Seriāls par seriāliem. 1.sērija

Savas ērtības labad, nolēmu veikt tādu kā inventarizāciju gadu gaitā pieredzētajiem komēdiju seriāliem, lai gadījumos, kad garlaicības nomākti ļaudis vaicās pēc kaut kā skatāma, varētu uzreiz novirzīt uz šo lapu. Brīdinu, ka, lai arī, protams, ūber objektīvs, mans vērtējums, visticamāk, noderēs tikai tiem, kuru izpratne par to, kas ir smieklīgs, rezonē ar manējo. Kādā no nākošajām sērijām esmu paredzējusi aprakstīt arī vairākus sabiedrībā iemīļotus sit-com' us, kuru reitingi mani, neteiksim, ka pārsteidz, bet, drīzāk, skumdina, tāpēc iekšēji esmu sagatavojusies arī uz pašu ļaunāko – tikt apsūdzētai humora izjūtas iztrūkumā. Kamēr tas oficiāli vēl nav noticis, ceru, ka manis rakstītais kādam arī noderēs.

Secībai, kādā seriālus esmu sarindojusi, ir nozīme.

1    1.  Arrested Development [2003-2006] : http://www.imdb.com/title/tt0367279/

Burvīgs un kompakts 3-sezonu meistardarbs par kādu  ģimeni, kuras galva ir nonākusi cietumā par finanšu mahinācijām, un viens no dēliem mēģina glābt no dzimtas īpašumiem, kas vēl glābjams. Pa to laiku pārējie radinieki dara visu iespējamo, bet visbiežāk - neiespējamo, lai padarītu viņa uzdevumu praktiski neizpildāmu. BET, pirms jums ir palicis nabadziņu pavisam žēl, jāsaka, ka cilvēks, kurš savu dēlu var nosaukt par Džordžu Maiklu, iespējams, tādus radiniekus ir godam nopelnījis.

Situācijas ir tik absurdas un joki tik daudzdimensiāli, ka atliek tikai skatīties un brīnīties, kā kaut ko tādu var dabūt gatavu. Un smieties, smieties, smieties. Varbūt ne vienmēr skaļi, toties dziļi.

Uz jautājumu, kāpēc šim seriālam ir tikai nieka 3 sezonas, atbildi atradīsiet šeit :

     

2. Modern Family [2009 - ] http://www.imdb.com/title/tt1442437/

Vēl viens seriāls par ģimeni, vai drīzāk - par 3 mājsaimniecībām, kuras vieno ģimenes saites. Vienu mājsaimniecību apdzīvo mačo tēvs, kurš noprecējis puorterikāņu (?) skaistuli, kurai pūrā nāk bērns ar ļoti vecu un viedu dvēseli. Otrajā mitinās mačo tēva dēls ar savu partneri - geju pāris, kuri ir adoptējuši bērnu no Vjetnamas. Un trešajā dzīvo meita ar vīru (izbijušu karsējpuisi) un viņu 3 bērniem – frīku, gīku un ne pārāk smagas uzvedības pusaudžu meiteni. Kā jau noprotams, joku un situāciju variāciju iespējas šeit ir praktiski bezgalīgas un tās arī godam tiek izmantotas! 
Seriāla uzņemšanā ir izmantota līdzīga metodika kā " The Office", kad varoņi ik pa laikam vēršas ar monologu vai dialogu pie kameras, tomēr, atšķirībā no Ofisa, skatītājiem tiek aiztaupīta tā jocīgā neērtības sajūta, kad īsti nezini, smieties vai raudāt. Privātās atklāsmes šajā izstrādājumā ir vienkārši smieklīgas, bez kauna elementiem.

