Pirmklasīgās / Pitch Perfect [2012]

Izlasīju IMDb un Rotten Tomatoes, ka filma ir super jautra, izklaidējoša un ar lieliskiem aktierdarbiem, pēc kuras noskatīšanās tā vien gribas dziedāt un dejot (ja vien neesi bezcerīgi apdalīts ar muzikālo dzirdi un ritma izjūtu), un saskumu. Saskumu nevis par savu spēju dziedāt un ritmiski kustēties, bet gan par to, ka cilvēkiem laikam ir pilnīgi vienalga ko skatīties, ja kaut ko tik infantilu un virspusēju var nosaukt par lielisku izklaidi un sviest grozā vienu sarkanu tomātu pēc otra. Un es runāju nevis par jauno Glee paaudzi, bet gan nopietniem un bārdainiem kritiķiem, par kuriem gribētos domāt, ka viņiem dzīvē tomēr ir izdevies arī kaut ko labu redzēt. Izņemot " Pirmklasīgās", protams.

Nepārprotiet, dziedāšanas daļa bija ok - harmonijas bija skaistas un pareizajā tonalitātē, un, ja tas ir vienīgais, ko jūs no šī izstrādājuma gaidat, tad droši dodieties kases virzienā. BET, ja gribas dramaturģiju, ticamus raksturus un labu humoru, tad "Pitch Perfect" tomēr nebūs perfekta izvēle.

Par humoru runājot, vienīgie, kas spēja izvilināt smaidu, bija Elizabeth Banks tandēms ar John Michael Higgins dziedāšanas konkursu komentētāju lomās. Viss pārējais bija ārpus labā un ļaunā. Un es patiešām nezinu, kā lai tagad izdzēšu no savas atmiņas vēmekļu eņģeli, kurš turpmāk mani vajās sniegotos ģimenes pasākumos.

Rezumē : 5/10 (3 zvaigznes par dziedāšanu, 2 - komentētājiem)

I Give It a Year / Trakais pirmais gads [2013]

Uz "I Give It a Year" aizgāju tamdēļ vien, ka vienā no lomām bija nofilmējies visu skaisto vīriešu etalons Nr.1 - Saimons Beikers. Tas, protams, ir mans personīgais viedoklis, tāpēc Hjū Džekmena, Rasela Krova un Džeisona Stethema pielūdzējas palūgšu palikt rāmas un visus neapstrīdāmos argumentus paturēt pie sevis, jo es tāpat zinu labāk! 

IMDb par šo filmu, kā jau vairumā gadījumu, var izlasīt ļoti pretrunīgus viedokļus, sākot no "britu komēdijas atdzimšana!" līdz "sūds pēdējais!" Jāatzīst, ka abi šie opozicionārie vērtējumi ir visnotaļ pamatoti, ja vien pirmo attiecina uz komēdijas sadaļu, bet otru - uz mēģinājumu šai filmai piešķirt romantisma dvesmu. 

Un tagad par abiem pēc kārtas.

Komēdija.

Es, protams, labi apzinos, ka mana humora izjūta ir diezgan savdabīga un  reizēm pārsteidz pat mani pašu, jo īpaši, kad pieķeru sevi smejoties par jokiem, kuri ir bīstami pietuvināti tā dēvētā "kaku humora" lauciņam, tomēr es mierinu sevi ar domu, ka noteikti esmu tik daudzšķautnaina personība, ka droši varētu dreifēt pa taisni "из грязи в князи" un atpakaļ, un visur justies kā mājās. Protams, tikai tik ilgi, kamēr notiek kustība un man nav jāizvēlas palikt kādā no pusēm uz laiku laikiem. Diemžēl, vairākums komēdiju, pēc maniem novērojumiem, iestrēgst vienā vai otra galējībā, nespējot izmantot eklektikas potenciālu savās interesēs, līdz ar to spējot gandarīt vien diezgan ierobežotu mērķa auditoriju. Iespējams, tieši tāpēc "IGIaY" nevienlīdzīgā humora pildījums man diezgan labi gāja pie sirds, lai arī laulību konsultantes pārspīlētais iznāciens bīstami izaicināja pat manu liberālo attieksmi un iecietības mēru. Bet, par spīti dažām pārmērībām, es tomēr smējos krietni biežāk, kā daudzās citās komēdijās, un tas priekš manis ir gana labs radītājs. 

Romantika.

Varētu jau domāt, ka pietiek Tasmānijas skaistulim Beikeram "piešaut" klāt fabriku, labu sirdi un precētieskāri, un visas planētas sievietes unisonā dvesīs "ah! un ah!" un mājās dosies  apmierinātas uz kādu nedēļu, vai pat ilgāk. It kā jau jā, bet - nē. Es piedevās gribētu arī ticamu stāstu, kur romantisms sakņojas daudz dziļāk par plikām klišejām, kas balstītas uz Cosmopolitan auditorijas aptauju par ideālo vīrieti, un man nepietiek ar to, ka tikai no runātā teksta var noprast, ka starp varoņiem kūsāt kūsā pacilātas mīlas jūtas, kamēr visas pārējās pazīmes liecina, ka - ne s..da! To es attiecinu  uz visiem 3 pāriem, ne tikai uz nabaga fabrikantu un viņa izvēli. (Par izvēlēm man būtu vēl arī atsevišķs stāsts, kas paredz briesmīgus spoilerus [romantiskajā komēdijā???], tāpēc šoreiz es jums šo prieku aiztaupīšu.)

Vienīgais, ko filmas varoņiem izdevās iemiesot pārliecinoši un patiesi, bija apnikums, aizkaitinājums un vilšanās, kas, savā ziņā, ir diezgan netipiski un pat atsvaidzinoši priekš konkrētā kino žanra.

Rezumē - ejiet pasmieties (siev.& vīr.) un palūrēt uz Beikeru (siev. & gej.). 7/10

Seksaholiķi / The Players [2012]

"Seksaholiķi" ir viena no tām filmām uz kurām tu ej, cerēdams, ka pērnā gada Oskaru ieguvušais režisora un aktiera tandēms jau nu zinās, kā no tik banālas tēmas kā neuzticība un apsēstība ar seksu, izvirpināt asprātīgu izklaides gabalu, kur komiskais un traģiskais būs virtuozi izkārtots zelta griezuma ideālajās proporcijās un, iespējams, pat ļaus caur smiekliem nobirdināt kādu aizkustinošu krokodīla asaru. 

Smiekli un asaras šoreiz izpalika, toties žāvāties varēja uz nebēdu. Izņemot, protams, tos brīžus, kad tuvplānā tika rādīts Jean Dujardin plikais dibens, kurš tik tiešām, bikses nost!, ir aplūkošanas vērts. Un, iespējams, ir pavisam nepiedienīgi gribēt, lai par nieka 3 ar 1/2 latiem pie lieliska dibena klāt piemestu arī jēdzīgu filmu, tāpēc ar šo atziņu es savu atskaiti varētu arī beigt.

