Sapņu komanda 1935 [2012]

Šī mana recenzija būs skaidrs un gaišs apliecinājums tam, ka brīnumi notiek! Lasiet un brīnieties!

Tātad, salasījusies kinoblogeru atsauksmes, ierodos kinoteātrī, bruņojusies ar kafiju pret miegu un potenciālu plānu lietderīgam laika menedžmentam – filmas laikā apaudzēt ar miesu jau prātā sagatavotas recenzijas vadlīnijas, lai pēčāk atliktu tās tikai pierakstīt un vakars brīvs! Jā, atzīstu – aizspriedumaini un neprofesionāli, BET - lai akmeni pirmais met tas, kurš skaidrā prātā ir noskatījies iepriekšējos Ēķa & Graubas tandēma ražojumus un uzskatījis tos par labiem esam! Vai vismaz par ierindojamiem kategorijā „kino”. Nu? Nu?

[Skatos, ka akmeņu nebūs, tāpēc atļaušos turpināt.]

Jāatzīst, pirmā pusstunda nekādus pārsteigumus nesagādā. Galvenais varonis kā olekti norijis deklamē tekstu labākajās teātra tradīcijās, un arī pārējie personāži negrib iepalikt. Jo īpaši Ingas Alsiņas atveidotā Elvīra, kura savu kokaino tēlu gods godam ietur līdz pat beigu titriem. Tomēr, vārds pa vārdam, notikums pēc notikuma un skat! – pieķeru sevi ar sažņaugtām dūrītēm aktīvi dzīvojot uz ekrāna notiekošajam līdzi!

Un brīdī, kad izdzertā kafija liek uz brīdi pamest zāli, ar sprintera cienīgu ātrumu jožu uz labierīcībām, lai tikai ātrāk paspētu atgriezties savā vietā un turpinātu līdzpārdzīvot Sapņu komandai 1935, par kuras aktīvu līdzjutēju es gluži nemanot esmu kļuvusi. Pašās beigās pat nākas slāpēt aizkustinājuma asaras, kuras lauztin laužas uz āru, kā apliecinājums tam, ka patriotisma jūtas un lepnums par savējiem manī nevaid miris. Un par treknu punktu uz „i”, lai jums kalpo atzīšanās, ka, parādoties beigu titriem, pārliecināti pievienoju arī savu artavu kopējā aplausu šķindā, kas manā mūžā gadās tikpat reti kā Ziemassvētki vai varbūt pat 29.februāris.

Un tomēr, lai kā arī šī filma sildīja manu nosalušo latvietes pašapziņu, es uzskatu, ka ārpus valsts robežām to tomēr nevajadzētu laist. Katrā gadījumā – ne uz starptautiskiem filmu festivāliem, jo tā nespēs sacensties ar tādiem kinodarbiem, kuri no saviem skatītājiem nepaģēr piederību pie konkrētas nacionalitātes un tai piederošo cilvēku atpazīšanu. „Sapņu komanda 1935” ir radīta mums – latviešiem, lai mēs beidzot paceltu savas nolaistās astes gaisā un beigtu žēli ņaudēt par to, ka mēs esam niecīgi, mēs esam nevarīgi, tā vietā, lai apzinātos, ka mēs esam diženi un mēs esam vareni!  ;) Tamdēļ 9/10.

P.S. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka jaunlaiku latviešu kinoindustrijā beidzot ir parādījies bērns, kurš māk tēlot! Man domāt, tagad būs uz izķeršanu.

Kolka Cool [2011]

Nu, tad beidzot! Beidzot ir viena latviešu jaunlaiku filma, kuru skatoties tu vari atlaisties kinoteātra krēslā un vienkārši baudīt kino, nevis sēdēt un iekšēji lādēties par uz ekrāna redzamo tuftu. Beidzot ir sajūta, ka filmā piedalās īsti kinoaktieri, nevis brīvdabas teātra dalībnieki un, pats galvenais, es tik tiešām sapratu par ko un kurā vietā bija jāsmejas! Un arī garlaicīgi nebija nevienu brīdi. Neticami, ne? Vienīgais, nebiju cerējusi, ka mūsdienu savvaļas jaunieši izsakās tik stilistiski pareizā un visnotaļ literārā latviešu valodā, kas, protams, ļoti priecē, lai arī pavisam neiet kopā ar maniem praktiskajiem novērojumiem Rīgas un arī Liepājas [gan guļam, gan citos] rajonos. Bez vietējās svešvalodas plašā lamuvārdu klāsta gan arī neiztika, tomēr to pielietojums šoreiz lika nevis sašutumā aizspiest ausis, bet gan nodrošināja ticamības momentiem tik ļoti nepieciešamo skābekļa devu. 

Par aktieriem runājot, man nav kur piesieties. Tik tiešām organiski un pārliecinoši – visi kā viens. Nu, varbūt.... Ai, nē! Filma mani tik patīkami pārsteidza, ka pat negribas piesieties tiem pāris sīkumiem, kas prasījās pēc uzlabojumiem, scenāriju ieskaitot.

Rezumējot – manuprāt, dikti feins izstrādājums, par kuru nav jākaunas teikt, ka tas ir ražots Latvijā. Īpaši iesaku to noskatīties visiem tiem, kuri vēlas augšāmcelt savu ticību latviešu pēcatmodas kinematografam, ko krustā bija piesitušas Graubas un Ēķa aktivitātes, kā arī apvienotais Seržanta Rūdolfa Lapiņa Mantojums.