Laika cilpa [2012]

Vakardien biju uz Looper (Laika Cilpa) [2012] un tikko nolēmu, ka kaut kas par šo pasākumu tomēr ir jāuzraksta. Kaut vai tāpēc vien, ka sen nekas nav rakstīts un jūs visi noteikti esat noilgojušies pēc mana viedā padoma kino izvēles jautājumā. 

Sākšu ar to, ka filma nav par ceļošanu laikā, bet par jau pieminētajām izvēlēm. Visvienkāršākajām dilemmām, kurām mēs visi ejam cauri dienu no dienas, stundu no stundas, minūti pa minūtei. Sākot ar to, vai tu izvēlējies piecelties tad, kad noskanēja modinātājzvans, vai tomēr nolēmi vēl 5x10 minūtes pavāļāties, kamēr rīta stundai zelts no mutes izkritīs. Uz mani parasti attiecas otrais variants un es nezinu, ko labu vai varbūt sliktu es savā dzīvē palaižu garām, kamēr kārtējo reizi izmisīgi cīnos ar pagājušā vakara vēlās gulētaiziešanas sekām. 

Un tagad iedomājies, ka tev ir iespēja no rīta, prātojot- celties vai vāļāties, fiksiņām pārvietoties uz tuvo nākotni, lai apskatītos, kas no tā visa sanāks. Un tikai tad izlemt, kā labāk rīkoties. Vienīgais, rēķinies, ka, lai būtu pilnīgi drošs par sekām, šo ceļojumu nāksies veikt katru reizi, kad izdarīsi vismazāko izvēli. Tātad - piecēlies esi, tagad atliek izlemt vai iet uz virtuvi padzerties vai labāk paraustīt kaķi aiz astes, pavingrot vai atkal noslinkot, vilkt zilās kurpes vai tomēr melnos zābakus? Jo katram sīkumam IR nozīme. 

Tāpēc, manuprāt, ceļojumi laikā ir diezgan nepraktiska padarīšana, kas nevis atvieglo, bet gan tieši otrādi - pamatīgi apgrūtina sadzīvi. Daudz vienkāršāk ir pieņemt par aksiomu teicienu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un dzīvot tik augšā! T.i. - gulēt līdz pēdējam gailim.

Looper režisors, protams, nav tik sīkumains kā es, un pieiet visai šai ceļošanas laikā padarīšanai ar daudz plašāku vērienu. Un piedāvā saviem varoņiem rīkoties pa Staļina & co modei - "Nav cilvēka, nav problēmas!", neliekot aizdomāties par to, ka katra tāda mēroga korekcija ieviestu KARDINĀLAS izmaiņas pilnīgi visu cilvēku dzīvēs, un sekas nebūtu paredzamas. Atceramies kaut vai par tauriņa spārna vēzienu, kas spēj izraisīt cunami otrā pasaules malā. Tad iedomājieties, ko spētu izraisīt viena cilvēka pazušana no zemes virsmas... [Es ceru, ka tagad tu saproti, cik nozīmīgs TU esi! Ja nebūtu TEVIS, iespējams, mūsdienu populārās mūzikas estrāde būtu pavisam savādāka.... Vai varbūt saldējums būtu ar kaučuka garšu.] 

BET - ja neņem vērā šo nelielo sacilpojumu, filma ir gana interesanta, uzrunā visnotaļ spēcīgi un vispār .... ejiet un paskatieties paši! Iesaku.

The Avengers [2012] jeb nakts ar Krisu Hemsvortu. 1.daļa

Lai arī parasti pa naktīm apkārt neklīstu, Krisam Hemsvortam es, protams, nevarēju atteikt. Jo īpaši tāpēc, ka viņš apsolījās atdoties par brīvu.... Oi, aizfantazējos! Es gribēju teikt, ka mana māsa vinnēja brīvbiļetes uz Multikino nakts seansu maratonu, kas ietvēra sevī 3 filmas ar augstākminētā aktiera piedalīšanos – The Avengers Ultimate Heroes (Atriebēji) [2012], Snow White and the Huntsmen (Sniegbaltīte un Mednieks) [2012] un The Cabin in the Woods (Būda mežā) [2011].