Ja nu tomēr atgriežamies pie filmas, jāsaka, ka biju patiešām pārsteigta, iekš IMDb uzzinot, ka galvenie varoņi, kā izrādās, ir katrs izpildījuši kādas 5 lomas. Jāatzīst, ka vienubrīd man radās aizdomas, ka uz ekrāna notiek kaut kāda personības dubultošanās, ko norakstīju uz to, ka savā garlaikā būšu palaidusi garām kādu pārvērtības skaidrojošu detaļu, tomēr 5 gab.!!!!!????? Sāku pat aizdomāties, vai nebūs jāmaina iedibinātā tradīcija uz filmu ierasties kā uz baltu lapu, par kuru zināms vien tas, no kura režisora vai aktiera bloknota tā tikusi izplēsta, un arī - ne vienmēr. No otras puses, kinofilma tomēr nav nekāds operas iestudējums, pirms kura būtu ieteicams iepazīties ar libretu, lai aiztaupītu sev daudz mulsinošu mirkļu, sajaucot galveno mīlnieku ar, piemēram, vectēvu, vai informatīvu rečitatīvu noturot par solista neveiklu mēģinājumu slēpt faktu, ka viņš ir aizmirsis melodiju. Tāpēc uzskatu, ka šoreiz atbildība par šo pārpratumu ir jāuzņemas vismaz vienam no 8 (!!!) režisoriem, kuri ir bijuši iesaistīti šajā daudzsološajā projektā, kurš gala rezultātā ir izgāzies kā veca sēta. Uzrakstīju pēdējo teikumu un sapratu, ka stāsti noteikti arī ir bijuši 8 un, lai žēlīgs Dievs nogrābstās, arī to es esmu palaidusi garām....

Rezumē : 6/10 (No kuriem viens punkts par dibenu un vēl viens par finālu.)

Romai - ar mīlestību [2012]

Ja es būtu slavens  režisors, kura profesionālā dzīve strauji tuvotos norietam, es NE-PAR-KO nevēlētos, lai "To Rome with Love" būtu mana pēdējā filma. Vēl vairāk - es vēlētos, kaut nekad to nebūtu radījusi, jo man būtu pieticis apņēmības apstāties pie "Match Point" [2005] un palikt ļaužu atmiņā kā lieliskam režisoram un scenāriju autoram, nevis asumu zaudējušam pensionāram, kurš izmisīgi vēl mēģina pagozēties profesionālajās aprindās, lai gan zelta pulkstenis ar gravējumu jau ir uzdāvināts.

Tādas skaudras pārdomas mani pārņēma, skatoties " Romai - ar mīlestību", kur vairāki labi aktieri (Boldvins, Krūza un Benini), par spīti scenārija, maigi izsakoties, gaisīgumam, izmisīgi mēģināja kaut ko no sevis izspiest, lai gan visi jau tāpat labi saprot, ka viņu dalība filmā ir vien cieņpilns reveranss leģendārā režisora piepildītajam darba mūžam, nevis vēlme spodrināt savus CV.

Par ko tad ir filma? VVZ* par ko! Droši vien, ka par Romu, kur notiekas visādi sapņi vasaras naktīs un tāpēc scenārija autoram nav jālauza galva par ne par loģiku, ne jūtām. Visam traļi vaļi pieliek klāt vēl vienkāršos Romas iedzīvotājus, kas, spriežot pēc aktiermeistarības iemaņām, acīmredzot, tikuši savanģoti pie filmēšanas laukuma pa taisno no ielas un viena jestra filma ir gatava!

Objektivitātes labad jāatzīst, ka bija vērojamas arī vairākas asprātīgas ainas, kur varēja smieties gandrīz līdz asarām, tomēr brīdinu, ka tās bija vien pāris medus karotes darvas mucā.
Viss pārējais bija neticami garlaicīgs, ļoti virspusējs un es pat uzdrošinātos izmantot vārdu - amatierisks. Labi apzinos, ka tas izklausās pēc nopietniem zaimiem un es tagad, pie pilna saprāta būdama, uzprasos uz nepatikšanām no Vudija Alena daiļrades cienītāju puses, tomēr, kas uzrakstīts - uzrakstīts! ;)
 5/10

*VVZ - velns viņu zina!

Seleste un Džesijs. Nešķirami [2012] *

Par komēdiju šo izstrādājumu var nosaukt tikai nosacīti. Skaudra drāma būtu krietni precīzāks apzīmējums. Un nevis pēc formas, bet būtības.
Atzīšos, ka uz šo filmu nebiju plānojusi iet, jo koncepts man nav aktuāls un arī izvēlēto aktieru ansamblis manā skatījumā nav no pievilcīgākajiem. Un tomēr,  tāpat kā Tā Kunga ceļi, arī manējie ir neizdibināmi, un tā nu sanāca, ka vakar attapos ForumCinemas jau ar biļeti rokās.

Runājot par atsauksmēs bieži pieminēto "ķīmiju" starp filmas aktieriem Rašidu Džounsu un Endiju Sambergu, neesmu droša, vai tā tik tiešām ir savstarpējā pievilcība, vai arī filmas veidotājiem ir izdevies izstāstīt stāstu tā, lai ar tā varoņiem spētu identificēties teju katrs skatītājs. Un, ja tā - tad aktieri paliek otrajā plānā, galvenajā lomā tagad esi tu un tava attiecību pieredze, pat ja tā nav identiska tai, kas parādīta uz ekrāna. Jo gandrīz katrs no mums kādreiz ir zaudējis kādu sev svarīgu cilvēku, vai arī bijis situācijā, kad šķiet, ka nekas vairs nav labojams, kad atklāsme vai sapratne ir atnākusi par vēlu un tagad atliek vien noskatīties uz drupām, kuru vietā kādreiz slējās sapņu pils. "Celeste and Jesse Forever" šo sajūtu izdodas izbaudīt "līdz kaulam", kas arī ir galvenā šīs filmas vērtība.

Tomēr blakuslīnijas ir pārāk vāji/pavirši izstrādātas, lai baudījums būtu pilnīgs. Visādas čop-čop attiecības, kurās mēģināts salīmēt kopā pilnīgi atšķirīgus cilvēkus tikai tāpēc, lai varētu parādīt rakstura izaugsmi, un pabāzt to visu zem nosaukuma "neskati sievu/vīru no cepures". Kā arī, komēdijas sadaļā būtu gribējies dzirdēt un redzēt kaut ko asprātīgāku par standarta komplektu vidusmēra skatītājam. Vienīgais nestandarta joks bija stipri īpatnējā rotaļa, ar ko galvenie varoņi bija aizrāvušies divvientulīgajos vaļasbrīžos, bet laikam jau tā seksuālā spriedze kaut kā  ir jāsublimē. 7/10

* Celeste and Jesse Forever

Kā izglābt laulību [2012]

Uzreiz brīdinu, ka šis ir pasūtījuma raksts. Mana māsa ļoti gribēja, lai kaut ko uzrakstu par pasen noskatīto Hope Springs [2012] (Kā izglābt laulību), pat labi zinot, ka es, atšķirībā no viņas pašas, tik lielā sajūsmā par šo izstrādājumu nemaz neesmu. Bet vai ta' man grūti piešaut eļļu ģimenes siltajam pavardam?! Nē.

