Iron Sky [2012] jeb blogeru seanss Nr.4

Lai arī es kā romantiska būtne labprātāk Mēnesi asociēju ar Mēnesnīcas sonāti* un laumiņu naksnīgo rotaļu pavadoni, nevis rosīgiem nacistiem 4.-tā Reiha gaidās, tomēr no Acmefilm piedāvājuma noskatīties B kategorijas filmu bez maksas, pie kam – ļoti labā kompānijā, es nespēju atteikties. [Jā, ļoti iespējams, ka manos rados tomēr var atrast kādu Bergu vai Šteinu, par kura eksistenci mani neviens nav informējis.]

Tad nu lieliskā noskaņojumā, jau paspējusi noandelēt savu 6.rindas ielūgumu pret 10.rindas biļeti, sēžu un gaidu, kad sāksies solītais cirks ar zirgiem jeb gandrīz-jau-kulta sci-fi nazisploitation parodija “IRON SKY”.

Ak, jā - pirms seansa vēl tiek demonstrēts sveiciens no filmas veidotājiem, kas drīzāk atgādina sveicienu no porno industrijas pārstāvjiem, pārliecinoši apstiprinot manas aizdomas, ka turpmākās 2h nāksies brutāli atsēdēt ietaupītos 4LVL, lai pēc tam varētu uzrakstīt ironisku recenziju par pieredzēto un uz laiku laikiem pielikt treknu punktu 2.šķiras izstrādājumu baudīšanai.

Un tomēr nē! Man nācās domās jau iezīmēto recenzijas trafaretu mest ārā un sākt visu no jauna. Un tas nebūt nebija viegls uzdevums, jo es pat 3 dienu laikā neesmu spējusi lāgā noformulēt, ko īsti es esmu noskatījusies.

Filmas sižets īsumā ir tāds, ka pēc zaudējuma 2.pasaules karā, nacisti pārceļas uz Mēness tumšo pusi, kur savā nodabā turpina attīstīt Sci-fi tehnoloģijas, savstarpēji vairojās un gaida brīdi, kad varēs atgriezties uz Zemes, lai realizētu plānu valdīt pār visu pasauli. Tāds brīdis pienāk 2018.gadā, kad rodas izdevība satikt ASV prezidenti, kurai arī ir Fīrera cienīgas ambīcijas, un nacistu uzbrukums to realizācijai tagad vairāk kā lieti noderētu.

Lai arī filmas vēstījums ir visnotaļ skaudrs, tā pasniegšanas veids ir, maigi izsakoties, savdabīgs. Sākot jau ar to, ka nacistu labā darbojas kāds zinātnieks, kas vizuāli ir ļoti līdzīgs slavenajam Manhetenas projekta iedvesmotājam, visslavenākās teorijas un formulas atklājējam, kosmoloģijas tēvam un, cita starpā, cīnītājam par rasu vienlīdzību, par kura notveršanu nacisti savulaik bija izsludinājuši lielu atlīdzību. Jo šamējais, sagadīšanās pēc, vēl arī ebrejs/žīds pēc tautības. Kamēr šajā izstrādājumā viņa līdzinieks Richtera k-gs [tāds ir viņa uzvārds] ir ierakumu otrajā - nacistu pusē, kur vaļas brīžos niekojas ar albinizatora izstrādi un gūstekņu secēšanu, zinātnes vārdā.

Iespējams, dziļā doma ir tāda, ka nav vēl zināms, kura no abām iesaistītajām pusēm (ASV vai nacistu impērija) ir lielāks ļaunums cilvēcei, ja vien skatāmies pēc darbiem, nevis tikai formastērpa un sveicināšanās paradumiem. Un, iespējams, mēs būtu pārsteigti uzzināt, kurš tad īstenībā dzīvo tajā Mēness tumšajā pusē.

