Uzreiz brīdinu, ka šis ir pasūtījuma raksts. Mana māsa ļoti gribēja, lai kaut ko uzrakstu par pasen noskatīto Hope Springs [2012] (Kā izglābt laulību), pat labi zinot, ka es, atšķirībā no viņas pašas, tik lielā sajūsmā par šo izstrādājumu nemaz neesmu. Bet vai ta' man grūti piešaut eļļu ģimenes siltajam pavardam?! Nē.
Par ko tad ir stāsts? Stāsts ir par kādu precētu pāri, kas savu kopdzīvi ir aizlaiduši tādā dibenā, kurā mīlestības gaisma vairs gadu gadiem neiespīd, nemaz nerunājot par kaislības liesmu. Tomēr vienā jaukā dienā sieva nolemj, ka dzert Boržomi nekad nav par vēlu un vienpersoniski piesaka abus ar vīru uz pāru terapiju kaut kur ellē ratā Jaunanglijā.
Vīram tagad ir jāizlemj, vai viņš grib saglabāt laulību un turpināt pa lēto ēst brokastīs sievas ceptās olas ar bekonu, vai tomēr šķirties un turpmāk brokastot kafejnīcā. Katram finansiāli atbildīgam vīrietim momentā kļūst skaidrs, ka brokastošana kafejnīcā iekļauj sevī arī šķiršanās izdevumus un iespējamu pārvākšanos uz dzīvi daudzdzīvokļu namā, tāpēc bezbēdīgas nākotnes vārdā tiek pieņemts lēmums izdabāt sievas kaprīzei un doties emocionāli ārstēties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka terapija tiek apmaksāta no sievas kabatas.
BET - jo tālāk, jo trakāk! Izrādās, ka vietējā Meinas kafejnīca par ēdienu plēš bargu naudu, un it kā ar to vēl nebūtu gana - nākas piedzīvot arī psiholoģisku vardarbību no terapeita (Stīvs Karels) puses. Iespējams, ka visādi tur "apskauties un sabučoties" der kaut kādiem karstgalvīgiem jaunēkļiem puberitātes vecumā, bet ne jau nu zolīdam pārim, kurš kopā ir pavadījis jau teju 1/2 gadsimtu! Par kroni visam kļūst ierosinājums pastāstīt paša sievai par savam seksuālajām fantāzijām ar kaimiņieni. Šādā momentā katram kļūst skaidrs kā diena, ka terapeits ir nekaunīgs šarlatāns, kuram vispasaules profesionālo psihologu brālības tiesa kā sodu par ļaunprātīgu cilvēku čakarēšanu ir piespriedusi izsūtījumu uz Meinu, kas ģeogrāfiskā novietojuma ziņā ir Amerikas Savienoto valstu ekvivalents Krievijas Sibīrijai.
Un arī tas vēl nav viss, bet tālāk skatieties paši!
Visā visumā - asprātīgs un feins gabals, kuram nav grūti noticēt, pateicoties lieliskajiem aktierdarbiem (jo īpaši Tommy Lee Jones). Man gan personīgi pa vidam palika garlaicīgi, jo radās sajūta, ka visi sākotnēji smieklīgie joki un grimases iet uz riņķi vien, un manas ekstrasensorās spējas paredzēt jokus šajā filma ir ieguvušas vēl vienu danu. Tomēr jāsaprot, ka pāru terapija, protams, nav nekāda banku aplaupīšana itāļu stilā un, ja gribas saglabāt ticamības momentu, atkārtošanās un paredzamība vienkārši piederas pie lietas. Tāpēc - 7.5/10
Vakardien biju uz Looper (Laika Cilpa) [2012] un tikko nolēmu, ka kaut kas par šo pasākumu tomēr ir jāuzraksta. Kaut vai tāpēc vien, ka sen nekas nav rakstīts un jūs visi noteikti esat noilgojušies pēc mana viedā padoma kino izvēles jautājumā.
Sākšu ar to, ka filma nav par ceļošanu laikā, bet par jau pieminētajām izvēlēm. Visvienkāršākajām dilemmām, kurām mēs visi ejam cauri dienu no dienas, stundu no stundas, minūti pa minūtei. Sākot ar to, vai tu izvēlējies piecelties tad, kad noskanēja modinātājzvans, vai tomēr nolēmi vēl 5x10 minūtes pavāļāties, kamēr rīta stundai zelts no mutes izkritīs. Uz mani parasti attiecas otrais variants un es nezinu, ko labu vai varbūt sliktu es savā dzīvē palaižu garām, kamēr kārtējo reizi izmisīgi cīnos ar pagājušā vakara vēlās gulētaiziešanas sekām.