Par ko tad ir stāsts? Stāsts ir par kādu precētu pāri, kas savu kopdzīvi ir aizlaiduši tādā dibenā, kurā mīlestības gaisma vairs gadu gadiem neiespīd, nemaz nerunājot par kaislības liesmu. Tomēr vienā jaukā dienā sieva nolemj, ka dzert Boržomi nekad nav par vēlu un vienpersoniski piesaka abus ar vīru uz pāru terapiju kaut kur ellē ratā Jaunanglijā. 

Vīram tagad ir jāizlemj, vai viņš grib saglabāt laulību un turpināt pa lēto ēst brokastīs sievas ceptās olas ar bekonu, vai tomēr šķirties un turpmāk brokastot kafejnīcā. Katram finansiāli atbildīgam vīrietim momentā kļūst skaidrs, ka brokastošana kafejnīcā iekļauj sevī arī šķiršanās izdevumus un iespējamu pārvākšanos uz dzīvi daudzdzīvokļu namā, tāpēc bezbēdīgas nākotnes vārdā tiek pieņemts lēmums izdabāt sievas kaprīzei un doties emocionāli ārstēties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka terapija tiek apmaksāta no sievas kabatas.

BET - jo tālāk, jo trakāk! Izrādās, ka vietējā Meinas kafejnīca par ēdienu plēš bargu naudu, un it kā ar to vēl nebūtu gana -  nākas piedzīvot arī psiholoģisku vardarbību no terapeita (Stīvs Karels) puses. Iespējams, ka visādi tur "apskauties un sabučoties" der kaut kādiem karstgalvīgiem jaunēkļiem puberitātes vecumā, bet ne jau nu zolīdam pārim, kurš kopā ir pavadījis jau teju 1/2 gadsimtu! Par kroni visam kļūst ierosinājums pastāstīt paša sievai par savam seksuālajām fantāzijām ar kaimiņieni. Šādā momentā katram kļūst skaidrs kā diena, ka terapeits ir nekaunīgs šarlatāns, kuram vispasaules profesionālo psihologu brālības tiesa kā sodu par ļaunprātīgu cilvēku čakarēšanu ir piespriedusi izsūtījumu uz Meinu, kas ģeogrāfiskā novietojuma ziņā ir Amerikas Savienoto valstu ekvivalents Krievijas Sibīrijai.

Un arī tas vēl nav viss, bet tālāk skatieties paši!

Visā visumā - asprātīgs un feins gabals, kuram nav grūti noticēt, pateicoties lieliskajiem aktierdarbiem (jo īpaši Tommy Lee Jones). Man gan personīgi pa vidam palika garlaicīgi, jo radās sajūta, ka visi sākotnēji smieklīgie joki un grimases iet uz riņķi vien, un manas ekstrasensorās spējas paredzēt jokus šajā filma ir ieguvušas vēl vienu danu. Tomēr jāsaprot, ka pāru terapija, protams,  nav nekāda banku aplaupīšana itāļu stilā un, ja gribas saglabāt ticamības momentu, atkārtošanās un paredzamība vienkārši piederas pie lietas. Tāpēc - 7.5/10

Eksistenciālais kino

Turpinot eksistenciālā kino tēmu (spied šeit, lai lasītu aprakstu par Signs [2002]), vēlos pieminēt vēl 2 izstrādājumus, ko esmu noskatījusies pēdējā laikā.

Viens no tiem ir "Meklēju draugu pasaules galam" (Seeking a Friend for the End of the World) [2012]. Šo filmu vēlējos redzēt, galvenokārt, Stīva Karela dēļ, kura aktieriskās izpausmes pārsvarā gadījumu ir radušas atsaucību manā sirdī. Un vēl savienojumā ar tik kolorītu tēmu kā pasaules gals! Pie tam, konkrētu, nevis potenciālu. Nedaudz gan mulsināja Keiras Naitlijas dalība šajā izstrādājumā, jo vēl nesaderīgāku ekrāna pāri man bija grūti iztēloties, tomēr nolēmu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus un dot abiem iespēju pierādīt man pretējo. Diemžēl, eksperiments izgāzās. Kerels joprojām bija un ir lielisks aktieris, tomēr pāra ķīmija ir tāds agregātstāvoklis, ko nospēlēt nav iespējams. Tā vai nu ir, vai nu nav. Šoreiz, diemžēl, nav. Tomēr, neskatoties uz ne pārāk veiksmīgo mīlestības līniju, pati filma ir visnotaļ baudāma. Apokaliptisko noskaņu ir izdevies radīt diezgan ticamu un Karela varonis tik tiešām aizkustina un liek dzīvot līdzi viņa it kā bezjēdzīgajai eksistencei, un mēģinājumam atrast kādu sirdij tuvu cilvēku, ar ko kopā sagaidīt nenovēršamo. Manuprāt, ja izņemtu ārā Naitlijas spēlēto tēlu, kurš man personīgi bija diezgan neizprotams, filma tikai iegūtu. 7/10

Ta-dā! Beidzot esmu nonākusi līdz kinofilmai, par kuru patiesībā gribēju rakstīt - "Thirteen Conversations About One Thing" [2001]. Uzreiz brīdināšu, ka šis izstrādājums ir ar prasībām - paģēr atbilstošu noskaņojumu un vēlmi iedziļināties uz ekrāna notiekošajā. Pie tam, kā par spīti, notikumu ir ļoti maz. Galvenās, kā jau kāds attapīgāks lasītājs varētu būt secinājis no filmas nosaukuma, ir sarunas. Trīspadsmit sarunas par veiksmi/neveiksmi, laimi, likteni un to, vai cilvēks ir vientuļa sala, vai varbūt mēs, cilvēki, tomēr pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Pārnestā nozīmē, protams. Vai, drīzāk, - enerģētiskā.

Filmā darbojas 4 galvenie varoņi - apdrošināšanas eksperts, jurists, apkopēja un universitātes profesors, no kuriem katrs ir nonācis tādā savas dzīves punktā, kas liek uzdot eksistenciālus jautājumus, uz kuriem nav viegli saņemt, bet, galvenokārt - pieņemt atbildes. 

Tiem, kuri baidās, ka šī filma būs tikai tāda tukša muldēšana par nepierādāmām lietām, iesaku pārstāt baidīties un paskatīties pašiem - sirds gaišāka kļūs! ;)

Lieliska tēma, dialogi, aktierdarbi un Aleksa Vurmana [Alex Wurman] oriģinālmūzika. Iesaku! 9/10

filmas treileris šeit : http://www.traileraddict.com/trailer/thirteen-conversations/trailer

Divas dienas Ņujorkā [2012]

Pēc ilgāka atelpas brīža, kas tika pavadīts visādos brīvdabas festivālos, tiku aizgājusi uz kino. Uz  „Divas dienas Ņujorkā”. Ja mana izvēle būtu atkarīga tikai no treilera, droši vien nebūtu gājusi. BET – ņemot vērā to, ka man joprojām ļoti siltā atmiņā ir „Divas dienas Parīzē”, vienkārši nespēju noticēt, ka Žilī Delpī būtu varējusi uztaisīt kaut kādu sū..u, tāpēc saņēmos [kafiju un kausētos sieriņus] un devos skatīt.

