Būda mežā [2011] jeb nakts ar Krisu Hemsvortu. 2.daļa

Ja nedaudz palasītos virtuāli drukātajos medijos par šo filmu un apskatītu tās reitingus tādās vietnēs kā IMDb un Rotten Tomatoes, tad varētu rasties iespaids, ka šis izstrādājums ir kaut kas vairāk par jauniešu šausmu filmu vulgaris, kādas tiek štancētas ar apbrīnojamu regularitāti un pēc viena scenārija. Un arī reklāmas plakāts mums liek noprast, ka šoreiz viss ir kudiš  nopietnāk –  jo ar kubiku-rubiku taču nav un nevar būt nekādi joki! Daudzvārdsakot, tūlīt tev būs skatīt daudzdimensiju kino, kam nav analoga uz šīs pasaules.

Lai jūs nevarētu man pārmest spoilerēšanu, vispirms noskatieties filmas treileri un tikai tad lasiet tālāk.

Ievads.

Tātad, kā noprotams no tikko redzētā, arī šajā filmā jauniešiem tiek nodrošināta neaizmirstama nedēļas nogale ar ierasto asinspirti un viesmīlīgiem neradījumiem. Atšķirība vien tāda, ka šoreiz lustēšanās notiek ļoti organizēti – iesaistot jaunākās tehnoloģijas un atkarīgos novērotājus, kuri dara visu iespējamo, lai atpūta pie dabas izdotos maksimāli komfortabla. Pieregulē temperatūru, palaiž relaksējošu gāzi…  Pie tam, izklaides nodrošinātāju izvēle paliek atpūtnieku ziņā! Izvēlējies, ko vēlējies, saņēmi – ko izvēlējies! Viennozīmīga brīvās gribas un demokrātijas uzvara.  Un, ja vēl mērķis ir cēls…

Tik tālu viss ir feini – noteikumi (vismaz vienai pusei) ir skaidri, jaunieši pietiekami dumji* un latīņu bubuļvārdi ir palaisti ēterā. Baļļuks var sākties!

Iztirzājums.

Par pašu baļļuku runājot, vienkāršs copy-paste no miljons tāda paša žanra filmām. Daudz mērķtiecības un asiņu, neticami izdzīvošanas gadījumi un (katru reizi no jauna) apbrīnojama nevērība pret detaļām.

Nobeigums.

Te mēs uzzinām, ka mērķis tik tiešām ir bijis cēls, varoņi netiks aizmirsti, kā arī varam paskatīties uz Sigurniju Vīveri, kura kopš “Svešajiem” kā dievu nepieņemta**, klīst no vienas mošķu filmas uz citu.

Rezumē.

Izstrādājums ar lielām pretenzijām, bet neatbilstošu segumu. Koncepts, jāatzīst, tiešām bija interesants, tomēr ne līdz galam pārdomāts, un radīja vairāk jautājumu, nekā atbilžu.  Joki gan bija diezgan gaumīgi un arī specefektiem nebija ne vainas. Tomēr izpildījums, manuprāt, bija diezgan sasteigts. Tāda sajūta, ka filmas veidotāji bija nodomājuši – “Ai, da’, ko mēs tur iespringsim, skaidrā tāpat neviens šito filmu neskatīsies. Iedosim viņiem asinis un trūdus, kādu pūķi un balerīnu - un “с пивком потянет” ***!

Nezinu, kā būtu bijis, ja es būtu dzērusi aliņu, bet no balzāmkafijas pozīcijām viss izskatījās tieši tā, kā tikko aprakstīju. Un pat Kriss Hemsvorts mani nespēja gandarīt, jo šamējais kā tāds Samsons bija šķīries no matiem  un no pusdieva pārvērties par vienkāršu čali, kurš lāgā pat cirvi rokās nevar noturēt. Sāpīte!

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

*Ja dzeltenu šķidrumu spļaujošs rednekss tev skaidri un gaiši pasaka, ka no tās vietas, uz kuru tu tagadiņ plāno braukt, neviens vēl nav atgriezies, tad mēģini atcerēties visas tās 1000 filmas, kur šādi pravieši ir tikuši ignorēti, un izdari secinājumus!

