Mežoņi* [2012]

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā izgāju ārā no kinozāles, nesagaidot filmas beigas. (Un to jums saka cilvēks, kurš ir izturējis no zvana līdz zvanam „Beastly” un „Sucker Punch”! ) Taisnības labad gan jāatzīst, ka cīnījos kā vīrs – nepilnas 2h ar pārdabiskiem spēkiem noturēju sevi krēslā, lai arī atpestīšanu sāku gaidīt jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Un tikai 20 minūtes mani šķīra no finiša taisnes, kad nolēmu, ka šis ir tas gadījums, kad labāk vēlāk, nekā nekad!

Uzreiz gan atvainošos par netiešo salīdzinājumu ar Beastly un Sucker Punch, jo Mežoņi no abām iepriekšminētajām atšķiras ar krietnu profesionalitātes un ironijas devu, nemaz nerunājot par aktierspēli un spožajiem dialogiem. Kopīgs visām trim ir tikai tas, ka nevienā no tām nebija dvēseles. Nieks, bet nepatīkami.

Īsumā par sižetu – labdabīgajam amīšu marihuānas tirgoņu tandēmam (bērnības draugiem Benam un Čonam) kāds nekrietns meksikāņu kartelis izsaka nepiedienīgu piedāvājumu. Tobiš – parādiet, kā jūs spējat izaudzēt tik labu mantu un, kad mēs būsim to apguvuši, ar prieku pārņemsim jūsu rūpalu, bet jūs paši dabūsiet ar kāju pa pakaļu. Labākajā gadījumā. Visticamāk – vecu zābaku pakaļā līdz aknām. Un, lai padarītu piedāvājumu vēl kārdinošāku, uz gadu savā aizbilstniecībā pārņem abu botāniķu mīļoto sievieti, kas, acīmredzot taupības nolūkā, ir tikai viena uz diviem. Puiši, protams, ir gatavi momentā sevi ziedot uz Mīlestības altāra, tāpēc tie atlikts lielā steigā plānotais aizceļojums uz kādu no Indonēzijas daudzajām salām. Pie tam, domājot loģiski, ko gan viņi uz salas tādu interesantu var sadarīt bez sievišķa?!? Vēl gan pastāv variants ņemt līdzi bezgalvainu čiksu, jo karteļa darbinieki, potenciālo biznesa partneru domu apskaidrošanas nolūkos, ir visnotaļ iecienījuši visādas huņņu un Francijas karaļu pielietotas eksakūcijas metodes, tomēr izmisušie bēdubrāļi nolemj pagaidām turēties pie plāna B. Tas ir - nozagt tam pašam kartelim naudu, un pēc tam to atmazgāt, norēķinoties par mīļoto. Burtiskā nozīmē. Sacīts – darīts! Slaktiņš var turpināties.

Turpināties tāpēc, ka es aizmirsu pieminēt, ka pa vidam jau ir pieredzētas kādas 8 asinīm pārpildītas brutālas slepkavības, bet kurš gan skaita? Un tad seko vēl kādas astoņas, un tad vēl atjautīgi improvizēts auto-da-fé, kā arī tāds amizants nieks kā acs uz kātiņa. Jā, un tad vēl tur uzrodas vēl viens kartelis, kurš arī iesaistās cīņā par ietekmes zonu dalīšanu zālītes tirgū...

Ja es gribētu teiktu, ka man rūpēja, kas notiek ar iesaistītajiem personāžiem, tad man nāktos smagi sameloties. Man bija pilnīgi vienalga, kuram nogriezīs galvu nākamajam, un ne jau tāpēc, ka man patīk pats process, bet gan tāpēc, ka visi varoņi tur bija butaforijas, kuras rokas un kājas kustina, bet emocionālu līdzpārdzīvojumu no sevis izspiest nejaudā. Un tas viss bagātīgi pārliets ar ketčupu (lasi- asinīm), cerot, ka kādam būs vienalga, kas ar to tiek apēsts. Teikšu godīgi, ja man garšotu ketčups, iespējams, mana recenzija būtu pavisam savādāka, jo, kā jau sākumā minēju, filmai ir ļoti daudz plusu, un tā rada par sevi ļoti profesionālu iespaidu. Tik tā dvēsele.... Un tas ketčups. Brrr!