Skaidrs ir viens, tu vari vīrietim teikt, ka slapini bikšelēs, jo ir atrofējušies visi zemjostasvietas muskuļi [jā, tā arī vari tiešā tekstā teikt un pat vārdiski ilustrēt savus bezcerīgos pūliņus to mainīt uz labu!], un atzīt, ka neviens tevi negrib, jo esi veca kā pasaule (38 gadi!!!!), bet, ja kaut kur starp žēlabām iepīsi apgalvojumu, ka esi orālā seksa dieviete, tad vari būt 100% droša, ka tas būs vienīgais, ko viņš no visa tevis teiktā paturēs atmiņā un turpmāk sitīsies kā naktstauriņš pret lampu, lai tik varētu to pārbaudīt praksē. Vienīgais, jārēķinās, ka, iespējams, šī viltība darbojas tikai uz nūģiem, kurus uzbudina [vismaz mentāli] arī Obamas ķermeņa kontūras atveidojums kartonā.

Bet, paldies dievam, šo baiso urīnnesaturīgās sievietes un nūģa savienību nedaudz atsvaidzina radinieki no Francijas, kuru izpratne par pilnasinīgu dzīvošanu neaprobežojas vien ar čubināšanos tumsā zem segas un ģenētiski modificēta steika grillēšanu istabā. Jāatzīst, ka viņu vilšanās par to, ka Ņujorkas radiniece ir pamanījusies piejaucēt iespējams vienīgo melnādaino pasaulē, kurš nepīpē zāli, ir pilnībā saprotama.

Labi, pārējo, ja vien ir vēlēšanās, skataties paši! Nesaku ne melns, ne balts. Uz jēlāku joku fona bija arī pāris labu joku (piemēram, par ievainoto zaķīti), un kopumā manas bažas par pilnīgu filmas izgāšanos neapstiprinājās. Un, jā – filmas daļa par dvēseli bija lieliska, pie kam Vinsents Gallo tur iederējās kā 2karātu briljants saderināšanās gredzenā. Es pat teiktu, ka tamdēļ vien šo izstrādājumu ir vērts noskatīties. 6,5/10

Seriāls par seriāliem. 2.sērija.

Pirmo sēriju par Arrested Development, Modern Family, Community un 30Rock varat atrast šeit: Seriāls par seriāliem. 1.sērija.

Šajā sērijā turpināšu aprakstīt tos situāciju komēdiju seriālus, kurus gadu gaitā esmu noskatījusi un atzinusi par labiem esam. Kā arī, nobeiguma daļā apskatīšu tā saucamos proletariāta izstrādājumus, kuri, manuprāt, ir izpelnījušies nepelnītu, bet visnotaļ paredzamu popularitāti skatītāju vidū. Tas, protams, būs ļoti subjektīvs un arī varen snobisks skatījums, bet kāds nu būs, tādu ņemiet par labu! Katrā gadījumā, klusēt par to es vairs nejaudāju. 

Un, jā - secībai arī šoreiz IR nozīme.

5. Tātad, 5.vietā esmu ierindojusi daudziem labi zināmo seriālu “Cougar Town” [2009 - ...] http://www.imdb.com/title/tt1441109/ , kura kaislīgs cienītājs ir jau mazākam skaitam cilvēku zināmais Abeds no Community.

Visupirms tiem, kas šo seriālu ir izlaiduši tikai tāpēc, ka pumu (un arī citu dzīvnieku) piedzīvojumi, pat, ja tajos ietilpst kādas pilsētas okupācija, viņus 100 gadus neinteresē, paskaidrošu, ka šis nav National Geographic produkts, kā varētu spriest pēc nosaukuma. Ja ieskatamies amerikāņu slenga vārdnīcā, tad redzam, ka jēdziena “Cougar” nozīme ir – sieviete (parasti pēc 30 gadu vecuma), kas iecienījusi seksuālas attiecības ar jaunākiem vīriešiem. Ja arī tagad tu neesi ieintriģēts, tad turpini vien skatīties savu “The IT Crowd”. Savukārt, pārējie uzmanīgi lasa tālāk.

Šis ir viens no tiem seriāliem, kas tevi gan sasmīdinās, gan, iespējams, padarīs par alkoholiķi. Tev tagad pašam ir rūpīgi jāizvēlas, kas tu gribi būt - drūms atturībnieks vai jestrs plencis, kas dzīves kukuržņiem pāri streipuļo smejot. Jā, iespējams, ir arī citas alternatīvas, kā, piemēram, turpināt būt dzīvespriecīgam nedzērājam, izlaižot šo izstrādājumu un turpinot skatīties citus sit-com seriālus, tomēr – cik ilgi? Tagad, kad tu zini, ka Cougar Town skatīšanās ir skaidrajam saprātam bīstama, vai tiešām varēsi noturēties slepus nepalūrot ne bišku? Pat zinot, ka atkarība var iestāties jau no vienas sērijas? Vairāk neko neteikšu – skatieties vai neskatieties paši! Uz savu atbildību.

Atzīmēšu vien to, ka vienīgā šī izstrādājuma vājā vieta ir 3. sezonas sākums, tomēr seriāls ātri vien saņemas un turpina būt pat vēl lieliskāks kā pirmajās 2 sezonās.

6. Tagad par seriālu, kas zaudē vismaz 3/4 no savas auditorijas, tiklīdz tā ir izlasījusi aprakstu par to iekš IMDb datu bāzes : “Uz scenāriju tikai daļēji balstīta komēdija par Fantāzijas futbola līgu.”

BUM! Pirmie atkrīt visi ne-amerikāņi, kuru izpratne par futbolu krasi atšķiras no amerikāņu variācijas par tēmu. Tālāk pazūd amerikāņu sievietes, kurām sports neinterese pēc definīcijas. [Izņemot ņujorkietes un Kalifornijas štata iedzīvotājas.] Tad amerikāņi, kuri atzīst tikai real-deal, jo fantāzijas ir priekš bērniem! Un paši pēdējie izklīst bērneļi, kuriem, kā izrādās, seriāls ne tikai nav domāts, bet cenzūras atzīts pat par kaitīgu esam. Un pamatoti! Kas tad vispār ir palicis? Visticamāk, tie, kuri paši piedalās fantāziju futbola līgās, ziņkārīgie tomi un Zēna, t.i. - es, kurai uz to brīdi nekā cita nav ko skatīties.

Runa ir par “The League” [2009 – 2011] : http://www.imdb.com/title/tt1480684/

Sižets īsumā : stāsts par 6 draugiem, kuri savu dzīvi ir pakārtojuši hobijam - fantāziju futbola komandu veidošanai, un, ņemot vērā to, ka tā ir arī savstarpēja sacensība (visi spēlē vienā līgā), kopīgā draudzība (un arī ģimeniskās saites) bieži vien kļūst par nepatīkamu šķērsli ceļā uz uzvaru.