**Lai saprastu šo smalko atsauci, jums ir jānoskatās filma.
*** aliņš palīdzēs (pavisam brīvs tulkojums no kr.val.)


P.S. Pirmo nakts daļu ar Krisu Hemsvortu skatīt šeit

The Avengers [2012] jeb nakts ar Krisu Hemsvortu. 1.daļa

Lai arī parasti pa naktīm apkārt neklīstu, Krisam Hemsvortam es, protams, nevarēju atteikt. Jo īpaši tāpēc, ka viņš apsolījās atdoties par brīvu.... Oi, aizfantazējos! Es gribēju teikt, ka mana māsa vinnēja brīvbiļetes uz Multikino nakts seansu maratonu, kas ietvēra sevī 3 filmas ar augstākminētā aktiera piedalīšanos – The Avengers Ultimate Heroes (Atriebēji) [2012], Snow White and the Huntsmen (Sniegbaltīte un Mednieks) [2012] un The Cabin in the Woods (Būda mežā) [2011].

Sniegbaltīti biju jau redzējusi, tāpēc recenziju atradīsiet  šeit. Varu vien piebilst, ka savas domas par filmu arī pēc otrreizējas noskatīšanās neesmu mainījusi.

Un tagad par Atriebējiem! Kārtējo reizi pārliecinos, ka vienmēr atradīsies kāda filma, kas liks pārvērtēt visus manus priekšstatus un aizspriedumus par kāda konkrēta žanra kino. Līdz šim izstrādājumi ar komiksu varoņu un visādu supermeņu piedalīšanos man ir šķituši diezgan garlaicīgi, iepriekšparedzami [nu, jā- „Melanholijas” fināls laikam tomēr nebūs varoņeposiem piemērota opcija], pārsātināti ar patosu un – kas pats ļaunākais! - nopietni apdalīti ar veselīgas pašironijas devu. Tikai ne Atriebēji! Vēl vairāk - ja vien filmas nosaukums būtu ar kaut cik pozitīvu nozīmi, es to turpmāk izmantotu kā kodolīgu sinonīmu, lai apzīmētu tādas 2 stundas savā dzīvē, kas piepildītas ar aizrautību, pārsteigumiem, smiekliem un ekskluzīvu vizuālo maņu SPA. [Un nopietni izskatītu iespēju nākotnē  izmantot to arī manas autobiogrāfijas nosaukumā. Piemēram – „Dzīve kā 438000-reizējs sinonīms”.] Manuprāt, tik tiešām labi nostrādāts kino! Ar interesantu stāsta konceptu, apbrīnojamiem specefektiem, lielisku humoru zīloņa devās un foršiem vīriešiem visām gaumēm [gradācijā no „interesants” līdz - „iesaiņojiet!”] priekš tām sievietēm, kuras ir alfa tēviņu ar specefektiem cienītājas. Tātad – visām! Un Dievs vien zina, ko es vēl būtu te sarakstījusi, ja filmu būtu skatījusies caur piedienīgām 3D brillēm, nevis Multikino piedāvāto poļu variāciju par tēmu. 

Tagad, pārlasot visu iepriekšrakstīto, noprotu, ka būtu tikai godīgi piebilst, ka debesmanna seansa laikā  no debesīm tomēr nekrīt! Tāpēc tie, kas filmu vēl nav redzējuši, droši izdala manu sajūsmu ar 2, lai nedaudz normalizētu savu ekspektāciju līmeni, un -  dui! uz kino!  

Ak, jā - vērtējums 9/10. Man kā žanra nepārzinātājai tomēr netika atklātas pāris svarīgas (jo mani interesējošas!) detaļas. Tādas kā, piemēram - kādā veidā supervaroņi  viens ar otru var sazināties no attāluma? Kāpēc Halkam, strauji mutējot un izsprāgstot no visām savām drēbēm, apakšbikses tomēr paliek kājās? Kā arī, nobeiguma eiforijā  filmas autori nedaudz bija pārspīlējuši ar humoru. Čuč čuč, bet tomēr!

P.S. Par „Būdu mežā” uzrakstīšu nākamnedēļ.