Un tagad iedomājies, ka tev ir iespēja no rīta, prātojot- celties vai vāļāties, fiksiņām pārvietoties uz tuvo nākotni, lai apskatītos, kas no tā visa sanāks. Un tikai tad izlemt, kā labāk rīkoties. Vienīgais, rēķinies, ka, lai būtu pilnīgi drošs par sekām, šo ceļojumu nāksies veikt katru reizi, kad izdarīsi vismazāko izvēli. Tātad - piecēlies esi, tagad atliek izlemt vai iet uz virtuvi padzerties vai labāk paraustīt kaķi aiz astes, pavingrot vai atkal noslinkot, vilkt zilās kurpes vai tomēr melnos zābakus? Jo katram sīkumam IR nozīme.
Tāpēc, manuprāt, ceļojumi laikā ir diezgan nepraktiska padarīšana, kas nevis atvieglo, bet gan tieši otrādi - pamatīgi apgrūtina sadzīvi. Daudz vienkāršāk ir pieņemt par aksiomu teicienu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un dzīvot tik augšā! T.i. - gulēt līdz pēdējam gailim.
Looper režisors, protams, nav tik sīkumains kā es, un pieiet visai šai ceļošanas laikā padarīšanai ar daudz plašāku vērienu. Un piedāvā saviem varoņiem rīkoties pa Staļina & co modei - "Nav cilvēka, nav problēmas!", neliekot aizdomāties par to, ka katra tāda mēroga korekcija ieviestu KARDINĀLAS izmaiņas pilnīgi visu cilvēku dzīvēs, un sekas nebūtu paredzamas. Atceramies kaut vai par tauriņa spārna vēzienu, kas spēj izraisīt cunami otrā pasaules malā. Tad iedomājieties, ko spētu izraisīt viena cilvēka pazušana no zemes virsmas... [Es ceru, ka tagad tu saproti, cik nozīmīgs TU esi! Ja nebūtu TEVIS, iespējams, mūsdienu populārās mūzikas estrāde būtu pavisam savādāka.... Vai varbūt saldējums būtu ar kaučuka garšu.]
BET - ja neņem vērā šo nelielo sacilpojumu, filma ir gana interesanta, uzrunā visnotaļ spēcīgi un vispār .... ejiet un paskatieties paši! Iesaku.
Viens no tiem ir "Meklēju draugu pasaules galam" (Seeking a Friend for the End of the World) [2012]. Šo filmu vēlējos redzēt, galvenokārt, Stīva Karela dēļ, kura aktieriskās izpausmes pārsvarā gadījumu ir radušas atsaucību manā sirdī. Un vēl savienojumā ar tik kolorītu tēmu kā pasaules gals! Pie tam, konkrētu, nevis potenciālu. Nedaudz gan mulsināja Keiras Naitlijas dalība šajā izstrādājumā, jo vēl nesaderīgāku ekrāna pāri man bija grūti iztēloties, tomēr nolēmu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus un dot abiem iespēju pierādīt man pretējo. Diemžēl, eksperiments izgāzās. Kerels joprojām bija un ir lielisks aktieris, tomēr pāra ķīmija ir tāds agregātstāvoklis, ko nospēlēt nav iespējams. Tā vai nu ir, vai nu nav. Šoreiz, diemžēl, nav. Tomēr, neskatoties uz ne pārāk veiksmīgo mīlestības līniju, pati filma ir visnotaļ baudāma. Apokaliptisko noskaņu ir izdevies radīt diezgan ticamu un Karela varonis tik tiešām aizkustina un liek dzīvot līdzi viņa it kā bezjēdzīgajai eksistencei, un mēģinājumam atrast kādu sirdij tuvu cilvēku, ar ko kopā sagaidīt nenovēršamo. Manuprāt, ja izņemtu ārā Naitlijas spēlēto tēlu, kurš man personīgi bija diezgan neizprotams, filma tikai iegūtu. 7/10
Ta-dā! Beidzot esmu nonākusi līdz kinofilmai, par kuru patiesībā gribēju rakstīt - "Thirteen Conversations About One Thing" [2001]. Uzreiz brīdināšu, ka šis izstrādājums ir ar prasībām - paģēr atbilstošu noskaņojumu un vēlmi iedziļināties uz ekrāna notiekošajā. Pie tam, kā par spīti, notikumu ir ļoti maz. Galvenās, kā jau kāds attapīgāks lasītājs varētu būt secinājis no filmas nosaukuma, ir sarunas. Trīspadsmit sarunas par veiksmi/neveiksmi, laimi, likteni un to, vai cilvēks ir vientuļa sala, vai varbūt mēs, cilvēki, tomēr pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Pārnestā nozīmē, protams. Vai, drīzāk, - enerģētiskā.
