Ar smagu sirdi ķeros klāt šai recenzijai, jo biju sacerējusies to rakstīt pavisam savādāku. Tātad, vakar apskatīju Sašas Barona Koena veidoto Diktatoru [2012] un.... pievīlos. Diezgan smagi. Pēc visnotaļ žilbinošā "Brüno" [2009] laikam gan biju gaidījusi nezin kurā pakāpē kāpinātus absurdu provokāciju demonstrējumus, tā vietā saņemot izvilktu kvadrātsakni no visa iepriekš Koena repertuārā pieredzētā.
Jā, joprojām diezgan melni, joprojām atļaujoties krietni vairāk par citiem (politkorektajiem) amerikāņiem, un šoreiz izvēloties parādīt nevis sabiedrības errorus "natūrā", bet gan vienkāršoti mākslinieciskā veidā sabakstīt lapseņu midzeni, kur mitinās visas tā saucamās tabu tēmas - 9/11, grūtnieces, žīdi, mellie un tik nepilnvērtīgais sieviešu dzimums. Pie tam, bakstīt tik tiešām pa vienkāršo - ar koku. Citiem vārdiem, fizioloģijas triumfs pār ideoloģiju.
Nepārprotiet, es esmu melna un aizvainojoša humora cienītāja, ja vien tas nav prasts kā zirga deķis. Diemžēl, šajā izstrādājumā Koens ir nolēmis smieties kopā ar sabiedrību, nevis par sabiedrību. Lai gan - varbūt pats fakts, ka auditorija šo filmu tik augstu ir novērtējusi, ir tas, ko Koens ir gribējis mums pierādīt? Just sayin' ...
