Izlasīju IMDb un Rotten Tomatoes, ka filma ir super jautra, izklaidējoša un ar lieliskiem aktierdarbiem, pēc kuras noskatīšanās tā vien gribas dziedāt un dejot (ja vien neesi bezcerīgi apdalīts ar muzikālo dzirdi un ritma izjūtu), un saskumu. Saskumu nevis par savu spēju dziedāt un ritmiski kustēties, bet gan par to, ka cilvēkiem laikam ir pilnīgi vienalga ko skatīties, ja kaut ko tik infantilu un virspusēju var nosaukt par lielisku izklaidi un sviest grozā vienu sarkanu tomātu pēc otra. Un es runāju nevis par jauno Glee paaudzi, bet gan nopietniem un bārdainiem kritiķiem, par kuriem gribētos domāt, ka viņiem dzīvē tomēr ir izdevies arī kaut ko labu redzēt. Izņemot " Pirmklasīgās", protams.
Nepārprotiet, dziedāšanas daļa bija ok - harmonijas bija skaistas un pareizajā tonalitātē, un, ja tas ir vienīgais, ko jūs no šī izstrādājuma gaidat, tad droši dodieties kases virzienā. BET, ja gribas dramaturģiju, ticamus raksturus un labu humoru, tad "Pitch Perfect" tomēr nebūs perfekta izvēle.
Par humoru runājot, vienīgie, kas spēja izvilināt smaidu, bija Elizabeth Banks tandēms ar John Michael Higgins dziedāšanas konkursu komentētāju lomās. Viss pārējais bija ārpus labā un ļaunā. Un es patiešām nezinu, kā lai tagad izdzēšu no savas atmiņas vēmekļu eņģeli, kurš turpmāk mani vajās sniegotos ģimenes pasākumos.
Rezumē : 5/10 (3 zvaigznes par dziedāšanu, 2 - komentētājiem)
Uz "I Give It a Year" aizgāju tamdēļ vien, ka vienā no lomām bija nofilmējies visu skaisto vīriešu etalons Nr.1 - Saimons Beikers. Tas, protams, ir mans personīgais viedoklis, tāpēc Hjū Džekmena, Rasela Krova un Džeisona Stethema pielūdzējas palūgšu palikt rāmas un visus neapstrīdāmos argumentus paturēt pie sevis, jo es tāpat zinu labāk!
IMDb par šo filmu, kā jau vairumā gadījumu, var izlasīt ļoti pretrunīgus viedokļus, sākot no "britu komēdijas atdzimšana!" līdz "sūds pēdējais!" Jāatzīst, ka abi šie opozicionārie vērtējumi ir visnotaļ pamatoti, ja vien pirmo attiecina uz komēdijas sadaļu, bet otru - uz mēģinājumu šai filmai piešķirt romantisma dvesmu.
Un tagad par abiem pēc kārtas.
Komēdija.
Es, protams, labi apzinos, ka mana humora izjūta ir diezgan savdabīga un reizēm pārsteidz pat mani pašu, jo īpaši, kad pieķeru sevi smejoties par jokiem, kuri ir bīstami pietuvināti tā dēvētā "kaku humora" lauciņam, tomēr es mierinu sevi ar domu, ka noteikti esmu tik daudzšķautnaina personība, ka droši varētu dreifēt pa taisni "из грязи в князи" un atpakaļ, un visur justies kā mājās. Protams, tikai tik ilgi, kamēr notiek kustība un man nav jāizvēlas palikt kādā no pusēm uz laiku laikiem. Diemžēl, vairākums komēdiju, pēc maniem novērojumiem, iestrēgst vienā vai otra galējībā, nespējot izmantot eklektikas potenciālu savās interesēs, līdz ar to spējot gandarīt vien diezgan ierobežotu mērķa auditoriju. Iespējams, tieši tāpēc "IGIaY" nevienlīdzīgā humora pildījums man diezgan labi gāja pie sirds, lai arī laulību konsultantes pārspīlētais iznāciens bīstami izaicināja pat manu liberālo attieksmi un iecietības mēru. Bet, par spīti dažām pārmērībām, es tomēr smējos krietni biežāk, kā daudzās citās komēdijās, un tas priekš manis ir gana labs radītājs.
Romantika.