Filmā darbojas 4 galvenie varoņi - apdrošināšanas eksperts, jurists, apkopēja un universitātes profesors, no kuriem katrs ir nonācis tādā savas dzīves punktā, kas liek uzdot eksistenciālus jautājumus, uz kuriem nav viegli saņemt, bet, galvenokārt - pieņemt atbildes.
Tiem, kuri baidās, ka šī filma būs tikai tāda tukša muldēšana par nepierādāmām lietām, iesaku pārstāt baidīties un paskatīties pašiem - sirds gaišāka kļūs! ;)
Par šo filmu biju plānojusi
uzrakstīt jau pāris mēnešus atpakaļ, kad tikko to biju noskatījusies, tomēr
īsti nezināju, kā lai to vislabāk izdara, neatklājot būtiskus faktus, kas
varētu sabojāt skatīšanās prieku pārējiem, un uz brīdi atliku šo nodomu malā.
Sagadījās tā, ka iepriekšējās
nedēļas nogalē manā draugu lokā izvērsās diskusija par to, vai cilvēks ir tikai
dažādu apstākļu sakritības dēļ evolucionējis gaļas klucis ar smadzenēm, kuru
beigās sagrauž tārps, vai tomēr mūsu eksistence nav nejauša un mēs esam kaut
kas vairāk par savu apvalku, un arī viss, kas ar mums notiek, tomēr ir daļa no
kāda augstāka plāna, par kura nozīmīgumu mums ir grūti spriest, jo mūsu apziņa
nespēj saskatīt visas kopsakarības. Diskusija nebija pārāk auglīga – abu
nometņu pārstāvji palika katrs pie savām domām, tomēr manī aktivizējās
jautājums – vai viegli ir dzīvot ar apziņu, ka tu esi pilnīgi viens pats uz šīs
pasaules? Ka tam, ko tu dari, ir nozīme vien tik, lai sev atvēlētos dzīves
gadus pavadītu pēc iespējas komfortabli un tad pazustu nebūtībā uz visiem laikiem?
Pieļauju, ka vairāki ateistiski
noskaņoti lasītāji tagad domā – kāda mārrutka pēc es filmas apskatā iekļauju
šādu liriski-eksistenciālu atkāpi, tomēr uzskatu, ka tā ir nepieciešama, lai
sagatavotu jūs tam, ko "Signs"var piedāvāt.
Un uzreiz ķeros pie citas
atkāpes. :) „Signs” manā redzes
lokā nokļuva pateicoties filmai „Jeff, Who Lives at Home” [2011], kur
galvenais varonis savu dzīvi bija pakārtojis dažādu zīmju saskatīšanai un
pielietošanai sadzīvē, un kura pasaules uzskats pamatojās tieši uz
augstākminētajā filmā izbaudīto pieredzi. Un, lai gan „Džefs, kurš uzturas
mājās” manā skatījumā nav nekāds šedevrs (tomēr visnotaļ simpātisks
izstrādājums, kuram arī varat uzmest savu kino aci), es tam vienmēr būšu pateicīga
par to, ka tas man atklāja vienu no retajām filmām, kuru gribas noskatīties
atkārtoti. [Starp citu, noskatoties "Signs" otro reizi, tā šķita vēl labāka kā pirmajā
reizē.]
Un tagad īsi par filmu.