Sākotnēji es biju domājusi otro vietu piešķirt Community, tomēr nolēmu, ka Modern Family to ir vairāk pelnījis. Ja Community (un arī pārējiem zemāk minētajiem seriāliem) laiku pa laikam gadās pa kādai vājākai sērijai, tad Modern Family, sākot jau ar lielisko pilotu, mani nav pievīlis praktiski nekad. Vienmērīgi augstā līmenī ir pagājušas jau 3 sezonas un es turēšu īkšķus, lai šis seriāls dzīvotu ilgi un laimīgi. Un visas pazīmes (balvas un reitingi) liecina par to, ka vēl vismaz pāris sezonu ir garantētas.

3. Community [2009 - ] : http://www.imdb.com/title/tt1439629/

Kad šis seriāls parādījās manā redzeslokā, no sajūsmas iespiedzos un nekavējoties metos dalīties ar pārējiem ar savu atklājumu. BET, izrādījās, ka pat cilvēki, par kuru humora izjūtu es nekad neesmu šaubījusies, konkrēto izstrādājumu, vismaz sākotnēji, uzņēma diezgan rezervēti, lai neteiktu vairāk. Tāpēc es pieļauju, ka Community varētu būt, kā krievi saka - „на любителя”. Vai arī, kā latvieši saka – tam ir jāpiešaujas!

Lai kā arī būtu, seriāla darbība notiek kādā no tautas universitātēm, kur ir savākušies visdažādākie dīvaiņi, lai 2 gadu laikā papildinātu savu izglītību. Viens no tiem ir daudzsološais advokāts Džefs, kurš šajā iestādijumā ir nonācis pēc tam, kad atklājies, ka viņa universitātes dokuments ir viltots. Nepaiet ilgs laiks, līdz ir noformējusies 7 cilvēku blice, kuriem šķietami nav pilnīgi nekā kopīga, izņemot vēlmi iegūt kredītpunktus spāņu valodā,  un tomēr pamazām izrādās, ka kopīgā ir daudz vairāk, kā varētu šķist. Un tas ir sākums brīnišķīgai draudzībai. Vai arī, precīzāk izsakoties, stipri dīvainām attiecībām, kurās iesaistīties pa visām varītēm vēlas arī uz dalmāciešiem orientētais dekāns un burtiskā nozīmē  trakais spāņu valodas skolotājs Čens.

Humors ir ļoti ātrs, ar daudz atsaucēm uz dažādiem sabiedrībā populāriem notikumiem un arī filmām (jo īpaši 3.sezonā), kas prasa zināmu sagatavotības līmeni. Teikšu godīgi, ka sākotnēji, neapstādinot filmu, es uztvēru labi, ja 1/3 daļu no visiem jokiem. Trešās sezonas beigās esmu tikusi līdz aptuveni pusei. J 

Neskatoties uz ļoti glaimojošām kritiķu atsauksmēm, šī seriāla nākotne jau vairākkārtīgi ir bijusi uz jautājuma zīmes (acīmredzot, nepietiekami augsto reitingu dēļ), un pagājušajā sezonā tikai skatītāju aktivitāte sociālajos tīklos palīdzēja reanimēt tā eksistenci. Tomēr jau nākošajā (4.) sezonā sēriju skaitu ir paredzēts samazināt līdz 13 epizodēm, pie kam - seriāla priekšgalā vairs nebūs tā radītāja Dana Harmona (Dan Harmon). Ļoti žēl, jo, neskatoties uz to, ka reizēm gadās pa kādai neveiksmīgākai sērijai, vispārējais seriāla līmenis ir ļoti augsts, un man, diemžēl, ir nelāgas aizdomas, ka jaunie veidotāji ir nolīgti, lai padarītu to nedaudz „tuvāku tautai”, kas nozīmētu tikai to, ka uzticamākie sekotāji tiktu pazaudēti, kamēr „tauta” turpinātu skatīties savus 2ar1/2 vīrus. Es ļoti, ļoti ceru, ka mana prognoze ir maldīga.