P.P.S. Vēl tikai piebildīšu, ka Multikino biju pirmo reizi un visā visumā paliku apmierināta ar pasākumu, tomēr neesmu droša, vai šo kinoteātri izvēlēšos apmeklēt vēl kādu reizi. Un tikai tāpēc, ka mūsu draugiem nācās piedzīvot nepatīkamu situāciju, kuru konkrētās iestādes menedžerei nebija pa spēkam korekti atrisināt. Formāli taisnība bija viņas pusē, tomēr, atrodoties vadošā amatā, ir jāspēj izrādīt arī zināma elastība un tālredzība - tieši tādēļ darbā tiek pieņemti cilvēki, nevis roboti. Viss beidzās ar to, ka mūsu draugi bija spiesti atkārtoti iegādāties biļetes, kā rezultātā kinoteātris „uzvārījās” par 7 LVL, tai pašā laikā zaudējot vismaz 4 potenciālus klientus. Jāatzīst, klasiska no-win situācija, kas ar nelielas pretimnākšanas palīdzību būtu varējusi izvērsties diametrāli pretējā. Es gan ļoti ceru, ka kinoteātra darbiniece pēc šī gadījuma pati priekš sevis tomēr  izdarīja pāris noderīgu secinājumu un citiem klientiem turpmāk spēs piedāvāt daudz harmoniskākus situāciju risinājumus. Lai izdodas!

Sniegbaltīte un Mednieks [2012]

Uzmanību! Tūlīt sekos teorētiski spoileri bez praktiskas nozīmes. Jo – kad nav, tad nav!

Sākšu ar to, ka virsraksts ir maldinošs - filma īstenībā ir par Ļauno Karalieni, nevis Sniegbaltīti un Mednieku. Un tā būtu bijusi viena varen laba filma, ja vien nebūtu tērējusi spēkus pilnīgi liekas mīlestības līnijas attīstīšanai starp bālu (jo ilgus gadus sēdējusi cietumā) princesi un mednieku-alkoholiķi, kurš pa pālim pamanās samīlēties visnotaļ izdevīgajā partijā. It kā ar to nebūtu bijis gana, tiek iesaistīts vēl arī piektais ritenis – vispār nevienam nevajadzīgs (vismazāk jau scenārijam) tēls, ko filmas veidotāji izmanto par kateti jau tā krietni samocītās mīlas trijstūrim. Nezinu, es autoru vietā būtu nospļāvusies par Sniegbaltīti un viņas romantiskajiem piedzīvojumiem, un pilnībā pievērsusies krietni kolorītākajam tēlam – Karalienei. Iestrādes bija tik labas - grodi izveidots raksturs, ar kuru ir viegli identificēties, lieliska aktrise, kurai ir pa spēkam šo lomu „iznest”, fascinējoša noskaņa, vizuālās izvirtības... [Skatīt treileri.]

Un tad parādās Bella no Krēslas sāgas (izpildījums 1:1) un izčakarē visu, kas čakarējams, Mednieku ieskaitot. No otras puses – varbūt nav godīgi aktrisei pārmest plaģiātisku tēlojumu, ņemot vērā to, ka filmas autori bija aizmirsuši, ka arī Sniegbaltītes raksturam būtu jāpiešķir vairāk par 2 dimensijām. Tad nu cilvēks ņēma un izspēlēja pārbaudītas vērtības, kā nu mācēja. Un Mednieks (kura rakstura izstrādei bija piegriezta lielāka vērība) atspēries varēja runāt izjustus monologus pie zārka, bet nav iespējams atdzīvināt to, kas nevaid bijis. Es par mīlestību.

Žēl. Tiešām žēl, jo es no šī izstrādājuma biju gaidījusi krietni vairāk. Vēl vairāk žēl ir tāpēc, ka skaidri jūtams, ka būtu varējis sanākt viens drūmīgi burvīgs meistardarbs, ja vien nebūtu gribēts pasēdēt uz pārāk daudziem soliņiem vienlaicīgi. Un varbūt pat soliņu daudzumā nav vaina, bet gan to apstrādes nesamērīgumā. Metaforiski izsakoties - barokāls tronis (Karaliene) bija salikts kopā ar koka kluci konstantīnu (Sniegbaltīte), no kura vēl tika mēģināts izspiest arī bērzu sulu.

Un tagad par labo! Šarlīze Terona bija vairāk kā pārliecinoša, un Kriss Hemsvorts – vairāk, kā pievilcīgs.

Kopumā es lieku 7 balles. Negaidīti daudz? Tomēr rēķinieties, ka tās nav jāskaita no nulles uz augšu, bet gan no 10 uz leju.