Lai kā arī būtu, jāatzīst, ka garlaicīgi nebija, un es patiešām biju pārsteigta, ka par spīti visiem labvēlīgajiem nosacījumiem (B-kategorija, nacisti, ASV ārpolitika, gīku (IBMP**!) auditorija), kas a’priori paredz kariķēt līdz bezgalībai visu, kas kustas vai nekustas, filma tomēr spēja noturēties gaumes (vismaz manējās!) robežās. Katrā gadījumā, es smējos ne vienu reizi vien un skaļi, kas nenotiek nemaz tik bieži, pie reizes apstiprinot savus novērojumus, ka eiropiešu kino piemīt daudz labāka humora izjūta, nekā aizokeānijas izstrādājumiem. Un nobeigums, kopā ar lielisko Laibach muzikālo variāciju par ASV himnu, bija episks. Jā. Es lieku 8/10.

*sveiciens lieliskās prezentācijas autoram Sergejam, kuram šis pats Bēthovena sacerējums noteikti asociējas ar kādu viņam mīļu filmu!

**IBMP – I beg my pardon! 

P.S. Paldies KinoKultam, Kinocast.lv un pārējiem kino blogeriem par laipno uzņemšanu savā lokā. :)

P.P.S. Interesanti, vai man vienīgajai galvenais nacistu varonis vizuāli ļoti atgādināja Patriku Sveiziju, bet Dizainere, savukārt, – Ketrinu Zetu Džounsu?

Mīlestība ilgst trīs gadus [2011]

    Vai kāds no jums vēl atceras tos laikus, kad cilvēki masveidā "ģība" no franču komēdijām? [Kā arī, protams, šad un tad no franču smaržām, kuras to laimīgās īpašnieces mēdza pūst sev virsū tik bagātīgi, ka ģībiens nāca gribot negribot.] Rādās, ka priekš manis tie laiki beidzot ir pienākuši. Ir noskatīta kārtējā frančvalodīgo komēdija, kura atbilst manai izpratnei par to, kādam ir jābūt labam humoram, tāpēc turpmāk valodas jautājums būs primārais, lemjot - kura no daudzajām  šī žanra filmām ir pelnījusi manu redzējumu. Vismaz - pirmkārtējo.  Acīmredzami, tajās ceptajās vardēs tomēr ir kaut kāda viela, kas veicina labu joku ģenerācijas procesu, kā arī galarezultātam piedod tādu kā harmoniskas iederības auru, kas rada iespaidu, ka tie joki nāk viegli un paši no sevis... Un nevis vesela humoristu brigāde diennaktīm ir svīdusi ar papīru un zīmuli rokās, kalkulējot, kā vislabāk izdabūt no potenciālās auditorijas smieklus, kā rezultātā tu pilnīgi ar aknām jūti, kurās vietās līdz ar visiem kolektīvi būtu jāsmejas, ja vien nevēlies izkrist no smalki izrēķinātā rāmja, ko veido 2 katetes ar visu hipotenūzu. [Es to par lielu daļu amerikāņu izstrādājumu.]

     Atgriežoties pie L'amour dure trois ans * [2011], tomēr jāatzīst, ka vairāk par smieklīgu komēdiju šī filma, diemžēl, no sevis izspiest nevar. Pat romantiku nē, jo tā tomēr paģēr līdzpārdzīvojumu, ko šoreiz nebija iespējams pagādāt, jo stāstā iesaistītie tēli, manuprāt, bija plakani kā pankūkas. Dramaturģiski runājot.  [Pat jocīgi, ņemot vērā to, ka filmas scenārijs ir balstīts uz romānu, kurš esot daļēji autobiogrāfisks.] Un vēl arī tāpēc, ka galvenais varonis, lai arī šarmants un savdabīgi pievilcīgs, savā būtībā tomēr ir memmītis parastais, kurš, vismaz mani, diemžēl, nespēja pārliecināt par to, ka jaunais mīlas stāsts varētu turpināties ilgāk par tiem pašiem 3 gadiem un varbūt vēl 3 mēnešiem bonusā. 