4. 30Rock [2006 - ] : http://www.imdb.com/title/tt0496424/

Amerikāņu multimākslinieces Tinas Fejas (Tina Fey) radīts seriāls par TV šova veidošanas aizkulisēm. Joku šeit ir daudz, tie ir ātri un daudzslāņaini, paģērot zināmu orientēšanos Amerikas šovbiznesa un arī politiskajos notikumos. Tomēr tas nekādā gadījumā nav lokāli orientēts produkts – arī tie, kas par Ameriku ir kaut ko dzirdējuši tikai saistībā ar Kolumba ceļojumu uz Indiju, spēs..... Lai gan – nē. Tādi nespēs vis. Un pavisam citu iemeslu dēļ. Pārējie gan.

P.S. Aleks Boldvins iekš 30 Rock  ir vienkārši ekselents :

Nākošajā sērijā par Cougar Town, 3rd Rock From the Sun, Happy Endings un The League.
Otro sēriju skatieties šeit.

Būda mežā [2011] jeb nakts ar Krisu Hemsvortu. 2.daļa

Ja nedaudz palasītos virtuāli drukātajos medijos par šo filmu un apskatītu tās reitingus tādās vietnēs kā IMDb un Rotten Tomatoes, tad varētu rasties iespaids, ka šis izstrādājums ir kaut kas vairāk par jauniešu šausmu filmu vulgaris, kādas tiek štancētas ar apbrīnojamu regularitāti un pēc viena scenārija. Un arī reklāmas plakāts mums liek noprast, ka šoreiz viss ir kudiš  nopietnāk –  jo ar kubiku-rubiku taču nav un nevar būt nekādi joki! Daudzvārdsakot, tūlīt tev būs skatīt daudzdimensiju kino, kam nav analoga uz šīs pasaules.

Lai jūs nevarētu man pārmest spoilerēšanu, vispirms noskatieties filmas treileri un tikai tad lasiet tālāk.

Ievads.

Tātad, kā noprotams no tikko redzētā, arī šajā filmā jauniešiem tiek nodrošināta neaizmirstama nedēļas nogale ar ierasto asinspirti un viesmīlīgiem neradījumiem. Atšķirība vien tāda, ka šoreiz lustēšanās notiek ļoti organizēti – iesaistot jaunākās tehnoloģijas un atkarīgos novērotājus, kuri dara visu iespējamo, lai atpūta pie dabas izdotos maksimāli komfortabla. Pieregulē temperatūru, palaiž relaksējošu gāzi…  Pie tam, izklaides nodrošinātāju izvēle paliek atpūtnieku ziņā! Izvēlējies, ko vēlējies, saņēmi – ko izvēlējies! Viennozīmīga brīvās gribas un demokrātijas uzvara.  Un, ja vēl mērķis ir cēls…

Tik tālu viss ir feini – noteikumi (vismaz vienai pusei) ir skaidri, jaunieši pietiekami dumji* un latīņu bubuļvārdi ir palaisti ēterā. Baļļuks var sākties!

Iztirzājums.

Par pašu baļļuku runājot, vienkāršs copy-paste no miljons tāda paša žanra filmām. Daudz mērķtiecības un asiņu, neticami izdzīvošanas gadījumi un (katru reizi no jauna) apbrīnojama nevērība pret detaļām.

Nobeigums.

Te mēs uzzinām, ka mērķis tik tiešām ir bijis cēls, varoņi netiks aizmirsti, kā arī varam paskatīties uz Sigurniju Vīveri, kura kopš “Svešajiem” kā dievu nepieņemta**, klīst no vienas mošķu filmas uz citu.

Rezumē.

Izstrādājums ar lielām pretenzijām, bet neatbilstošu segumu. Koncepts, jāatzīst, tiešām bija interesants, tomēr ne līdz galam pārdomāts, un radīja vairāk jautājumu, nekā atbilžu.  Joki gan bija diezgan gaumīgi un arī specefektiem nebija ne vainas. Tomēr izpildījums, manuprāt, bija diezgan sasteigts. Tāda sajūta, ka filmas veidotāji bija nodomājuši – “Ai, da’, ko mēs tur iespringsim, skaidrā tāpat neviens šito filmu neskatīsies. Iedosim viņiem asinis un trūdus, kādu pūķi un balerīnu - un “с пивком потянет” ***!

