā tonalitātē, un, ja tas ir vienīgais, ko jūs no šī izstrādājuma gaidat, tad droši dodieties kases virzienā. BET, ja gribas dramaturģiju, ticamus raksturus un labu humoru, tad "Pitch Perfect" tomēr nebūs perfekta izvēle.
Par humoru runājot, vienīgie, kas spēja izvilināt smaidu, bija Elizabeth Banks tandēms ar John Michael Higgins dziedāšanas konkursu komentētāju lomās. Viss pārējais bija ārpus labā un ļaunā. Un es patiešām nezinu, kā lai tagad izdzēšu no savas atmiņas vēmekļu eņģeli, kurš turpmāk mani vajās sniegotos ģimenes pasākumos.
Rezumē : 5/10 (3 zvaigznes par dziedāšanu, 2 - komentētājiem)
Uz "I Give It a Year" aizgāju tamdēļ vien, ka vienā no lomām bija nofilmējies visu skaisto vīriešu etalons Nr.1 - Saimons Beikers. Tas, protams, ir mans personīgais viedoklis, tāpēc Hjū Džekmena, Rasela Krova un Džeisona Stethema pielūdzējas palūgšu palikt rāmas un visus neapstrīdāmos argumentus paturēt pie sevis, jo es tāpat zinu labāk!
IMDb par šo filmu, kā jau vairumā gadījumu, var izlasīt ļoti pretrunīgus viedokļus, sākot no "britu komēdijas atdzimšana!" līdz "sūds pēdējais!" Jāatzīst, ka abi šie opozicionārie vērtējumi ir visnotaļ pamatoti, ja vien pirmo attiecina uz komēdijas sadaļu, bet otru - uz mēģinājumu šai filmai piešķirt romantisma dvesmu.
Un tagad par abiem pēc kārtas.
Komēdija.
Es, protams, labi apzinos, ka mana humora izjūta ir diezgan savdabīga un reizēm pārsteidz pat mani pašu, jo īpaši, kad pieķeru sevi smejoties par jokiem, kuri ir bīstami pietuvināti tā dēvētā "kaku humora" lauciņam, tomēr es mierinu sevi ar domu, ka noteikti esmu tik daudzšķautnaina personība, ka droši varētu dreifēt pa taisni "из грязи в князи" un atpakaļ, un visur justies kā mājās. Protams, tikai tik ilgi, kamēr notiek kustība un man nav jāizvēlas palikt kādā no pusēm uz laiku laikiem. Diemžēl, vairākums komēdiju, pēc maniem novērojumiem, iestrēgst vienā vai otra galējībā, nespējot izmantot eklektikas potenciālu savās interesēs, līdz ar to spējot gandarīt vien diezgan ierobežotu mērķa auditoriju. Iespējams, tieši tāpēc "IGIaY" nevienlīdzīgā humora pildījums man diezgan labi gāja pie sirds, lai arī laulību konsultantes pārspīlētais iznāciens bīstami izaicināja pat manu liberālo attieksmi un iecietības mēru. Bet, par spīti dažām pārmērībām, es tomēr smējos krietni biežāk, kā daudzās citās komēdijās, un tas priekš manis ir gana labs radītājs.
Romantika.
Varētu jau domāt, ka pietiek Tasmānijas skaistulim Beikeram "piešaut" klāt fabriku, labu sirdi un precētieskāri, un visas planētas sievietes unisonā dvesīs "ah! un ah!" un mājās dosies apmierinātas uz kādu nedēļu, vai pat ilgāk. It kā jau jā, bet - nē. Es piedevās gribētu arī ticamu stāstu, kur romantisms sakņojas daudz dziļāk par plikām klišejām, kas balstītas uz Cosmopolitan auditorijas aptauju par ideālo vīrieti, un man nepietiek ar to, ka tikai no runātā teksta var noprast, ka starp varoņiem kūsāt kūsā pacilātas mīlas jūtas, kamēr visas pārējās pazīmes liecina, ka - ne s..da! To es attiecinu uz visiem 3 pāriem, ne tikai uz nabaga fabrikantu un viņa izvēli. (Par izvēlēm man būtu vēl arī atsevišķs stāsts, kas paredz briesmīgus spoilerus [romantiskajā komēdijā???], tāpēc šoreiz es jums šo prieku aiztaupīšu.)
Vienīgais, ko filmas varoņiem izdevās iemiesot pārliecinoši un patiesi, bija apnikums, aizkaitinājums un vilšanās, kas, savā ziņā, ir diezgan netipiski un pat atsvaidzinoši priekš konkrētā kino žanra.