Sniegbaltīti biju jau redzējusi, tāpēc recenziju atradīsiet  šeit. Varu vien piebilst, ka savas domas par filmu arī pēc otrreizējas noskatīšanās neesmu mainījusi.

Un tagad par Atriebējiem! Kārtējo reizi pārliecinos, ka vienmēr atradīsies kāda filma, kas liks pārvērtēt visus manus priekšstatus un aizspriedumus par kāda konkrēta žanra kino. Līdz šim izstrādājumi ar komiksu varoņu un visādu supermeņu piedalīšanos man ir šķituši diezgan garlaicīgi, iepriekšparedzami [nu, jā- „Melanholijas” fināls laikam tomēr nebūs varoņeposiem piemērota opcija], pārsātināti ar patosu un – kas pats ļaunākais! - nopietni apdalīti ar veselīgas pašironijas devu. Tikai ne Atriebēji! Vēl vairāk - ja vien filmas nosaukums būtu ar kaut cik pozitīvu nozīmi, es to turpmāk izmantotu kā kodolīgu sinonīmu, lai apzīmētu tādas 2 stundas savā dzīvē, kas piepildītas ar aizrautību, pārsteigumiem, smiekliem un ekskluzīvu vizuālo maņu SPA. [Un nopietni izskatītu iespēju nākotnē  izmantot to arī manas autobiogrāfijas nosaukumā. Piemēram – „Dzīve kā 438000-reizējs sinonīms”.] Manuprāt, tik tiešām labi nostrādāts kino! Ar interesantu stāsta konceptu, apbrīnojamiem specefektiem, lielisku humoru zīloņa devās un foršiem vīriešiem visām gaumēm [gradācijā no „interesants” līdz - „iesaiņojiet!”] priekš tām sievietēm, kuras ir alfa tēviņu ar specefektiem cienītājas. Tātad – visām! Un Dievs vien zina, ko es vēl būtu te sarakstījusi, ja filmu būtu skatījusies caur piedienīgām 3D brillēm, nevis Multikino piedāvāto poļu variāciju par tēmu. 

Tagad, pārlasot visu iepriekšrakstīto, noprotu, ka būtu tikai godīgi piebilst, ka debesmanna seansa laikā  no debesīm tomēr nekrīt! Tāpēc tie, kas filmu vēl nav redzējuši, droši izdala manu sajūsmu ar 2, lai nedaudz normalizētu savu ekspektāciju līmeni, un -  dui! uz kino!  

Ak, jā - vērtējums 9/10. Man kā žanra nepārzinātājai tomēr netika atklātas pāris svarīgas (jo mani interesējošas!) detaļas. Tādas kā, piemēram - kādā veidā supervaroņi  viens ar otru var sazināties no attāluma? Kāpēc Halkam, strauji mutējot un izsprāgstot no visām savām drēbēm, apakšbikses tomēr paliek kājās? Kā arī, nobeiguma eiforijā  filmas autori nedaudz bija pārspīlējuši ar humoru. Čuč čuč, bet tomēr!

P.S. Par „Būdu mežā” uzrakstīšu nākamnedēļ.

P.P.S. Vēl tikai piebildīšu, ka Multikino biju pirmo reizi un visā visumā paliku apmierināta ar pasākumu, tomēr neesmu droša, vai šo kinoteātri izvēlēšos apmeklēt vēl kādu reizi. Un tikai tāpēc, ka mūsu draugiem nācās piedzīvot nepatīkamu situāciju, kuru konkrētās iestādes menedžerei nebija pa spēkam korekti atrisināt. Formāli taisnība bija viņas pusē, tomēr, atrodoties vadošā amatā, ir jāspēj izrādīt arī zināma elastība un tālredzība - tieši tādēļ darbā tiek pieņemti cilvēki, nevis roboti. Viss beidzās ar to, ka mūsu draugi bija spiesti atkārtoti iegādāties biļetes, kā rezultātā kinoteātris „uzvārījās” par 7 LVL, tai pašā laikā zaudējot vismaz 4 potenciālus klientus. Jāatzīst, klasiska no-win situācija, kas ar nelielas pretimnākšanas palīdzību būtu varējusi izvērsties diametrāli pretējā. Es gan ļoti ceru, ka kinoteātra darbiniece pēc šī gadījuma pati priekš sevis tomēr  izdarīja pāris noderīgu secinājumu un citiem klientiem turpmāk spēs piedāvāt daudz harmoniskākus situāciju risinājumus. Lai izdodas!

