Šī mana recenzija būs skaidrs un gaišs apliecinājums tam, ka brīnumi notiek!
Lasiet un brīnieties!
Tātad, salasījusies kinoblogeru atsauksmes, ierodos kinoteātrī, bruņojusies
ar kafiju pret miegu un potenciālu plānu lietderīgam laika menedžmentam –
filmas laikā apaudzēt ar miesu jau prātā sagatavotas recenzijas vadlīnijas, lai
pēčāk atliktu tās tikai pierakstīt un vakars brīvs! Jā, atzīstu –
aizspriedumaini un neprofesionāli, BET - lai akmeni pirmais met tas, kurš
skaidrā prātā ir noskatījies iepriekšējos Ēķa & Graubas tandēma ražojumus
un uzskatījis tos par labiem esam! Vai vismaz par ierindojamiem kategorijā „kino”.
Nu? Nu?
[Skatos, ka akmeņu nebūs, tāpēc atļaušos turpināt.]
Jāatzīst, pirmā pusstunda nekādus pārsteigumus nesagādā. Galvenais varonis
kā olekti norijis deklamē tekstu labākajās teātra tradīcijās, un arī pārējie personāži
negrib iepalikt. Jo īpaši Ingas Alsiņas atveidotā Elvīra, kura savu kokaino tēlu
gods godam ietur līdz pat beigu titriem. Tomēr, vārds pa vārdam, notikums pēc
notikuma un skat! – pieķeru sevi ar sažņaugtām dūrītēm aktīvi dzīvojot uz
ekrāna notiekošajam līdzi!
Un brīdī, kad izdzertā kafija liek uz brīdi pamest zāli, ar sprintera
cienīgu ātrumu jožu uz labierīcībām, lai tikai ātrāk paspētu atgriezties savā
vietā un turpinātu līdzpārdzīvot Sapņu komandai 1935, par kuras aktīvu
līdzjutēju es gluži nemanot esmu kļuvusi. Pašās beigās pat nākas slāpēt
aizkustinājuma asaras, kuras lauztin laužas uz āru, kā apliecinājums tam, ka
patriotisma jūtas un lepnums par savējiem manī nevaid miris. Un par treknu
punktu uz „i”, lai jums kalpo atzīšanās, ka, parādoties beigu titriem, pārliecināti
pievienoju arī savu artavu kopējā aplausu šķindā, kas manā mūžā gadās tikpat
reti kā Ziemassvētki vai varbūt pat 29.februāris.
Un tomēr, lai kā arī šī filma sildīja manu nosalušo latvietes pašapziņu, es uzskatu, ka ārpus valsts robežām to tomēr nevajadzētu laist. Katrā gadījumā
– ne uz starptautiskiem filmu festivāliem, jo tā nespēs sacensties ar tādiem
kinodarbiem, kuri no saviem skatītājiem nepaģēr piederību pie konkrētas
nacionalitātes un tai piederošo cilvēku atpazīšanu. „Sapņu komanda 1935” ir
radīta mums – latviešiem, lai mēs beidzot paceltu savas nolaistās astes gaisā un
beigtu žēli ņaudēt par to, ka mēs esam niecīgi, mēs esam nevarīgi, tā vietā,
lai apzinātos, ka mēs esam diženi un mēs esam vareni! ;) Tamdēļ 9/10.
P.S. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka jaunlaiku latviešu kinoindustrijā
beidzot ir parādījies bērns, kurš māk tēlot! Man domāt, tagad būs uz izķeršanu.