Nezinu, kā būtu bijis, ja es būtu dzērusi aliņu, bet no balzāmkafijas pozīcijām viss izskatījās tieši tā, kā tikko aprakstīju. Un pat Kriss Hemsvorts mani nespēja gandarīt, jo šamējais kā tāds Samsons bija šķīries no matiem  un no pusdieva pārvērties par vienkāršu čali, kurš lāgā pat cirvi rokās nevar noturēt. Sāpīte!

---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

*Ja dzeltenu šķidrumu spļaujošs rednekss tev skaidri un gaiši pasaka, ka no tās vietas, uz kuru tu tagadiņ plāno braukt, neviens vēl nav atgriezies, tad mēģini atcerēties visas tās 1000 filmas, kur šādi pravieši ir tikuši ignorēti, un izdari secinājumus!

**Lai saprastu šo smalko atsauci, jums ir jānoskatās filma.
*** aliņš palīdzēs (pavisam brīvs tulkojums no kr.val.)


P.S. Pirmo nakts daļu ar Krisu Hemsvortu skatīt šeit

The Avengers [2012] jeb nakts ar Krisu Hemsvortu. 1.daļa

Lai arī parasti pa naktīm apkārt neklīstu, Krisam Hemsvortam es, protams, nevarēju atteikt. Jo īpaši tāpēc, ka viņš apsolījās atdoties par brīvu.... Oi, aizfantazējos! Es gribēju teikt, ka mana māsa vinnēja brīvbiļetes uz Multikino nakts seansu maratonu, kas ietvēra sevī 3 filmas ar augstākminētā aktiera piedalīšanos – The Avengers Ultimate Heroes (Atriebēji) [2012], Snow White and the Huntsmen (Sniegbaltīte un Mednieks) [2012] un The Cabin in the Woods (Būda mežā) [2011].

Sniegbaltīti biju jau redzējusi, tāpēc recenziju atradīsiet  šeit. Varu vien piebilst, ka savas domas par filmu arī pēc otrreizējas noskatīšanās neesmu mainījusi.

Un tagad par Atriebējiem! Kārtējo reizi pārliecinos, ka vienmēr atradīsies kāda filma, kas liks pārvērtēt visus manus priekšstatus un aizspriedumus par kāda konkrēta žanra kino. Līdz šim izstrādājumi ar komiksu varoņu un visādu supermeņu piedalīšanos man ir šķituši diezgan garlaicīgi, iepriekšparedzami [nu, jā- „Melanholijas” fināls laikam tomēr nebūs varoņeposiem piemērota opcija], pārsātināti ar patosu un – kas pats ļaunākais! - nopietni apdalīti ar veselīgas pašironijas devu. Tikai ne Atriebēji! Vēl vairāk - ja vien filmas nosaukums būtu ar kaut cik pozitīvu nozīmi, es to turpmāk izmantotu kā kodolīgu sinonīmu, lai apzīmētu tādas 2 stundas savā dzīvē, kas piepildītas ar aizrautību, pārsteigumiem, smiekliem un ekskluzīvu vizuālo maņu SPA. [Un nopietni izskatītu iespēju nākotnē  izmantot to arī manas autobiogrāfijas nosaukumā. Piemēram – „Dzīve kā 438000-reizējs sinonīms”.] Manuprāt, tik tiešām labi nostrādāts kino! Ar interesantu stāsta konceptu, apbrīnojamiem specefektiem, lielisku humoru zīloņa devās un foršiem vīriešiem visām gaumēm [gradācijā no „interesants” līdz - „iesaiņojiet!”] priekš tām sievietēm, kuras ir alfa tēviņu ar specefektiem cienītājas. Tātad – visām! Un Dievs vien zina, ko es vēl būtu te sarakstījusi, ja filmu būtu skatījusies caur piedienīgām 3D brillēm, nevis Multikino piedāvāto poļu variāciju par tēmu. 

