Seksaholiķi / The Players [2012]

"Seksaholiķi" ir viena no tām filmām uz kurām tu ej, cerēdams, ka pērnā gada Oskaru ieguvušais režisora un aktiera tandēms jau nu zinās, kā no tik banālas tēmas kā neuzticība un apsēstība ar seksu, izvirpināt asprātīgu izklaides gabalu, kur komiskais un traģiskais būs virtuozi izkārtots zelta griezuma ideālajās proporcijās un, iespējams, pat ļaus caur smiekliem nobirdināt kādu aizkustinošu krokodīla asaru. 

Smiekli un asaras šoreiz izpalika, toties žāvāties varēja uz nebēdu. Izņemot, protams, tos brīžus, kad tuvplānā tika rādīts Jean Dujardin plikais dibens, kurš tik tiešām, bikses nost!, ir aplūkošanas vērts. Un, iespējams, ir pavisam nepiedienīgi gribēt, lai par nieka 3 ar 1/2 latiem pie lieliska dibena klāt piemestu arī jēdzīgu filmu, tāpēc ar šo atziņu es savu atskaiti varētu arī beigt.

Ja nu tomēr atgriežamies pie filmas, jāsaka, ka biju patiešām pārsteigta, iekš IMDb uzzinot, ka galvenie varoņi, kā izrādās, ir katrs izpildījuši kādas 5 lomas. Jāatzīst, ka vienubrīd man radās aizdomas, ka uz ekrāna notiek kaut kāda personības dubultošanās, ko norakstīju uz to, ka savā garlaikā būšu palaidusi garām kādu pārvērtības skaidrojošu detaļu, tomēr 5 gab.!!!!!????? Sāku pat aizdomāties, vai nebūs jāmaina iedibinātā tradīcija uz filmu ierasties kā uz baltu lapu, par kuru zināms vien tas, no kura režisora vai aktiera bloknota tā tikusi izplēsta, un arī - ne vienmēr. No otras puses, kinofilma tomēr nav nekāds operas iestudējums, pirms kura būtu ieteicams iepazīties ar libretu, lai aiztaupītu sev daudz mulsinošu mirkļu, sajaucot galveno mīlnieku ar, piemēram, vectēvu, vai informatīvu rečitatīvu noturot par solista neveiklu mēģinājumu slēpt faktu, ka viņš ir aizmirsis melodiju. Tāpēc uzskatu, ka šoreiz atbildība par šo pārpratumu ir jāuzņemas vismaz vienam no 8 (!!!) režisoriem, kuri ir bijuši iesaistīti šajā daudzsološajā projektā, kurš gala rezultātā ir izgāzies kā veca sēta. Uzrakstīju pēdējo teikumu un sapratu, ka stāsti noteikti arī ir bijuši 8 un, lai žēlīgs Dievs nogrābstās, arī to es esmu palaidusi garām....

Rezumē : 6/10 (No kuriem viens punkts par dibenu un vēl viens par finālu.)

Mākoņu atlants / Cloud Atlas [2012]

Sākšu ar to, ka šī filma bija manā MUST SEE listē kopš tiku noskatījusies tās daudzsološo treileri, kas solīja sirdi plosošus dvēseļu radinieku satikšanās stāstus reinkarnācijas un cilvēku vienotības ideju mērcē, ko es parasti ēdu lielām karotēm un prasu vēl. Pie reizes arī vientiesīgi nopriecājos, ka neesmu lasījusi grāmatu, pēc kuras motīviem filma ir uzņemta, kas nozīmē, ka izpaliks neizbēgamā (vismaz personīgi man) salīdzināšana ar teksta oriģinālu, un es varēšu pilnībā izbaudīt uz ekrāna notiekošo. Pie tam – 3 stundu garumā! Vienvārdsakot, daudzsološi, lai neteiktu vairāk. BET, kā jau nereti gadās – daudz tā filma man solīja, maz tomēr deva.