Kukurūzas laukā parādās dīvaini apļi, kuru izcelsme nav saistīta ar vietējo
huligānu brīvdabas aktivitātēm. Bet, ja tie nav huligāni, KAS tad? Virspusēji
skatoties, filma ir lielisks trilleris, kurš ar minimāliem izteiksmes
līdzekļiem rada tādu spriedzi, kādu nav iespējuši simtiem citu lielbudžetnieku,
jo spriedzes pamatā ir grodi izstāstīts stāsts, nevis mehāniski atstrādāts
šablons. Un arī tie, kam eksistenciāli jautājumi miegu naktīs nelaupa, spēs
izbaudīt tās valdzinošo spēku. Tomēr filma savā būtībā ir par ticību (un nevis
par citplanētiešiem, kā varētu likties!), lai arī, paldies Dievam, ne par
reliģiju, pat, ja tās galvenais varonis ir ticību zaudējis mācītājs, kurš
mēģina atrast savu vietu pasaulē, kurā vairs nekas nav tā, kā bijis agrāk.
Pirms.
Mācītāja lomā vienkārši
lieliski ir iemiesojies Mels Gibsons. Arī pārējie aktieri, Joaquin Phoenix
ieskaitot, ir savu uzdevumu augstumos, jo īpaši bērnu lomu izpildītāji, kuri,
manuprāt, būtu pelnījuši katrs pa Oskaram. Oskaru dodu arī par scenāriju,
režiju, operatora darbu un mūziku. 10/10
Pēc ilgāka atelpas
brīža, kas tika pavadīts visādos brīvdabas festivālos, tiku aizgājusi uz kino. Uz
„Divas dienas Ņujorkā”. Ja mana izvēle
būtu atkarīga tikai no treilera, droši vien nebūtu gājusi. BET – ņemot vērā to,
ka man joprojām ļoti siltā atmiņā ir „Divas dienas Parīzē”, vienkārši nespēju
noticēt, ka Žilī Delpī būtu varējusi uztaisīt kaut kādu sū..u, tāpēc saņēmos
[kafiju un kausētos sieriņus] un devos skatīt.
Skaidrs ir viens,
tu vari vīrietim teikt, ka slapini bikšelēs, jo ir atrofējušies visi
zemjostasvietas muskuļi [jā, tā arī vari tiešā tekstā teikt un pat vārdiski ilustrēt
savus bezcerīgos pūliņus to mainīt uz labu!], un atzīt, ka neviens tevi negrib,
jo esi veca kā pasaule (38 gadi!!!!), bet, ja kaut kur starp žēlabām iepīsi apgalvojumu,
ka esi orālā seksa dieviete, tad vari būt 100% droša, ka tas būs vienīgais, ko
viņš no visa tevis teiktā paturēs atmiņā un turpmāk sitīsies kā naktstauriņš
pret lampu, lai tik varētu to pārbaudīt praksē. Vienīgais, jārēķinās, ka,
iespējams, šī viltība darbojas tikai uz nūģiem, kurus uzbudina [vismaz mentāli]
arī Obamas ķermeņa kontūras atveidojums kartonā.
Bet, paldies
dievam, šo baiso urīnnesaturīgās sievietes un nūģa savienību nedaudz atsvaidzina radinieki no Francijas, kuru
izpratne par pilnasinīgu dzīvošanu neaprobežojas vien ar čubināšanos tumsā zem
segas un ģenētiski modificēta steika grillēšanu istabā. Jāatzīst, ka viņu
vilšanās par to, ka Ņujorkas radiniece ir pamanījusies piejaucēt iespējams vienīgo
melnādaino pasaulē, kurš nepīpē zāli, ir pilnībā saprotama.
Labi, pārējo, ja
vien ir vēlēšanās, skataties paši! Nesaku ne melns, ne balts. Uz jēlāku joku
fona bija arī pāris labu joku (piemēram, par ievainoto zaķīti), un kopumā manas
bažas par pilnīgu filmas izgāšanos neapstiprinājās. Un, jā – filmas daļa par
dvēseli bija lieliska, pie kam Vinsents Gallo tur iederējās kā 2karātu briljants
saderināšanās gredzenā. Es pat teiktu, ka tamdēļ vien šo izstrādājumu ir vērts noskatīties.
6,5/10
Šajā sērijā
turpināšu aprakstīt tos situāciju komēdiju seriālus, kurus gadu gaitā esmu noskatījusi un atzinusi par labiem esam. Kā arī, nobeiguma daļā apskatīšu tā saucamos proletariāta izstrādājumus, kuri, manuprāt, ir izpelnījušies nepelnītu, bet visnotaļ paredzamu popularitāti skatītāju vidū. Tas, protams, būs ļoti subjektīvs un arī varen snobisks skatījums, bet kāds nu būs, tādu ņemiet par labu! Katrā gadījumā, klusēt par to es vairs nejaudāju.
