Oficiāli paziņoju, ka esmu izlasījusi pagaidām vislieliskāko un aizraujošāko grāmatu savā mūžā - Ayn Rand "The Fountainhead" (1947).
Uzreiz brīdināšu, ka šī grāmata sit kā ar āmuru pa pieri (vismaz man) - tās iespaidā nācās nonākt pie vienas otras skarbas atziņas pašai par sevi, un atpazīt sevi ne tajos varoņos, kuros gribētos. Bija jādomā- vai es dzīvoju tā, kā ES to vēlos, vai arī atļauju citiem izdarīt izvēles manā vietā? Vai es piederu pie Radītājiem, vai "second - handeriem", kas iekārtojušies kolektīvisma siltajā paspārnē, neapzināti vēlas tikt pakļauti un vadīti? Ar ko es patiesībā cīnos, mēģinot apkarot savu EGO? Ko es saprotu ar vārdu Mīlestība, un vai dzīvot ir prieks...?
Grāmata, kas liek domāt. Pamatīgi un dziļi. Es pat to nosauktu par visezoteriskāko garadarbu, ko man ir nācies lasīt (un es esmu izlasījusi diezgan daudzus), un tik pat labi to varētu pozicionēt kā visizteiktāko pretmetu manis iepriekš minētajai literatūrai.
Un - nevienu brīdi nerodas iespaids, ka konkrētais romāns ir uzrakstīts pirms vairāk, kā 60 gadiem (ja neņem vērā valodas attīstību). Tas ir tik mūsdienīgs un aktuāls, ka es pat vairākkārtīgi pārliecinājos, vai neesmu pārskatījusies tā izdošanas gadu. Un tagad man ir skaidrs, kāpēc tāds iespaids rodas, jo - patiesi būtiskais ir nemainīgs, tam nav noilguma, vai lietošanas termiņa.
Uzreiz brīdināšu, ka šī grāmata sit kā ar āmuru pa pieri (vismaz man) - tās iespaidā nācās nonākt pie vienas otras skarbas atziņas pašai par sevi, un atpazīt sevi ne tajos varoņos, kuros gribētos. Bija jādomā- vai es dzīvoju tā, kā ES to vēlos, vai arī atļauju citiem izdarīt izvēles manā vietā? Vai es piederu pie Radītājiem, vai "second - handeriem", kas iekārtojušies kolektīvisma siltajā paspārnē, neapzināti vēlas tikt pakļauti un vadīti? Ar ko es patiesībā cīnos, mēģinot apkarot savu EGO? Ko es saprotu ar vārdu Mīlestība, un vai dzīvot ir prieks...?
Grāmata, kas liek domāt. Pamatīgi un dziļi. Es pat to nosauktu par visezoteriskāko garadarbu, ko man ir nācies lasīt (un es esmu izlasījusi diezgan daudzus), un tik pat labi to varētu pozicionēt kā visizteiktāko pretmetu manis iepriekš minētajai literatūrai.
Un - nevienu brīdi nerodas iespaids, ka konkrētais romāns ir uzrakstīts pirms vairāk, kā 60 gadiem (ja neņem vērā valodas attīstību). Tas ir tik mūsdienīgs un aktuāls, ka es pat vairākkārtīgi pārliecinājos, vai neesmu pārskatījusies tā izdošanas gadu. Un tagad man ir skaidrs, kāpēc tāds iespaids rodas, jo - patiesi būtiskais ir nemainīgs, tam nav noilguma, vai lietošanas termiņa.
Pilnīgi noteikti iesaku to izlasīt visiem, kam vien rodas tāda izdevība. Un, ja šāda izdevība nerodas, tad radiet to paši! ;)