Lai jums rastos priekšstats, kādai auditorijai seriāls ir piemērots, ieskatam nedaudz par mani. Ar sportu īpaši neaizraujos (ne skatveidā, ne darveidā), par amerikāņu futbolu ir tikai miglains priekšstats un par tādām fantāziju līgām man bija pirmā dzirdēšana. Joprojām. Un, neskatoties uz visu to, jāsaka, ka seriāls ir lielisks! Pat, ja man bija tikai aptuvena nojausma, ar ko seriāla varoņi savā brīvajā laikā tik mērķtiecīgi un apmāti nodarbojas, tas man netraucēja izbaudīt lielisko humoru (ļooti asprātīgs, ātrs un arī rupjš!), un ar interesi sekot līdzi personāžu sadzīves peripētijām. Pirmā ar pusi sezona, salīdzinoši, bija bālāka, bet, sākot no otrās sezonas vidus, līdz pat 3. un noslēdzošās sezonas beigām, seriāls vienkārši žilbināja. Iesaku!

UN, vienā no pirmā plāna lomām izpildās pats Jon Lajoie, kura komēdiju skeči un dziesmas ir iekarojušas plašu ievērību viņa talanta zinātāju aprindās.

7. Šo seriālu - “3^rd Rock From the Sun” [1996-2001] http://www.imdb.com/title/tt0115082/ - par citplanētiešu ieceļotājiem, kuri cilvēku veidolā izbauda dzīvi uz planētas Zeme, šķiet -90.to gadu beigās, demonstrēja arī pašmāju televīzijas, un es tolaik biju ļoti uzcītīga tā skatītāja. 
Pēc padsmit gadiem, intereses pēc, nolēmu uzmest tam savu šodienas aci, lai saprastu, vai tas, par ko es smējos savos 18, man liksies smieklīgs arī tagad. Un, jā – izrādās, ka mana humora izjūta nav progresējusi! Labā ziņa ir tāda, ka nav arī regresējusi, tāpēc varēju atkārtoti izbaudīt visas 6 sezonas, kā sendienās. Un arī jums rekomendēju.

8. Un kā pēdējo šoreiz apskatīšu "Happy Endings" [2011 - ...] http://www.imdb.com/title/tt1587678/

Ja vien jūs varēsiet tikt pāri aktiermākslas un raksturu izstrādes ziņā diezgan vājajai (tomēr ļoti asprātīgajai!) pirmajai sezonai, garantēju, ka otrā sezona jums kompensēs ziedoto laiku ar uzviju!

Īss sižeta izklāsts : līgava atstāj savu topošo vīru pie altāra un aizmūk no ceremonijas ar zelli skrituļslidās. Viss jau būtu forši (līgavainis bišķu paraudātu un pēc 20 gadu psihoanalīzes terapijas ar savu likteni samierinātos), ja vien gadu gaitā  nebūtu sadzīvoti kopīgi draugi, kuri nu tagad būtu kaut kā jāsadala. Un seriāls ir par to, kā nu visiem tagad būt.

Lai jūs ieintriģētu vēl vairāk, atklāšu, ka humors šeit ir ātrs, daudzslāņains un ļoti pozitīvā nozīmē savdabīgs. Manuprāt, kombinācija, kura, diemžēl, nav pārāk bieži sastopama situāciju komēdijās, tāpat kā vīrišķīga geja personāžs, kurš ir pilnīgs pretstats masu medijos (tai skaitā - kino) kultivētajam priekšstatam par homoseksuāla vīrieša izskatu un tā ārējām izpausmēm. Skatieties!

Nākošajā sērijā par Bored to Death, How I Met Your Mother, The Big Bang Theory un Better Off Ted.

Iron Sky [2012] jeb blogeru seanss Nr.4

Lai arī es kā romantiska būtne labprātāk Mēnesi asociēju ar Mēnesnīcas sonāti* un laumiņu naksnīgo rotaļu pavadoni, nevis rosīgiem nacistiem 4.-tā Reiha gaidās, tomēr no Acmefilm piedāvājuma noskatīties B kategorijas filmu bez maksas, pie kam – ļoti labā kompānijā, es nespēju atteikties. [Jā, ļoti iespējams, ka manos rados tomēr var atrast kādu Bergu vai Šteinu, par kura eksistenci mani neviens nav informējis.]

Tad nu lieliskā noskaņojumā, jau paspējusi noandelēt savu 6.rindas ielūgumu pret 10.rindas biļeti, sēžu un gaidu, kad sāksies solītais cirks ar zirgiem jeb gandrīz-jau-kulta sci-fi nazisploitation parodija “IRON SKY”.

Ak, jā - pirms seansa vēl tiek demonstrēts sveiciens no filmas veidotājiem, kas drīzāk atgādina sveicienu no porno industrijas pārstāvjiem, pārliecinoši apstiprinot manas aizdomas, ka turpmākās 2h nāksies brutāli atsēdēt ietaupītos 4LVL, lai pēc tam varētu uzrakstīt ironisku recenziju par pieredzēto un uz laiku laikiem pielikt treknu punktu 2.šķiras izstrādājumu baudīšanai.

Un tomēr nē! Man nācās domās jau iezīmēto recenzijas trafaretu mest ārā un sākt visu no jauna. Un tas nebūt nebija viegls uzdevums, jo es pat 3 dienu laikā neesmu spējusi lāgā noformulēt, ko īsti es esmu noskatījusies.

Filmas sižets īsumā ir tāds, ka pēc zaudējuma 2.pasaules karā, nacisti pārceļas uz Mēness tumšo pusi, kur savā nodabā turpina attīstīt Sci-fi tehnoloģijas, savstarpēji vairojās un gaida brīdi, kad varēs atgriezties uz Zemes, lai realizētu plānu valdīt pār visu pasauli. Tāds brīdis pienāk 2018.gadā, kad rodas izdevība satikt ASV prezidenti, kurai arī ir Fīrera cienīgas ambīcijas, un nacistu uzbrukums to realizācijai tagad vairāk kā lieti noderētu.

Lai arī filmas vēstījums ir visnotaļ skaudrs, tā pasniegšanas veids ir, maigi izsakoties, savdabīgs. Sākot jau ar to, ka nacistu labā darbojas kāds zinātnieks, kas vizuāli ir ļoti līdzīgs slavenajam Manhetenas projekta iedvesmotājam, visslavenākās teorijas un formulas atklājējam, kosmoloģijas tēvam un, cita starpā, cīnītājam par rasu vienlīdzību, par kura notveršanu nacisti savulaik bija izsludinājuši lielu atlīdzību. Jo šamējais, sagadīšanās pēc, vēl arī ebrejs/žīds pēc tautības. Kamēr šajā izstrādājumā viņa līdzinieks Richtera k-gs [tāds ir viņa uzvārds] ir ierakumu otrajā - nacistu pusē, kur vaļas brīžos niekojas ar albinizatora izstrādi un gūstekņu secēšanu, zinātnes vārdā.

Iespējams, dziļā doma ir tāda, ka nav vēl zināms, kura no abām iesaistītajām pusēm (ASV vai nacistu impērija) ir lielāks ļaunums cilvēcei, ja vien skatāmies pēc darbiem, nevis tikai formastērpa un sveicināšanās paradumiem. Un, iespējams, mēs būtu pārsteigti uzzināt, kurš tad īstenībā dzīvo tajā Mēness tumšajā pusē.

