Mežoņi* [2012]

Tas nu ir noticis! Pirmo reizi mūžā izgāju ārā no kinozāles, nesagaidot filmas beigas. (Un to jums saka cilvēks, kurš ir izturējis no zvana līdz zvanam „Beastly” un „Sucker Punch”! ) Taisnības labad gan jāatzīst, ka cīnījos kā vīrs – nepilnas 2h ar pārdabiskiem spēkiem noturēju sevi krēslā, lai arī atpestīšanu sāku gaidīt jau pēc pirmajām 20 minūtēm. Un tikai 20 minūtes mani šķīra no finiša taisnes, kad nolēmu, ka šis ir tas gadījums, kad labāk vēlāk, nekā nekad!

Uzreiz gan atvainošos par netiešo salīdzinājumu ar Beastly un Sucker Punch, jo Mežoņi no abām iepriekšminētajām atšķiras ar krietnu profesionalitātes un ironijas devu, nemaz nerunājot par aktierspēli un spožajiem dialogiem. Kopīgs visām trim ir tikai tas, ka nevienā no tām nebija dvēseles. Nieks, bet nepatīkami.

Īsumā par sižetu – labdabīgajam amīšu marihuānas tirgoņu tandēmam (bērnības draugiem Benam un Čonam) kāds nekrietns meksikāņu kartelis izsaka nepiedienīgu piedāvājumu. Tobiš – parādiet, kā jūs spējat izaudzēt tik labu mantu un, kad mēs būsim to apguvuši, ar prieku pārņemsim jūsu rūpalu, bet jūs paši dabūsiet ar kāju pa pakaļu. Labākajā gadījumā. Visticamāk – vecu zābaku pakaļā līdz aknām. Un, lai padarītu piedāvājumu vēl kārdinošāku, uz gadu savā aizbilstniecībā pārņem abu botāniķu mīļoto sievieti, kas, acīmredzot taupības nolūkā, ir tikai viena uz diviem. Puiši, protams, ir gatavi momentā sevi ziedot uz Mīlestības altāra, tāpēc tie atlikts lielā steigā plānotais aizceļojums uz kādu no Indonēzijas daudzajām salām. Pie tam, domājot loģiski, ko gan viņi uz salas tādu interesantu var sadarīt bez sievišķa?!? Vēl gan pastāv variants ņemt līdzi bezgalvainu čiksu, jo karteļa darbinieki, potenciālo biznesa partneru domu apskaidrošanas nolūkos, ir visnotaļ iecienījuši visādas huņņu un Francijas karaļu pielietotas eksakūcijas metodes, tomēr izmisušie bēdubrāļi nolemj pagaidām turēties pie plāna B. Tas ir - nozagt tam pašam kartelim naudu, un pēc tam to atmazgāt, norēķinoties par mīļoto. Burtiskā nozīmē. Sacīts – darīts! Slaktiņš var turpināties.

Turpināties tāpēc, ka es aizmirsu pieminēt, ka pa vidam jau ir pieredzētas kādas 8 asinīm pārpildītas brutālas slepkavības, bet kurš gan skaita? Un tad seko vēl kādas astoņas, un tad vēl atjautīgi improvizēts auto-da-fé, kā arī tāds amizants nieks kā acs uz kātiņa. Jā, un tad vēl tur uzrodas vēl viens kartelis, kurš arī iesaistās cīņā par ietekmes zonu dalīšanu zālītes tirgū...

Ja es gribētu teiktu, ka man rūpēja, kas notiek ar iesaistītajiem personāžiem, tad man nāktos smagi sameloties. Man bija pilnīgi vienalga, kuram nogriezīs galvu nākamajam, un ne jau tāpēc, ka man patīk pats process, bet gan tāpēc, ka visi varoņi tur bija butaforijas, kuras rokas un kājas kustina, bet emocionālu līdzpārdzīvojumu no sevis izspiest nejaudā. Un tas viss bagātīgi pārliets ar ketčupu (lasi- asinīm), cerot, ka kādam būs vienalga, kas ar to tiek apēsts. Teikšu godīgi, ja man garšotu ketčups, iespējams, mana recenzija būtu pavisam savādāka, jo, kā jau sākumā minēju, filmai ir ļoti daudz plusu, un tā rada par sevi ļoti profesionālu iespaidu. Tik tā dvēsele.... Un tas ketčups. Brrr!