Tagad, pārlasot visu iepriekšrakstīto, noprotu, ka būtu tikai godīgi piebilst, ka debesmanna seansa laikā  no debesīm tomēr nekrīt! Tāpēc tie, kas filmu vēl nav redzējuši, droši izdala manu sajūsmu ar 2, lai nedaudz normalizētu savu ekspektāciju līmeni, un -  dui! uz kino!  

Ak, jā - vērtējums 9/10. Man kā žanra nepārzinātājai tomēr netika atklātas pāris svarīgas (jo mani interesējošas!) detaļas. Tādas kā, piemēram - kādā veidā supervaroņi  viens ar otru var sazināties no attāluma? Kāpēc Halkam, strauji mutējot un izsprāgstot no visām savām drēbēm, apakšbikses tomēr paliek kājās? Kā arī, nobeiguma eiforijā  filmas autori nedaudz bija pārspīlējuši ar humoru. Čuč čuč, bet tomēr!

P.S. Par „Būdu mežā” uzrakstīšu nākamnedēļ.

P.P.S. Vēl tikai piebildīšu, ka Multikino biju pirmo reizi un visā visumā paliku apmierināta ar pasākumu, tomēr neesmu droša, vai šo kinoteātri izvēlēšos apmeklēt vēl kādu reizi. Un tikai tāpēc, ka mūsu draugiem nācās piedzīvot nepatīkamu situāciju, kuru konkrētās iestādes menedžerei nebija pa spēkam korekti atrisināt. Formāli taisnība bija viņas pusē, tomēr, atrodoties vadošā amatā, ir jāspēj izrādīt arī zināma elastība un tālredzība - tieši tādēļ darbā tiek pieņemti cilvēki, nevis roboti. Viss beidzās ar to, ka mūsu draugi bija spiesti atkārtoti iegādāties biļetes, kā rezultātā kinoteātris „uzvārījās” par 7 LVL, tai pašā laikā zaudējot vismaz 4 potenciālus klientus. Jāatzīst, klasiska no-win situācija, kas ar nelielas pretimnākšanas palīdzību būtu varējusi izvērsties diametrāli pretējā. Es gan ļoti ceru, ka kinoteātra darbiniece pēc šī gadījuma pati priekš sevis tomēr  izdarīja pāris noderīgu secinājumu un citiem klientiem turpmāk spēs piedāvāt daudz harmoniskākus situāciju risinājumus. Lai izdodas!

Sniegbaltīte un Mednieks [2012]

Uzmanību! Tūlīt sekos teorētiski spoileri bez praktiskas nozīmes. Jo – kad nav, tad nav!

Sākšu ar to, ka virsraksts ir maldinošs - filma īstenībā ir par Ļauno Karalieni, nevis Sniegbaltīti un Mednieku. Un tā būtu bijusi viena varen laba filma, ja vien nebūtu tērējusi spēkus pilnīgi liekas mīlestības līnijas attīstīšanai starp bālu (jo ilgus gadus sēdējusi cietumā) princesi un mednieku-alkoholiķi, kurš pa pālim pamanās samīlēties visnotaļ izdevīgajā partijā. It kā ar to nebūtu bijis gana, tiek iesaistīts vēl arī piektais ritenis – vispār nevienam nevajadzīgs (vismazāk jau scenārijam) tēls, ko filmas veidotāji izmanto par kateti jau tā krietni samocītās mīlas trijstūrim. Nezinu, es autoru vietā būtu nospļāvusies par Sniegbaltīti un viņas romantiskajiem piedzīvojumiem, un pilnībā pievērsusies krietni kolorītākajam tēlam – Karalienei. Iestrādes bija tik labas - grodi izveidots raksturs, ar kuru ir viegli identificēties, lieliska aktrise, kurai ir pa spēkam šo lomu „iznest”, fascinējoša noskaņa, vizuālās izvirtības... [Skatīt treileri.]