Lai kā arī būtu, jāatzīst, ka garlaicīgi nebija, un es patiešām biju pārsteigta, ka par spīti visiem labvēlīgajiem nosacījumiem (B-kategorija, nacisti, ASV ārpolitika, gīku (IBMP**!) auditorija), kas a’priori paredz kariķēt līdz bezgalībai visu, kas kustas vai nekustas, filma tomēr spēja noturēties gaumes (vismaz manējās!) robežās. Katrā gadījumā, es smējos ne vienu reizi vien un skaļi, kas nenotiek nemaz tik bieži, pie reizes apstiprinot savus novērojumus, ka eiropiešu kino piemīt daudz labāka humora izjūta, nekā aizokeānijas izstrādājumiem. Un nobeigums, kopā ar lielisko Laibach muzikālo variāciju par ASV himnu, bija episks. Jā. Es lieku 8/10.

*sveiciens lieliskās prezentācijas autoram Sergejam, kuram šis pats Bēthovena sacerējums noteikti asociējas ar kādu viņam mīļu filmu!

**IBMP – I beg my pardon! 

P.S. Paldies KinoKultam, Kinocast.lv un pārējiem kino blogeriem par laipno uzņemšanu savā lokā. :)

P.P.S. Interesanti, vai man vienīgajai galvenais nacistu varonis vizuāli ļoti atgādināja Patriku Sveiziju, bet Dizainere, savukārt, – Ketrinu Zetu Džounsu?

Būda mežā [2011] jeb nakts ar Krisu Hemsvortu. 2.daļa

Ja nedaudz palasītos virtuāli drukātajos medijos par šo filmu un apskatītu tās reitingus tādās vietnēs kā IMDb un Rotten Tomatoes, tad varētu rasties iespaids, ka šis izstrādājums ir kaut kas vairāk par jauniešu šausmu filmu vulgaris, kādas tiek štancētas ar apbrīnojamu regularitāti un pēc viena scenārija. Un arī reklāmas plakāts mums liek noprast, ka šoreiz viss ir kudiš  nopietnāk –  jo ar kubiku-rubiku taču nav un nevar būt nekādi joki! Daudzvārdsakot, tūlīt tev būs skatīt daudzdimensiju kino, kam nav analoga uz šīs pasaules.

Lai jūs nevarētu man pārmest spoilerēšanu, vispirms noskatieties filmas treileri un tikai tad lasiet tālāk.

Ievads.

Tātad, kā noprotams no tikko redzētā, arī šajā filmā jauniešiem tiek nodrošināta neaizmirstama nedēļas nogale ar ierasto asinspirti un viesmīlīgiem neradījumiem. Atšķirība vien tāda, ka šoreiz lustēšanās notiek ļoti organizēti – iesaistot jaunākās tehnoloģijas un atkarīgos novērotājus, kuri dara visu iespējamo, lai atpūta pie dabas izdotos maksimāli komfortabla. Pieregulē temperatūru, palaiž relaksējošu gāzi…  Pie tam, izklaides nodrošinātāju izvēle paliek atpūtnieku ziņā! Izvēlējies, ko vēlējies, saņēmi – ko izvēlējies! Viennozīmīga brīvās gribas un demokrātijas uzvara.  Un, ja vēl mērķis ir cēls…

Tik tālu viss ir feini – noteikumi (vismaz vienai pusei) ir skaidri, jaunieši pietiekami dumji* un latīņu bubuļvārdi ir palaisti ēterā. Baļļuks var sākties!

Iztirzājums.

Par pašu baļļuku runājot, vienkāršs copy-paste no miljons tāda paša žanra filmām. Daudz mērķtiecības un asiņu, neticami izdzīvošanas gadījumi un (katru reizi no jauna) apbrīnojama nevērība pret detaļām.

Nobeigums.

Te mēs uzzinām, ka mērķis tik tiešām ir bijis cēls, varoņi netiks aizmirsti, kā arī varam paskatīties uz Sigurniju Vīveri, kura kopš “Svešajiem” kā dievu nepieņemta**, klīst no vienas mošķu filmas uz citu.

Rezumē.

Izstrādājums ar lielām pretenzijām, bet neatbilstošu segumu. Koncepts, jāatzīst, tiešām bija interesants, tomēr ne līdz galam pārdomāts, un radīja vairāk jautājumu, nekā atbilžu.  Joki gan bija diezgan gaumīgi un arī specefektiem nebija ne vainas. Tomēr izpildījums, manuprāt, bija diezgan sasteigts. Tāda sajūta, ka filmas veidotāji bija nodomājuši – “Ai, da’, ko mēs tur iespringsim, skaidrā tāpat neviens šito filmu neskatīsies. Iedosim viņiem asinis un trūdus, kādu pūķi un balerīnu - un “с пивком потянет” ***!

Nezinu, kā būtu bijis, ja es būtu dzērusi aliņu, bet no balzāmkafijas pozīcijām viss izskatījās tieši tā, kā tikko aprakstīju. Un pat Kriss Hemsvorts mani nespēja gandarīt, jo šamējais kā tāds Samsons bija šķīries no matiem  un no pusdieva pārvērties par vienkāršu čali, kurš lāgā pat cirvi rokās nevar noturēt. Sāpīte!

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

*Ja dzeltenu šķidrumu spļaujošs rednekss tev skaidri un gaiši pasaka, ka no tās vietas, uz kuru tu tagadiņ plāno braukt, neviens vēl nav atgriezies, tad mēģini atcerēties visas tās 1000 filmas, kur šādi pravieši ir tikuši ignorēti, un izdari secinājumus!

**Lai saprastu šo smalko atsauci, jums ir jānoskatās filma.
*** aliņš palīdzēs (pavisam brīvs tulkojums no kr.val.)


P.S. Pirmo nakts daļu ar Krisu Hemsvortu skatīt šeit

The Avengers [2012] jeb nakts ar Krisu Hemsvortu. 1.daļa

Lai arī parasti pa naktīm apkārt neklīstu, Krisam Hemsvortam es, protams, nevarēju atteikt. Jo īpaši tāpēc, ka viņš apsolījās atdoties par brīvu.... Oi, aizfantazējos! Es gribēju teikt, ka mana māsa vinnēja brīvbiļetes uz Multikino nakts seansu maratonu, kas ietvēra sevī 3 filmas ar augstākminētā aktiera piedalīšanos – The Avengers Ultimate Heroes (Atriebēji) [2012], Snow White and the Huntsmen (Sniegbaltīte un Mednieks) [2012] un The Cabin in the Woods (Būda mežā) [2011].

Sniegbaltīti biju jau redzējusi, tāpēc recenziju atradīsiet  šeit. Varu vien piebilst, ka savas domas par filmu arī pēc otrreizējas noskatīšanās neesmu mainījusi.

