American History X & Believer

Labā ziņa, sēžot mājās un slimojot, ir tāda, ka var skatīties filmas par nacistiem no rīta līdz vakaram. Man gan pietika ar 2 gab., lai saprastu, ka laba daudz nevajag, vēl jo vairāk tāpēc, ka viena no tām tik tiešām bija/ ir laba. 

Pieļauju, ka  American History X [1998]  laikam nevienam no jums, izņemot mani,  nebūs bijis nekāds jaunums. 
Atzīšos, ka noskatījos filmu tikai tāpēc, lai varētu salīdzināt ar The Believer [2001], jo vairākās recenzijās tika vilkas paralēles starp šiem abiem izstrādājumiem, un vēl arī tāpēc, ka man dikti tīk Edvards Nortons. Nu, nezinu.... ja viena (TB) man lika domāt par cēloņiem un globāliem problēmas uzstādījumiem, tad otra (AHX) tikai norādīja uz sekām un teica - fui, apskaties, cik neforšā kompānijā tu būsi, ja kļūsi par rasistu/nacistu! Pie tam, filmas nobeigums neviļus liek domāt par to, ka rasu draudzība teorētiski, protams, varbūt arī ir forša štelle n’shit, bet praktiski rada vēlmi ņemt nūju rokās un doties ielās ieviest kārtību.

BET - Nortons kā neonacists tik tiešām bija iespaidīgs, jo īpaši ainā, kad vienās apakšbiksēs tērpies sadeva pēc nopelniem (sarkasms!) automagnetolas zagļiem. Savādāk, Amerikāņu Vēsture X mani diez ko nepārliecināja. To, ka nacismam pievēršas par sevi nepārliecināti, līdz ar to - viegli ietekmējami, un dzīves apbižoti indivīdi, jādomā, tāpat visiem jau ir skaidrs bez visādām kino norādēm. Ja nav, tad mudīgi uz kino!

Es gan nevaru arī apgalvot, ka Ticīgais ir viena perfekta filma. Man, personīgi, nedaudz pietrūka vēl šādu tādu detaļu iekš CV, lai pilnībā saprastu, kāpēc Goslinga atveidotais varonis bija izvēlējies tik radikālu ceļu, tomēr visas filmas nepilnības atsvēra filmas analītiskā (drīzāk gan – filosofiskā, jo nav pierādāma) pieeja problēmas cēloņiem. Šis izstrādājums man palīdzēja noformulēt un sakārtot tās domas, kas man laiku pa laikam šaudījās pa galvu, reizēm prātojot par to, kāpēc ebreji vienmēr ir tie, kas tiek vainoti pie visām pasaules nelaimēm. Un, jā, šajā darbā paustās idejas rezonēja ar manis pašas viedokli par konkrēto jautājumu. (Starp citu, The Believer režisors pats pēc tautības ir ebrejs.) Pie tam, šī filma nav no tām, kuru skatoties tu saproti, ka tā ir laba un varen vērtīga, tikai, nezin kāpēc, gribās, lai tā ātrāk beigtos, un tu varētu ievilkt ķeksīti iekš savas kino bucket listes un būt brīvs. Nē, nē - šī ir richtīgi interesanta, un, manuprāt, vēl kādas papildus 20-30 min būtu nākušas tikai par labu. Divvārdsakot - iesaku noskatīties! 

Recenzijas, kas palīdzēs labāk saprast filmu :

The fine line between love and hate:http://www.imdb.com/title/tt0247199/reviews

Rodžera Īberta recenzija:
http://rogerebert.suntimes.com/apps/pbcs…

P.S. Un, saldajā ēdienā - izklaidējoši sportisks un patiesi iedvesmojošs gabals par rasu integrāciju 70.to gadu sākumā kādā Amerikas vidusskolā, balstīts uz patiesiem notikumiem - Remember the Titans [2000]. Ar Denzelu Vašingtonu galvenajā lomā.

Maģiskās filmas jeb The Illusionist vs The Prestige

Lai arī kino skatos daudz, reti kad ir sanācis vienā vakarā noskatīties 2 patiešām lieliskas filmas, kuras vēlētos ieteikt vērtēšanai arī citiem. Pirmā bija The Brothers Bloom (2009), par kuru rakstīju savā iepriekšējā bloga ierakstā. Otra ir The Prestige (2006). Sākšu ar to, ka šo filmu uzgāju, pateicoties kādam citam izstrādājumam - The Illusionist (2006), kuru noskatījos jau kādu labu laiku atpakaļ.

Abām filmām kopīgs ir ne tikai izlaiduma gads, bet arī tas, ka tās abas paver priekškaru uz to pasauli, kas lielāko daļu cilvēku valdzina jau no pašas bērnības - ilūziju un maģijas valstību. Tai pašā laikā, vēlos jūs brīdināt, ka abas filmas tomēr nevajadzētu bāzt vienā maisā. Pat neskatoties uz to, ka kāds no jums noteikti tās abas uztvers kā pasakas, kurām ar realitāti ir tikai attālināts sakars.

Ja runājam par The Illusionist, tad tā tiešam ir skaisti un gaumīgi izstāstīta pasaka, pēc kuras noskatīšanās es nelauzīju galvu par to, vai redzētie triki ir zinātniski izskaidrojami. Tās mērķis ir skatītāju apburt ar maģijas un mīlestības noskaņu, ar interesi liekot sekot ilūziju meistara gaitām, kuras varbūt reizēm arī liek sev uzdot kādu jautājumu par to, vai tas, ko es redzu, patiešām ir iespējams, tomēr uzmanība netiek koncentrēta tik daudz uz trikiem, cik uz pašu stāstu.

Savukārt, The Prestige jau ir daudz nopietnāks vēstījums par maģijas pasaules aizkulisēm un virtuvi. Lai cik vieglu un gaistošu iespaidu par sevi  tā rada skatītājam zālē, izrādās, ka realitāte ir  skarba un nežēlīga. Ja tu vēlies tajā uzturēties un būt priekšgalā, rēķinies, ka būs jāziedo tik daudz, cik parastam ierindas cilvēkam pat sapņos nerādās.

Pēc filmas noskatīšanās, es palasīju arī atsauksmes, kas par The Prestige  ir pieejamas internetā. Un atklāju, ka cilvēkiem, kuri a'priori nav gatavi pieņemt, ka impossible is nothing, filmas pēdējās 3 minūtes ir sagādājušas vilšanos. Tie, kas nav gatavi paplašināt savu apziņu un atzīt, ka uz pasaules ir tik daudz mums nezināmā un pagaidām neizskaidrojamā, visticamāk, nav šīs filmas mērķauditorija. Par sevi varu teikt tikai to, ka izbaudīju 2h garo stāstu no pašas pirmās, līdz pat pēdējai sekundei. Pat neskatoties uz to, ka sāku to skatīties ap pusnakti, ar domu - nedaudz pavērošu, kāda tā ir,  un iešu gulēt. Noskatījos līdz galam, ne reizi neapstādinot, un vēl ilgi, pirms laišanās miegā, nācās par to piedomāt.  Vēl šodien esmu tās noskaņā, un priekš manis tas ir ļoti labs rādītājs. Piebildīšu vēl tikai to, ka tiem, kas līdz šim par to nav interesējušies, būtu ieteicams pirms filmas skatīšanās nedaudz palasīt par serbu izcelsmes zinātnieka un izgudrotāja Nikolas Teslas eksperimentiem un zinātnisko darbību.

NB! Silti iesaku - neskatieties abas filmas vienā dienā! Un noteikti - vispirms sāciet ar Iluzionistu!