*Savages

Seleste un Džesijs. Nešķirami [2012] *

Par komēdiju šo izstrādājumu var nosaukt tikai nosacīti. Skaudra drāma būtu krietni precīzāks apzīmējums. Un nevis pēc formas, bet būtības.
Atzīšos, ka uz šo filmu nebiju plānojusi iet, jo koncepts man nav aktuāls un arī izvēlēto aktieru ansamblis manā skatījumā nav no pievilcīgākajiem. Un tomēr,  tāpat kā Tā Kunga ceļi, arī manējie ir neizdibināmi, un tā nu sanāca, ka vakar attapos ForumCinemas jau ar biļeti rokās.

Runājot par atsauksmēs bieži pieminēto "ķīmiju" starp filmas aktieriem Rašidu Džounsu un Endiju Sambergu, neesmu droša, vai tā tik tiešām ir savstarpējā pievilcība, vai arī filmas veidotājiem ir izdevies izstāstīt stāstu tā, lai ar tā varoņiem spētu identificēties teju katrs skatītājs. Un, ja tā - tad aktieri paliek otrajā plānā, galvenajā lomā tagad esi tu un tava attiecību pieredze, pat ja tā nav identiska tai, kas parādīta uz ekrāna. Jo gandrīz katrs no mums kādreiz ir zaudējis kādu sev svarīgu cilvēku, vai arī bijis situācijā, kad šķiet, ka nekas vairs nav labojams, kad atklāsme vai sapratne ir atnākusi par vēlu un tagad atliek vien noskatīties uz drupām, kuru vietā kādreiz slējās sapņu pils. "Celeste and Jesse Forever" šo sajūtu izdodas izbaudīt "līdz kaulam", kas arī ir galvenā šīs filmas vērtība.

Tomēr blakuslīnijas ir pārāk vāji/pavirši izstrādātas, lai baudījums būtu pilnīgs. Visādas čop-čop attiecības, kurās mēģināts salīmēt kopā pilnīgi atšķirīgus cilvēkus tikai tāpēc, lai varētu parādīt rakstura izaugsmi, un pabāzt to visu zem nosaukuma "neskati sievu/vīru no cepures". Kā arī, komēdijas sadaļā būtu gribējies dzirdēt un redzēt kaut ko asprātīgāku par standarta komplektu vidusmēra skatītājam. Vienīgais nestandarta joks bija stipri īpatnējā rotaļa, ar ko galvenie varoņi bija aizrāvušies divvientulīgajos vaļasbrīžos, bet laikam jau tā seksuālā spriedze kaut kā  ir jāsublimē. 7/10

* Celeste and Jesse Forever

Kā izglābt laulību [2012]

Uzreiz brīdinu, ka šis ir pasūtījuma raksts. Mana māsa ļoti gribēja, lai kaut ko uzrakstu par pasen noskatīto Hope Springs [2012] (Kā izglābt laulību), pat labi zinot, ka es, atšķirībā no viņas pašas, tik lielā sajūsmā par šo izstrādājumu nemaz neesmu. Bet vai ta' man grūti piešaut eļļu ģimenes siltajam pavardam?! Nē.

Par ko tad ir stāsts? Stāsts ir par kādu precētu pāri, kas savu kopdzīvi ir aizlaiduši tādā dibenā, kurā mīlestības gaisma vairs gadu gadiem neiespīd, nemaz nerunājot par kaislības liesmu. Tomēr vienā jaukā dienā sieva nolemj, ka dzert Boržomi nekad nav par vēlu un vienpersoniski piesaka abus ar vīru uz pāru terapiju kaut kur ellē ratā Jaunanglijā. 