Un tad parādās Bella no Krēslas sāgas (izpildījums 1:1) un izčakarē visu, kas čakarējams, Mednieku ieskaitot. No otras puses – varbūt nav godīgi aktrisei pārmest plaģiātisku tēlojumu, ņemot vērā to, ka filmas autori bija aizmirsuši, ka arī Sniegbaltītes raksturam būtu jāpiešķir vairāk par 2 dimensijām. Tad nu cilvēks ņēma un izspēlēja pārbaudītas vērtības, kā nu mācēja. Un Mednieks (kura rakstura izstrādei bija piegriezta lielāka vērība) atspēries varēja runāt izjustus monologus pie zārka, bet nav iespējams atdzīvināt to, kas nevaid bijis. Es par mīlestību.

Žēl. Tiešām žēl, jo es no šī izstrādājuma biju gaidījusi krietni vairāk. Vēl vairāk žēl ir tāpēc, ka skaidri jūtams, ka būtu varējis sanākt viens drūmīgi burvīgs meistardarbs, ja vien nebūtu gribēts pasēdēt uz pārāk daudziem soliņiem vienlaicīgi. Un varbūt pat soliņu daudzumā nav vaina, bet gan to apstrādes nesamērīgumā. Metaforiski izsakoties - barokāls tronis (Karaliene) bija salikts kopā ar koka kluci konstantīnu (Sniegbaltīte), no kura vēl tika mēģināts izspiest arī bērzu sulu.

Un tagad par labo! Šarlīze Terona bija vairāk kā pārliecinoša, un Kriss Hemsvorts – vairāk, kā pievilcīgs.

Kopumā es lieku 7 balles. Negaidīti daudz? Tomēr rēķinieties, ka tās nav jāskaita no nulles uz augšu, bet gan no 10 uz leju.

Dick-tator [2012]

Ar smagu sirdi ķeros klāt šai recenzijai, jo biju sacerējusies to rakstīt pavisam savādāku. Tātad, vakar apskatīju Sašas Barona Koena veidoto Diktatoru [2012] un.... pievīlos. Diezgan smagi. Pēc visnotaļ žilbinošā "Brüno" [2009] laikam gan biju gaidījusi nezin kurā pakāpē kāpinātus absurdu provokāciju demonstrējumus, tā vietā saņemot izvilktu kvadrātsakni no visa iepriekš Koena repertuārā pieredzētā. 

Jā, joprojām diezgan melni, joprojām atļaujoties krietni vairāk par citiem (politkorektajiem) amerikāņiem, un šoreiz izvēloties parādīt nevis sabiedrības errorus "natūrā", bet gan vienkāršoti mākslinieciskā veidā sabakstīt lapseņu midzeni, kur mitinās visas tā saucamās tabu tēmas - 9/11, grūtnieces, žīdi, mellie un tik nepilnvērtīgais sieviešu dzimums. Pie tam, bakstīt tik tiešām pa vienkāršo - ar koku. Citiem vārdiem, fizioloģijas triumfs pār ideoloģiju.

Nepārprotiet, es esmu melna un aizvainojoša humora cienītāja, ja vien tas nav prasts kā zirga deķis. Diemžēl, šajā izstrādājumā Koens ir nolēmis smieties kopā ar sabiedrību, nevis par sabiedrību. Lai gan -  varbūt pats fakts, ka auditorija šo filmu tik augstu ir novērtējusi, ir tas, ko Koens ir gribējis mums pierādīt?  Just sayin' ...

Bija jau arī pāris sakarīgu joku (skatīt filmas treileri un Ārčija negodu), tomēr labāk iepriecēt sevi ar atkārtotu Brüno seansu. Tā arī darīšu!