*Savages

Laika cilpa [2012]

Vakardien biju uz Looper (Laika Cilpa) [2012] un tikko nolēmu, ka kaut kas par šo pasākumu tomēr ir jāuzraksta. Kaut vai tāpēc vien, ka sen nekas nav rakstīts un jūs visi noteikti esat noilgojušies pēc mana viedā padoma kino izvēles jautājumā. 

Sākšu ar to, ka filma nav par ceļošanu laikā, bet par jau pieminētajām izvēlēm. Visvienkāršākajām dilemmām, kurām mēs visi ejam cauri dienu no dienas, stundu no stundas, minūti pa minūtei. Sākot ar to, vai tu izvēlējies piecelties tad, kad noskanēja modinātājzvans, vai tomēr nolēmi vēl 5x10 minūtes pavāļāties, kamēr rīta stundai zelts no mutes izkritīs. Uz mani parasti attiecas otrais variants un es nezinu, ko labu vai varbūt sliktu es savā dzīvē palaižu garām, kamēr kārtējo reizi izmisīgi cīnos ar pagājušā vakara vēlās gulētaiziešanas sekām. 

Un tagad iedomājies, ka tev ir iespēja no rīta, prātojot- celties vai vāļāties, fiksiņām pārvietoties uz tuvo nākotni, lai apskatītos, kas no tā visa sanāks. Un tikai tad izlemt, kā labāk rīkoties. Vienīgais, rēķinies, ka, lai būtu pilnīgi drošs par sekām, šo ceļojumu nāksies veikt katru reizi, kad izdarīsi vismazāko izvēli. Tātad - piecēlies esi, tagad atliek izlemt vai iet uz virtuvi padzerties vai labāk paraustīt kaķi aiz astes, pavingrot vai atkal noslinkot, vilkt zilās kurpes vai tomēr melnos zābakus? Jo katram sīkumam IR nozīme. 

Tāpēc, manuprāt, ceļojumi laikā ir diezgan nepraktiska padarīšana, kas nevis atvieglo, bet gan tieši otrādi - pamatīgi apgrūtina sadzīvi. Daudz vienkāršāk ir pieņemt par aksiomu teicienu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un dzīvot tik augšā! T.i. - gulēt līdz pēdējam gailim.

Looper režisors, protams, nav tik sīkumains kā es, un pieiet visai šai ceļošanas laikā padarīšanai ar daudz plašāku vērienu. Un piedāvā saviem varoņiem rīkoties pa Staļina & co modei - "Nav cilvēka, nav problēmas!", neliekot aizdomāties par to, ka katra tāda mēroga korekcija ieviestu KARDINĀLAS izmaiņas pilnīgi visu cilvēku dzīvēs, un sekas nebūtu paredzamas. Atceramies kaut vai par tauriņa spārna vēzienu, kas spēj izraisīt cunami otrā pasaules malā. Tad iedomājieties, ko spētu izraisīt viena cilvēka pazušana no zemes virsmas... [Es ceru, ka tagad tu saproti, cik nozīmīgs TU esi! Ja nebūtu TEVIS, iespējams, mūsdienu populārās mūzikas estrāde būtu pavisam savādāka.... Vai varbūt saldējums būtu ar kaučuka garšu.] 

BET - ja neņem vērā šo nelielo sacilpojumu, filma ir gana interesanta, uzrunā visnotaļ spēcīgi un vispār .... ejiet un paskatieties paši! Iesaku.

Signs [2002]

Par šo filmu biju plānojusi uzrakstīt jau pāris mēnešus atpakaļ, kad tikko to biju noskatījusies, tomēr īsti nezināju, kā lai to vislabāk izdara, neatklājot būtiskus faktus, kas varētu sabojāt skatīšanās prieku pārējiem, un uz brīdi atliku šo nodomu malā.