Un, jā - secībai arī šoreiz IR nozīme.
5. Tātad, 5.vietā esmu ierindojusi daudziem labi zināmo seriālu “Cougar
Town” [2009 - ...]
http://www.imdb.com/title/tt1441109/
, kura kaislīgs cienītājs ir jau mazākam skaitam cilvēku zināmais Abeds no Community.
Visupirms tiem, kas
šo seriālu ir izlaiduši tikai tāpēc, ka pumu (un arī citu
dzīvnieku) piedzīvojumi, pat, ja tajos ietilpst kādas pilsētas
okupācija, viņus 100 gadus neinteresē, paskaidrošu, ka šis nav
National Geographic produkts, kā varētu spriest pēc nosaukuma. Ja
ieskatamies amerikāņu slenga vārdnīcā, tad redzam, ka jēdziena
“Cougar” nozīme ir – sieviete (parasti pēc 30 gadu vecuma),
kas iecienījusi seksuālas attiecības ar jaunākiem vīriešiem. Ja
arī tagad tu neesi ieintriģēts, tad turpini vien skatīties savu
“The IT Crowd”. Savukārt, pārējie uzmanīgi lasa tālāk.
Šis ir viens no
tiem seriāliem, kas tevi gan sasmīdinās, gan, iespējams,
padarīs par alkoholiķi. Tev tagad pašam ir rūpīgi jāizvēlas,
kas tu gribi būt - drūms atturībnieks vai jestrs plencis, kas
dzīves kukuržņiem pāri streipuļo smejot. Jā, iespējams, ir arī
citas alternatīvas, kā, piemēram, turpināt būt dzīvespriecīgam
nedzērājam, izlaižot šo izstrādājumu un turpinot skatīties
citus sit-com seriālus, tomēr – cik ilgi? Tagad, kad tu zini, ka
Cougar Town skatīšanās ir skaidrajam saprātam bīstama, vai
tiešām varēsi noturēties slepus nepalūrot ne bišku? Pat zinot,
ka atkarība var iestāties jau no vienas sērijas? Vairāk neko neteikšu
– skatieties vai neskatieties paši! Uz savu atbildību.
Atzīmēšu vien to,
ka vienīgā šī izstrādājuma vājā vieta ir 3. sezonas sākums, tomēr
seriāls ātri vien saņemas un turpina būt pat vēl lieliskāks kā
pirmajās 2 sezonās.
6. Tagad par
seriālu, kas zaudē vismaz 3/4 no savas auditorijas, tiklīdz
tā ir izlasījusi aprakstu par to iekš IMDb datu bāzes : “Uz scenāriju tikai daļēji balstīta komēdija par Fantāzijas futbola līgu.”
BUM! Pirmie atkrīt
visi ne-amerikāņi, kuru izpratne par futbolu krasi atšķiras no
amerikāņu variācijas par tēmu. Tālāk pazūd amerikāņu
sievietes, kurām sports neinterese pēc definīcijas. [Izņemot
ņujorkietes un Kalifornijas štata iedzīvotājas.] Tad amerikāņi,
kuri atzīst tikai real-deal, jo fantāzijas ir priekš bērniem! Un
paši pēdējie izklīst bērneļi, kuriem, kā izrādās, seriāls
ne tikai nav domāts, bet cenzūras atzīts pat par kaitīgu esam. Un
pamatoti! Kas tad vispār ir palicis? Visticamāk, tie, kuri paši
piedalās fantāziju futbola līgās, ziņkārīgie tomi un Zēna,
t.i. - es, kurai uz to brīdi nekā cita nav ko skatīties.
Sižets īsumā : stāsts par 6 draugiem, kuri savu dzīvi ir pakārtojuši hobijam - fantāziju futbola komandu veidošanai, un, ņemot vērā to, ka tā ir arī savstarpēja sacensība (visi spēlē vienā līgā), kopīgā draudzība (un arī ģimeniskās saites) bieži vien kļūst par nepatīkamu šķērsli ceļā uz uzvaru.