Varētu jau domāt, ka pietiek Tasmānijas skaistulim Beikeram "piešaut" klāt fabriku, labu sirdi un precētieskāri, un visas planētas sievietes unisonā dvesīs "ah! un ah!" un mājās dosies apmierinātas uz kādu nedēļu, vai pat ilgāk. It kā jau jā, bet - nē. Es piedevās gribētu arī ticamu stāstu, kur romantisms sakņojas daudz dziļāk par plikām klišejām, kas balstītas uz Cosmopolitan auditorijas aptauju par ideālo vīrieti, un man nepietiek ar to, ka tikai no runātā teksta var noprast, ka starp varoņiem kūsāt kūsā pacilātas mīlas jūtas, kamēr visas pārējās pazīmes liecina, ka - ne s..da! To es attiecinu uz visiem 3 pāriem, ne tikai uz nabaga fabrikantu un viņa izvēli. (Par izvēlēm man būtu vēl arī atsevišķs stāsts, kas paredz briesmīgus spoilerus [romantiskajā komēdijā???], tāpēc šoreiz es jums šo prieku aiztaupīšu.)
Vienīgais, ko filmas varoņiem izdevās iemiesot pārliecinoši un patiesi, bija apnikums, aizkaitinājums un vilšanās, kas, savā ziņā, ir diezgan netipiski un pat atsvaidzinoši priekš konkrētā kino žanra.
Rezumē - ejiet pasmieties (siev.& vīr.) un palūrēt uz Beikeru (siev. & gej.). 7/10
Viendien biju sataisījusies pavadīt kulturālu vakaru, apmeklējot izrādi iekš tā Jaunā Rīgas teātra. Tik pēkšņi izrādījās, ka, pretēji manai dziļākajai pārliecībai, plānotās biļetes nevienam no līdzgājējiem tā arī nav izdevies nopirkt, tāpēc nācās uz ātru roku štukot variantu „Bē”. Kino. Diemžēl, izrādījās, ka todien iekš Foruma ir iegadījusies „Ze” diena, kas, lai arī jauki rīmējas ar „Bē”, praksē nozīmē vien to, ka biļetes uz, piemēram, Tolstoja meistardarba ekranizāciju ir pieejamas vairs tikai pirmajās divās rindās, kurās, manuprāt, sēž vien tie, kuriem tīk, ja raibs gar acīm metas, vai arī 3-metrīgu kāju laimīgie īpašnieki. Tad nu, atmetusi visas cerības uz kultūru, nolēmu vismaz nomedīt kādu glīšu gangsteri Goslinga j-ga veidolā, bet - kas tev deva! - visi arbaleti (lasi - biļetes) izķerti!
Kā jau tas nereti gadās ar izmisušiem bezvariantu ļaudīm, nācās vien pievērsties scientaloģijas sekotājiem, iegādājoties biļeti uz Džeku Rīčeru. Jāatzīst, ka izmisumu es te nedaudz pietēloju, jo pārītis iepriekšējo Toma Krūza filmu man diezgan labi patika, tāpēc nospriedu, ka peripētijas ar izbēgušām sievām un pārdēvētiem bērniem švaki vai būs Krūzam laupījušas spēju uzņemt kādu uzmundrinošu spriedzes izstrādājumu, ar kuru aktivizēt manu relaksēto ikdienu. Nolemts - darīts!
Tā nu es, savlaicīgi un ērti iekārtojusies kinozāles krēslā, īsinot laiku, sāku ieklausīties ForumCinemas pirms-seansa dziesmu repertuārā. O-pā! Stībeļa "Summer city" uz ziemu ir nomainījusi dziesma, kuras piedziedājumā uzstājīgi tiek vilināts mirt jaunam tūlīt ["die young now"], kas, komplektā ar OKartes reklāmu- "Reāla bomba!", rada visnotaļ fatālistisku noskaņu. Acīmredzot, šīs kombinācijas mērķis ir kļūt par psiholoģisku aperatīvu gaidāmajai filmai, lai publika paspētu nedaudz iesildīties un uz ekrāna redzamie līķu kalni to nepārsteigu nesagatavotu. Un tomēr, lai arī cik labi būtu bijuši tās nodomi, es kinoteātra administrācijai ieteiktu nedaudz atbildīgāk pievērsties auditorijās atskaņoto dziesmu izvēlei, lai tādiem trausliem asniņiem kā man, nenāktos izbolīt acis, mest krustus un spļaudīties pār kreiso plecu.