atpakaļ avangardā

Šodien (nu jau vakar!), Avangarda filmu un mūzikas dienu ietvaros, biju aizgājusi uz Splendid Palace plašināt savus kino vēstures un kultūras apvāršņus, kuru līdzšinējais šaurums, ar kaunu jāatzīst, iedzītu izmisumā pat buti, nemaz nerunājot par pelikānu vai baronu Apelsīnu, un sapratu to, ka vēsturiskajam avangardam esmu pilnīgi nesagatavota. Tas ir tāpat kā, ja cilvēks, kurš ne reizi nav ēdis produktus, kam beidzies derīguma termiņš, un pat uz Rokforas sieru ir skatījies tikai no augšas, pēkšņi sadomātu ķerties klāt pūdētajām siļķēm, jo, redz’, zviedri ēdot tās pilnām mutēm un papildporciju prasot! Vai rezultātā pasaule būtu ieguvusi vēl vienu delikatešu gurmānu? Diez jau nu vai. Drošāk varētu rēķināties ar kādu žultainu bloga ierakstu un pāris desmitu tam uzticamu sekotāju, kuri svēti nosolītos no surströmming turpmāk turēties par vēl lielāku gabalu, nekā līdz šim. Kaut kā līdzīgi sanāca man ar to avangarda kino. Novērtēt nemāku, jo tas paģēr orientēšanos kino vēsturē un zināmu izpratni par kino jomu kopumā un šķērsgriezumā, tāpēc man, lielākoties, atlika vien garlaikotā neizpratnē vērot to, ko daudzus jo daudzus gadus atpakaļ cilvēki dēvēja par eksperimentālu un inovatīvu, jebšu – avangardisku. Un kas savulaik ne vienam vien nopietnam filmu kritiķim sašutumā lika kratīt pirkstu, postulējot, ka pieskaitāmi cilvēki tādus pekstiņus par kino neuzskata un nekad neuzskatīs. Tad viņi vēl nesaprata, ka ir kino-vēsturisku notikumu liecinieki, tāpat, kā man šodien ir grūti saprast, kāpēc šīm filmām joprojām ir savs uzticamu cienītāju loks, kuri pilnīgi noteikti stundām spēj detalizēti analizēt  un apspriest ikvienas ekrānā redzamās nianses ietekmi uz tālāko industrijas attīstību.

 Lai es neizklausītos pavisam aprobežota, piebildīšu, ka (par laimi!) programmā bija arī franču izcelsmes avangardists, kura kinematografiskais veikums - idejas, izpildījums un arī humors, izpelnījās manu nedalītu uzmanību un atzinību. Absolūti pārsteidzoši, ar kādiem tehniskiem risinājumiem šis cilvēks operēja jau 19.gs beigās /20.gs. sākumā! Uz viņa fona dažs labs mūsdienu mazbudžetnieks, salīdzinoši šķiet viduslaikos tēsts, t.i. – filmēts. Šī kinoburvja  vārds ir Georges Méliès, un, ja gadās tāda iespēja paskatīties kādu no viņa ražojumiem, paskatieties! Man īpaši patika A Trip to the Moon [1902] un vēl viena filma, kuras nosaukumu es, diemžēl, neatceros (un arī internetā nerodu) – tajā no neliela kofera tika izvilkta visa dzīvokļa iedzīve, kamīnu, ģimenes locekļus un apteksni ieskaitot. Nebrīnīšos, ja tieši šis brīnumkoferis vēlāk izrādīsies nonācis Mērijas Popinsas gādīgajās guvernantes rokās.

   Atzīšu, ka filmu skatē tiku vien līdz 20.gs. vidusdaļas kino avangarda izpausmēm, tāpēc grūti spriest, kā man klātos ar mūsdienām pietuvinātā eksperimentālā kino vērtēšanu. Pastāv, protams, hipotētiska varbūtība, ka tas man vairāk varētu iet pie sirds, tomēr līdzšinējā prakse liecina, ka mērenie konservatīvisti man laikam tomēr tuvāki. BET - varbūt vienkārši ceļā nav patrāpījies tāds jaunlaiku Georges Méliès, kurš visas manas pārliecības ņemtu un apgrieztu kājām pa diagonāli! Voilà!