Laikā / In Time [2011]

Ne tik senos laikos, tāl-tālā aizokeāna valstī, kādā debesis skrāpējošas ēkas foajē ienāca jaunēklis ar mapīti rokās, uz kuras latīņu burtiem stāvēja rakstīts "Lieliska Ideja Filmas Scenārijam". Viņš paskatījās pulkstenī un konstatēja, ka līdz norunātās tikšanās sākumam ir atlikušas vairs tikai 30 sekundes, bet viņam vēl ir jāpaspēj nokļūt 54.stāvā. Viņš nervozi nospieda lifta pogu, bet atsaucības nebija. Lifts nenāca. Atlika tikai kāpnes. Kā par nelaimi, šodien kājās bija uzautas augstpapēžu kurpes (tās sniedza vajadzīgo pārliecības devu), bet izvēles nebija. Jāskrien. Pēc 29 sekundēm, nedaudz iesvīdis, bet ne aizelsies, Kevins (pieņemsim) iesoļoja kabinetā, kurā viņu vēl nebija paspējuši sākt gaidīt.

Tiklīdz puisis bija izklāstījis savu ideju, Andrejs Nikolājevs (režisors) uzreiz saprata, ka te būs filmēšana. Jau rītdien pat! Kevins izmisīgi mēģināja iebilst, ka scenārijs vēl nav līdz galam uzrakstīts, ka viņam ir vajadzīgs vairāk laika, diemžēl - laika vairs nebija. Andrejs jau bija sācis apzvanīt aģentus, lai tie viņam mudīgi sagādā kādus nebūt aktierus, ņemot vērā, ka  laiks ir nauda. Diemžēl, uz ātru roku sanāca atrast tikai dziedātājus, bet 100 000-dolārniekiem jau zobos neskatās.

Kad bija uzfilmēta pirmā trešdaļa, beidzās scenārijs. Kādas 10 minūtes filmēšanas laukumā valdīja saspringts klusums, šķita jau, ka noliktais laiks ir pavisam bīstami pietuvojies…. Un tad Andrejs iebāza roku somā un no turienes izvilka Ļeņina kopoto rakstu vienu no sējumiem. Filma bija glābta. Tālākais jau bija tikai laika jautājums.

Pēcvārds.

Ja jums tuvas ir sociālisma idejas, patīk kāds no abiem dziedātājiem (abus kopā neieteiktu!) un nav iebildumu pret klišejām, banalitātēm & gar-laiku, steidzieties jau laicīgi iegādāt biļeti – lai paspētu.

Beastly [2011] & co

Mums ar Kalašonoku ir tradīcija - katru pirmdienas vakaru ejam uz kino. Līdz ar to, esam apmeklējušas gana daudz filmu, no kuru treileriem vien izsmalcinātāki kinogājēji krīt  kā mušas. Mēs, lai arī varen izsmalcinātas, tomēr neesam nekādas vārās tibiņas – ja visas karaļu runas ir beigušās, skatamies arī “nekadnekadtevnedabūtoskaru” kino. Jāatzīst, ka uz riktīgām gākas baismām tikām trāpījušas ļoti reti, tāpēc nekādu šerrmuļtopu gribēdamas nebūtu varējušas sastādīt, materiāla iztrūkuma dēļ. Pa abām bijām nolūkojušas 2 cienīgas pretendentes, bet, kā zināms, pieklājīgs tops paģēr vismaz 3 dalībniekus. Vienvārdsakot – strupceļš. Tādā, lūk, nepabeigtības situācijā mēs eksistējām līdz pat vakardienas vakaram.

Un vakar mēs redzējām Šausmoni. (Sagadīšanās pēc, arī filmas nosaukums tulkojas līdzīgi.)