Tik garš ievads ir uzrakstīts tāpēc, ka par pašu filmu man īsti nav ko teikt. Sākums ir visnotaļ iepaidīgs, bet turpinājums sanācis tāds pliekans. Krūzs, protams, atveido supervaroni, par kuru vīri bijīgi sačukstas, bet sievietes krīt ģībonī (īsi pirms iemīlēšanās), tomēr, ņemot vērā to, ka šitā zupa jau ir 10x sildīta, ticības moments ir visnotaļ nosacīts. Piedevām, arī pats sižets ir ļoti iepriekšparedzams, ko vērst par labu varētu vien spēcīga mīlas līnija starp abiem galvenajiem varoņiem, bet arī tā ir baltiem diegiem šūta. Bez ķīmijas. Un beigu monologs tik salkans, ka uz tualeti sagribējās.
Rezumē - ja filmu palaidīsiet garām, pirkstos kost nenāksies! 6/10
"Seksaholiķi" ir viena no tām filmām uz kurām tu ej, cerēdams, ka pērnā gada Oskaru ieguvušais režisora un aktiera tandēms jau nu zinās, kā no tik banālas tēmas kā neuzticība un apsēstība ar seksu, izvirpināt asprātīgu izklaides gabalu, kur komiskais un traģiskais būs virtuozi izkārtots zelta griezuma ideālajās proporcijās un, iespējams, pat ļaus caur smiekliem nobirdināt kādu aizkustinošu krokodīla asaru.
Smiekli un asaras šoreiz izpalika, toties žāvāties varēja uz nebēdu. Izņemot, protams, tos brīžus, kad tuvplānā tika rādīts Jean Dujardin plikais dibens, kurš tik tiešām, bikses nost!, ir aplūkošanas vērts. Un, iespējams, ir pavisam nepiedienīgi gribēt, lai par nieka 3 ar 1/2 latiem pie lieliska dibena klāt piemestu arī jēdzīgu filmu, tāpēc ar šo atziņu es savu atskaiti varētu arī beigt.
Ja nu tomēr atgriežamies pie filmas, jāsaka, ka biju patiešām pārsteigta, iekš IMDb uzzinot, ka galvenie varoņi, kā izrādās, ir katrs izpildījuši kādas 5 lomas. Jāatzīst, ka vienubrīd man radās aizdomas, ka uz ekrāna notiek kaut kāda personības dubultošanās, ko norakstīju uz to, ka savā garlaikā būšu palaidusi garām kādu pārvērtības skaidrojošu detaļu, tomēr 5 gab.!!!!!????? Sāku pat aizdomāties, vai nebūs jāmaina iedibinātā tradīcija uz filmu ierasties kā uz baltu lapu, par kuru zināms vien tas, no kura režisora vai aktiera bloknota tā tikusi izplēsta, un arī - ne vienmēr. No otras puses, kinofilma tomēr nav nekāds operas iestudējums, pirms kura būtu ieteicams iepazīties ar libretu, lai aiztaupītu sev daudz mulsinošu mirkļu, sajaucot galveno mīlnieku ar, piemēram, vectēvu, vai informatīvu rečitatīvu noturot par solista neveiklu mēģinājumu slēpt faktu, ka viņš ir aizmirsis melodiju. Tāpēc uzskatu, ka šoreiz atbildība par šo pārpratumu ir jāuzņemas vismaz vienam no 8 (!!!) režisoriem, kuri ir bijuši iesaistīti šajā daudzsološajā projektā, kurš gala rezultātā ir izgāzies kā veca sēta. Uzrakstīju pēdējo teikumu un sapratu, ka stāsti noteikti arī ir bijuši 8 un, lai žēlīgs Dievs nogrābstās, arī to es esmu palaidusi garām....
Rezumē : 6/10 (No kuriem viens punkts par dibenu un vēl viens par finālu.)
Sākšu ar to, ka šī filma bija manā MUST SEE listē kopš tiku noskatījusies tās daudzsološo treileri, kas solīja sirdi plosošus dvēseļu radinieku satikšanās stāstus reinkarnācijas un cilvēku vienotības ideju mērcē, ko es parasti ēdu lielām karotēm un prasu vēl. Pie reizes arī vientiesīgi nopriecājos, ka neesmu lasījusi grāmatu, pēc kuras motīviem filma ir uzņemta, kas nozīmē, ka izpaliks neizbēgamā (vismaz personīgi man) salīdzināšana ar teksta oriģinālu, un es varēšu pilnībā izbaudīt uz ekrāna notiekošo. Pie tam – 3 stundu garumā! Vienvārdsakot, daudzsološi, lai neteiktu vairāk. BET, kā jau nereti gadās – daudz tā filma man solīja, maz tomēr deva.