Sagadījās tā, ka iepriekšējās nedēļas nogalē manā draugu lokā izvērsās diskusija par to, vai cilvēks ir tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ evolucionējis gaļas klucis ar smadzenēm, kuru beigās sagrauž tārps, vai tomēr mūsu eksistence nav nejauša un mēs esam kaut kas vairāk par savu apvalku, un arī viss, kas ar mums notiek, tomēr ir daļa no kāda augstāka plāna, par kura nozīmīgumu mums ir grūti spriest, jo mūsu apziņa nespēj saskatīt visas kopsakarības. Diskusija nebija pārāk auglīga – abu nometņu pārstāvji palika katrs pie savām domām, tomēr manī aktivizējās jautājums – vai viegli ir dzīvot ar apziņu, ka tu esi pilnīgi viens pats uz šīs pasaules? Ka tam, ko tu dari, ir nozīme vien tik, lai sev atvēlētos dzīves gadus pavadītu pēc iespējas komfortabli un tad pazustu nebūtībā uz visiem laikiem? 

Pieļauju, ka vairāki ateistiski noskaņoti lasītāji tagad domā – kāda mārrutka pēc es filmas apskatā iekļauju šādu liriski-eksistenciālu atkāpi, tomēr uzskatu, ka tā ir nepieciešama, lai sagatavotu jūs tam, ko "Signs" var piedāvāt. 

Un uzreiz ķeros pie citas atkāpes. :) „Signs” manā redzes lokā nokļuva pateicoties filmai „Jeff, Who Lives at Home” [2011], kur galvenais varonis savu dzīvi bija pakārtojis dažādu zīmju saskatīšanai un pielietošanai sadzīvē, un kura pasaules uzskats pamatojās tieši uz augstākminētajā filmā izbaudīto pieredzi. Un, lai gan „Džefs, kurš uzturas mājās” manā skatījumā nav nekāds šedevrs (tomēr visnotaļ simpātisks izstrādājums, kuram arī varat uzmest savu kino aci), es tam vienmēr būšu pateicīga par to, ka tas man atklāja vienu no retajām filmām, kuru gribas noskatīties atkārtoti. [Starp citu, noskatoties "Signs" otro reizi, tā šķita vēl labāka kā pirmajā reizē.] 

Un tagad īsi par filmu. Kukurūzas laukā parādās dīvaini apļi, kuru izcelsme nav saistīta ar vietējo huligānu brīvdabas aktivitātēm. Bet, ja tie nav huligāni, KAS tad? Virspusēji skatoties, filma ir lielisks trilleris, kurš ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem rada tādu spriedzi, kādu nav iespējuši simtiem citu lielbudžetnieku, jo spriedzes pamatā ir grodi izstāstīts stāsts, nevis mehāniski atstrādāts šablons. Un arī tie, kam eksistenciāli jautājumi miegu naktīs nelaupa, spēs izbaudīt tās valdzinošo spēku. Tomēr filma savā būtībā ir par ticību (un nevis par citplanētiešiem, kā varētu likties!), lai arī, paldies Dievam, ne par reliģiju, pat, ja tās galvenais varonis ir ticību zaudējis mācītājs, kurš mēģina atrast savu vietu pasaulē, kurā vairs nekas nav tā, kā bijis agrāk. Pirms.

Mācītāja lomā vienkārši lieliski ir iemiesojies Mels Gibsons. Arī pārējie aktieri, Joaquin Phoenix ieskaitot, ir savu uzdevumu augstumos, jo īpaši bērnu lomu izpildītāji, kuri, manuprāt, būtu pelnījuši katrs pa Oskaram. Oskaru dodu arī par scenāriju, režiju, operatora darbu un mūziku. 10/10

Sniegbaltīte un Mednieks [2012]

Uzmanību! Tūlīt sekos teorētiski spoileri bez praktiskas nozīmes. Jo – kad nav, tad nav!

Sākšu ar to, ka virsraksts ir maldinošs - filma īstenībā ir par Ļauno Karalieni, nevis Sniegbaltīti un Mednieku. Un tā būtu bijusi viena varen laba filma, ja vien nebūtu tērējusi spēkus pilnīgi liekas mīlestības līnijas attīstīšanai starp bālu (jo ilgus gadus sēdējusi cietumā) princesi un mednieku-alkoholiķi, kurš pa pālim pamanās samīlēties visnotaļ izdevīgajā partijā. It kā ar to nebūtu bijis gana, tiek iesaistīts vēl arī piektais ritenis – vispār nevienam nevajadzīgs (vismazāk jau scenārijam) tēls, ko filmas veidotāji izmanto par kateti jau tā krietni samocītās mīlas trijstūrim. Nezinu, es autoru vietā būtu nospļāvusies par Sniegbaltīti un viņas romantiskajiem piedzīvojumiem, un pilnībā pievērsusies krietni kolorītākajam tēlam – Karalienei. Iestrādes bija tik labas - grodi izveidots raksturs, ar kuru ir viegli identificēties, lieliska aktrise, kurai ir pa spēkam šo lomu „iznest”, fascinējoša noskaņa, vizuālās izvirtības... [Skatīt treileri.]