Lai gan, ļoti iespējams, mēs esam sapriecājušās priekšlaicīgi, jo visas pazīmes liecina, ka TAS, ko mēs redzējām, bija kādas amatieru teātra izrādes video, nevis pilnmetrāžas filma ar 17 mlj. budžetu, kā tika pieteikts reklāmas materiālos.

Lai kā tur būtu, es kinoteātrī izdzīvoju visnotaļ plašu emociju gammu, sākot no kauna par aktieru sniegumu, līdz perversai vēlmei redzēt kādus nebūt vēl sižetiskus knifus, kas man burtiskā nozīmē liktu izkrist no krēsla visā pilnībā. (Man piemīt tāds praktiski nekontrolējams paradums pārvietot savu ķermeni arvien horizontālākā stāvoklī, līdz ar katru filmas epizodi, kas man ir sagādājusi morālas ciešanas. Varbūt to varētu saukt par inerto bēgšanu – tā vietā, lai pamestu kinoteātri, es paslīdu zem priekšējās rindas krēsla.)


Vienvārdsakot – lieliski! Vismaz otrā vieta!*


Un tagad, UZMANĪBU!

Šermuļtops:


1. Your Highness (pati, diemžēl neesmu redzējusi, bet Kalašonoks apgalvo, ka esot bijusi katra iztērētā santīma vērta!, un es viņai ticu.);
2. Beastly jeb Šausmonis;
3. mans mīļais Sucker Punch


*būtu varējusi pretendēt arī uz pirmo vietu, bet balto spieķi riteņos (burtiskā nozīmē) iebāza Vila lomas tēlotājs Neil Patrick Harris (arī šeit, diemžēl, visnotaļ awesome & legen -wait for it! –dary!)

Sucker Punch [2011]

Neliela " Sucker Punch" (Aizliegtais Paņēmiens) recenzija iekš IMDb, kura visnotaļ precīzi apraksta arī manas sajūtas, attiecībā uz šo izstrādājumu:

" i just watched the first hour of Sucker Punch before i became suicidal after realizing such garbage was made and not one human being second guessed this horse CRAP before it was produced. if you LOVE very heavy makeup, E grade acting, mediocre looking actresses, slow motion, and horrible animated fight scenes to nu metal, then please watch this film and then kill yourself. lets just say that i am personally offended knowing that this film exists. THIS IS MY WORLD TOO LENNOX HOUSE. honestly i could have delivered lines in a more believable manner while drunk and high. sweet pea- "earth, wind, fire, water.......THIS PLAN IS CRAZY!" the soundtrack in this film gave me second hand embarrassment. i CANNOT WAIT for the still frames of this film to be completely made fun of with word captions. can somebody please do a voice over to this entire film? i guess i am inspired to re-write this script and be sure to use ub-40's "red wine" EVERY SINGLE TIME there is a slow motion sequence happening, so pretty much 95% of the film will be just ub40. in closing, Vanessa H was high. i have NEVER seen somebody's blood shot eyes make it to the big screen. finally, my credibility: okay, i just got back from contemplating what to write to convince you that i have some credibility on here...i got nothing. just know, i am going to do anything and everything in my power to protect the people i love from this PUNISHMENT of a film. "

P.S. tiem cilvēkiem, kuri šajā "mākslas" darbā saskata dziļu jēgu, sieviešu visvarenības triumfu un zili zaļus vizuāli virtuālus brīnumus (kā, piemēram, šeit : http://www.tvnet.lv/izklaide/kino/371175-aizskartas_sievietes_kinoteatros_sit_pa_olam ), vēlos veltīt augstākpieminēto dziesmu :

Maģiskās filmas jeb The Illusionist vs The Prestige

Lai arī kino skatos daudz, reti kad ir sanācis vienā vakarā noskatīties 2 patiešām lieliskas filmas, kuras vēlētos ieteikt vērtēšanai arī citiem. Pirmā bija The Brothers Bloom (2009), par kuru rakstīju savā iepriekšējā bloga ierakstā. Otra ir The Prestige (2006). Sākšu ar to, ka šo filmu uzgāju, pateicoties kādam citam izstrādājumam - The Illusionist (2006), kuru noskatījos jau kādu labu laiku atpakaļ.

