Kurš gan no mums nav kādreiz jutis kārdinājumu sakrāmēt čumodānu, pamest visu un visus, kas pametami un doties, kur acis rāda un kājas nes, t.i. – pretī piedzīvojumiem, brīvajai mīlestībai un neviena nekontrolētai alkohola un zāles lietošanai? Un, ja vēl šis pasākums tiek pamatots ar iedvesmas meklējumiem savai topošajai grāmatai/gleznai/arhitektūras šedevram, tad pat kaimiņu tantei būtu jāsaprot, ka jaunizceptais ceļotājs nav nekāds klenderis un apšaubāma ceļa gājējs, bet gan brīvais gars, kas noliek savas vieglās dienas, lai sekotu grūti noķeramajai Mūzai, kuru savos tīklos ir mēģinājuši iedabūt visi pasaules dižgari, bez izņēmuma.
Bet ceļā, kā jau
ceļā – traka bohēma mijas ar skarbām rūpēm par izdzīvošanu, vienas nakts
aizraušanās - ar nepiepildītu mīlestību, iedvesmas mirkļus nomaina trula
mazvērtības sāpe, bet - pāri visam – dziedinošā apziņa, ka pat tad, ja neesi
papildinājis pasaules kultūras apcirkņus ar savu mantojumu, tomēr esi atļāvies
dzīvot savādāk, nekā citi, un izbaudīt to, ko parastiem mietpilsoņiem pieredzēt
nav bijis lemts.
BET, ļoti iespējams,
ka tu, atrodoties ceļā, esi nomiris no dizentērijas izraisītajām komplikācijām kaut kur ellē ratā
Meksikā, vēl nesasniedzis pat 25 gadu vecumu. Un arī neko citu nesasniedzis. Ko
darīt - katram savs!
Atvainojos par
lirisko apcerējumu visiem tiem, kas bija cerējuši izlasīt šeit filmas „On the
Road” apskatu. Nav viegli analizēt filmu, kura ir balstīta uz grāmatu, kura,
savukārt, - uz biogrāfiskiem faktiem, kas notikuši ar pavisam reālām personām.
Tā nu tas viss ir bijis, un , ja kādam tas nešķiet gana interesanti – pats vainīgs
par savu nespēju līdzpārdzīvot, kas, visticamāk, ir saistīta ar paviršām
zināšanām 20.gs. vidus literatūras vēsturē un ceļa analoģiju iztrūkumu paša dzīvē.
Balstoties uz
savu bēdīgo pieredzi, visiem pārējiem pirms filmas skatīšanās iesaku šo un to
palasīt par tās galvenajiem varoņiem – Džeku Keruaku (filmā – Sals Paradaizs)
un Alenu Ginsbergu (filmā – Karls Marks), vai vismaz vienreiz dzīvē saņemties
un aizbraukt ar stopiem kaut vai uz Siguldu. Un tad, iespējams, jums nenāksies
doties ceļā ar svešiniekiem, par kuriem jums nav nekāda daļa, bet gan izbaudīt beckpekeru piedzīvojumus kopā ar jau iemīļotiem
čomiem, vienlaicīgi kļūstot par lieciniekiem ambiciozu ierindas pīlēnu pārveidei
par gulbjiem. Un ceļojums būs izdevies!
P.S. Kristena Stjuarte bija laba. ;)