Vīram tagad ir jāizlemj, vai viņš grib saglabāt laulību un turpināt pa lēto ēst brokastīs sievas ceptās olas ar bekonu, vai tomēr šķirties un turpmāk brokastot kafejnīcā. Katram finansiāli atbildīgam vīrietim momentā kļūst skaidrs, ka brokastošana kafejnīcā iekļauj sevī arī šķiršanās izdevumus un iespējamu pārvākšanos uz dzīvi daudzdzīvokļu namā, tāpēc bezbēdīgas nākotnes vārdā tiek pieņemts lēmums izdabāt sievas kaprīzei un doties emocionāli ārstēties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka terapija tiek apmaksāta no sievas kabatas.

BET - jo tālāk, jo trakāk! Izrādās, ka vietējā Meinas kafejnīca par ēdienu plēš bargu naudu, un it kā ar to vēl nebūtu gana -  nākas piedzīvot arī psiholoģisku vardarbību no terapeita (Stīvs Karels) puses. Iespējams, ka visādi tur "apskauties un sabučoties" der kaut kādiem karstgalvīgiem jaunēkļiem puberitātes vecumā, bet ne jau nu zolīdam pārim, kurš kopā ir pavadījis jau teju 1/2 gadsimtu! Par kroni visam kļūst ierosinājums pastāstīt paša sievai par savam seksuālajām fantāzijām ar kaimiņieni. Šādā momentā katram kļūst skaidrs kā diena, ka terapeits ir nekaunīgs šarlatāns, kuram vispasaules profesionālo psihologu brālības tiesa kā sodu par ļaunprātīgu cilvēku čakarēšanu ir piespriedusi izsūtījumu uz Meinu, kas ģeogrāfiskā novietojuma ziņā ir Amerikas Savienoto valstu ekvivalents Krievijas Sibīrijai.

Un arī tas vēl nav viss, bet tālāk skatieties paši!

Visā visumā - asprātīgs un feins gabals, kuram nav grūti noticēt, pateicoties lieliskajiem aktierdarbiem (jo īpaši Tommy Lee Jones). Man gan personīgi pa vidam palika garlaicīgi, jo radās sajūta, ka visi sākotnēji smieklīgie joki un grimases iet uz riņķi vien, un manas ekstrasensorās spējas paredzēt jokus šajā filma ir ieguvušas vēl vienu danu. Tomēr jāsaprot, ka pāru terapija, protams,  nav nekāda banku aplaupīšana itāļu stilā un, ja gribas saglabāt ticamības momentu, atkārtošanās un paredzamība vienkārši piederas pie lietas. Tāpēc - 7.5/10

Laika cilpa [2012]

Vakardien biju uz Looper (Laika Cilpa) [2012] un tikko nolēmu, ka kaut kas par šo pasākumu tomēr ir jāuzraksta. Kaut vai tāpēc vien, ka sen nekas nav rakstīts un jūs visi noteikti esat noilgojušies pēc mana viedā padoma kino izvēles jautājumā. 

Sākšu ar to, ka filma nav par ceļošanu laikā, bet par jau pieminētajām izvēlēm. Visvienkāršākajām dilemmām, kurām mēs visi ejam cauri dienu no dienas, stundu no stundas, minūti pa minūtei. Sākot ar to, vai tu izvēlējies piecelties tad, kad noskanēja modinātājzvans, vai tomēr nolēmi vēl 5x10 minūtes pavāļāties, kamēr rīta stundai zelts no mutes izkritīs. Uz mani parasti attiecas otrais variants un es nezinu, ko labu vai varbūt sliktu es savā dzīvē palaižu garām, kamēr kārtējo reizi izmisīgi cīnos ar pagājušā vakara vēlās gulētaiziešanas sekām. 

Un tagad iedomājies, ka tev ir iespēja no rīta, prātojot- celties vai vāļāties, fiksiņām pārvietoties uz tuvo nākotni, lai apskatītos, kas no tā visa sanāks. Un tikai tad izlemt, kā labāk rīkoties. Vienīgais, rēķinies, ka, lai būtu pilnīgi drošs par sekām, šo ceļojumu nāksies veikt katru reizi, kad izdarīsi vismazāko izvēli. Tātad - piecēlies esi, tagad atliek izlemt vai iet uz virtuvi padzerties vai labāk paraustīt kaķi aiz astes, pavingrot vai atkal noslinkot, vilkt zilās kurpes vai tomēr melnos zābakus? Jo katram sīkumam IR nozīme. 