Jāatzīst gan, ka, lai nonāktu pie šīs sūrās atziņas, man bija vajadzīgas aptuveni 2 stundas aizrautīgas skatīšanās, līdz notika pirmssvētku brīnums – es, acīmredzot, pieslēdzos Kosmisko zināšanu krātuvei vai varbūt Nacionālajai bibliotēkai, jo kaut kādā mistiskā veidā man pēkšņi tapa kristālskaidrs, ka grāmata ir kādas 10 reizes labāka par tās ekranizāciju, un tas, ko es pašlaik uz ekrāna vēroju, ir tikai vāja atblāzma no tā, ko Deivids Mičels savā daiļdarbā ir gribējis mums pavēstīt. Šī pēkšņā atklāsme mani pat saniknoja [ļoti iespējams, manī astrāli bija iemiesojies pats rakstnieks!], un es diezgan skaudri sapratu, ko izjūt tie koncerta apmeklētāji, kuri ir iegādājušies biļeti, piemēram, uz Bon Jovi, bet tā vietā uz skatuves ir sagaidījuši surogātgrupu Bon Giovi. Protams, paši vainīgi, ja afišu lasa pa diagonāli, neiedziļinoties burtos un sīkajā drukā, tomēr vilšanās sajūta tamdēļ nav mazāka.
Pieļauju, ka līdzīgi ir arī ar tiem “Cloud Atlas” skatītājiem (mani ieskaitot), kas nav pat painteresējušies, cik bieza ir grāmata un vai tās sižetu maz ir iespējams iekļaut 3h garā kinoizstrādājumā, saglabājot literāro virsvērtību, pateicoties kurai, ir iegūta vispasaules atzinība un novērtējums prestižu literatūras balvu veidolā. Un, ja mājasdarbs nav izdarīts, tad vainot par neattaisnotajām ekspektācijām var tikai pats sevi! Vai arī, protams, režisoru.
Bet tiem, kuru informācijas līmenis bija nesalīdzināmi augstāks, t.i. - izlasīta grāmata, vai vismaz uzrakstīts referāts, balstoties uz internetā pieejamo viedokļu apkopojumu, jādomā, nekādiem pārsteigumiem nevajadzēja būt. Pat ezim ir skaidrs, ka ielikt tik daudz vienlīdzsvarīgu paralēlu stāstu vienā pilnmetrāžas filmā un vēl katram varonim izveidot raksturu, ir sarežģīts un praktiski neizpildāms uzdevums, tāpēc augstākais uz ko varētu cerēt, ir aizraujošs vizuālais tīzeris tiem, kas meklē kādu labu grāmatu, ko vaļas brīžos palasīties.
Līdz ar to, ņemot vērā visu augstāk rakstīto, uzskatu, ka “Cloud Atlas” ir izdevusies reklāmas kampaņa grāmatai, ar daudzām „A-„ klases zvaigznēm, kas solīdi notur skatītāju interesi jau minēto 3h garumā. Pie tam, futūriskie specefekti, vismaz manā skatījumā, bija lieliski! Tie, protams, prasa ne mazums līdzekļu, tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka specefektu meistariem, ACĪMREDZAMI, bija nācies krietni iegrābties grimētāju budžetā. Tik krietni, ka „novecinātā” Hale Berija filmas izskaņā izskatījās kā ar brūnu grīdas krāsu nopūsts putnubiedēklis, kuru operators uzdrīkstējās parādīt tikai no paliela attāluma, lai bērni ar savu raudāšanu neizbojātu aizkustinošo finālu. Un ar aizkustinošo finālu es domāju mehānisku nobeigumu ar smukām frāzēm no grāmatas, tā vietā, lai visas filmas garumā radītu līdzpārdzīvojumu kaut vienam no varoņiem, kas likumsakarīgi skatītāju aizvestu līdz emocionālai katarsei. Šoreiz, diemžēl, nekā!
Grāmatu gan labprāt izlasīšu! [Aizdevējus lūdzu pieteikties brīvprātīgi!]
Šī mana recenzija būs skaidrs un gaišs apliecinājums tam, ka brīnumi notiek!
Lasiet un brīnieties!