Jāatzīst gan, ka, lai nonāktu pie šīs sūrās atziņas, man bija vajadzīgas aptuveni 2 stundas aizrautīgas skatīšanās, līdz notika pirmssvētku brīnums – es, acīmredzot, pieslēdzos Kosmisko zināšanu krātuvei vai varbūt Nacionālajai bibliotēkai, jo kaut kādā mistiskā veidā man pēkšņi tapa kristālskaidrs, ka grāmata ir kādas 10 reizes labāka par tās ekranizāciju, un tas, ko es pašlaik uz ekrāna vēroju, ir tikai vāja atblāzma no tā, ko Deivids Mičels savā daiļdarbā ir gribējis mums pavēstīt. Šī pēkšņā atklāsme mani pat saniknoja [ļoti iespējams, manī astrāli bija iemiesojies pats rakstnieks!], un es diezgan skaudri sapratu, ko izjūt tie koncerta apmeklētāji, kuri ir iegādājušies biļeti, piemēram, uz Bon Jovi, bet tā vietā uz skatuves ir sagaidījuši surogātgrupu Bon Giovi. Protams, paši vainīgi, ja afišu lasa pa diagonāli, neiedziļinoties burtos un sīkajā drukā, tomēr vilšanās sajūta tamdēļ nav mazāka. 

Pieļauju, ka līdzīgi ir arī ar tiem “Cloud Atlas” skatītājiem (mani ieskaitot), kas nav pat painteresējušies, cik bieza ir grāmata un vai tās sižetu maz ir iespējams iekļaut 3h garā kinoizstrādājumā, saglabājot literāro virsvērtību, pateicoties kurai, ir iegūta vispasaules atzinība un novērtējums prestižu literatūras balvu veidolā. Un, ja mājasdarbs nav izdarīts, tad vainot par neattaisnotajām ekspektācijām var tikai pats sevi! Vai arī, protams, režisoru.

Bet tiem, kuru informācijas līmenis bija nesalīdzināmi augstāks, t.i. - izlasīta grāmata, vai vismaz uzrakstīts referāts, balstoties uz internetā pieejamo viedokļu apkopojumu, jādomā, nekādiem pārsteigumiem nevajadzēja būt. Pat ezim ir skaidrs, ka ielikt tik daudz vienlīdzsvarīgu paralēlu stāstu vienā pilnmetrāžas filmā un vēl katram varonim izveidot raksturu, ir sarežģīts un praktiski neizpildāms uzdevums, tāpēc augstākais uz ko varētu cerēt, ir aizraujošs vizuālais tīzeris tiem, kas meklē kādu labu grāmatu, ko vaļas brīžos palasīties.

Līdz ar to, ņemot vērā visu augstāk rakstīto, uzskatu, ka “Cloud Atlas” ir izdevusies reklāmas kampaņa grāmatai, ar daudzām „A-„ klases zvaigznēm, kas solīdi notur skatītāju interesi jau minēto 3h garumā. Pie tam, futūriskie specefekti, vismaz manā skatījumā, bija lieliski! Tie, protams, prasa ne mazums līdzekļu, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka specefektu meistariem, ACĪMREDZAMI, bija nācies krietni iegrābties grimētāju budžetā. Tik krietni, ka „novecinātā” Hale Berija filmas izskaņā izskatījās kā ar brūnu grīdas krāsu nopūsts putnubiedēklis, kuru operators uzdrīkstējās parādīt tikai no paliela attāluma, lai bērni ar savu raudāšanu neizbojātu aizkustinošo finālu. Un ar aizkustinošo finālu es domāju mehānisku nobeigumu ar smukām frāzēm no grāmatas, tā vietā, lai visas filmas garumā radītu līdzpārdzīvojumu kaut vienam no varoņiem, kas likumsakarīgi skatītāju aizvestu līdz emocionālai katarsei. Šoreiz, diemžēl, nekā!

Grāmatu gan labprāt izlasīšu! [Aizdevējus lūdzu pieteikties brīvprātīgi!]