Tāpēc, manuprāt, ceļojumi laikā ir diezgan nepraktiska padarīšana, kas nevis atvieglo, bet gan tieši otrādi - pamatīgi apgrūtina sadzīvi. Daudz vienkāršāk ir pieņemt par aksiomu teicienu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un dzīvot tik augšā! T.i. - gulēt līdz pēdējam gailim.

Looper režisors, protams, nav tik sīkumains kā es, un pieiet visai šai ceļošanas laikā padarīšanai ar daudz plašāku vērienu. Un piedāvā saviem varoņiem rīkoties pa Staļina & co modei - "Nav cilvēka, nav problēmas!", neliekot aizdomāties par to, ka katra tāda mēroga korekcija ieviestu KARDINĀLAS izmaiņas pilnīgi visu cilvēku dzīvēs, un sekas nebūtu paredzamas. Atceramies kaut vai par tauriņa spārna vēzienu, kas spēj izraisīt cunami otrā pasaules malā. Tad iedomājieties, ko spētu izraisīt viena cilvēka pazušana no zemes virsmas... [Es ceru, ka tagad tu saproti, cik nozīmīgs TU esi! Ja nebūtu TEVIS, iespējams, mūsdienu populārās mūzikas estrāde būtu pavisam savādāka.... Vai varbūt saldējums būtu ar kaučuka garšu.] 

BET - ja neņem vērā šo nelielo sacilpojumu, filma ir gana interesanta, uzrunā visnotaļ spēcīgi un vispār .... ejiet un paskatieties paši! Iesaku.

Eksistenciālais kino

Turpinot eksistenciālā kino tēmu (spied šeit, lai lasītu aprakstu par Signs [2002]), vēlos pieminēt vēl 2 izstrādājumus, ko esmu noskatījusies pēdējā laikā.

Viens no tiem ir "Meklēju draugu pasaules galam" (Seeking a Friend for the End of the World) [2012]. Šo filmu vēlējos redzēt, galvenokārt, Stīva Karela dēļ, kura aktieriskās izpausmes pārsvarā gadījumu ir radušas atsaucību manā sirdī. Un vēl savienojumā ar tik kolorītu tēmu kā pasaules gals! Pie tam, konkrētu, nevis potenciālu. Nedaudz gan mulsināja Keiras Naitlijas dalība šajā izstrādājumā, jo vēl nesaderīgāku ekrāna pāri man bija grūti iztēloties, tomēr nolēmu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus un dot abiem iespēju pierādīt man pretējo. Diemžēl, eksperiments izgāzās. Kerels joprojām bija un ir lielisks aktieris, tomēr pāra ķīmija ir tāds agregātstāvoklis, ko nospēlēt nav iespējams. Tā vai nu ir, vai nu nav. Šoreiz, diemžēl, nav. Tomēr, neskatoties uz ne pārāk veiksmīgo mīlestības līniju, pati filma ir visnotaļ baudāma. Apokaliptisko noskaņu ir izdevies radīt diezgan ticamu un Karela varonis tik tiešām aizkustina un liek dzīvot līdzi viņa it kā bezjēdzīgajai eksistencei, un mēģinājumam atrast kādu sirdij tuvu cilvēku, ar ko kopā sagaidīt nenovēršamo. Manuprāt, ja izņemtu ārā Naitlijas spēlēto tēlu, kurš man personīgi bija diezgan neizprotams, filma tikai iegūtu. 7/10

Ta-dā! Beidzot esmu nonākusi līdz kinofilmai, par kuru patiesībā gribēju rakstīt - "Thirteen Conversations About One Thing" [2001]. Uzreiz brīdināšu, ka šis izstrādājums ir ar prasībām - paģēr atbilstošu noskaņojumu un vēlmi iedziļināties uz ekrāna notiekošajā. Pie tam, kā par spīti, notikumu ir ļoti maz. Galvenās, kā jau kāds attapīgāks lasītājs varētu būt secinājis no filmas nosaukuma, ir sarunas. Trīspadsmit sarunas par veiksmi/neveiksmi, laimi, likteni un to, vai cilvēks ir vientuļa sala, vai varbūt mēs, cilvēki, tomēr pārtiekam viens no otra un nevis no pārtikas precēm? Pārnestā nozīmē, protams. Vai, drīzāk, - enerģētiskā.