Tātad, salasījusies kinoblogeru atsauksmes, ierodos kinoteātrī, bruņojusies
ar kafiju pret miegu un potenciālu plānu lietderīgam laika menedžmentam –
filmas laikā apaudzēt ar miesu jau prātā sagatavotas recenzijas vadlīnijas, lai
pēčāk atliktu tās tikai pierakstīt un vakars brīvs! Jā, atzīstu –
aizspriedumaini un neprofesionāli, BET - lai akmeni pirmais met tas, kurš
skaidrā prātā ir noskatījies iepriekšējos Ēķa & Graubas tandēma ražojumus
un uzskatījis tos par labiem esam! Vai vismaz par ierindojamiem kategorijā „kino”.
Nu? Nu?
[Skatos, ka akmeņu nebūs, tāpēc atļaušos turpināt.]
Jāatzīst, pirmā pusstunda nekādus pārsteigumus nesagādā. Galvenais varonis
kā olekti norijis deklamē tekstu labākajās teātra tradīcijās, un arī pārējie personāži
negrib iepalikt. Jo īpaši Ingas Alsiņas atveidotā Elvīra, kura savu kokaino tēlu
gods godam ietur līdz pat beigu titriem. Tomēr, vārds pa vārdam, notikums pēc
notikuma un skat! – pieķeru sevi ar sažņaugtām dūrītēm aktīvi dzīvojot uz
ekrāna notiekošajam līdzi!
Un brīdī, kad izdzertā kafija liek uz brīdi pamest zāli, ar sprintera
cienīgu ātrumu jožu uz labierīcībām, lai tikai ātrāk paspētu atgriezties savā
vietā un turpinātu līdzpārdzīvot Sapņu komandai 1935, par kuras aktīvu
līdzjutēju es gluži nemanot esmu kļuvusi. Pašās beigās pat nākas slāpēt
aizkustinājuma asaras, kuras lauztin laužas uz āru, kā apliecinājums tam, ka
patriotisma jūtas un lepnums par savējiem manī nevaid miris. Un par treknu
punktu uz „i”, lai jums kalpo atzīšanās, ka, parādoties beigu titriem, pārliecināti
pievienoju arī savu artavu kopējā aplausu šķindā, kas manā mūžā gadās tikpat
reti kā Ziemassvētki vai varbūt pat 29.februāris.
Un tomēr, lai kā arī šī filma sildīja manu nosalušo latvietes pašapziņu, es uzskatu, ka ārpus valsts robežām to tomēr nevajadzētu laist. Katrā gadījumā
– ne uz starptautiskiem filmu festivāliem, jo tā nespēs sacensties ar tādiem
kinodarbiem, kuri no saviem skatītājiem nepaģēr piederību pie konkrētas
nacionalitātes un tai piederošo cilvēku atpazīšanu. „Sapņu komanda 1935” ir
radīta mums – latviešiem, lai mēs beidzot paceltu savas nolaistās astes gaisā un
beigtu žēli ņaudēt par to, ka mēs esam niecīgi, mēs esam nevarīgi, tā vietā,
lai apzinātos, ka mēs esam diženi un mēs esam vareni! ;) Tamdēļ 9/10.
P.S. Gandrīz aizmirsu piebilst, ka jaunlaiku latviešu kinoindustrijā
beidzot ir parādījies bērns, kurš māk tēlot! Man domāt, tagad būs uz izķeršanu.
Ir pienācis tas brīdis, kad Tavu uzticību varu atalgot ne
tikai ar izklaidējošu lasāmvielu, bet arī kaut ko pavisam taustāmu. Un
vienlaicīgi arī skatāmu un klausāmu. Trīsvārdsakot - pilnu labsajūtas
komplektu, kas ietilpināts iekš Louis Armstrong "The Collection"
mūzikas DVD. Pie tam, saņemot DVD, Tev būs EKSKLUZĪVA iespēja satikt mani
klātienē, paspiest/noskūpstīt roku un pateikt tos pateicības un apbrīnas
piepildītos vārdus, kurus esi turējis sevī jau tik ilgu laiku. Pārāk ilgu
laiku!
