Signs [2002]

Par šo filmu biju plānojusi uzrakstīt jau pāris mēnešus atpakaļ, kad tikko to biju noskatījusies, tomēr īsti nezināju, kā lai to vislabāk izdara, neatklājot būtiskus faktus, kas varētu sabojāt skatīšanās prieku pārējiem, un uz brīdi atliku šo nodomu malā.

Sagadījās tā, ka iepriekšējās nedēļas nogalē manā draugu lokā izvērsās diskusija par to, vai cilvēks ir tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ evolucionējis gaļas klucis ar smadzenēm, kuru beigās sagrauž tārps, vai tomēr mūsu eksistence nav nejauša un mēs esam kaut kas vairāk par savu apvalku, un arī viss, kas ar mums notiek, tomēr ir daļa no kāda augstāka plāna, par kura nozīmīgumu mums ir grūti spriest, jo mūsu apziņa nespēj saskatīt visas kopsakarības. Diskusija nebija pārāk auglīga – abu nometņu pārstāvji palika katrs pie savām domām, tomēr manī aktivizējās jautājums – vai viegli ir dzīvot ar apziņu, ka tu esi pilnīgi viens pats uz šīs pasaules? Ka tam, ko tu dari, ir nozīme vien tik, lai sev atvēlētos dzīves gadus pavadītu pēc iespējas komfortabli un tad pazustu nebūtībā uz visiem laikiem? 

Pieļauju, ka vairāki ateistiski noskaņoti lasītāji tagad domā – kāda mārrutka pēc es filmas apskatā iekļauju šādu liriski-eksistenciālu atkāpi, tomēr uzskatu, ka tā ir nepieciešama, lai sagatavotu jūs tam, ko "Signs" var piedāvāt. 

Un uzreiz ķeros pie citas atkāpes. :) „Signs” manā redzes lokā nokļuva pateicoties filmai „Jeff, Who Lives at Home” [2011], kur galvenais varonis savu dzīvi bija pakārtojis dažādu zīmju saskatīšanai un pielietošanai sadzīvē, un kura pasaules uzskats pamatojās tieši uz augstākminētajā filmā izbaudīto pieredzi. Un, lai gan „Džefs, kurš uzturas mājās” manā skatījumā nav nekāds šedevrs (tomēr visnotaļ simpātisks izstrādājums, kuram arī varat uzmest savu kino aci), es tam vienmēr būšu pateicīga par to, ka tas man atklāja vienu no retajām filmām, kuru gribas noskatīties atkārtoti. [Starp citu, noskatoties "Signs" otro reizi, tā šķita vēl labāka kā pirmajā reizē.] 

Un tagad īsi par filmu. Kukurūzas laukā parādās dīvaini apļi, kuru izcelsme nav saistīta ar vietējo huligānu brīvdabas aktivitātēm. Bet, ja tie nav huligāni, KAS tad? Virspusēji skatoties, filma ir lielisks trilleris, kurš ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem rada tādu spriedzi, kādu nav iespējuši simtiem citu lielbudžetnieku, jo spriedzes pamatā ir grodi izstāstīts stāsts, nevis mehāniski atstrādāts šablons. Un arī tie, kam eksistenciāli jautājumi miegu naktīs nelaupa, spēs izbaudīt tās valdzinošo spēku. Tomēr filma savā būtībā ir par ticību (un nevis par citplanētiešiem, kā varētu likties!), lai arī, paldies Dievam, ne par reliģiju, pat, ja tās galvenais varonis ir ticību zaudējis mācītājs, kurš mēģina atrast savu vietu pasaulē, kurā vairs nekas nav tā, kā bijis agrāk. Pirms.

Mācītāja lomā vienkārši lieliski ir iemiesojies Mels Gibsons. Arī pārējie aktieri, Joaquin Phoenix ieskaitot, ir savu uzdevumu augstumos, jo īpaši bērnu lomu izpildītāji, kuri, manuprāt, būtu pelnījuši katrs pa Oskaram. Oskaru dodu arī par scenāriju, režiju, operatora darbu un mūziku. 10/10

Divas dienas Ņujorkā [2012]

Pēc ilgāka atelpas brīža, kas tika pavadīts visādos brīvdabas festivālos, tiku aizgājusi uz kino. Uz  „Divas dienas Ņujorkā”. Ja mana izvēle būtu atkarīga tikai no treilera, droši vien nebūtu gājusi. BET – ņemot vērā to, ka man joprojām ļoti siltā atmiņā ir „Divas dienas Parīzē”, vienkārši nespēju noticēt, ka Žilī Delpī būtu varējusi uztaisīt kaut kādu sū..u, tāpēc saņēmos [kafiju un kausētos sieriņus] un devos skatīt.

Skaidrs ir viens, tu vari vīrietim teikt, ka slapini bikšelēs, jo ir atrofējušies visi zemjostasvietas muskuļi [jā, tā arī vari tiešā tekstā teikt un pat vārdiski ilustrēt savus bezcerīgos pūliņus to mainīt uz labu!], un atzīt, ka neviens tevi negrib, jo esi veca kā pasaule (38 gadi!!!!), bet, ja kaut kur starp žēlabām iepīsi apgalvojumu, ka esi orālā seksa dieviete, tad vari būt 100% droša, ka tas būs vienīgais, ko viņš no visa tevis teiktā paturēs atmiņā un turpmāk sitīsies kā naktstauriņš pret lampu, lai tik varētu to pārbaudīt praksē. Vienīgais, jārēķinās, ka, iespējams, šī viltība darbojas tikai uz nūģiem, kurus uzbudina [vismaz mentāli] arī Obamas ķermeņa kontūras atveidojums kartonā.

Bet, paldies dievam, šo baiso urīnnesaturīgās sievietes un nūģa savienību nedaudz atsvaidzina radinieki no Francijas, kuru izpratne par pilnasinīgu dzīvošanu neaprobežojas vien ar čubināšanos tumsā zem segas un ģenētiski modificēta steika grillēšanu istabā. Jāatzīst, ka viņu vilšanās par to, ka Ņujorkas radiniece ir pamanījusies piejaucēt iespējams vienīgo melnādaino pasaulē, kurš nepīpē zāli, ir pilnībā saprotama.

Labi, pārējo, ja vien ir vēlēšanās, skataties paši! Nesaku ne melns, ne balts. Uz jēlāku joku fona bija arī pāris labu joku (piemēram, par ievainoto zaķīti), un kopumā manas bažas par pilnīgu filmas izgāšanos neapstiprinājās. Un, jā – filmas daļa par dvēseli bija lieliska, pie kam Vinsents Gallo tur iederējās kā 2karātu briljants saderināšanās gredzenā. Es pat teiktu, ka tamdēļ vien šo izstrādājumu ir vērts noskatīties. 6,5/10