Un tagad par Atriebējiem! Kārtējo reizi pārliecinos, ka vienmēr atradīsies kāda filma, kas liks pārvērtēt visus manus priekšstatus un aizspriedumus par kāda konkrēta žanra kino. Līdz šim izstrādājumi ar komiksu varoņu un visādu supermeņu piedalīšanos man ir šķituši diezgan garlaicīgi, iepriekšparedzami [nu, jā- „Melanholijas” fināls laikam tomēr nebūs varoņeposiem piemērota opcija], pārsātināti ar patosu un – kas pats ļaunākais! - nopietni apdalīti ar veselīgas pašironijas devu. Tikai ne Atriebēji! Vēl vairāk - ja vien filmas nosaukums būtu ar kaut cik pozitīvu nozīmi, es to turpmāk izmantotu kā kodolīgu sinonīmu, lai apzīmētu tādas 2 stundas savā dzīvē, kas piepildītas ar aizrautību, pārsteigumiem, smiekliem un ekskluzīvu vizuālo maņu SPA. [Un nopietni izskatītu iespēju nākotnē  izmantot to arī manas autobiogrāfijas nosaukumā. Piemēram – „Dzīve kā 438000-reizējs sinonīms”.] Manuprāt, tik tiešām labi nostrādāts kino! Ar interesantu stāsta konceptu, apbrīnojamiem specefektiem, lielisku humoru zīloņa devās un foršiem vīriešiem visām gaumēm [gradācijā no „interesants” līdz - „iesaiņojiet!”] priekš tām sievietēm, kuras ir alfa tēviņu ar specefektiem cienītājas. Tātad – visām! Un Dievs vien zina, ko es vēl būtu te sarakstījusi, ja filmu būtu skatījusies caur piedienīgām 3D brillēm, nevis Multikino piedāvāto poļu variāciju par tēmu. 

Tagad, pārlasot visu iepriekšrakstīto, noprotu, ka būtu tikai godīgi piebilst, ka debesmanna seansa laikā  no debesīm tomēr nekrīt! Tāpēc tie, kas filmu vēl nav redzējuši, droši izdala manu sajūsmu ar 2, lai nedaudz normalizētu savu ekspektāciju līmeni, un -  dui! uz kino!  

Ak, jā - vērtējums 9/10. Man kā žanra nepārzinātājai tomēr netika atklātas pāris svarīgas (jo mani interesējošas!) detaļas. Tādas kā, piemēram - kādā veidā supervaroņi  viens ar otru var sazināties no attāluma? Kāpēc Halkam, strauji mutējot un izsprāgstot no visām savām drēbēm, apakšbikses tomēr paliek kājās? Kā arī, nobeiguma eiforijā  filmas autori nedaudz bija pārspīlējuši ar humoru. Čuč čuč, bet tomēr!

P.S. Par „Būdu mežā” uzrakstīšu nākamnedēļ.

P.P.S. Vēl tikai piebildīšu, ka Multikino biju pirmo reizi un visā visumā paliku apmierināta ar pasākumu, tomēr neesmu droša, vai šo kinoteātri izvēlēšos apmeklēt vēl kādu reizi. Un tikai tāpēc, ka mūsu draugiem nācās piedzīvot nepatīkamu situāciju, kuru konkrētās iestādes menedžerei nebija pa spēkam korekti atrisināt. Formāli taisnība bija viņas pusē, tomēr, atrodoties vadošā amatā, ir jāspēj izrādīt arī zināma elastība un tālredzība - tieši tādēļ darbā tiek pieņemti cilvēki, nevis roboti. Viss beidzās ar to, ka mūsu draugi bija spiesti atkārtoti iegādāties biļetes, kā rezultātā kinoteātris „uzvārījās” par 7 LVL, tai pašā laikā zaudējot vismaz 4 potenciālus klientus. Jāatzīst, klasiska no-win situācija, kas ar nelielas pretimnākšanas palīdzību būtu varējusi izvērsties diametrāli pretējā. Es gan ļoti ceru, ka kinoteātra darbiniece pēc šī gadījuma pati priekš sevis tomēr  izdarīja pāris noderīgu secinājumu un citiem klientiem turpmāk spēs piedāvāt daudz harmoniskākus situāciju risinājumus. Lai izdodas!

Dick-tator [2012]

Ar smagu sirdi ķeros klāt šai recenzijai, jo biju sacerējusies to rakstīt pavisam savādāku. Tātad, vakar apskatīju Sašas Barona Koena veidoto Diktatoru [2012] un.... pievīlos. Diezgan smagi. Pēc visnotaļ žilbinošā "Brüno" [2009] laikam gan biju gaidījusi nezin kurā pakāpē kāpinātus absurdu provokāciju demonstrējumus, tā vietā saņemot izvilktu kvadrātsakni no visa iepriekš Koena repertuārā pieredzētā. 

Jā, joprojām diezgan melni, joprojām atļaujoties krietni vairāk par citiem (politkorektajiem) amerikāņiem, un šoreiz izvēloties parādīt nevis sabiedrības errorus "natūrā", bet gan vienkāršoti mākslinieciskā veidā sabakstīt lapseņu midzeni, kur mitinās visas tā saucamās tabu tēmas - 9/11, grūtnieces, žīdi, mellie un tik nepilnvērtīgais sieviešu dzimums. Pie tam, bakstīt tik tiešām pa vienkāršo - ar koku. Citiem vārdiem, fizioloģijas triumfs pār ideoloģiju.

Nepārprotiet, es esmu melna un aizvainojoša humora cienītāja, ja vien tas nav prasts kā zirga deķis. Diemžēl, šajā izstrādājumā Koens ir nolēmis smieties kopā ar sabiedrību, nevis par sabiedrību. Lai gan -  varbūt pats fakts, ka auditorija šo filmu tik augstu ir novērtējusi, ir tas, ko Koens ir gribējis mums pierādīt?  Just sayin' ...

Bija jau arī pāris sakarīgu joku (skatīt filmas treileri un Ārčija negodu), tomēr labāk iepriecēt sevi ar atkārtotu Brüno seansu. Tā arī darīšu!

Spogulīt, Spogulīt [2012]

   Tādas filmas, ko es īpaši gaidītu jau labu laiku pirms to pirmizrādes, negadās bieži. Es drīzāk esmu no tiem kinomīļiem, kas par jaunu filmu eksistenci uzzina tikai no treileriem iekš sinematorija, tāpēc sarkanu krustu vilkšana kalendārā man ir visnotaļ sveša nodarbe. Jāatzīst, ka šāda pieeja, līdz ar sarkano tinti, ļauj ietaupīt arī grandiozas vilšanās, kad reizumis nākas atklāt, ka tik ilgi gaidītais kaķis maisā nav pie labas veselības. Tomēr Sniegbaltītes ekranizācijas tuvošanos es biju pamanījusi jau pērnā gada novembrī, plašajās YouTube ārēs atrodot tās pasakaino treileri, kas, manuprāt, ir mazizmēra mākslas darbs jau pats par sevi.  Līdz ar to, šo filmu biju nolēmusi noskatīties- vai tur lūst, vai plīst, tāpēc sēdos vien istabā pie loga un 5 mēnešus, vēdinoties ar mutautiņu, skatījos tālē, gaidot, kad būs tā laime. Tā laime bija šodien.