Pilnai laimei varu piedāvāt arī kopistisku pasēdēšanu ar mani
kādā kafejnīcā, lai apspriestu jaunākos kino notikumus vai citas Tev
aktuālas lietas, jo, kā jau Tu noteikti esi nojautis, esmu lieliska un, šī
vārda visplašākajā nozīmē, universāla sarunu biedre. Kafija, protams, uz Tava
rēķina! :D
Atklāšu, ka šāds lielisks piedāvājums ir tapis par godu
Valtera Sallesa režisētās filmas "Ceļā" / "On the
Road" [2012] pirmizrādei Latvijas kinoteātros, kas paredzēta šī gada
26.oktobrī. Filma ir balstīta uz tāda paša nosaukuma Džeka Keruaka romānu,
un režisors filmas veidotāju komandā iekļāvis tādas zvaigznes kā Kristenu
Stjuarti, Kirstenu Danstu, Semu Railiju u.c. Tāpat kā grāmatā, arī filmā
redzams nevis izdomāts stāsts, bet reāli XX gadsimta vidus notikumi. UN,
lai palīdzetu Tev pirms filmas iejusties 20.gs 50-to gadu atmosfērā, Louis
Armstrong mūzikas DVD vienkārši ir MUST HAVE!
Tagad sekos pati interesantākā daļa - konkursa noteikumi,
slavenais jautājums un izlozes kārtība!
Lai piedalītos izlozē, Tev ir jāizdara 2 vienkāršas
lietas:
1) ja vēl neesi (?????????), tad Tev jākļūst par mana bloga
sekotāju;
2) jāatbild uz pavisam vienkāršu, lai arī nedaudz āķīgu,
jautājumu. Un pareizā atbilde ir jāatsūta uz manu e-pastu : Ineta.Zena@gmail.com
Visu pareizās atbildes iesūtītāju liktenis - salocītas papīra
lapiņas formātā - tālāk tiks nodots dižciltīgā un neuzpērkamā Sfinksu
šķirnes pārstāvja Fēniksa (skatīt attēlā) ķepās, kurš no stikla
trauka izķeksēs 2 laimīgos DVD ieguvējus.
NB! Un, ja Tu, izlasījis šo dvēseli veldzējošo dāsno
piedāvājumu, tomēr nolemsi no dalības tajā atturēties, tad turpmāk
silti iesaku gulēt ar vienu aci vaļā, jo Fēniksam ir arī dvīņubrālis
Felimurs, kurš vaļasbrīžos labprāt apciemo visādus konkursa ignorētājus viņu visciešākajos sapņos. Lieki teikt, ka tā robeža,
kas atdala sapni no murga, ir tieši viens Felimurs.
Un tagad - UZMANĪBU!!!!
- JAUTĀJUMS!
"Nosauc
slavenāko darbu, kura autors ir filmas "Ceļā" / "On the
Road" [2012] varoņa Karla Marksa prototips!"
Atbildi uz
konkursa jautājumu sūti uz jau pieminēto e-pastu : Ineta.Zena@gmail.com līdz 25.10.2012.,
plkst. 21:00.
Izlozes
rezultāti tiks paziņoti tās pašas dienas vakarā - gan publiski, gan arī
individuāli uz e-pastu. LAI VEICAS! ;)
P.S. Ļoti
iespējams, ka pateicoties filmu izplatītāju dāsnajai gādībai, arī turpmāk
visnotaļ regulāri tiks izlozētas visādas saimniecībā noderīgas balvas -
DVD, krekliņi un arī biļetes uz kino. Citiem vārdiem - sekots nebūs velti!
(Šī piebilde, iespējams, izglābs arī kādu šī konkursa ignorētāju -neprāti,
kurš ir iedomājies, ka viņam no Felimura nav bail!)
Izlasīju IMDb un Rotten Tomatoes, ka filma ir super jautra, izklaidējoša un ar lieliskiem aktierdarbiem, pēc kuras noskatīšanās tā vien gribas dziedāt un dejot (ja vien neesi bezcerīgi apdalīts ar muzikālo dzirdi un ritma izjūtu), un saskumu. Saskumu nevis par savu spēju dziedāt un ritmiski kustēties, bet gan par to, ka cilvēkiem laikam ir pilnīgi vienalga ko skatīties, ja kaut ko tik infantilu un virspusēju var nosaukt par lielisku izklaidi un sviest grozā vienu sarkanu tomātu pēc otra. Un es runāju nevis par jauno Glee paaudzi, bet gan nopietniem un bārdainiem kritiķiem, par kuriem gribētos domāt, ka viņiem dzīvē tomēr ir izdevies arī kaut ko labu redzēt. Izņemot " Pirmklasīgās", protams.