Lai jums rastos priekšstats, kādai auditorijai seriāls ir piemērots, ieskatam nedaudz par mani. Ar
sportu īpaši neaizraujos (ne skatveidā, ne darveidā), par
amerikāņu futbolu ir tikai miglains priekšstats un par tādām
fantāziju līgām man bija pirmā dzirdēšana. Joprojām. Un,
neskatoties uz visu to, jāsaka, ka seriāls ir lielisks! Pat, ja man
bija tikai aptuvena nojausma, ar ko seriāla varoņi savā brīvajā
laikā tik mērķtiecīgi un apmāti nodarbojas, tas man netraucēja
izbaudīt lielisko humoru (ļooti asprātīgs, ātrs un arī rupjš!),
un ar interesi sekot līdzi personāžu sadzīves peripētijām.
Pirmā ar pusi sezona, salīdzinoši, bija bālāka, bet, sākot no
otrās sezonas vidus, līdz pat 3. un noslēdzošās sezonas beigām,
seriāls vienkārši žilbināja. Iesaku!
UN, vienā no pirmā plāna lomām
izpildās pats Jon
Lajoie, kura komēdiju skeči un dziesmas ir iekarojušas plašu ievērību viņa talanta zinātāju aprindās.
7. Šo seriālu - “3rd
Rock From the Sun” [1996-2001]
http://www.imdb.com/title/tt0115082/ - par citplanētiešu ieceļotājiem, kuri cilvēku veidolā izbauda dzīvi uz planētas Zeme, šķiet -90.to gadu beigās, demonstrēja arī pašmāju
televīzijas, un es tolaik biju ļoti uzcītīga tā skatītāja. Pēc
padsmit gadiem, intereses pēc, nolēmu uzmest tam savu šodienas
aci, lai saprastu, vai tas, par ko es smējos savos 18, man liksies
smieklīgs arī tagad. Un, jā – izrādās, ka mana humora izjūta
nav progresējusi! Labā ziņa ir tāda, ka nav arī regresējusi,
tāpēc varēju atkārtoti izbaudīt visas 6 sezonas, kā sendienās.
Un arī jums rekomendēju.
Ja vien jūs
varēsiet tikt pāri aktiermākslas un raksturu izstrādes ziņā
diezgan vājajai (tomēr ļoti asprātīgajai!) pirmajai sezonai,
garantēju, ka otrā sezona jums kompensēs ziedoto laiku ar uzviju! Īss sižeta izklāsts : līgava atstāj savu topošo vīru pie altāra un aizmūk no ceremonijas ar zelli skrituļslidās. Viss jau būtu forši (līgavainis bišķu paraudātu un pēc 20 gadu psihoanalīzes terapijas ar savu likteni samierinātos), ja vien gadu gaitā nebūtu sadzīvoti kopīgi draugi, kuri nu tagad būtu kaut kā jāsadala. Un seriāls ir par to, kā nu visiem tagad būt.
Lai jūs ieintriģētu
vēl vairāk, atklāšu, ka humors šeit ir ātrs, daudzslāņains un
ļoti pozitīvā nozīmē savdabīgs. Manuprāt, kombinācija, kura,
diemžēl, nav pārāk bieži sastopama situāciju komēdijās, tāpat kā
vīrišķīga geja personāžs, kurš ir pilnīgs pretstats masu
medijos (tai skaitā - kino) kultivētajam priekšstatam par
homoseksuāla vīrieša izskatu un tā ārējām izpausmēm. Skatieties!
Nākošajā sērijā par Bored to Death,How I Met Your Mother, The Big Bang Theory un Better Off Ted.
Lai
arī es kā romantiska būtne labprātāk Mēnesi asociēju ar
Mēnesnīcas sonāti* un laumiņu naksnīgo rotaļu pavadoni, nevis
rosīgiem nacistiem 4.-tā Reiha gaidās, tomēr
no Acmefilm piedāvājuma noskatīties B kategorijas filmu bez
maksas, pie kam – ļoti labā kompānijā, es nespēju atteikties.
[Jā, ļoti iespējams, ka manos rados tomēr var atrast kādu Bergu
vai Šteinu, par kura eksistenci mani neviens nav informējis.]
Tad
nu lieliskā noskaņojumā, jau paspējusi noandelēt savu 6.rindas
ielūgumu pret 10.rindas biļeti, sēžu un gaidu, kad sāksies
solītais cirksar zirgiem jebgandrīz-jau-kulta
sci-fi nazisploitationparodija “IRON
SKY”.