    BET, ņemot vērā to, ka filma tiek pozicionēta kā komēdija, nevis romantiska drāma, tā savu uzdevumu pilda gods godam. Vienvārdsakot - iesaku! 7,7/10

    Un vēl - cik forši pārmaiņas pēc ir paskatīties uz dabīgiem aktieru zobiem, kuriem klāt nav ticis Holivudas dentists ar savu universālo sakodiena korekcijas šablonu! Mjā, viss vēl kā pie cilvēkiem, nevis stomatoloģizētiem tiranozauriem.

* Mīlestība ilgst trīs gadus 

Maigās jūtas [2011]

Kārtējo pārsteigumu man sagādāja kārtējā franču filma*, ar  Odriju Totū galvenajā lomā. Noskatoties treileri,  biju nolēmusi šo izstrādājumu izlaist, jo kurš gan romantiskajā komēdijā vēlas skatīties uz neandertālietim līdzīgu zviedru tēvaini iekš smalciņas parīzietes valdzināšanas procesa? Es nē. Un tomēr, likten's bij lēmis, ka draudzības vārdā es filmu noskatījos gan. Un nenožēloju ne mirkli, jo sen nebija nācies redzēt tik smalki līdzsvarotu kino, kur richtīgi smieklīgas ainas mijās ar visnotaļ bēdīgām, to visu papildinot ar ticami uzrakstītu scenāriju (adaptēto) un labiem aktierdarbiem. Feini.




*La délicatesse [2011]

Melanholija

Sākšu ar to, ka man bija ļoti augstas ekspektācijas pret šo izstrādājumu un es ļoti, ļoti gribēju, lai man tas patīk. Un kas no tā visa sanāca? Tātad.

Manuprāt, šī ir viena no tām filmām, ko nav iespējams adekvāti novērtēt uzreiz pēc tās noskatīšanās. Tikko iznākusi no kinoteātra es pilnā pārliecībā atzinu savai draudzenei, ka mēs tikko esam redzējušas kaut ko patiešām labu. Un es tik tiešām tajā brīdī tā arī domāju. Burvīgais sākums, krāsas, noskaņa, mūzika un BEIGAS - iesūc sevī, kā tādā sektā, un viss, ko tev atliek darīt , ir celt rokas uz augšu un bļaut – ALLELUJA!

Un tad tu atgriezies mājās un sāc domāt. Domāt par to, ko, pie velna, es tur redzēju? Un tātad – es tur redzēju depresijas nomāktu sievieti, kura kopā ar māsas ģimeni gaida pasaules galu. Tas apmēram arī viss. Iesaiņots glīšā tumšpelēkā noskaņā. Es būtu gribējusi, lai man pašai ļauj izjust melanholijas sūro garšu, bet tā vietā man atļāva tikai paskatīties no malas. Es gribēju identificēties ar kādu no varoņiem un iedziļināties viņu savstarpējās attiecības, bet man pat netapa skaidrs, kādas šīs attiecības ir. Es izmisīgi vēlējos atrast izskaidrojumu vismaz Džona rīcībai, bet man pietrūka bāzes...

Pēc filmas es izlasīju lērumu atsauksmju, mēģinot atrast ko tādu, kas priekš manis visu saliktu savas vietās un pārliecinātu par to, ka es pati esmu kaut ko palaidusi garam, un īstenība ar filmu viss ir vislabākajā kārtībā. Diemžēl, apskaidrība tā arī neradās. Iespējams, visas atbildes palika filmas atgriezumos (tādu esot bijis ne mazums), un, ja tā, tad kādam ļoti nopietni ir jāattīsta ieradums 7x nomērīt pirms griezt.

Bet varbūt man vienkārši  filma ir jānoskatās vēl vienu reizi? Nezinu.