P.S. Vēlos vēl tikai izteikt personīgu atzinību Avangarda filmu un mūzikas dienas organizatoriem [es zinu, jūs visi lasāt manu blogu!] par šāda pasākuma rīkošanu, pie tam - piedāvājot to visiem interesentiem pilnīgi par frei! Un atsevišķa pateicība laipnajai un atsaucīgajai Splendid Palace biļešu kasierei par to, ka viņa ir tāda, kāda viņa ir! :)

Spogulīt, Spogulīt [2012]

   Tādas filmas, ko es īpaši gaidītu jau labu laiku pirms to pirmizrādes, negadās bieži. Es drīzāk esmu no tiem kinomīļiem, kas par jaunu filmu eksistenci uzzina tikai no treileriem iekš sinematorija, tāpēc sarkanu krustu vilkšana kalendārā man ir visnotaļ sveša nodarbe. Jāatzīst, ka šāda pieeja, līdz ar sarkano tinti, ļauj ietaupīt arī grandiozas vilšanās, kad reizumis nākas atklāt, ka tik ilgi gaidītais kaķis maisā nav pie labas veselības. Tomēr Sniegbaltītes ekranizācijas tuvošanos es biju pamanījusi jau pērnā gada novembrī, plašajās YouTube ārēs atrodot tās pasakaino treileri, kas, manuprāt, ir mazizmēra mākslas darbs jau pats par sevi.  Līdz ar to, šo filmu biju nolēmusi noskatīties- vai tur lūst, vai plīst, tāpēc sēdos vien istabā pie loga un 5 mēnešus, vēdinoties ar mutautiņu, skatījos tālē, gaidot, kad būs tā laime. Tā laime bija šodien.

  Pirms uzrakstu visu kā bija, vēlos piebilst, ka vismaz no vienas tradīcijas es neatkāpos - pirms skatīšanās nelasīju recenzentu atsauksmes par filmu, lai varētu izvairīties no priekšlaicīgas viedokļa ietekmes. Pat reitingus neapskatīju. Tomēr īsi pirms filmas notika negaidīta informācijas noplūde un kinozālē jau devos samērā drūmu priekšnojautu vadīta. 

   HA!!! Tieši tāda ir mana atbilde visiem kritiskajiem kritiķiem, viduvēju piecinieku dalītājiem un virtuālo tomātu svaidītājiem. Es no filmas saņēmu tieši to, ko gaidīju - apburošu vizuālo baudījumu, gaumīgu humoru lielās devās un lieliskus aktierdarbus. Attiecībā uz pēdējo, īpašus aplaudismentus vēlos veltīt Džūlijai Robertsai - pārliecinoši un precīzi. BRAVO! Un, manuprāt, pārsteidzoši laba izvēle Sniegbaltītes lomai bija Lilija Kolinsa, kuras jaunavīgi maigais, valdzinošais skaistums, plastika un spriganums ļāva iemiesot visu to, kas kārtīgai, 18 gadus tornī turētai princesei piedienas. Un arī Princis izskatījās gana precējams.

   Jā, ja ļoti gribētu piekasīties, tad es varētu piekrist dažam labam kritiķim, ka varbūt prasījās nedaudz vairāk attiecību spriedzes (Karaliene - Sniegbaltīte), romantikas (Sniegbaltīte - Princis) un dramatisma, tomēr  - kuram gan būtu jāuztraucas par tādiem "sīkumiem", kad ir iespēja novērot tik izsmalcinātas formas triumfu pār saturu?!! Ko? [Akmens, akmens, akmens pārējo recenzentu dārziņos.]

   Diemžēl, kāzu ceremonija un pēdējais indiešu dejamgabals filmas veidotājiem izmaksāja 1/2 zvaigzni mīnusā. Sausais atlikums: 7,5/10

P.S. Tikai vēlāk, lasot R.Ebert recenziju, pievērsu uzmanību tam, ka režisora godā ir videomākslas ģēnijs Tarsems Sings, kura kontā ir viena no manām visu laiku mīļākajām filmām - "The Fall" [2006]. Viņa nacionālā piederība izskaidro arī tituldziesmas izvēli.