  Pirms uzrakstu visu kā bija, vēlos piebilst, ka vismaz no vienas tradīcijas es neatkāpos - pirms skatīšanās nelasīju recenzentu atsauksmes par filmu, lai varētu izvairīties no priekšlaicīgas viedokļa ietekmes. Pat reitingus neapskatīju. Tomēr īsi pirms filmas notika negaidīta informācijas noplūde un kinozālē jau devos samērā drūmu priekšnojautu vadīta. 

   HA!!! Tieši tāda ir mana atbilde visiem kritiskajiem kritiķiem, viduvēju piecinieku dalītājiem un virtuālo tomātu svaidītājiem. Es no filmas saņēmu tieši to, ko gaidīju - apburošu vizuālo baudījumu, gaumīgu humoru lielās devās un lieliskus aktierdarbus. Attiecībā uz pēdējo, īpašus aplaudismentus vēlos veltīt Džūlijai Robertsai - pārliecinoši un precīzi. BRAVO! Un, manuprāt, pārsteidzoši laba izvēle Sniegbaltītes lomai bija Lilija Kolinsa, kuras jaunavīgi maigais, valdzinošais skaistums, plastika un spriganums ļāva iemiesot visu to, kas kārtīgai, 18 gadus tornī turētai princesei piedienas. Un arī Princis izskatījās gana precējams.

   Jā, ja ļoti gribētu piekasīties, tad es varētu piekrist dažam labam kritiķim, ka varbūt prasījās nedaudz vairāk attiecību spriedzes (Karaliene - Sniegbaltīte), romantikas (Sniegbaltīte - Princis) un dramatisma, tomēr  - kuram gan būtu jāuztraucas par tādiem "sīkumiem", kad ir iespēja novērot tik izsmalcinātas formas triumfu pār saturu?!! Ko? [Akmens, akmens, akmens pārējo recenzentu dārziņos.]

   Diemžēl, kāzu ceremonija un pēdējais indiešu dejamgabals filmas veidotājiem izmaksāja 1/2 zvaigzni mīnusā. Sausais atlikums: 7,5/10

P.S. Tikai vēlāk, lasot R.Ebert recenziju, pievērsu uzmanību tam, ka režisora godā ir videomākslas ģēnijs Tarsems Sings, kura kontā ir viena no manām visu laiku mīļākajām filmām - "The Fall" [2006]. Viņa nacionālā piederība izskaidro arī tituldziesmas izvēli. 

The Station Agent [2003]

Nebiju droša, ka vēlos šo filmu redzēt, ņemot vērā to, ka ļoti bieži visādi mazbudžeta a’la indie izstrādājumi neko vairāk par lēkmjveida žāvāšanos nespēj no manis izdabūt. Arī šoreiz pirmās 8 minūtes vedināja mani uz vieglu pēcpusdienas snaudienu, tomēr biju sev nosolījusies noskatīties vismaz 20 minūtes, pirms pieņemt stratēģisko lēmumu izdzēst to uz neatgriešanos. Man prieks, ka šāda vienošanās bija, jo savādāk būtu palaidusi garām vienu lielisku filmu, kuru tagad jau esmu pievienojusi savai DDT** listei. Lieliska tāpēc, ka pusotras stundas laikā man bija ļauts iejusties 4 pilnīgi dažādu cilvēku ādā – es vienlaicīgi biju gan garlaicīgs punduris, gan mazpilsētas bibliotekāra sapnis, gan depresijas nomākta pusmūža māksliniece, gan arī spāņu džeks ar padziļinātu izpratni par kulināriju. Jā, tāda ir labi izstrādātu raksturu maģija – skatītājs tiek ievilkts citā realitātē, no kuras ārā iznāk jau nedaudz dzīvesgudrāks, emocionāli piepildītāks un pieredzes bagātāks. Un, jā – būtu tikai piedienīgi, ja jūs mani turpmāk uzrunātu uz Jūs.

Šeit varat apskatīt filmas mini-treileri.

*don’t delete this [angļ.val.]

Mīlestība ilgst trīs gadus [2011]

    Vai kāds no jums vēl atceras tos laikus, kad cilvēki masveidā "ģība" no franču komēdijām? [Kā arī, protams, šad un tad no franču smaržām, kuras to laimīgās īpašnieces mēdza pūst sev virsū tik bagātīgi, ka ģībiens nāca gribot negribot.] Rādās, ka priekš manis tie laiki beidzot ir pienākuši. Ir noskatīta kārtējā frančvalodīgo komēdija, kura atbilst manai izpratnei par to, kādam ir jābūt labam humoram, tāpēc turpmāk valodas jautājums būs primārais, lemjot - kura no daudzajām  šī žanra filmām ir pelnījusi manu redzējumu. Vismaz - pirmkārtējo.  Acīmredzami, tajās ceptajās vardēs tomēr ir kaut kāda viela, kas veicina labu joku ģenerācijas procesu, kā arī galarezultātam piedod tādu kā harmoniskas iederības auru, kas rada iespaidu, ka tie joki nāk viegli un paši no sevis... Un nevis vesela humoristu brigāde diennaktīm ir svīdusi ar papīru un zīmuli rokās, kalkulējot, kā vislabāk izdabūt no potenciālās auditorijas smieklus, kā rezultātā tu pilnīgi ar aknām jūti, kurās vietās līdz ar visiem kolektīvi būtu jāsmejas, ja vien nevēlies izkrist no smalki izrēķinātā rāmja, ko veido 2 katetes ar visu hipotenūzu. [Es to par lielu daļu amerikāņu izstrādājumu.]

     Atgriežoties pie L'amour dure trois ans * [2011], tomēr jāatzīst, ka vairāk par smieklīgu komēdiju šī filma, diemžēl, no sevis izspiest nevar. Pat romantiku nē, jo tā tomēr paģēr līdzpārdzīvojumu, ko šoreiz nebija iespējams pagādāt, jo stāstā iesaistītie tēli, manuprāt, bija plakani kā pankūkas. Dramaturģiski runājot.  [Pat jocīgi, ņemot vērā to, ka filmas scenārijs ir balstīts uz romānu, kurš esot daļēji autobiogrāfisks.] Un vēl arī tāpēc, ka galvenais varonis, lai arī šarmants un savdabīgi pievilcīgs, savā būtībā tomēr ir memmītis parastais, kurš, vismaz mani, diemžēl, nespēja pārliecināt par to, ka jaunais mīlas stāsts varētu turpināties ilgāk par tiem pašiem 3 gadiem un varbūt vēl 3 mēnešiem bonusā. 

    BET, ņemot vērā to, ka filma tiek pozicionēta kā komēdija, nevis romantiska drāma, tā savu uzdevumu pilda gods godam. Vienvārdsakot - iesaku! 7,7/10

    Un vēl - cik forši pārmaiņas pēc ir paskatīties uz dabīgiem aktieru zobiem, kuriem klāt nav ticis Holivudas dentists ar savu universālo sakodiena korekcijas šablonu! Mjā, viss vēl kā pie cilvēkiem, nevis stomatoloģizētiem tiranozauriem.

* Mīlestība ilgst trīs gadus