Zinu tikai to, ka, lai cik reizes es filmu skatītos, neviens nenomainīs mazā Leo lomas izpildītāju, pret kādu, kas patiešām prot tēlot, nevis tikai atrunāt iezubrītu tekstu. Tiklīdz šamējais pavēra muti, Kirstena Dansta ar visu savu meistarību varēja līst kaut no ādas laukā, bet ticamības moments bija vējā, un to atkal bija jāsāk būvēt no jauna. Tik tiešām melanholiski.

Visā visumā - sākums un beigas, un vēl smukais Alexanders Skarsgård, atsvēra tos informācijas trūkuma izraisītos garlaika brīžus, kas man neapzināti lika ilgoties pēc planētu sadursmes jau pēc filmas 2/3daļām. Laikam zināju, ka būs tā vērts! 

Full Treatment [2010]

Pēdējā laikā neesmu bijusi pārāk augstās domās par jaunlaiku franču kinokomēdijām, ņemot vērā to, ka tiku uztrāpījusi uz pāris izstrādājumiem - tādiem, kā Heartbraker (2010) & Potiche (2010), kas no manis spēja izvilināt tikai neveiklus iesmējienus vietām un nevietām, kā arī sentēvu cienīgas pārdomas par to, kā paiet pasaules godība un vecā labā varžēdāju (kontekstam atbilstoša banalitāte!) humora izpratne līdz ar to.

Tamdēļ, neko labu negaidīju arī no Full Treatment (De vrais mensonges (2010) ) jeb Saldajiem Meliem. Un pirmās 10 filmas minūtes šķita apstiprinām manas aizdomas par to, ka ciniski iesmiet sanāks vien par to, ka izkāmējusī Emīlija (Audrey Tautou) ir visnotaļ piemērots slotaskāts tam lupatveidīgajam vīrišķim, kas, pēc visa spriežot, būs romantiskais varonis vēl veselas 110 minūtes no manas dzīves. BET - lika pagaidīt! Nākamās 110 minūtes biju aizņemta ar tik sirsnīgu smiešanos (ne gluži LOL), ka, ja vien var ticēt zinātniskajiem pētījumiem, es ne tikai kompensēju iztērētās pārsimts minūtes, bet savu jau tā potenciāli garo un laimīgo dzīvi paildzināju vēl par krietnu laika sprīdi.

Trīsvārdsakot - gaumīgi, smieklīgi & meistarīgi! Voilà!

* pardon my french!

P.S. nedaudz palasījos atsauksmes i-netā un, nudien, nesaprotu, kāpēc tiek vilktas paralēles ar Amēliju? Man, skatoties filmu, nevienu brīdi neradās de javu sajūta. Tas, ka arī Emīlijai (nu, labi : Amēlija-Emīlija) patīk bāzt degunu citu darīšanās (kuram gan nepatīk, ko? ) , automātiski viņu nepadara par pāraugušu (nobriedušu, he he) Amēliju. Tāpēc, sil vous plait, neejiet uz iepriekšpieminētās filmas turpinājumu, bet labāk sagatavojaties izbaudīt kaut ko jaunu.

ledaina mīlestība

Vampīrfilmu cienītājiem varu ieteikt noskatīties tādu kā Twilight zviedru stilā - Let the Right One In (Låt den rätte komma in) (2008 ). Romantiska šausmu filma par 12 gadīgu bērnu mīlas peripētijām, vardarbību skolā un vampīru uz balta zirga (tēlaini izsakoties).  Saņēmusi 60 dažādas starptautiskas godalgas un vēl 17 nominācijas.

Es pati neesmu liela asinssūcēju kino cienītāja (man ir aizdomas, ka sirgstu ar hemofobiju vieglā formā), bet Tomasa Alfredsona variācija par tēmu man patika - tāda mīlīga!  Otrreiz gan neskatīšos.

Šī dziesma lieliski iederētos filmas soundtrekā :