Filmā darbojas 4 galvenie varoņi - apdrošināšanas eksperts, jurists, apkopēja un universitātes profesors, no kuriem katrs ir nonācis tādā savas dzīves punktā, kas liek uzdot eksistenciālus jautājumus, uz kuriem nav viegli saņemt, bet, galvenokārt - pieņemt atbildes. 

Tiem, kuri baidās, ka šī filma būs tikai tāda tukša muldēšana par nepierādāmām lietām, iesaku pārstāt baidīties un paskatīties pašiem - sirds gaišāka kļūs! ;)

Lieliska tēma, dialogi, aktierdarbi un Aleksa Vurmana [Alex Wurman] oriģinālmūzika. Iesaku! 9/10

filmas treileris šeit : http://www.traileraddict.com/trailer/thirteen-conversations/trailer

Signs [2002]

Par šo filmu biju plānojusi uzrakstīt jau pāris mēnešus atpakaļ, kad tikko to biju noskatījusies, tomēr īsti nezināju, kā lai to vislabāk izdara, neatklājot būtiskus faktus, kas varētu sabojāt skatīšanās prieku pārējiem, un uz brīdi atliku šo nodomu malā.

Sagadījās tā, ka iepriekšējās nedēļas nogalē manā draugu lokā izvērsās diskusija par to, vai cilvēks ir tikai dažādu apstākļu sakritības dēļ evolucionējis gaļas klucis ar smadzenēm, kuru beigās sagrauž tārps, vai tomēr mūsu eksistence nav nejauša un mēs esam kaut kas vairāk par savu apvalku, un arī viss, kas ar mums notiek, tomēr ir daļa no kāda augstāka plāna, par kura nozīmīgumu mums ir grūti spriest, jo mūsu apziņa nespēj saskatīt visas kopsakarības. Diskusija nebija pārāk auglīga – abu nometņu pārstāvji palika katrs pie savām domām, tomēr manī aktivizējās jautājums – vai viegli ir dzīvot ar apziņu, ka tu esi pilnīgi viens pats uz šīs pasaules? Ka tam, ko tu dari, ir nozīme vien tik, lai sev atvēlētos dzīves gadus pavadītu pēc iespējas komfortabli un tad pazustu nebūtībā uz visiem laikiem? 

Pieļauju, ka vairāki ateistiski noskaņoti lasītāji tagad domā – kāda mārrutka pēc es filmas apskatā iekļauju šādu liriski-eksistenciālu atkāpi, tomēr uzskatu, ka tā ir nepieciešama, lai sagatavotu jūs tam, ko "Signs" var piedāvāt. 

Un uzreiz ķeros pie citas atkāpes. :) „Signs” manā redzes lokā nokļuva pateicoties filmai „Jeff, Who Lives at Home” [2011], kur galvenais varonis savu dzīvi bija pakārtojis dažādu zīmju saskatīšanai un pielietošanai sadzīvē, un kura pasaules uzskats pamatojās tieši uz augstākminētajā filmā izbaudīto pieredzi. Un, lai gan „Džefs, kurš uzturas mājās” manā skatījumā nav nekāds šedevrs (tomēr visnotaļ simpātisks izstrādājums, kuram arī varat uzmest savu kino aci), es tam vienmēr būšu pateicīga par to, ka tas man atklāja vienu no retajām filmām, kuru gribas noskatīties atkārtoti. [Starp citu, noskatoties "Signs" otro reizi, tā šķita vēl labāka kā pirmajā reizē.] 