Un tad parādās Bella no Krēslas sāgas (izpildījums 1:1) un izčakarē visu, kas čakarējams, Mednieku ieskaitot. No otras puses – varbūt nav godīgi aktrisei pārmest plaģiātisku tēlojumu, ņemot vērā to, ka filmas autori bija aizmirsuši, ka arī Sniegbaltītes raksturam būtu jāpiešķir vairāk par 2 dimensijām. Tad nu cilvēks ņēma un izspēlēja pārbaudītas vērtības, kā nu mācēja. Un Mednieks (kura rakstura izstrādei bija piegriezta lielāka vērība) atspēries varēja runāt izjustus monologus pie zārka, bet nav iespējams atdzīvināt to, kas nevaid bijis. Es par mīlestību.

Žēl. Tiešām žēl, jo es no šī izstrādājuma biju gaidījusi krietni vairāk. Vēl vairāk žēl ir tāpēc, ka skaidri jūtams, ka būtu varējis sanākt viens drūmīgi burvīgs meistardarbs, ja vien nebūtu gribēts pasēdēt uz pārāk daudziem soliņiem vienlaicīgi. Un varbūt pat soliņu daudzumā nav vaina, bet gan to apstrādes nesamērīgumā. Metaforiski izsakoties - barokāls tronis (Karaliene) bija salikts kopā ar koka kluci konstantīnu (Sniegbaltīte), no kura vēl tika mēģināts izspiest arī bērzu sulu.

Un tagad par labo! Šarlīze Terona bija vairāk kā pārliecinoša, un Kriss Hemsvorts – vairāk, kā pievilcīgs.

Kopumā es lieku 7 balles. Negaidīti daudz? Tomēr rēķinieties, ka tās nav jāskaita no nulles uz augšu, bet gan no 10 uz leju.

Laikā / In Time [2011]

Ne tik senos laikos, tāl-tālā aizokeāna valstī, kādā debesis skrāpējošas ēkas foajē ienāca jaunēklis ar mapīti rokās, uz kuras latīņu burtiem stāvēja rakstīts "Lieliska Ideja Filmas Scenārijam". Viņš paskatījās pulkstenī un konstatēja, ka līdz norunātās tikšanās sākumam ir atlikušas vairs tikai 30 sekundes, bet viņam vēl ir jāpaspēj nokļūt 54.stāvā. Viņš nervozi nospieda lifta pogu, bet atsaucības nebija. Lifts nenāca. Atlika tikai kāpnes. Kā par nelaimi, šodien kājās bija uzautas augstpapēžu kurpes (tās sniedza vajadzīgo pārliecības devu), bet izvēles nebija. Jāskrien. Pēc 29 sekundēm, nedaudz iesvīdis, bet ne aizelsies, Kevins (pieņemsim) iesoļoja kabinetā, kurā viņu vēl nebija paspējuši sākt gaidīt.

Tiklīdz puisis bija izklāstījis savu ideju, Andrejs Nikolājevs (režisors) uzreiz saprata, ka te būs filmēšana. Jau rītdien pat! Kevins izmisīgi mēģināja iebilst, ka scenārijs vēl nav līdz galam uzrakstīts, ka viņam ir vajadzīgs vairāk laika, diemžēl - laika vairs nebija. Andrejs jau bija sācis apzvanīt aģentus, lai tie viņam mudīgi sagādā kādus nebūt aktierus, ņemot vērā, ka  laiks ir nauda. Diemžēl, uz ātru roku sanāca atrast tikai dziedātājus, bet 100 000-dolārniekiem jau zobos neskatās.

Kad bija uzfilmēta pirmā trešdaļa, beidzās scenārijs. Kādas 10 minūtes filmēšanas laukumā valdīja saspringts klusums, šķita jau, ka noliktais laiks ir pavisam bīstami pietuvojies…. Un tad Andrejs iebāza roku somā un no turienes izvilka Ļeņina kopoto rakstu vienu no sējumiem. Filma bija glābta. Tālākais jau bija tikai laika jautājums.