Ak,
jā - pirms seansa vēl tiek demonstrēts sveiciens no filmas
veidotājiem, kas drīzāk atgādina sveicienu no porno industrijas
pārstāvjiem, pārliecinoši apstiprinot manas aizdomas, ka
turpmākās 2h nāksies brutāli atsēdēt ietaupītos 4LVL, lai pēc
tam varētu uzrakstīt ironisku recenziju par pieredzēto un uz laiku
laikiem pielikt treknu punktu 2.šķiras izstrādājumu baudīšanai.
Un
tomēr nē! Man nācās domās jau iezīmēto recenzijas trafaretu
mest ārā un sākt visu no jauna. Un tas nebūt nebija viegls
uzdevums, jo es pat 3 dienu laikā neesmu spējusi lāgā noformulēt,
ko īsti es esmu noskatījusies.
Filmas
sižets īsumā ir tāds, ka pēc zaudējuma 2.pasaules karā,
nacisti pārceļas uz Mēness tumšo
pusi,
kur savā nodabā turpina attīstīt Sci-fi tehnoloģijas,
savstarpēji vairojās un gaida brīdi, kad varēs atgriezties uz
Zemes, lai realizētu plānu valdīt pār visu pasauli. Tāds brīdis
pienāk 2018.gadā, kad rodas izdevība satikt ASV prezidenti, kurai
arī ir Fīrera cienīgas ambīcijas, un nacistu uzbrukums to
realizācijai tagad vairāk kā lieti noderētu.
Lai
arī filmas vēstījums ir visnotaļ skaudrs, tā pasniegšanas veids
ir, maigi izsakoties, savdabīgs. Sākot jau ar to, ka nacistu labā
darbojas kāds zinātnieks, kas vizuāli ir ļoti līdzīgs
slavenajam Manhetenas projekta iedvesmotājam, visslavenākās
teorijas un formulas atklājējam, kosmoloģijas tēvam un, cita
starpā, cīnītājam par rasu vienlīdzību, par kura notveršanu
nacisti savulaik bija izsludinājuši lielu atlīdzību. Jo šamējais,
sagadīšanās pēc, vēl arī ebrejs/žīds pēc tautības. Kamēr
šajā izstrādājumā viņa līdzinieks Richtera k-gs [tāds ir viņa
uzvārds] ir ierakumu otrajā - nacistu pusē, kur vaļas brīžos
niekojas ar albinizatora izstrādi un gūstekņu secēšanu, zinātnes
vārdā.
Iespējams,
dziļā doma ir tāda, ka nav vēl zināms, kura no abām
iesaistītajām pusēm (ASV vai nacistu impērija) ir lielāks
ļaunums cilvēcei, ja vien skatāmies pēc darbiem, nevis tikai
formastērpa un sveicināšanās paradumiem. Un, iespējams, mēs
būtu pārsteigti uzzināt, kurš tad īstenībā dzīvo tajā Mēness
tumšajā pusē.
Lai
kā arī būtu, jāatzīst, ka garlaicīgi nebija, un es patiešām
biju pārsteigta, ka par spīti visiem labvēlīgajiem nosacījumiem
(B-kategorija, nacisti, ASV ārpolitika, gīku (IBMP**!)
auditorija), kas a’priori paredz kariķēt līdz bezgalībai visu,
kas kustas vai nekustas, filma tomēr spēja noturēties gaumes
(vismaz manējās!) robežās. Katrā gadījumā, es smējos ne vienu
reizi vien un skaļi, kas nenotiek nemaz tik bieži, pie reizes
apstiprinot savus novērojumus, ka eiropiešu kino piemīt daudz
labāka humora izjūta, nekā aizokeānijas izstrādājumiem. Un
nobeigums, kopā ar lielisko Laibachmuzikālo
variāciju par ASV himnu, bija episks. Jā. Es lieku 8/10.
*sveiciens
lieliskās prezentācijas autoram Sergejam, kuram šis pats Bēthovena
sacerējums noteikti asociējas ar kādu viņam mīļu filmu!
**IBMP –
I beg my pardon!
P.S.
Paldies KinoKultam, Kinocast.lv un pārējiem kino blogeriem par
laipno uzņemšanu savā lokā. :)
P.P.S. Interesanti,
vai man vienīgajai galvenais nacistu varonis vizuāli ļoti
atgādināja Patriku Sveiziju, bet Dizainere, savukārt, – Ketrinu
Zetu Džounsu?