Un tagad īsi par filmu. Kukurūzas laukā parādās dīvaini apļi, kuru izcelsme nav saistīta ar vietējo huligānu brīvdabas aktivitātēm. Bet, ja tie nav huligāni, KAS tad? Virspusēji skatoties, filma ir lielisks trilleris, kurš ar minimāliem izteiksmes līdzekļiem rada tādu spriedzi, kādu nav iespējuši simtiem citu lielbudžetnieku, jo spriedzes pamatā ir grodi izstāstīts stāsts, nevis mehāniski atstrādāts šablons. Un arī tie, kam eksistenciāli jautājumi miegu naktīs nelaupa, spēs izbaudīt tās valdzinošo spēku. Tomēr filma savā būtībā ir par ticību (un nevis par citplanētiešiem, kā varētu likties!), lai arī, paldies Dievam, ne par reliģiju, pat, ja tās galvenais varonis ir ticību zaudējis mācītājs, kurš mēģina atrast savu vietu pasaulē, kurā vairs nekas nav tā, kā bijis agrāk. Pirms.

Mācītāja lomā vienkārši lieliski ir iemiesojies Mels Gibsons. Arī pārējie aktieri, Joaquin Phoenix ieskaitot, ir savu uzdevumu augstumos, jo īpaši bērnu lomu izpildītāji, kuri, manuprāt, būtu pelnījuši katrs pa Oskaram. Oskaru dodu arī par scenāriju, režiju, operatora darbu un mūziku. 10/10

Divas dienas Ņujorkā [2012]

Pēc ilgāka atelpas brīža, kas tika pavadīts visādos brīvdabas festivālos, tiku aizgājusi uz kino. Uz  „Divas dienas Ņujorkā”. Ja mana izvēle būtu atkarīga tikai no treilera, droši vien nebūtu gājusi. BET – ņemot vērā to, ka man joprojām ļoti siltā atmiņā ir „Divas dienas Parīzē”, vienkārši nespēju noticēt, ka Žilī Delpī būtu varējusi uztaisīt kaut kādu sū..u, tāpēc saņēmos [kafiju un kausētos sieriņus] un devos skatīt.

Skaidrs ir viens, tu vari vīrietim teikt, ka slapini bikšelēs, jo ir atrofējušies visi zemjostasvietas muskuļi [jā, tā arī vari tiešā tekstā teikt un pat vārdiski ilustrēt savus bezcerīgos pūliņus to mainīt uz labu!], un atzīt, ka neviens tevi negrib, jo esi veca kā pasaule (38 gadi!!!!), bet, ja kaut kur starp žēlabām iepīsi apgalvojumu, ka esi orālā seksa dieviete, tad vari būt 100% droša, ka tas būs vienīgais, ko viņš no visa tevis teiktā paturēs atmiņā un turpmāk sitīsies kā naktstauriņš pret lampu, lai tik varētu to pārbaudīt praksē. Vienīgais, jārēķinās, ka, iespējams, šī viltība darbojas tikai uz nūģiem, kurus uzbudina [vismaz mentāli] arī Obamas ķermeņa kontūras atveidojums kartonā.

Bet, paldies dievam, šo baiso urīnnesaturīgās sievietes un nūģa savienību nedaudz atsvaidzina radinieki no Francijas, kuru izpratne par pilnasinīgu dzīvošanu neaprobežojas vien ar čubināšanos tumsā zem segas un ģenētiski modificēta steika grillēšanu istabā. Jāatzīst, ka viņu vilšanās par to, ka Ņujorkas radiniece ir pamanījusies piejaucēt iespējams vienīgo melnādaino pasaulē, kurš nepīpē zāli, ir pilnībā saprotama.

Labi, pārējo, ja vien ir vēlēšanās, skataties paši! Nesaku ne melns, ne balts. Uz jēlāku joku fona bija arī pāris labu joku (piemēram, par ievainoto zaķīti), un kopumā manas bažas par pilnīgu filmas izgāšanos neapstiprinājās. Un, jā – filmas daļa par dvēseli bija lieliska, pie kam Vinsents Gallo tur iederējās kā 2karātu briljants saderināšanās gredzenā. Es pat teiktu, ka tamdēļ vien šo izstrādājumu ir vērts noskatīties. 6,5/10