Pēcvārds.

Ja jums tuvas ir sociālisma idejas, patīk kāds no abiem dziedātājiem (abus kopā neieteiktu!) un nav iebildumu pret klišejām, banalitātēm & gar-laiku, steidzieties jau laicīgi iegādāt biļeti – lai paspētu.

Fracture [2007]

Trilleru cienītājiem silti iesaku ievērtēt Sera Anthony Hopkins un Ryan Gosling kopdarbu: Fracture (2007). 

Viena no pēdējā laika aizraujošākajām filmām (ārpus rom-kom & kom žanra, protams ), ko ir sanācis noskatīties. Manu pārliecību par to, ka izstrādājums ir patiešām lielisks, nespēja izbojāt pat IMDb juristu & policistu apvienības kritiskie komentāri, kas bija vērsti pret dažādām detaļām filmā, kuru dēļ tā esot norakstāma kā pilnīga fikcija. Es, savukārt, esmu pārliecināta, ka reālajā izmeklēšanas darbā nebūt viss nenotiek pēc reglamenta un instrukcijas, nemaz nerunājot par visvisādiem tiesvedības pārkāpumiem, kā rezultātā, laiku pa laikam nākas atbrīvot kādu nevainīgi notiesātu 20 gadus atsēdējušu indivīdu, kurš būtu bijis pārlaimīgs, ja viņa lietas izskatīšanā pieļautās kļūdas aprobežotos vien ar tām, par kurām augstākminētā kolēģija ir izsašutusi ne pa jokam. Katrā gadījumā, mana azbesta loģika atspēkoja visas izvirzītās apsūdzības, un, ja nu kādu tas diez ko nepārliecina - sūdziet mani tiesā!

Vienīgais, ko es joprojām nesaprotu - kāpēc 20./21.gs., lai kaut ko steidzami atliktu/pārtrauktu, ir jābrauc cauri visai pilsētai, tā vietā, lai veiktu vienu zvanu? Bet, tāda laikam ir žanra specifika - lieka spriedze nekad nav lieka! Pat, ja tās cēlonis ir drudžains mēģinājums atrisināt iepriekš minēto rēbusu.

Lai kā tur arī nebūtu, filma ir noskatāma kaut vai tikai Hopkinsa un Goslinga (ah, ģībstu!) saspēles dēļ. 

You will come to a place where the streets are not marked.

Some windows are lighted. But mostly they’re darked. 

A place you could sprain both your elbow and chin! Do you dare to stay out? Do you dare to go in?

How much can you lose? How much can you win?

And if you go in, should you turn left or right…or right-and-three-quarters? Or, maybe, not quite?

Or go around back and sneak in from behind? Simple it’s not, I’m afraid you will find, for a mind-maker-upper to make up his mind.

You can get so confused that you’ll start in to race down long wiggled roads at a break-necking pace

and grind on for miles across weirdish wild space, headed, I fear, toward a most useless place.

The Waiting Place…for people just waiting.

Waiting for a train to go or a bus to come, or a plane to go or the mail to come,

or the rain to go or the phone to ring, or the snow to snow or waiting around for a Yes or No

or waiting for their hair to grow. Everyone is just waiting.

Šeit var atrast dzejojuma pilno versiju :

http://www.teamhope.com/seuss.htm

Triangle [2009]

šis ir viens no tiem izstrādājumiem, kuru iesāku skatīties bez īpašām ekspektācijām, līdz filmas vidū nolēmu, ka tā nav īsti manā gaumē un ir slēdzama laukā. Pat nevaru izskaidrot, kāpēc turpināju skatīties, un jāsaka, ka nenožēloju šo izvēli nevienu brīdi - tik daudz pārdomu un secinājumu par manis pašas dzīvi reti kurai filmai līdz šim bija izdevies uzjundīt. Katrā gadījumā - no mistiska trillera es to nebiju gaidījusi.

P.S. man, attiecībā uz Triangle (2009), neatbildēti palika tikai trīs jautājumi :

1. kā tas viss sākās?

2. vai ir kāda nozīme tam, kā tas viss sākās?

Trešais jautājums, visdrīzāk, ir retorisks - to es atklāšu tikai tiem, kas ir redzējuši filmu. :)