Rezumē - ejiet pasmieties (siev.& vīr.) un palūrēt uz Beikeru (siev. & gej.). 7/10
Viendien biju sataisījusies pavadīt kulturālu vakaru, apmeklējot izrādi iekš tā Jaunā Rīgas teātra. Tik pēkšņi izrādījās, ka, pretēji manai dziļākajai pārliecībai, plānotās biļetes nevienam no līdzgājējiem tā arī nav izdevies nopirkt, tāpēc nācās uz ātru roku štukot variantu „Bē”. Kino. Diemžēl, izrādījās, ka todien iekš Foruma ir iegadījusies „Ze” diena, kas, lai arī jauki rīmējas ar „Bē”, praksē nozīmē vien to, ka biļetes uz, piemēram, Tolstoja meistardarba ekranizāciju ir pieejamas vairs tikai pirmajās divās rindās, kurās, manuprāt, sēž vien tie, kuriem tīk, ja raibs gar acīm metas, vai arī 3-metrīgu kāju laimīgie īpašnieki. Tad nu, atmetusi visas cerības uz kultūru, nolēmu vismaz nomedīt kādu glīšu gangsteri Goslinga j-ga veidolā, bet - kas tev deva! - visi arbaleti (lasi - biļetes) izķerti!
Kā jau tas nereti gadās ar izmisušiem bezvariantu ļaudīm, nācās vien pievērsties scientaloģijas sekotājiem, iegādājoties biļeti uz Džeku Rīčeru. Jāatzīst, ka izmisumu es te nedaudz pietēloju, jo pārītis iepriekšējo Toma Krūza filmu man diezgan labi patika, tāpēc nospriedu, ka peripētijas ar izbēgušām sievām un pārdēvētiem bērniem švaki vai būs Krūzam laupījušas spēju uzņemt kādu uzmundrinošu spriedzes izstrādājumu, ar kuru aktivizēt manu relaksēto ikdienu. Nolemts - darīts!
Tā nu es, savlaicīgi un ērti iekārtojusies kinozāles krēslā, īsinot laiku, sāku ieklausīties ForumCinemas pirms-seansa dziesmu repertuārā. O-pā! Stībeļa "Summer city" uz ziemu ir nomainījusi dziesma, kuras piedziedājumā uzstājīgi tiek vilināts mirt jaunam tūlīt ["die young now"], kas, komplektā ar OKartes reklāmu- "Reāla bomba!", rada visnotaļ fatālistisku noskaņu. Acīmredzot, šīs kombinācijas mērķis ir kļūt par psiholoģisku aperatīvu gaidāmajai filmai, lai publika paspētu nedaudz iesildīties un uz ekrāna redzamie līķu kalni to nepārsteigu nesagatavotu. Un tomēr, lai arī cik labi būtu bijuši tās nodomi, es kinoteātra administrācijai ieteiktu nedaudz atbildīgāk pievērsties auditorijās atskaņoto dziesmu izvēlei, lai tādiem trausliem asniņiem kā man, nenāktos izbolīt acis, mest krustus un spļaudīties pār kreiso plecu.
Tik garš ievads ir uzrakstīts tāpēc, ka par pašu filmu man īsti nav ko teikt. Sākums ir visnotaļ iepaidīgs, bet turpinājums sanācis tāds pliekans. Krūzs, protams, atveido supervaroni, par kuru vīri bijīgi sačukstas, bet sievietes krīt ģībonī (īsi pirms iemīlēšanās), tomēr, ņemot vērā to, ka šitā zupa jau ir 10x sildīta, ticības moments ir visnotaļ nosacīts. Piedevām, arī pats sižets ir ļoti iepriekšparedzams, ko vērst par labu varētu vien spēcīga mīlas līnija starp abiem galvenajiem varoņiem, bet arī tā ir baltiem diegiem šūta. Bez ķīmijas. Un beigu monologs tik salkans, ka uz tualeti sagribējās.
Rezumē - ja filmu palaidīsiet garām, pirkstos kost nenāksies! 6/10
Izlasīju IMDb un Rotten Tomatoes, ka filma ir super jautra, izklaidējoša un ar lieliskiem aktierdarbiem, pēc kuras noskatīšanās tā vien gribas dziedāt un dejot (ja vien neesi bezcerīgi apdalīts ar muzikālo dzirdi un ritma izjūtu), un saskumu. Saskumu nevis par savu spēju dziedāt un ritmiski kustēties, bet gan par to, ka cilvēkiem laikam ir pilnīgi vienalga ko skatīties, ja kaut ko tik infantilu un virspusēju var nosaukt par lielisku izklaidi un sviest grozā vienu sarkanu tomātu pēc otra. Un es runāju nevis par jauno Glee paaudzi, bet gan nopietniem un bārdainiem kritiķiem, par kuriem gribētos domāt, ka viņiem dzīvē tomēr ir izdevies arī kaut ko labu redzēt. Izņemot " Pirmklasīgās", protams.