Abām filmām kopīgs ir ne tikai izlaiduma gads, bet arī tas, ka tās abas paver priekškaru uz to pasauli, kas lielāko daļu cilvēku valdzina jau no pašas bērnības - ilūziju un maģijas valstību. Tai pašā laikā, vēlos jūs brīdināt, ka abas filmas tomēr nevajadzētu bāzt vienā maisā. Pat neskatoties uz to, ka kāds no jums noteikti tās abas uztvers kā pasakas, kurām ar realitāti ir tikai attālināts sakars.

Ja runājam par The Illusionist, tad tā tiešam ir skaisti un gaumīgi izstāstīta pasaka, pēc kuras noskatīšanās es nelauzīju galvu par to, vai redzētie triki ir zinātniski izskaidrojami. Tās mērķis ir skatītāju apburt ar maģijas un mīlestības noskaņu, ar interesi liekot sekot ilūziju meistara gaitām, kuras varbūt reizēm arī liek sev uzdot kādu jautājumu par to, vai tas, ko es redzu, patiešām ir iespējams, tomēr uzmanība netiek koncentrēta tik daudz uz trikiem, cik uz pašu stāstu.

Savukārt, The Prestige jau ir daudz nopietnāks vēstījums par maģijas pasaules aizkulisēm un virtuvi. Lai cik vieglu un gaistošu iespaidu par sevi  tā rada skatītājam zālē, izrādās, ka realitāte ir  skarba un nežēlīga. Ja tu vēlies tajā uzturēties un būt priekšgalā, rēķinies, ka būs jāziedo tik daudz, cik parastam ierindas cilvēkam pat sapņos nerādās.

Pēc filmas noskatīšanās, es palasīju arī atsauksmes, kas par The Prestige  ir pieejamas internetā. Un atklāju, ka cilvēkiem, kuri a'priori nav gatavi pieņemt, ka impossible is nothing, filmas pēdējās 3 minūtes ir sagādājušas vilšanos. Tie, kas nav gatavi paplašināt savu apziņu un atzīt, ka uz pasaules ir tik daudz mums nezināmā un pagaidām neizskaidrojamā, visticamāk, nav šīs filmas mērķauditorija. Par sevi varu teikt tikai to, ka izbaudīju 2h garo stāstu no pašas pirmās, līdz pat pēdējai sekundei. Pat neskatoties uz to, ka sāku to skatīties ap pusnakti, ar domu - nedaudz pavērošu, kāda tā ir,  un iešu gulēt. Noskatījos līdz galam, ne reizi neapstādinot, un vēl ilgi, pirms laišanās miegā, nācās par to piedomāt.  Vēl šodien esmu tās noskaņā, un priekš manis tas ir ļoti labs rādītājs. Piebildīšu vēl tikai to, ka tiem, kas līdz šim par to nav interesējušies, būtu ieteicams pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīt par serbu izcelsmes zinātnieka un izgudrotāja Nikolas Teslas eksperimentiem un zinātnisko darbību.

NB! Silti iesaku - neskatieties abas filmas vienā dienā! Un noteikti - vispirms sāciet ar Iluzionistu!

ledaina mīlestība

Vampīrfilmu cienītājiem varu ieteikt noskatīties tādu kā Twilight zviedru stilā - Let the Right One In (Låt den rätte komma in) (2008 ). Romantiska šausmu filma par 12 gadīgu bērnu mīlas peripētijām, vardarbību skolā un vampīru uz balta zirga (tēlaini izsakoties).  Saņēmusi 60 dažādas starptautiskas godalgas un vēl 17 nominācijas.

Es pati neesmu liela asinssūcēju kino cienītāja (man ir aizdomas, ka sirgstu ar hemofobiju vieglā formā), bet Tomasa Alfredsona variācija par tēmu man patika - tāda mīlīga!  Otrreiz gan neskatīšos.

Šī dziesma lieliski iederētos filmas soundtrekā :